Cologne Fine Art & Design 2019

Klasikā mājo laikmeta gars un mūsdienu māksla atdzīvina klasiku

Fotoreportāža no mākslas, antīko priekšmetu un dizaina gadatirgus Ķelnē

25/11/2019

No 21. līdz 24. novembrim Ķelnē norisinājās starptautiskais mākslas, antīko priekšmetu un dizaina gadatirgus Cologne Fine Art & Design, kas šogad svinīgi atzīmēja 50 gadu pastāvēšanas jubileju. Zīmīgi, ka jubilejas gadā atvērta jauna lapaspuse meses vēstures reformu pārpilnajā vēstures grāmatā. Vismaz turpmākos divus gadus Cologne Fine Art & Design vadītāja posteni ieņems pieredzējušais mākslas meses Art Cologne direktors Daniels Hags, kas apliecinājis savas spējas atgriezt un nostiprināt Ķelnei savulaik zaudēto Eiropas mākslas metropoles pozīciju. Šķiet, viņš uz panākumu ceļa varētu uzvest arī lēnīgo Vācijas antīko priekšmetu tirgu.

Pirmais acīmredzamais jauninājums pasākuma programmā ir gadatirgus jaunais nosaukums Cologne Fine Art & Design (iepriekš Cologne Fine Art). Tādējādi liekot manīt, ka turpmāk lielāks uzsvars tiks likts uz 20. gadsimta izcilākajiem piemēriem dizainā. Sarunā ar Arterritory Hags atklāj motivāciju izmaiņām pasākuma saturā: “Ja ieskatāmies šīs meses vēsturē, redzam, ka gadatirgū vienmēr bijušas pārstāvētas stila mēbeles un dizains. Tālab nosaukuma papildinājumu ar dizaina aspektu neuzskatu par radikālu soli. Cologne Fine Art mesē vienmēr piedalījies, piemēram, arī zināms skaits mūsdienu mākslas galeriju. Tad kāpēc neatvēlēt vietu arī laikmetīgā dizaina pārstāvjiem, kas specializējas 20. gadsimta vidus un 80. gadu mēbeļu dizainā? Turklāt šis laika posms dizainā ir kļuvis aktuāls jaunās paaudzes kolekcionāriem.”

Dizaina fokusā šogad bija Bauhaus simtā jubileja. Berlīnes galeristu sagatavotā tematiskās izstādes programma ne tikai sumināja Bauhaus funkcionālo estētiku un lielākos sasniegumus, bet arī iztirzāja skolas motivāciju, pieeju un risinājumus, kā arī vērsa uzmanību uz Bauhaus kustību šodienas kontekstā – akcentējot gan tās aktualitāti, gan arī atklājot to kā iedvesmas avotu mūsdienu lietišķajai mākslai.

Gadatirgus galvenajā galeriju sadaļā piedalījās 70 vadošie antīkās mākslas tirgotāji no Vācijas, Beļģijas, Nīderlandes un Šveices, kā arī laikmetīgās mākslas galerijas no Vācijas.

Ruprehts Geigers. Uekermann Kunsthandel (Berlīne) ekspozīcija

#colognefineart #HatOff #ThumbsUp

Atzinību pelnījusi Cologne Fine Art & Design meses rodošā pieeja sociālo mediju platformām, kas mūsdienu pasaulē ir viens no būtiskākajiem mārketinga instrumentiem. Gan pirms pasākuma, gan tā laikā gadatirgus instagramas un feisbuka lapas atraktīvi komunicēja ar auditoriju, ļaujot ielūkoties gan aizkulisēs, gan uz vietas notiekošajā, īpaši izceļot interesantākos stāstus par vairāku neparastu objektu pirmsākumiem. Paaudzei, kam internets ir gluži kā nabas saite ar pasauli, tieši sociālie mediji, iespējams, lauza iesīkstējušos stereotipus, ka antīko priekšmetu mākslas tirgotāji mīt tumšos, mistiskos kabinetos, kur, durvīm aizveroties, mūsdienu pasaule apstājas un var nonākt Aizspogulijā.

Pretēji modernās un laikmetīgās mākslas gadatirgos notiekošajam, kur piedāvājumu veido tirgus mehānismu pārbaudes labi izturējis “preču” klāsts, šajā mesē uzmanības centrā ir dažādu laikmetu un pasaules nostūru anonīmu meistaru roku darbs. Stendu izgaismojums veidots tā, lai izceltu objektu un mākslas darbu nianses, detaļas un laika zoba atstātās zīmes, kas padara tos tik īpašus un neatkārtojamus. Meses organizatori īpaši akcentēja to, ka gadatirgus piedāvājums ir ūnikums, kādu nav iespējams redzēt citos šāda tipa pasākumos. Būtiski, ka teju visu drīkst ne tikai aplūkot, bet arī paņemt rokās un personīgi pārbaudīt, vai Valtera Benjamina teiktais par mākslas darba auras zaudēšanu ir patiess.

Veco ārā, jauno iekšā! Vai varbūt tomēr ne?

Itālijā ir brīnišķīga tradīcija – Vecgada vakarā izmest visu veco, tādējādi atbrīvojot vietu jaunajam. Jāsaka tomēr, ka ar mākslas un senlietu kolekcionēšanu tik vienkārši kā ar gadu miju nav – jo senāks gadskaitlis, jo vērtīgāks priekšmets. Tirgotāji gadatirgū saka, ka “antīks” priekšmets ir vismaz 100 gadus vecs, savukārt vintage sākas jau ap 25. Tomēr vecums senlietu tirgū nav akmenī iekalts cenas kritērijs. Dažkārt pat nedaudz absurdi, ka modes nama Chanel somiņa maksā tikpat, cik vēl pirms mūsu ēras sākuma tapusi skulptūra. Saskaņā ar direktora Daniela Haga sniegto informāciju – “oficiāli” visdārgāko pārdošanā piedāvātā vienību uz Ķelni atvedusi Galerie Française (Minhene) – Emīla Noldes eļļas gleznu “Tulpes” par 980 000 eiro.

Antīko priekšmetu un primitīvās mākslas tirgotāja Mārtina Dustāra (Brisele) galerijas stendā atradās oficiāli vissenākais priekšmets šajā mesē – lieliski saglabājusies Indas ielejas civilizācijas liecība – mūsdienu Pakistānas teritorijā atrasts māla pods ar stilizēta dzīvnieka attēlu, kura cena bija 7500 eiro. Dustārs atzina, ka norises laikmetīgās mākslas laukā ir ārpus viņa kompetences, taču uzsvēra, ka mūsdienu mākslas mega pasākumos svarīgs nereti ir statuss, ko apliecina pirkums, turpretim antīkās mākslas un senlietu tirgus, viņaprāt, ir īpašs ar to, ka tieši kolekcionēšanas kaislība un enciklopēdiskās zināšanas par attiecīgā objekta specifiku, mākslas darbu vai stila mēbeli ir patiesais dzinulis to iegādāties.

Chanel somiņa

Emīls Nolde, “Tulpes”, 1908, Galerie Française (Minhene)

Indas ielejas civilizācijas māla pods ar stilizēta dzīvnieka attēlu, Mārtina Dustāra galerijas (Brisele) stends

Cologne Fine Art & Design jubileja – Klein aber fein! (Maza taču patīkama!)

Apmeklētāji, ar kuriem izdevās aprunāties, vienbalsīgi apstiprināja, ka gadatirgus Ķelnē noris intīmākā gaisotnē nekā lietišķās mākslas gadatirgus Māstrihtā. Maza, taču patīkama mākslas mese! Piedāvājuma kvantitāte nenogurdina un kvalitāte priecē. Šogad esot bijis jūtams, ka vairāk ir glezniecības, mazāk juvelierizstrādājumu, piedāvājumā pietrūcis austrumu paklāju…

Mans personīgais favorīts šajā mesē – Herwig Simons Antiquair (Brisele) eklektiski iekārtotais stends, kuru apdzīvoja koka manekeni (Dutch dolls). Rets 19. gadsimta dubultās spirāles kāpņu modelis bez centra statņa, kas tapis pēc da Vinči skices, sagādāja emocionālu un intelektuālu piedzīvojumu. Patiesi fascinējoši! Kāpjot augšup vai lejup, pa labi vai pa kreisi nav iespējams sastapt otru kāpēju.

Herwig Simons Antiquair (Brisele) stends

Vai stabils sektors?

Cilvēka vēlme krāt un kolekcionēt, un radīt ap sevi personīgo kosmosu šķiet neizzudīs, tāpēc atliek vien ignorēt spekulācijas par apokalipses tuvošanos senlietu tirgū. Apmeklētība Cologne Fine Art & Design kalpo kā lielisks pretarguments šī tirgus segmenta skeptiķiem, kas apgalvo, ka specializētajām galerijām ir nopietni jāpārdomā biznesa modelis, aicinot tās pārcelties tiešsaistē – pārdošanas platformu biezoknī.

Gadatirgus direktors Daniels Hags piekrīt, ka pircēju gaume mainās arī senlietu tirgū, kaut kas iziet no “modes” un kaut kas cikliski atgriežas. Pieprasījums pēc fotogrāfijām tirgū ir ļoti neliels, taču viņš uzsver, ka tieši tagad ir labākais laiks, kad par nelielām summām iegādāties fotogrāfijas. Tāpat arī institūcijas, mākslas un vēstures muzeji ir ieinteresēti iepirkt vienības ar vēsturisku nozīmi.

Daniels Hags

Var rasties jautājums, kādēļ senlietu gadatirgū piedalās arī laikmetīgās mākslas galerijas ar pavisam jauniem mākslas darbiem?

Daniels Hags: Gadatirgus DNS ir atspoguļot mākslu un amatniecību cauri gadsimtiem visā pasaulē. Izstādes izkārtojums ir veidots tā, lai radītu priekštatu par objektu kontekstuālajām attiecībām. Piemēram, Āzijas vai Āfrikas mākslas atstātās pēdas Rietumu mākslā atšķirīgos laika periodos. Rietumu pasaules izpratnē ar “laikmetīgo mākslu” mēs saprotam darbus, kas radīti pēc 1980. gada. Turpretim Āzijā (es to uzzināju tikai nesen) laikmetīgās mākslas laika rāmis ir plašāks. Tie ir darbi, kas radīti jau sākot no 20. gadsimta paša sākuma. No šīs meses esmu ko jaunu iemācījies. Manā skatījumā šim pasākumam nav striktu robežlīniju. Laikā, kad eksistēja amatnieku ģildes, mākslai vēl nebija izšķirtas apakškategorijas un visi roku darbi vienā vārdā bija “māksla”, lielāka vērtība bija stikla vitrāžai nekā gleznai uz audekla. Vitrāža vizuāli bija efektīgāka. Šodienas izpratnē toreiz tumšajos viduslaikos tieši lietišķā māksla bija, tā teikt, high-end un nevis tēlotājmāksla.

Ilgu laiku manas ģimenes īpašumā bija 19. gadsimta sudraba galda piederumi. Pirmais pirkums, kas, protams, izrādījās zemas kvalitātes. Veltīju laiku sudraba izpētei un sāku izprast, ko nozīmē katra prove un sakausējums. Nākamais galda piederumu komplekts jau bija labākas kvalitātes – nepilnīgs komplekts, taču ar skaistu bīdermeijera ornamentu. Nevis nepilnīgs, bet papildināts. Spriežot pēc dažādām provēm, šim komplektam kaut kad vēlāk tika pievienotas vienības ar tādu pašu rakstu – tikai no jaunāka sērijas komplekta. Rezultātā vecākās karotes bija krietni lielākas nekā jaunākās sērijas paraugi. Šķiet arī, ka naži un dakšiņas bija savākti no dažādiem īpašniekiem, par ko liecināja iegravētie iniciāļi. Šis komplekts bijis daudzu svinīgu brīžu aculiecinieks. Ap 1860. gadu sudraba galda piederumu komplekts sastāvēja no trim instrumentiem – nazis, dakša un karote – visa, kas nepieciešams, taču gadsimta beigās “uzlabotajā sērijā” tiem pievienojas arī deserta karote, deserta dakša, kompota karote, mokas karote, tējas karote, omāra dakša un kas tik vēl ne. Vai zināji, ka 19. gadsimta sākumā modē bija ceļot ar personīgajiem galda piederumiem? Zemniekam tā bija koka karote. Par klasi augstākiem tika uzskatīti piederumi ādas etvijā.

Interesanti. Kādēļ?

Higiēnas apsvērumu dēļ. Sudrabs dabiski spēj iznīdēt baktērijas labāk nekā nerūsējošais tērauds un citi metāli. Ejot uz vakariņām, katram ir savs personīgais galda piederumu komplekts vai koka karote, un tad nav jāēd ar rokām. Jā, arī karote varēja norādīt uz statusu. Paskaties, ar ko viņš ēd!? Un vēl kādu laiku pirms tam katram bija savs nazis, uz kā uzdurt ēdamo (smejas).

Martins Dustars, Elina Ije