Foto

Ko šobrīd dara mākslinieks? Fotomākslinieks Alnis Stakle Rīgā

Arterritory.com

16.04.2020

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem

Kaut šī brīža situācijā mūsu visu prioritāte ir rūpēties par savām ģimenēm, draugiem un līdzpilsoņiem, sabiedriskā dzīve ir paralizēta, muzeji, galerijas un kultūras institūcijas ir slēgtas, darbs un arī radošā dzirksts mūsos visos neapstājas. Gluži pretēji – šis ir laiks pašrefleksijai un jaunām, nākotnē vērstām idejām. Kaut arī mājās un pašizolācijā, mēs visi turpinām strādāt, domāt un just – gan mākslinieki, gan citi radošo institūciju pārstāvji un Arterritory.com. Kā savveida iedvesmas un savstarpējas solidaritātes – attālinātas kopā būšanas žestu, esam aizsākuši projektu “Ko šobrīd dara mākslinieks” – kā liecību tam, ka dzīve un kreativitāte neapstājas arī krīzes laikā.

Uz Arterritory.com jautājumiem atbild fotomākslinieks Alnis Stakle.

Ko jūs šobrīd darāt?

Ja godīgi, tad mana ikdiena nav piedzīvojusi būtiskas izmaiņas. Kā studiju programmu vadītājam un docētājam, man viss notiek ikdienišķā ritmā. Rīgas Stradiņa universitāte (RSU) jau līdz šim bija ieguldījusi e-studiju vides attīstībā, un var teikt, ka, apsteidzot laiku, visi nepieciešamie resursi, lai nodrošinātu studijas neklātienē, bija un atlika vien tos iedarbināt pilnībā. Ir sajūta, ka IT departaments universitātē strādā 24/7. Mans lielākais pārsteigums un vienlaikus arī vilšanās ir apstāklī, ka šķietami apokaliptiskā situācija nenāk ar nozīmīgiem pārsteigumiem. Daudzas plānošanas lietas darbā norit mērķtiecīgāk, un esmu arī mazliet pārsteigts, ka attālināta nodarbību norise nav nekas ārkārtīgi atsvešināts un bezpersonisks. Vārdu sakot, izbaudu apokalipsi, spēlējoties ar bērniem, regulāri pārcilājot nesen iegādātās hanteles un mēģinot kaut ko ieplānot arī savā mākslinieka dzīvē, kas ir mazliet iestrēgusi nogaidošā režīmā. Mani pēdējie radošie meklējumi ir saistīti ar laikposmā no Pirmā pasaules kara līdz Staļina nāvei tapušām ģimenes fotogrāfijām, kuras, neskatoties uz salīdzinoši traģisko laikposmu, izstaro dzirkstošu optimismu.

Jums ir recepte, kā izdzīvot laikā, kura raksturzīme ir sliktas ziņas?

Ziņas tiešām ir sliktas. Ja tās nepārtraukti lasa, tad iespējams ātri iedzīvoties bezcerīgās sajūtās par nākotni. Es vienmēr esmu spējis ļoti ilgu laiku pavadīt vienatnē ar sevi. Man nesagādā raizes, ka es nevaru socializēties, apmeklēt bārus, izstādes utt. Šī atsvešinātā sajūta par vietām un cilvēkiem samērā uzskatāmi ir vērojama arī manos darbos. Mans galvenais medijs ir fotogrāfija, un vēsturiski tā vienmēr ir bijusi lielisks sabiedrotais dažādās sociālpolitiskās un/vai privātās krīzēs. Māksliniekam krīze sagādā līdzīgus pārdzīvojumus un neērtības kā visiem pārējiem līdzcilvēkiem, bet mākslinieka stāsti, kas top šo neērtību iespaidoti, reizēm spēj vēlāk sniegt mierinājumu un vielu pārdomām daudzām citām paaudzēm, kuras saskaras ar līdzīgiem izaicinājumiem. Es gan ar šausmām tagad gaidu mākslas un fotogrāfijas festivālus, kuru galvenās tēmas būs vairāk vai mazāk saistītas ar šīs epidemioloģiskās krīzes pēcgaršu. Manuprāt, no mākslinieka šobrīd var mācīties, kā skatīties uz pasauli ar neviltotu pārsteigumu un gūt baudu no vienkāršām un ikdienišķām lietām, skaņām, atklājumiem utt. Tas palīdz sadzīvot ar sevi un apkārtējo pasauli.

Kas mums visiem būtu jādara, lai padarītu pasauli labāku - kādreiz, kad šis viss būs beidzies? Ir skaidrs, ka nekas vairs nebūs kā kādreiz. Vienlaikus katrā jaunā sākumā ir arī sava veida maģija...

Manuprāt, mēs vēl kolektīvi neesam apjautuši, cik ļoti nekas vairs nebūs kā kādreiz. Vēl nesen tie, kuru dzīves stilā bija regulāri ārzemju apmeklējumi, bija apbrīnas vērti, bet burtiski dažu nedēļu laikā mājās palicēji nu ir gatavi ne tikai stigmatizēt šādu laika garam neatbilstošu uzvedības taktiku, bet brīžiem pauž reakcijas, kas jau robežojas ar naida runu. Redzot neviltotas šausmas pazīstamu un ikdienā sastaptu pārdevēju acīs, kad tās mani tagad apkalpo, garāmgājēju distancēšanos, “bezatbildīgo” jūrmalas apmeklētāju kolektīvu pelšanu sociālajos medijos, starojošos pašvaldību amatpersonu skatienus medijos, kad tie lepojas ar slēgtām autostāvvietām un pastaigu takām, cilvēkos var ieraudzīt kaut ko no barbariskā. Es nebūt neesmu pret dzīves stila izmaiņām, lai mēs visi izdzīvotu, bet ko mēs darīsim ar atklājumiem par savu kolektīvo mīkstčaulību, spēju attālināties un baidīties vienam no otra, spēju aizslēgt robežas un ieraudzīt citādo un atbaidošo kolēģī, draugā, garāmgājējā? Man nav atbildes. Šis laikposms mums būs kā spogulis, kurā ieskatījušies, mēs ieraudzīsim sevi patiesākus, ar visiem mūsu trūkumiem, lai kādi tie būtu.

Mākslas un kultūras telpa ir viena no tām jomām, kuras šī krīze skārusi ļoti skarbi. Kāda, jūsuprāt, ir mācība, ko tā mums devusi nākotnē?

Laikam par mācībām runāt ir pāragri. Līdzīgi kā daudzas citas nozares, arī kultūras un mākslas jomās iesaistītie, protams, cietīs atkarībā no kopējām sociālekonomiskajām sekām. Galvenā pēcgarša šai krīzei būs atziņa, ka nav īsti nemainīgi stabilu nodarbinātības jomu. Draudi var būt dažādi, un sekas var būt ļoti atšķirīgas. Mēs šajā reģionā kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem esam dažādas krīzes pieredzējuši, bet kurš gan spēja iztēloties, ka nedēļas laikā ir iespējams slēgt ES robežas, apturēt lidojumus un mobilitāti. Mākslinieka dzīve bieži vien ir nepārtraukta krīze, kurā viņš/a katru dienu izdara izvēles – starp perspektīvu un labi apmaksātu nodarbi un kaislīgu ticību tam, ko ir vērts darīt ne naudas vai pat ne simboliskā kapitāla dēļ, bet tikai, lai justu, ka ir vērts dzīvot. Māksla nepazudīs, bet man ir žēl, ka jau tā samērā apbružātā Latvijas mākslas pasaule – it sevišķi mazās institūcijas, kuratori un kultūras žurnālistika – piedzīvos daudzus skarbus izaicinājumus.

Alnis Stakle

***

Alnis Stakle ir starptautisku atzinību guvis fotomākslinieks. Strādājot dažādos žanros, viņš brīvi izmanto daudzveidīgus krāsu un melnbaltās fotogrāfijas izteiksmes līdzekļus, piemērojot tos katra darba tēmai un vēstījumam.

Kopš 1998. gada Stakle piedalījies daudzās grupu izstādēs un sarīkojis virkni personālizstāžu Latvijā un ārvalstīs. 2018. gadā  par darbu sēriju Heavy Waters viņš saņēma New East Photo Prize 2018, kuru organizē Calvert 22 Foundation (Londona, Apvienotā karaliste), savukārt 2019. gadā viņa grāmata Melancholic Road ieguva pirmo vietu FOTO WIEN rīkotajā foto grāmatu konkursā. Šobrīd Alnis Stakle ir studiju programmu “Fotogrāfija” un “Multimediju komunikācija” vadītājs RSU.

Saistītie raksti