Pie avotiem!
2018. gada jūnijā notika Latvijas vēsturnieku II kongress. Pērnā gada nogalē klajā nāca kongresa materiālu apkopojums (Vēstures zinātne Latvijā – 27 gadi pēc neatkarības atjaunošanas. Joprojām krustcelēs? Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2019, 223 lpp.). Starp publicētajiem ir arī vēstures doktora Andra Levāna referāts “Vēstures vārdi: par avotiem – plūstošiem un mainīgiem”. Profesora Levāna referātu lasot un tā iespaidā esot, apcerot paradoksus, ar kuriem var sastapties, mēģinoties avotu kritikas laukā, ienāca prātā palūkoties vārdkopas “laikmetīgā māksla” avotos.
Franču socioloģe Natālija Enika (Heinich, 1955) reiz izteikusies, ka modernā un laikmetīgā māksla ir divas atšķirīgas paradigmas, kas pārklājas tikai vēsturiski. Viņasprāt, “modernā māksla” izaicina un apšauba reprezentācijas nosacījumus, kamēr “laikmetīgā māksla” noārda, dekonstruē pašu jēdzienu “māksla”. Enika ir starp tiem, kas par “laikmetīgās mākslas” avotu uzskata Marsela Dišāna (Duchamp, 1887–1968) skulptūru “Strūklaka” vai, manuprāt, pareizāk – “Avots”. Mākslas darba statusā ieceltais priekšmets bija nosaukts par Fontaine (franču val.) vai Fountain (angļu val.). Lai gan biežāk iedomājamies, ka vārds nozīmē “strūklaka”, tomēr gan franču Larusa vārdnīca, gan angļu/amerikāņu Meriams-Vebsters sniedz arī skaidrojumu, kura latviskais analogs ir “avots”. Tātad laikmetīgās mākslas avots ir “Avots”. Atgādināšu, kas tas bija. 1917. gada aprīlī Dišāns kādā santehnikas preču veikalā iegādājās keramikas pisuāru, parakstīja to ar pseidonīmu R. Mutt un iesniedza Amerikas neatkarīgo mākslinieku apvienības izstādei, kuras norises vieta bija Ņujorkas Grand Central Palace (ēka nojaukta 1964. gadā). Izstādes rīcības komiteja pisuāru pieņēma (noteikumi paredzēja, ka jāpieņem jebkas, ko atnes cilvēks, kurš ir iemaksājis dalības maksu). Tomēr “Avots” netika izstādīts. To aiznesa uz pazīstamā fotogrāfa un laikabiedru mākslas propagandētāja Alfrēda Štiglica (Stieglitz, 1864–1946) darbnīcu. Tur tapa fotogrāfija, kurā redzama arī pisuāram piesietā birka, kas apliecina, ka priekšmets patiešām pieņemts izstādei. Pašu pisuāru Štiglics, šķiet, izmeta atkritumos.
Muļķīgais Dišāna 1917. gada demaršs varēja nogrimt aizmirstībā, taču tas tā nav noticis. Kanādiešu/amerikāņu filozofijas profesors Stīvens Hikss (Hicks, 1960), uzsverot notikuma ar pisuāru provokatīvo intenci, raksta: “Piedāvājot izstādei “Avotu”, Dišāns paziņoja kaut ko būtisku par mākslas vēsturi un tās nākotni. Nav šaubu, ka viņš zināja mākslas vēsturi un, ņemot vērā jaunākās tendences, arī to, kurp tā virzās. Viņš zināja, kas ir sasniegts – kā gadsimtiem cauri māksla ir kalpojusi par spēcīgu instrumentu, kas licis attīstīties cilvēces radošajam skatījumam un kas pieprasījis atbilstošas tehniskās prasmes. Viņš zināja arī to, ar kādu apbrīnojamu spēku māksla iekvēlina jūtas, prātu un kaislības cilvēkos, kas ar mākslu sastopas. Ar savu pisuāru Dišāns piedāvāja tādu kā summāru priekšnojautu par to, kas sagaidāms turpmāk. Mākslinieks nav dižs radītājs – Dišāns [priekšmetu] nopirka santehnikas veikalā. Mākslas darbs nav kaut kāds īpašs objekts – tas ir sērijveidā rūpnieciski ražots. Mākslas pārdzīvojums cilvēku neiejūsmina un nepadara cildenāku – labākajā gadījumā tas samulsina un atstāj nelāgu pēcgaršu. Bet, kas ir pats galvenais, Dišāns nepiedāvāja izstādei kuru katru “redīmeidu”. Izvēloties pisuāru, viņš skaidri pateica: “Māksla ir kaut kas tāds, kam es uzčurāju.”” (https://www.stephenhicks.org/wp-content/uploads/2009/02/ppa-reprint.pdf)
Interesanti, ka Stīvens Hikss ir specializējies, cita starpā, rakstnieces un domātājas Einas Rendas (Rand / Alisa Rosenbaum, 1905–1982) objektīvisma filozofijas apcerē. Vēl interesantāk, lai gan likumsakarīgi, ka starp trim daiļliteratūras darbiem, kurus augstu vērtē ASV prezidents Donalds Tramps, ir Einas Rendas gandrīz astoņsimt lappušu biezais romāns “Avots” (The Fountainhead), starp citu, manas Universitātes profesores Tamāras Zālītes (1918–1990) iemīļots daiļdarbs. Atceros jūsmīgas sarunas par šo kapitālisma, individuālisma un vīrišķīga egoisma augsto dziesmu laikā, kad pie mums valdīja “attīstītā sociālisma” vecišķi brežņeviskā letarģija. Tie bija labi laiki – neviens vēl nerunāja par balto vīriešu supremātismu, nebija vēl #MeToo – daudz kā nebija.
Bet Eina Renda, sarakstījusi romānus, mūža otrā pusē nodevās prātošanai. Viņas nodoms bija uzkonstruēt individuālisma morāles koncepciju. Viņa apgrieza kājām gaisā tradicionālo kristīgo morāli, kas māca darboties citu cilvēku, nevis savtīgo interešu labā. Renda mācīja, ka savtīgums ir tikums un ka dzīves mērķis ir augt un attīstīties kā indivīdam, ka morāli pareizas sociālās kārtības uzdevums ir pirmkārt un galvenokārt nodrošināt indivīda tiesības.
Einas Rendas objektīvisma filozofijas spilgts iemiesotājs ir romāna “Avots” galvenais varonis arhitekts Hovards Rorks, kura tēlojumā daži kritiķi ir saskatījuši Frenka Loida Raita (Wright, 1867–1959) rakstura iezīmes. Lai kā arī būtu, Rendas daiļdarbi un filozofija mūsdienās iet pie sirds galvenokārt labēji konservatīviem lasītājiem. Kaut kādā ziņā konservatīvajai domu gaitai tuvs ir arī Marsels Dišāns ar savu “Avotu” – žestu, ar kuru krietnu laiku pirms Rendas filozofiskajiem meklējumiem tika slaidi uzspļauts (uzčurāts) sabiedrības interesēm un vajadzībām, lai tikai izceltu indivīda tiesības. Var, protams, teikt – kā tad tā, laikmetīgā māksla taču, no “Avota” pasmēlusies, ir kreisi revolucionāra, tā ir minoritāšu, apspiestu un neievērotu reālu un pašpasludinātu grupu pasaules skatījuma paudēja. Bet Dišāns tomēr bija reakcionārs baltais vīrietis, jo izstādei piedāvāja pisuāru – ierīci, ko viņa laikā dabisko vajadzību nokārtošanai tradicionāli izmantoja seksiski noskaņotie vīrieši. Laikmetīgās mākslas avota radītājs nomira 1968. – lielo juku un pārmaiņu – gadā un nepiedzīvoja vienu no feministu iekarojumiem – sieviešu pisuāru un sieviešu urinēšanas palīglīdzekļu uzvaras gājienu.
Nopietnu pārdomu vērts ir fakts, ka par avotu pisuārs var kļūt vienīgi tad, ja ir aizdambējusies kanalizācijas sistēma.
Foto: Marsela Dišāna Fountain, 1917, via Wikimedia Commons
