Kultūras infrastruktūras inteliģentie vaibsti
LNMM Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas “Arsenāls” vadītājas Elitas Ansones skats uz "Arsenāla" pagātni un nākotni
Šobrīd visi muzeji apmeklētājiem slēgti. Izstāžu darbība iesaldēta. Mani radi un draugi ir svētā pārliecībā, ka visi muzeju darbinieki, neapdraudot sevi un citus, izolējušies strādā mājās ar kādiem apjomīgākiem pētniecības darbiem, kuriem parasti nav vaļas, un pēc laika kā no pārpilnības raga klajā nāks jaunu monogrāfiju klāsts. Tā nu gluži nav! Arsenāls šobrīd ir savas ēkas “iztukšošanas” procesā, noslēgusies 20. gadsimta otrās puses un arī 21. gadsimta mākslas krājuma pārvešana uz jaunajām muzeju krātuvēm Pārdaugavā pie Dzegužkalna. Ēka pilnībā tiks nodota renovācijai un pārbūvei. Šī procesa gaidās, protams, ir virkne pārdomu.
Izstāde “Nākotnes valsts”. Aigars Bikše “184 gadus vecais Melānijs Bloka piedzīvo apgaismību sārmainā lietus laikā Baltijas ezera krastā”. 2018.
Kad 2016. gadā pēc rekonstrukcijas tika atklāta restaurētā un pazemē paplašinātā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka, pilsētas sejā iezīmējās inteliģents vaibsts. Nebeidzami trulajā iepirkšanās centru būvēšanas nonstopā beidzot parādījās arī kaut kas kultūrai veltīts, rosinošs domāt par vērtībām, kas paplašina zināšanas pašiem par sevi, kā arī sniedz jēdzīgu alternatīvu brīvā laika pavadīšanai. Kļuva redzams, cik ļoti cilvēki tiecās uz sakārtotu vidi, vēlējās atrasties tajā un justies piederīgi mākslas pasaulei, kas radīta vēstures, strīdīgu koncepciju, provocējošu domu un arī estētisku jūtu rosināšanai. Tas bija milzīgs grūdiens Latvijas kultūras dzīvē. Muzeja pārbūve pierādīja, cik liela loma ir kultūras infrastruktūrai, tādai, kurā ir vēlēšanās atrasties – sakārtotai, pieejamai, draudzīgai, humānai un galu galā arī ar elegantu dizaina pieeju veidotai.
Izstāžu zālē Arsenāls no tās izstāžu darbības sākuma 1988. gadā līdz 2020. gadam notikušas vairāk nekā 300 izstādes. LNMM pēckara perioda mākslas kolekcijā pārstāvēti ap 600 mākslinieku.
Šobrīd sabiedrība jau informēta par vēl vienas kultūras būves rekonstrukciju un restaurāciju – LNMM izstāžu zāli Arsenāls, Torņa ielā 1. 2032. gadā tā varēs tikt daudzināta kā divus simtus gadus veca vēlīnā klasicisma celtne Rīgā. Unikāla būve ar 135 metrus horizontāli stieptu fasādi, kas sen jau pelnījusi tikt izcelta un novērtēta. Fasādē ir 11 vārtu tipa divviru monumentālas durvis uz kurām ved pakāpieni, kāpņu ieejas sfinksas gan nesargā, un ēkas rotājumi ir atturīgi. Medaljonu tipa rozetes veido garu frīzi uz dzegas, nelielie lokveida lodziņi virs durvīm ēkas funkcionālo ģeometriskumu padara dekoratīvāku. Pieredze ar muzeja ēku liecina, ka sabiedrība īpaši novērtē tieši sakārtotās vides priekšrocības. Pie muzeja laukums Esplanādes pusē, kas pirms rekonstrukcijas bija visnomaļākā un neomulīgākā parka puse, ir pilnībā pārvērties, kļuvis par kultūras vietu pats par sevi, tur notiek pasākumi, performances, cilvēku tikšanās, sarunas vasaras kafejnīcā. Apkārtējās vides humanizācija jāaktualizē arī attiecībā uz Arsenāla nākotnes perspektīvām. Impērijas stila (stila apzīmējums ampīrs nāk no franču valodas empire) būvēm visai raksturīgi bija veidot celtni un tās apkārtni kā ansambli. Kad Arsenālu uzbūvēja, 1832. gadā visas tā fasādes priekšā pletās laukums, kuru izmantoja militārām apmācībām un parādēm, sauca to par Mazo Parādes laukumu. Kopā ar laukumu pie Rīgas pils (tolaik vēl nebija Latvijas bankas ēka) bija plaša atvērta teritorija, 1880. gadā tajā notika Latviešu otrie vispārīgie dziedāšanas svētki, bet 1905. gadā Georgs Kūfalts izveidoja laukuma un apstādījumu plānojumu. Kādreizējā impērijas stilā organizētajā pilsētplānošanā Arsenāla frontālā fasāde izcēlās kopējā pilsētas ainavā. Šodien panorāmiskā skata vairs nav, jo trakāk, puse no ēkas fasādes gaužām nedelikātā veidā kļuvusi par Saeimas stāvvietu. Ēkas pieejamība tiek ignorēta un vide degradēta.
Izstāde “Pie Dzintara jūras”, attēlā Kirila Panteļejeva instalācija “Eksponāts” (2005). 2011.
Taču šajā vecpilsētas daļā, kā daudzviet pasaulē labi pārbaudītu modeli, ir potenciāls veidot muzeju kvartālu – Doma laukumā jau izcili restaurētajā Venēcijas palaco stila pērlē izvietots Mākslas muzejs Rīgas Birža, viduslaiku Livonijas ordeņa Rīgas pilī atgriezīsies Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, Seno Rīgas nocietinājumu Pulvertornī atrodas Latvijas kara muzejs. Arsenāls tagad ir savas divdesmit gadus virzītās rekonstrukcijas priekšā. Visā šajā kompleksajā Arsenāla rekonstrukcijas perspektīvā muzejam sabiedrībai ir jāatbild uz jautājumu, vai tad nu pēc izstāžu zāles atvēršanas beidzot ekspozīcijās varēs ieraudzīt leģendāro mākslinieku Jāņa Pauļuka, Borisa Bērziņa, Rūdolfa Piņņa, Džemmas Skulmes, Ausekļa Baušķenieka, Ilmāra Blumberga, Georga Šenberga, Lidijas Auzas, Leonīda Āriņa, Edgara Iltnera, Maijas Tabakas, Miervalža Poļa un desmitiem citu mūsu kultūras kanona smagsvaru darbus. Jā, varēs ieraudzīt, un arī nevarēs, jo jāapzinās, ka periodā pēc otrā pasaules kara Latvijas mākslā strādājuši vairāk nekā 2000 mākslinieku – ģeniāli un mazāk ģeniāli, kanonizēti un marginalizēti, izcelti un piemirsti, bet citi vēl vispār neatklāti. Izstāžu zālē Arsenāls no tās izstāžu darbības sākuma 1988. gadā līdz 2020. gadam notikušas vairāk nekā 300 izstādes. LNMM pēckara perioda mākslas kolekcijā pārstāvēti ap 600 mākslinieku. Tātad, pat ja katra no izstādēm tiktu veltīta vienas personības mākslas pētniecībai un izstādīšanai, mums vajadzētu 60 gadus, lai padziļināti pievērstos ikvienam no autoriem, kas pārstāvēti šī perioda mākslas kolekcijā. Un ir taču arī tādi, kuri vispār nav pārstāvēti muzejā! Taču pēc 60 gadiem būtu izaugušas jau vairākas paaudzes, kuras nebūtu varējušas redzēt izstādes, kas rīkotas pirms 60 gadiem. Un, protams, kolekcijā pārstāvēto autoru skaits arī būtu pieaudzis... Likumsakarīgi, ka gan mākslas mantojuma, gan aktuālā procesa saglabāšanas, arhivēšanas, pētīšanas, izstādīšanas un publicēšanas kapacitāte ir nemitīgi jāaudzē.
Izstāde “Saules sistēmas perspektīva”. 2014.
Arsenāla rekonstrukcijas uzdevums bija jāpaveic jau pirms 20 gadiem, tad, 2000. gadu sākumā, tiktu veidota 20. gadsimta otrās puses ekspozīcija. Tagad jau esam nodzīvojuši piekto daļu no 21. gadsimta. Un vairākās kolekcijās, kas aplūkošanai nav pieejamas (tieši tāpat kā māksla pēc Otrā pasaules kara 20. gadsimtā), ir sakrāta arī šī gadsimta māksla. Ko iesākt ar to? Dilemma slēpjas jautājumā: “Ko neizstādīt?” Te būtu jāatgriežas pie muzeju kvartāla. Visiem labi zināms, ka ēkai Pils ielā 2, kur agrāk atradās Rakstniecības muzejs, tiek meklēts vislabākais pielietojums, un jāatzīst, ka perspektīva to pievienot muzeju kvartālam un veltīt 20. gadsimta pēckara laika mākslai, dotu lielāku iespēju Arsenālā pievērsties arī mūsu gadsimta aktualitātēm mākslā, vismaz līdz brīdim, kad tiks uzbūvēts Laikmetīgās mākslas muzejs.
Aijas Zariņas personālizstāde “Princese uz zirņa”. 2007.
Atskatoties uz mākslas notikumiem izstāžu zālē Arsenāls trīsdesmit gadu garumā (1988–2020), rodas vajadzība sev un citiem atgādināt, kādi mākslinieki, kuratori, slavenības un mākslas parādības te bijušas aktualizētas. Man pašai pirmais un ārkārtīgi spēcīgais mākslas piedzīvojums Arsenālā bija 1989. gadā, kad te ieraudzīju Aijas Zariņas izstādi. Visa zāles grīda bija noklāta ar balti krāsotiem preskartoniem, kurus pārklāja gigantisks gleznojums. Tiem laikiem šādas instalācijas veidot nebija parasta lieta, Latvijā tikai astoņdesmito gadu otrajā pusē notika pirmie soļi telpas integrēšanā izstādes kopējā instalācijā. Pēc gada notika cita, tolaik jaunā mākslinieka, Jāņa Mitrēvica izstāde – milzu gleznās, kas attiecināmas uz mūsu neoekspresionisma spožo epizodi, bija attēlotas monstrozas, salauzītas figūras, kā pagātnes traumu un deformāciju rēgs – atkal viens spēcīgs blieziens, un pēc gada Sandras Krastiņas emocionāli nospriegotais neoekspresionisms. Vēl pēc gada Ieva Iltnere kopā ar Jāni Mitrēvicu izstādē “Darbi” demonstrēja objektus, kas veidoti no klūgām un zariem, tādā sava veida “zemnieku stilā”, kas, iedvesmojoties no pieejamiem materiāliem laukos, mainīja tradicionālos pieņēmumus par mākslas darba materialitātes standartiem. Mitrēvics audeklus iestiepa ar auklām zaru rāmjos, Iltnere no klūdziņām bija pinusi kādus tur dzīvnieciņus vai vēl kaut ko. Iltnere glezniecību, protams, nepameta un 1994. gadā personālizstādē “Skola” nodemonstrēja izcilu konceptuālās mākslas un glezniecības sintēzi. Viņas pirmo klašu mācību burtnīcu glītraksti tika izmantoti par grafisko un konceptuālo izejmateriālu gleznām. Redzams, ka tolaik mākslā ienākušajiem trīsdesmitgadniekiem iespēja izstādīties tik vērienīgā zālē bija pieejamāka, nekā tiem, kuri šobrīd uzsāk savu ceļu mākslā. Bet atmiņā palikušas tieši tolaik jauno izstādes, tiesa, uz tām arī gāju ar lielāku interesi nekā citām, jo tās nebija vecišķas, kā daudz kas cits. Deviņdesmitajos gados Latvijas mākslas scēnas radošais dzinējspēks lielā mērā bija mākslas zinātnieks un kurators Ivars Runkovskis, kurš ar savām neordinārajām idejām mainīja mākslas procesa rutīnu. 1994. gadā viņš Arsenālā organizēja izstādi “Sajūta Nr. 30”, kur tika iesaistīti 42 tolaik paši aktuālākie autori. Bet kā viena no Latvijas laikmetīgās mākslas sākumu spožākajām lapaspusēm, kuras kūrēšanā iesaistījās Runkovskis, bija mega izstāde “Valsts”, kas ietilpa Sorosa Mūsdienu mākslas centra finansētās demokrātiskas sabiedrības veidošanā Austrumu blokā stratēģijā. “Valsts” notika vairākās vietās visā Latvijā, un Arsenāla izstādē tika realizētas nu jau leģendu statusu ieguvušas izrīcības. Nelaiķa Jāņa Viņķeļa iedvesmots un Miķeļa Fišera realizēts tika realitātes šovs ar noslēgtā telpā mītošu mākslinieku, kura dzīve tiek filmēta un vērota monitorā, šovā mākslinieki konceptualizēja futūristisku ideju par cilvēces rases transformāciju. Fišers uzskata, ka tas bijis pirmais realitātes šovs Latvijā, vēl desmit gadus pirms tie sāka parādīties televīzijā. Jānis Mitrēvics šajā izstādē mina uz papēžiem Demjenam Hērstam, kurš nesen kā bija izstādījis haizivi. Barības ķēdes filozofiju Mitrēvics izspēlēja objektā “Speķis visai valstij” – eksponējot latviešiem tik tuvo žāvēto puscūci, kas, ņemot vērā ekonomiskās krīzes kontekstu, bija gan provokatīvs, gan ironisks, gan arī politisks.
Miķeļa Fišera personālizstāde “Lielviela”, centrā glezna “Oicieru balle ar citplanētiešiem par godu Osamas bin Ladena nogalēšanai Jaunās Švābijas velvju zālē (2011). 2012.
Pārskatot 20. gadsimta 90. gadu izstāžu hronikas, redzams, ka šajā desmitgadē bieži turpinājās padomju laikos uzsākto izstāžu rutīna, mākslas izrādīšana notika tradicionāli turoties kāda mākslas medija rāmjos, turpinājās tēlniecības kvadriennāļu tradīcija, miniatūrgrafikas izstādes, stājgrafikas, akvareļu, lietišķās mākslas izstādes, tekstilmākslas izstādes. Šie pasākumi ātrāk vai vēlāk sāka stagnēt, kļuva neinteresanti un mira dabīgā nāvē. Tradicionālās “Rudens” izstādes pēdējā sarīkošana Arsenālā notika 2004. gadā, un, savu padomju laikam vajadzīgo uzdevumu paveikusi, izdzisa. Vietā nāca citi festivāli, mākslinieku grupas, pieejas un laikmetīgākas meinstrīma tendences.
Ivara Grāvleja izstāde “Deviņdesmitie”. 2009.
Deviņdesmito gadu sākums bija arī eiforisks robežu atvēršanas laiks, kad latviešu diaspora izrādīja lielu interesi par Latviju, 1990. un 1998. gadā notika Vispārējās latviešu mākslas izstādes, kas neko daudz neatšķīrās no tiem pašiem Rudens izstāžu principiem, iznāca kā tādi mākslas saloni, bet, protams, iepazīšanās un apvienošanās misiju tie izpildīja, muzejs saņēma virkni ar diasporas autoru darbu dāvinājumiem. Notika vairākas labu diasporas mākslinieku personālizstādes, Arsenālā no tām Lara Strunkes, Raimonda Staprāna, Dainas Dagnijas, Sigurda Vīdzirkstes izstādes.
Krievijas laikmetīgās mākslas izstāde “ART – index”, attēlā Jeļenas Jelaginas un Igora Makareviča instalācija “Krievu ideja” (2006–2007). 2008.
Izstādes, kurās izcēlās iekārtojuma dizaina un scenogrāfijas nozīme, bija tās, kuru organizēšanas budžets demonstrēja pilnīgi citas iespējas. Dažu Eiropas valstu kultūras institūti bijuši sevišķi aktīvi savu valstu kultūras popularizēšanā. Dāņu dizaina izstāde pārsteidza ar iekārtojuma stikla vitrīnu kaskādēm un jūrmalas smiltīm, kas klāja Arsenāla grīdu. Vērienīga Latvijas – Zviedrijas kultūras sakaru izstāde “Trīs zvaigznes – trīs kroņi” tā laika darbiniekiem palikusi atmiņā kā superkomplicēts iekārtošanas gadījums. Ārpus konkurences, protams, ir rietumu mākslas smagsvari, kuru izstādes “dabūt” un apmaksāt iespējams ne jau kādā ikdienas budžeta kārtā. Agrāk tās bijušas pamatā ārvalstu institūcijas, un tikai pēdējā desmitgadē Eiropas kultūras galvaspilsētas un Latvijas simtgades finansējums ļāvis pievērsties arī paša muzeja iecerētiem un realizētiem projektiem. Lai nu kurš par to arī būtu maksājis, Arsenālā bijušas Antonija Gormlija, Tonija Krega, Anrī Kartjē Bresona, Jozefa Boisa, Antona Korbīna, Edvarda Steihena, Kristiana Boltaņska izstādes. Mākslinieku grupas CoBRA izstāde, bet 2016.gadā izstādē “Gara radinieki” tika izstādīta absolūta zvaigžņu komanda, viņu vidū Andreass Gurskis, Anzelms Kīfers, Georgs Bāzelics, Gerhards Rihters, Jērgs Immendorfs, Jozefs Boiss, Martins Kipenbergers, Neo Rauhs, Rainers Fetings, Rozemarija Trokela, Zigmārs Polke. Šodien jau iespējams ikvienam doties uz jebkuru valsti (ja vien vīrusi neplosās) un skatīt, ko vien ir vēlēšanās, taču pirms trīsdesmit un divdesmit gadiem tā nebija. 1991. gadā notikusī vācu mākslas izstāde “Interferences. Rietumberlīnes māksla 1960 –1990”, 2001. gadā “Mūsdienu utopija” un 2003. gadā “FLUXUS Vācijā 1962–1994”, manuprāt, spēja sniegt absolūti izcilas kuratoriālas prakses paraugstundas.
Būtiska bija Laikmetīgās mākslas centra rīkotā izstāde “Robežpārkāpēji” (2005), kas lika apzināties, ka Latvijā par konceptuālo mākslu var runāt jau kā par vēsturi, ka māksla, kas visu laiku bijusi tepat līdzās, divdesmit gadu laikā kļuvusi par kultūras mantojumu, turklāt tādu, kas daudzos gadījumos zudis.
Izstāde “Hiperreālisms. Virziena variācijas Latvijā”. 2017.
Izstāde “Zelta darbi”. 2010.
Izstāde “Zelta darbi”. Priekšplānā Ilmāra Blumberga tērpi izrādei “Jāzeps un viņa brāļi”; Kirila Panteļejeva skulptūra “Priekšpilsētas Buda”. 2010.
21. gadsimtā ienāca jauni mediji un festivāli. RIXC Arsenālā sarīkoja divas festivāla “Māksla+komunikācija” izstādes “Viļņi” (2006) un “Lauki” (2014). 2009. gadā aizsākās Purvīša balvas izstādes un pirmās četras no tām notika Arsenālā. Tomēr jāatzīst, ka izstādes, kuras augstu novērtē profesionāļi, ne vienmēr ir vislabāk apmeklētās. Sava laika apmeklējuma “grāvēji” bijušas: 2006. gadā plakātu izstāde “Publiskie spoguļi” 1963–2006. (13 806 apmeklētāji); 2008. gadā “Padomjzemes mitoloģija” (12 938); 2010. gadā “Zelta darbi. No ikonām līdz instalācijām” (15 625); 2014. gadā “1914” (15 154); 2017. gadā “Hiperreālisms. Virziena variācijas Latvijā” (14 255).
Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna izstāde “Pacieties”. 2012.
Man pašai būtu gribējies vairāk izstāžu, kas izvirza konceptuālus diskursus, pievēršas politiskiem un sociāliem jautājumiem, ietver kādas mākslas vēstures parādības analīzi. Neapšaubāmi, ka tādu kūrēšanai vajadzīgas visai plašas zināšanas un spēja saskatīt pasaules kontekstu lokālajām parādībām, jābūt labai mākslas vēstures pārzināšanai, un šādas zināšanas iegūstamas daudzu gadu darbā. Šāda tipa izstādēm es noteikti dotu priekšroku pret viena autora solo uznācienu. Tomēr arī vairākas notikušās personālizstādes palikušas atmiņā kā viengabalainas, emocionāli lādētas vienības – Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna “Pacieties” (2012), Ilmāra Blumberga “Es nemiršu” (2013), Miķeļa Fišera “Lielviela” (2012). Bet par visu laiku vislabāk sagatavoto un eksponēto uzskatu Gustava Kluča izstādi “Kāda eksperimenta anatomija” (2014).
Ilmāra Blumberga izstāde “Es nemiršu”. 2013.
Pēdējā desmitgadē, veicinot jaunu autoru ienākšanu mākslā, Arsenāla otrā stāva izstāžu zāle Radošā darbnīca, kļuvusi par stabilu laikmetīgās mākslas atbalsta punktu, ar skaidri fokusētu uzdevumu – strādāt ar 21. gadsimta mākslu. Šai nelielajai telpai ir liela nozīme, jo tās programmā ar daudz lielāku mobilitāti, nekā iespējams lielajā pirmā stāva zālē, ienāk aktuālie jautājumi par cilvēka identitāti, vērību un uzskatu varietāti pastāvīgi mainīgajā kultūras ainavā.
Ilze Putniņa un Elita Ansone priecājas par Eiropas finansēm “Kultūra 2007-2013” projektam – izstādei “Garīgās prakses”. 2011.
Titulbildes foto: Kristīne Madjare. Rakstā izmantoti attēli no LNMM arhīva. Ivara Grāvleja, Kristapa Kalna, Valtera Lāča, Andra Zieda, Elitas Ansones foto.
