Nedaudz par samaitātu gaisu kā par kultūras dzīves virzītāju
Lielais mēris, kā zinām no lasītā, ap 1703. gadu tika pamanīts Konstantinopolē, 1707. gadā jau plosījās Krakovā un Ļvovā, drīz pārsviedās uz Varšavu un Dancigu, un tālāk jau uz Lietuvu, uz Kurzemes un Zemgales hercogisti, līdz beidzot 1710. gadā sasniedza Rīgu. “Epidēmijas pirmās pazīmes aplenktajā pilsētā parādījās maija beigās, arvien plašāk tā izvērsās jūnijā, kulmināciju sasniedzot pēc kapitulācijas [Krievijas pārspēkam – P. B.] jūlijā un augusta pirmajā pusē. Īpaši neganti mēris plosījās pārtikušajās augstākajās aprindās. Ja uzticības zvēresta nodošanas dienā 14. jūlijā no rātes sešiem sekretāriem piedalījās vēl četri, tad 6. augustā no tiem dzīvs vairs bija tikai viens. Līdz augusta vidum apmirusi bija puse namnieku, līdz septembrim no 19 rātes locekļiem izdzīvojuši 10, no kases kolēģijas locekļiem atlikuši vairs tikai trīs, no Lielās ģildes 39 vecajiem – 12. Apmiruši bija visi notāri un muitas ierēdņi, abi ģilžu eltermaņi, visi aptieķnieki, izņemot divus. No četriem pilsētas pārstāvjiem, padošanās sarunu dalībniekiem, dzīvajos bija palicis tikai viens. Jau jūlija vidū sāka trūkt zārku, mirušie palika guļam namos un ielās. Baznīcas bija tā pārpildītas ar līķiem, ka bija jādod rīkojums tās slēgt. /../ Sērga sāka aprimt 1710. g. septembrī, gada beigās to uzskatīja par izbeigušos, kaut gan atsevišķi saslimšanas gadījumi tika reģistrēti vēl arī 1711. g. un pat 1712. g. janvārī.”
Laikam gan būs nevietā saistībā ar Lielo mēri runāt par kultūras dzīves, piemēram, teātra spēlēšanas ierobežošanas pasākumiem un to recepciju tālaika Rīgā. Gan badā mirstošajiem rīdziniekiem, gan Dreiliņmuižā sēdošajam krievu feldmaršalam Borisam Šeremetjevam, kurš vadīja Rīgas aplenkšanu, pilsēta varbūt arī asociējās ar teātri, taču ar karadarbības teātri (театр военных действий). Iespējams, ka arī tagad – vīrusu pandēmijas dienās – daļai rīdzinieku un pilsētas “aplencēju” rajončikos notiekošais šķiet tikvien kā viņiem netīkamās varas spēlēts “teijāteris”, marionešu burleska, kurā leļļinieks ir te “latviešu fašists”, te “krievs”, te “ķīnietis”, te Soross, te tēvocis Sems.
Savādi var šķist, ka Šekspīra lugās ne reizi nav aprakstīts mēris un tā konsekvences, lai gan viņa aktīvās darbības gados Melnā nāve Londonu piemeklēja ne reizi vien.
Bet citādi tas, protams, ir īstā teātrī. Teātris, kā to šajās dienās uzsvēris ne viens vien no attālināti labas grāmatas mums priekšā lasošajiem skatuves māksliniekiem, ir dzīvs un dzīvo tikai tuvā fiziskā kontaktā ar skatītāju. Tieši gaisotne, kas virmo telpā starp zālē sēdošajiem un uz skatuves vai kā citādi rosīgajiem, ir galvenais teātra būvmateriāls. Taču gaisotne vienlaikus ir arī hipotētisku vai patiesu draudu piesātināta. Tie var izpausties dažādi. Ir gadījies, ka izrādes iedvesmotie skatītāji dodas ielās, lai celtu barikādes, citreiz noticis, ka cienījamas namamātes, kaismīgu dramatisko monologu satracinātas, steidz dārgās melna zīda zeķes nomainīt pret demonstratīvajām “zilzeķēm”. Visādi mēdz būt. Tomēr ar gaisotni var saprast arī ko citu – gaisa sastāvu ļaužu pārpilnajā telpā. Senāk runāja par miasmiem. Šis no grieķu valodas patapinātais vārds apzīmēja “samaitātu” gaisu, kas tika uzskatīts par slimību, sevišķi epidēmiju iemeslu. Nav tāpēc jābrīnās, ka 16., 17. gadsimtā – Viljama Šekspīra laikmetā –, sākoties, piemēram, mēra uzliesmojumam, varas iestādes pirmām kārtām slēdza teātrus. Savādi var šķist, ka Šekspīra lugās ne reizi nav aprakstīts mēris un tā konsekvences, lai gan viņa aktīvās darbības gados Melnā nāve Londonu piemeklēja ne reizi vien. Viens šāda noklusējuma iemesls varēja būt neziņa – slimības cēloņiem skaidrojuma nebija, mediķi galvenokārt atsaucās uz senseno miasmu teoriju, kas gan neko neizskaidroja. Vēl nebija mēģinājumu sasaistīt mēri ar žurkām, kur nu vēl ar slimības patieso pārnēsātāju – orientālo žurku blusu (Xenopsylla cheopis). Par tādas eksistenci un darbošanās mērogiem nevienam nekas vēl gadsimtiem nebija zināms.
Tomēr šekspīriskajam mēra noklusējumam, jādomā, bija cits iemesls. Renesanses dramaturgi, un Šekspīrs jau nu noteikti, pats būdams trupas dalībnieks, izrāžu materiālu (ko mūsdienās uztveram kā ģeniālas lugas) sarakstīja visbiežāk konkrēta uzveduma vajadzībām. Un attiecīgi, ja teātris tika slēgts epidēmijas dēļ, izrādes nenotika un sacerēt lugu vienkārši nebija vajadzības, jo neviens par to nemaksāja. Aktieriem tie bija grūti laiki. Tā tiek lēsts, ka no 1603. līdz 1613. gadam teātri epidēmijas dēļ bija slēgti pavisam veselus 78 mēnešus. Un tā tad arī ir atbilde uz retorisko jautājumu, vai un kā epidēmija (pandēmija) ietekmē to, ko mūsdienās dēvējam par kultūras dzīvi vai kultūras procesu. Nav ne jausmas, ko Šekspīrs būtu uzrakstījis tajos 78 mēnešos, ja teātri nebūtu slēgti. Varbūt karaļa Līra, prinča Hamleta, lēdijas Makbetas un citu tik atpazīstamo cilvēces tikumu un netikumu iemiesotāju vietā vai viņus aizēnojot, no skatuves mūs uzrunātu citi, neapjaušami, tā arī nekad no nebūtības neiznākuši personāži. Bet ir tā, kā ir. Vai tas ir labi vai slikti – tādu jautājumu nav pat vērts uzdot.
Raksta ilustrēšana izmantots attēls no sciencedirect.com / Xenopsylla cheopis; žurku jeb dienvidu blusas tēviņa attēls. Oriģinālais attēls: Lorenza Beati un Lance A. Durden
