Rītdiena ir ceļā
Smejies vai raudi, šodien dzīvojam to vienīgo dienu, kurā mēs visi pa īstam esam klātesoši, pa īstam izbrīnīti lūkojamies uz notiekošo. Visi esam pārsteigti par to, ka nekas mūs īsti vairs nevar pārsteigt. Viss ir kļuvis smags un bezsvarīgi viegls vienlaikus. Viss ir nesaprotams un vienlaikus arī tik vienkāršs kā bērnībā. Viss ir kustināms.
Viss ir kustināms
Nepārprotami 2020.gads ir atnācis ar jaunu pasaules iekārtojumu. Un ir apritējusi tikai nedēļa, kopš mēs dzīvojam jaunā Latvijā, kopš trīspadsmitais-piektdiena ir ne tikai diena, kad tiek atcelta Alvja Hermaņa pirmizrāde par sieviešu un vīriešu lomu salto, bet kad salto ir apmetis arī viss pārējais iespējamais valstī. Vairs nav jāiet uz skolu, nav vairs īsti arī darba, diktoriem sporta ziņās vairs nav ko stāstīt, pēkšņi var nenotikt Dziesmusvētki, Olimpiskās spēles, Ķīnā pazūd smogs un Venēcijas kanālos tek zili dzidrs ūdens, sāk atgriezties zivis. Savas dzīves laikā, šķiet, lielākā daļa no mums nav piedzīvojuši neko līdzīgu. Tik lielu neziņu, kas absolūti savienotu pasauli. Vai, pareizāk sakot, uzrādītu to, cik viss ir saistīts un savstarpēji neatraujams. Vīruss ir atnācis kā rentgena kamera, uzrādot gan augstākās cilvēcības pazīmes, gan tās zemākos, nožēlojamākos aspektus. Tas viennozīmīgi ir nācis kā iespēja daudz vispārpieņemta nobrucināt un uzbūvēt no jauna. Piemēram, mūsdienu cilvēks ir (un vēl tikai būs) spiests pārskatīt daudzas no esošajām sociālajām un ekonomiskajām konstrukcijām. No vienas daļas neizbēgami nāksies (uz laiku vai pavisam) atteikties un otru daļu radīt pēc jauniem ieskatiem. Sākot ar brīvo, bezrobežu Eiropu, drošības garantijām, apsolītajām iespējām, atkarības no preču un pakalpojumu pieejamības un nesātīgas patērēšanas.
Vai šī ir nākotne?
Iespējams, šīs septiņas dienas jaunajā pasaulē iezīmē režīmu, kas mūsu bērniem un mazbērniem nemaz nešķitīs tik ekstrēms. Vai arī apstākļi, ar kuriem sastopamies, būs ar laiku atraduši mehānismu, kas spēj sagremot tik daudz lielu, blīvu kumosu, kurus šobrīd neveiksmīgi norīt cenšas esošā, vecā pasaules mute. Skaidrs, ka bez gatavošanās esam piespiesti visu pamest malā, strauji pielāgoties, radīt jaunu attieksmi pret savām “visuvarenajām” iespējām. Un nav cita veida, lai vispār nākotni sagaidītu, kā vien radot jaunu sociālās telpas iekārtojumu. Skaidrs, ka esam iepeldējuši pilnīgi jaunos ūdeņos un būvējam tiem piemērotu kuģi pa ceļam. Būvējam, peldot. Šis laiks ir uzrādījis arī ļoti interesantas draudzēšanās alkas. Lai arī cik ļoti skaitītos, ka viss tagad notiek tīklos, telefonā, mēs, nu jau tikai dažas dienas, bet nevaram nosēdēt mierā, nevaram viens bez otra. Ir skaudri, bet arī mazliet patīkami novērot, cik ļoti milzīgas slāpes pārņēmušas, vien iedomājoties, ka teātris, opera, kora un dejošanas mēģinājumi, vingrošanas pulciņš - viss ir uz nenoteiktu laiku atņemts. Un tas vismaz pagaidām nav pārrēķināms vieniniekos un nullēs. Mēs esam vienoti faktā, ka izolējamies. Atkāpjamies, lai palūkotos uz savām dzīvēm, šo pasauli no malas. Mīlestība turpinās.
Turpat blakus - laiks uzrāda arī diezgan augstu kritiskā prāta iztrūkumu, daudziem pret karantīnas noteikumiem vazājot apkārt savu ego un pakļaujot riskam cilvēkus, kuri jāsargā. Bet tas jau ir cits, mūžsens stāsts.
It kā viss būtu atcelts
Viss ir apstājies. Bet apstājies nav nekas objektīvs. Tu izej ārā, paskaties, kā ceļmalā kārklam pumpurs jau pukst laukā. Skudras un mušiņas sāk savu pavasara rosību tieši tāpat kā 2019.gadā. Mūsu iedomātā pasaules kārtība ir tik subjektīva, un šis laiks tik ļoti spilgti to apliecina - tas viss ir mūsu iztēles auglis. Mehānisms, kas pēdējās nedēļās Eiropā darbojas tik neparasti (tas ir ievainots, klibs) - tā ir intersubjektīva realitāte, kas pastāv tūkstošiem un miljoniem cilvēku iztēlēs vienlaicīgi. Un ir jau tikai normāli un cilvēcīgi, ka mēs esam šokēti par to, ka vispār var tā notikt, ka var būt tik būtiskas sociālā interjera izmaiņas. Krīzes laikā šķietami neiespējamas idejas pēkšņi kļūst iespējamas. Tas, kas šķitis nekustināms, tagad ir mobils, un otrādāk. Mēs pēkšņi tiekam nodalīti - kontinents no kontinenta, valsts no valsts, joma no jomas, ģimene no ģimenes. Šis process uz laiku vismaz daļēji mūs atmet atpakaļ agrīno sapiensu fāzē kā vēl pirms agrārās revolūcijas - neatkarīgas, pašfunkcionējošas, izolētas ciltis. Industriāli urbānā sabiedrībā jau izsenis slimības uzliesmojušas stihiski un nekontrolējami, jo katrs indivīds ir par tuvu - kā blakus stāvoši sērkociņi. Mēs uz brīdi nošķiramies viens no otra. Bet šoreiz ar pavisam citu nodomu - lai spētu izdzīvot un būt kopā drīzā nākotnē. Pacietības stunda.
Šovakar ziņās
Visbiežāk dzirdētais teikums no amatpersonām - šajā laikā viss mainās nevis pa dienām, bet pa stundām. Un tā jau ir. Kas bija aktuāls vakar, šodien šķiet vien ziediņi. Novēroju, ka tas viedoklis, ar kuru Covid-19 sakarā labprāt dalījos pirms mēneša, man šobrīd šķiet dzēšams ārā. Kāda asprātība, kas šķita vietā ap janvāri, ir absurds komentārs no šodienas skatu punkta. Es to apzinos. Bet cik lielā mērā šai vētrai ir jāļaujas? Cik, kam jātic un cik jāapšauba?
Ja es kaut ko nožēloju, tad to, cik milzums stundu pēdējās septiņās dienās esmu lasījis un sekojis līdzi notiekošajam ziņās. Skatījies, klausījies 27 dažādas versijas par to, kas notiek, kāpēc notiek un kas mūs sagaida. Nav pametusi sajūta, ka šis ir seriāls, ko mēs visi vērojam. Pārslēdzies no viena ziņu portāla uz otru, tad “Panorāma”, tad Facebook, tur draugi un paziņas, griķi, tualetes papīrs, konspirācijas, brīdinājumi, muļķīgi joki, nopietni zinātnieki, viltus ziņas un viltus piesardzības ieteikumi. Apmēram 90% no uzzinātā es mierīgi varētu nebūt redzējis. Šķiet, ka mana apziņa ir kļuvusi par ziņu ķīlnieku, jo iekšēji kaut kas urda lasīt arvien vairāk un tālāk. Jūtu arī to, ka kaut kas iekšēji prasa arvien jaunus un jaunus jaunumus. Jaunu spriedzi. Tas nav labi. Es ļoti ceru šo noskaņojumu nomainīt uz daudz jēgpilnāku - laikā, kad nav manos spēkos neko aktīvi mainīt - esmu nolēmis turpināt būt mājas sienās, attīrīt prātu, lasīt, domāt un radīt.
Labās beigas
Tu zini, ka tu esi izdarījis visu, kas ir iespējams. Visu, lai sagatavotos. Visu, kam varēja iedomāties sagatavoties. Tagad priekšā ir daži neparasti, klusi, auglīgi, darbīgi, strauji, trauksmes vai mīlestības, dusmu vai savstarpējas izpratnes piepildīti mēneši. Tā ir katra izvēle. Būs jāmaina skats uz lietām. Tas ir iespējams. Mēs šai procesā esam kopā. Mēs joprojām esam savā Latvijā. Mēs esam savienoti.
Vai šis ir kāds sods, kam vienkārši jāļaujas? Nedomāju. Ticamāk, šī ir iespēja parādīt, ka cilvēku savienība ir vienots organisms, spējīgs darboties kopīgā, saskaņotā ritmā. Spēj pielāgoties un savu ierasto trasi var pakārtot jaunam, savstarpējam ceļam nākotnē. Un katra personīga atbildība ir noturēt savu miesu pašizolācijā līdz katrs esam drošs par to, ka neapdraudam apkārtējos. Paliec mājās.
Šis nebūs ātri. Tas nevar notikt ātri un nav tā domāts. Bet, iespējams, tieši ar to nāks arī visas labās pārmaiņas, ko šis pieņēmumu atkusnis var atnest. Pasaules ekonomikas sistēmai šobrīd tiek nolietas asinis, un uz brīdi kļūs tumšāks. Neziņa met noslēpumainas ēnas. Kad atkal ausīs rīts, mēs ieraudzīsim daudz brīvas vietas, un tad būs jāsaprot - tā ir bedre vai daudz svaiga gaisa, dzidra ūdens un iespēju.
Foto: Helēna Spridzāne
