Izdzēstā atmiņa un optiskā nobīde
Maskavas Laikmetīgās mākslas muzejā līdz 17. novembrim apskatāma 12. Kandinska prēmijas nominantu ekspozīcija
14/11/2019
Pirms 12 gadiem BREUS Foundation dibinātās Kandinska prēmijas šī gada nominantu izstāde prezentācijas skaidrības un pārdomātības un izstādīto darbu kvalitātes ziņā izrādījusies teju vai labākā prēmijas vēsturē (tās kuratori – Irina Gorlova, Nataļja Gerasina, arhitekte – Nana Abdrašitova). Iemeslu tam vārdos izteicis pats Šalva Breuss: vairumu projektu vieno pētniecības pieredze, sarežģīts darbs ar laika un atmiņas kategorijām.
Uzreiz piezīmēšu, ka izstādes norises vietas, Maskavas laikmetīgās mākslas muzeja Petrovkas ielā, arhitektūra veiksmīgi nākusi talkā ekspozīcijas uztveršanai. Apgaismības laikmeta savrupnama ēka (arhitekts Matvejs Kazakovs) ar savām parādes kāpnēm, priekštelpām un balustrādēm ģenerējusi cienījama arhīva vai laboratorijas iespaidu. Pie šāda formāta pieturas daudzi nominantu izstādes projekti.
Jau kāpjot pa parādes kāpnēm, pār skatītāju veļas kas līdzīgs ar cirtainiem mākoņiem un pilīm apgleznotam plafonam, kas pēkšņi atdzīvojies. Vien griežas galva no tā, ka perspektīvas un panorāmas kustas kājām gaisā. Tā ir Dmitrija Veņkova filma ceļojums “Moskovijas himnas”. Autors ar kameru aprīkotā automašīnā ceļo pa trijiem galvaspilsētas arhitektūras stiliem: 1930. gadu – 1950. gadu sākuma totalitārais ampīrs, padomju modernisms, mūsdienu eklektiskā arhitektūra… Attēls ir apvērsts, tālab rada somnambulisku iespaidu. Mēs krītam kā atvarā atmiņās par to, kas nepakļaujas loģikai un neiederas ierastajos naratīvos.
Dmitrija Veņkova filmas “Moskovijas himnas” treileris.
Tālāko kustību pa savrupnama anfilādēm uztur divi vadmotīvi: atrašanās uz robežas starp amnēziju un anamnēzi un pasaules aplūkošana ar neprecīzi uzstādītu skatu meklētāju. Haims Sokols dokumentē tehniskā papīra rūpnīcas “Oktobris” vēsturi, kas tagad pārbūvēta par kultūras iniciatīvu centru „Fabrika”. Blakus paspartū iesējumu paraugiem ir uzrakstīti stāsti par strādnieku atlaišanu. Itin kā no putekļiem iznirst pusizdzisuši portreti, bet no tūkstošu rokrakstu ķeburiem – atsevišķi darbinieku paraksti. Šie izdzisušie tēli un atmiņas rakstu zīmes Haima Sokolova darbu tuvina dažādajām traumatiskās vēstures idejām, kas realizētas Kristiana Boltanska mākslā. Tomēr Sokolova gadījumā tēma ir risināta unikāli, dialogā ar Maskavas konceptuālisma tradīciju.
Pavels Otdeļnikovs rāda klasicisma interjeru cienīgas gleznas par dārgakmeņu tēmu. Vienīgi pienācis tuvāk un iepazinies ar anotācijām, saproti, ka optikas uzstādījums atkal ir pārbīdīts. Projekts ir ekoloģisks un sociāls. Skaistās tekstūras un krāsu pārejas fiksē nāvējošo rūpniecisko atkritumu izplatīšanos pār zemi un ūdeni padomju ķīmiskās rūpniecības atkritumu novietnēs.
Pavela Otdeļņikova darbs no projekta “Psihozojas ēra”, kas pirmoreiz izrādīts COSMOSCOW 2018 ietvaros.
Modernistiskais lozungs “mazāk estētikas – vairāk ētikas”, kas tūkstošgades sākumā, pateicoties kuratoram Maksimiliānam Fukasam, kļuva par Venēcijas arhitektūras biennāles devīzi, definē daudzu nominantu darbus. Piemēram, Kirila Savčenkova instalāciju Ch(K)ris(tin). Close Air Support satuvinājis britu modernista Henrija Mūra un padomju modernista Vadima Sidura plastiskās tēmas. Tomēr vēstījums nepavisam nav par plastiskās idejas autonomiju. Mūrs un Sidurs papildina neseno karu veterānu traumētās psihes un ķermeņu deformācijas tēmu. Un šajā gadījumā māksla kļūst par daļu no antropoloģiska pētījuma.
Sarežģītu hibrīda žanru piesaka Jegors Krafts darbā kkta. Monitoros redzamas antīko skulptūru sejas, paralēli izstādīti antropocēna ēras artefakti, noris vēstures un kiberrealitātes dialogs… Dažādo intelektuālo telpu savienojums ir radikāli polārs, tāpēc daudzslāņains, ar pētniecisku azartu. Tēmu formulējis Jegors Krafts pats: „Kādā mērā „cilvēciskais” ir autonoms, neparedzams, nekvantificējams un iracionāls? Kādā veidā viss, ko esam raduši saukt par cilvēciskā un saprāta aspektu, sadzīvos ar precīzu, automātisku organizāciju, kas neizbēgami tuvojas antropocēna laikmeta paātrinātajā tempā. Reiz ieraudzījuši virsmu zem mikroskopa, mēs vairs nekad to neredzēsim tādu, kādu to zinājām iepriekš.”
Jaunajā, hibridizācijas, metakses un antropocēna ietekmētajā mākslā ideja par sastapšanos ar sevi kā ar citu definē projektus par padomju valsti un tās māksliniekiem. Kirils Gluščenko uzmodelējis instalāciju, kas ir Uļjanovskas pilsētas viesnīcas “Veņec” “luksuss” klases divistabu numura atveidojums. Darbs pēta mehānismus, kā nebrīvā birokrātijas pārņemtā sabiedrībā funkcionē “ideālais”.
Kirils Gluščenko. Veņec. 2017. Foto: ММОМА
Pretī Kirila Gluščenko darbam izstādīta daļa no Jana Ginzburga lielā un sarežģītā pētnieciskā projekta “Mehāniskā vabole”. Tas ir izaicinošs un jaudīgs mēģinājums nodrošināt sastapšanos „ar sevi kā ar citu” ar Maskavas konceptuālisma klasiķi Iļju Tabakovu. Kas notiktu, ja visas viņa mitologēmas skrupulozi preparētu ar vēstures skalpeli. Kabakova pašmistifikācijas slānis tiek noņemts, un atmirdz “cita Kabakova” tēls, kas iekļaujas Jana Ginzburga uzstādītajā „dubultās ekspozīcijas”, pagātnes un nākotnes, “sarežģītā” padomiskā un pašreizējo immateriālo laiku tēmā.
Jans Ginzburgs. Mehāniskā vabole. Foto: ММОМА
Starp diviem opusiem, kas “atgādina” par padomju vēsturi, novietots apaļš galds ar mikromākslas grupas “Gorod Ustinov” sīciņajiem objektiem. No pilsētas smilšu graudiņiem veidotās skulptūras, pēc kuratores Jekaterinas Inozemcevas domām, kļūst par “mikromanifestiem”. Arī tie nobīda ierasto optiku, liek pārstatīt redzi un arī negaidīti “atgādina” Iļjas Josifoviča Kabakova arhīvus ar atkritumu priekšmetiem, kam pieliktas birkas.
Jevgeņijs Antufjevs. Kad māksla kļūst par ainavas daļu. I, II un III daļa. Foto: ММОМА
Abi Jevgeņija Antufjeva projekti katrs savā veidā izrādās interesanta plastiska intervence muzeja arheoloģiskajā un fetišizētajā telpā. Dialogi ar slaveno pagātnes tēlnieku Sergeju Koņenkovu un neoficiālās mākslas klasiķi Dmitriju Krasnopevcevu ir vienlaikus gan omāža meistariem, gan parodiska viņu valodas dekonstrukcija. Īpaši iespaido sadaļa ar īstu Maskavas metro arheoloģiju. Visdažādākie izrakteņi (ammonīti, moluski), kas iemūrēti metro sienās, parādās visnegaidītākajās vietās, radot paralēlo realitāti blakus totalitārajam dekoram. Optikas nobīde un izdzēsta atmiņa atkal kļūst par navigatoriem slēptās pasaulēs.
::vtol:: (Dmitrijs Morozovs). 12262. Foto: ММОМА
Aleksandrs Morozovs audiokartotēkā iekonservējis unikālu senu dialektu arhīvu. Viņa uzvārda brālis Dmitrijs Morozovs, ::vtol::, instalējis konstrukciju un dokumentāciju par Kolas superdziļo urbumu. Ko tieši no tā bija iecerēts iegūt, joprojām ir miglā tīts. Tomēr ar miniatūra un, kā jau visi Morozova darbi, ļoti „portretiska” urbšanas mehānisma palīdzību māksliniekam ir izdevies radīt skaņas instalāciju, kas atdzīvina vietas atmiņu.
Asja Marakuļina. Atpūtas istaba. 2018. Foto: ММОМА
Efemērais un traģēdijas vai traumas formā personiski pārdzīvotais ir bināro tēlojošo lauku tēma jauno mākslinieču Asas Marakuļinas un Aļbinas Mohrjakovas darbos. Timofejs Radja izgriezis ar oderi uz āru htonisko un hipnotisko meža biezokņa tēmu un uz vecu priežu stumbriem ar spīdošiem burtiem uzrakstījis: “Tas viss nav sapnis.”
Timofejs Radja. Tas viss nav sapnis. Foto: Instagram @tima_radya
“Papīra arhitektūras” klasiķis Aleksandrs Brodskis darbā „Sarkanais celiņš” vizualizējis atstarpi starp atmiņu un aizmirstību, kolektīvo hipnozi un individuālo saprātu, mītu un īstenību. Sanākusi pārliecinoša metafora – gaitenis ar čaukstošiem puscaurspīdīgiem aizkariem.
Aleksandrs Brodskis. Sarkanais celiņš. 2017. Foto: ММОМА
Nominācijā “Gada projekts” – vesels lielisku mākslinieču zvaigznājs. Atminoties leģendāro izstādi “Avangarda amazones””, pašreizējā skate noris ar mirkļbirku „Metamodernisma amazones”. Tausa Mahačeva, Irina Korina, Saša Pirogova, Poļina Kanisa, Aleksandra Paperno, Maša Sumina (no grupas “MišMaš”), Gaļina Mizņikova (no grupas “Provmiza”) ir radījušas veselu lielisku projektu galeriju. Identitātes krīze, personības robežstāvokļi, simulatīvas zināšanas un materiāli, meklējumi pēc koordinātēm laikā un telpā atsvešinātā pasaulē – lūk, tēmu loks, kuru ar visu atbildību mums prezentē konkursa dalībnieču zvaigznājs. Katrs no projektiem, kas izpildīti dažādos medijos, no zīmējumiem līdz videomākslai, būtu pelnījis atsevišķu rakstu. Tādēļ novēlēsim uzvaru visiem Kandinska prēmijas konkursa dalībniekiem.
P.S. Žūrijas balsojums ir noteicis, ka par 2019. gada 12. Kandinska prēmijas finālistiem kļuvuši 9 projekti. Īsajā sarakstā ir iekļuvuši (saraksti sastādīti alfabētiskā secībā):
Nominācija “Gada projekts”.
1. Jevgeņijs Antufjevs “Kad māksla kļūst par ainavas daļu. I, II un III daļa”.
2. Dmitrijs Veņkovs “Moskovijas himnas”.
3. Poļina Kanisa “Procedūra”.
Nominācija “Jaunais mākslinieks. Gada projekts”.
1. Jegors Krafts “Ákkta solo show”.
2. Aļbina Mohrjakova “Kaegha”.
3. Timofejs Radja “Tas viss nav sapnis”.
Nominācija “Zinātniskais darbs. Laikmetīgās mākslas vēsture un teorija”.
1. Jevgeņijs Barabanovs “Mākslinieka Šteinberga metaģeometrija”.
2. Margarita Tupicina “Moscow Vanguard Art: 1922–1992”.
3. Andrejs Hlobistins “Šizorevolūcija. Apcerējumi par XX gadsimta otrās puses Pēterburgas kultūru”.
Kandinska prēmijas laureāti tika izziņoti vakar, 13. novembrī un tie ir:
Nominācijā “Gada projekts” - Jevgeņijs Antufjevs “Kad māksla kļūst par ainavas daļu. I, II un III daļa”;
Nominācijā “Jaunais mākslinieks. Gada projekts” - Aļbina Mohrjakova “Kaegha”;
Nominācijā “Zinātniskais darbs. Laikmetīgās mākslas vēsture un teorija” - Andrejs Hlobistins “Šizorevolūcija. Apcerējumi par XX gadsimta otrās puses Pēterburgas kultūru”.
