Paredzējumi un pārtapšana koronavīrusa laikā
Alans Mūrs
Pienāciet pie malas, viņš teica
Mums ir bail, atteica viņi
Pienāciet pie malas, viņš teica
Viņi pienāca
Viņš pagrūda… un viņi aizlidoja
\Apolinērs\
Iztēles lidojums, iemiesojies piepildītā radošā aktā, spēj ienest pasaulē jaunas idejas, jaunu realitāti un jaunus redzēšanas un esības veidus. Koronavīruss mūs strauji ir aizrāvis līdz transformācijas mirklim; tā ir traģēdija, taču tāda, kas piedāvā telpu, kur izdomāt labāku nākotni visiem.
Mēs ceram, ka zinātne spēs savaldīt vīrusu, taču mums jāuzticas arī māksliniekiem - lai apjēgtu, kas mēs esam šajā visumā un kā attiecamies pret pasauli un viens pret otru fiziskā, mentālā un garīgā ziņā. Mākslinieki ir mūslaiku kultūras aeronauti, labākie no viņiem vienmēr savā redzējumā ietver horizontu. Sagrūstot civilizācijām, paliek vienīgi māksla - visdažādākajās formās -, ko pēc tam apbrīnot muzejos un bibliotēkās visā pasaulē.
1987. gadā Londonā notika grupas izstāde, kurā piedalījās Marks Rotko, Jozefs Boiss un Īvs Kleins. Viņi visi trīs reprezentēja pārmaiņas laikmetīgās mākslas paradigmā, pievēršoties cilvēces lielajiem eksistenciālajiem jautājumiem. Viņi bija pravieši, kas vēstīja par citu, daudz apzinātāku pasauli.
Rotko bija garīgās plaknes pētnieks, viņam dziļi rūpēja sabiedrība. Boiss pievērsās universālajiem ideju modeļiem, jo viņu saistīja jaunas sabiedriskās kārtības iespējamība. Savā darbā viņš bija kā dziednieks-šamanis. Uzaudzis Otrā pasaules kara pelnos un gruvešos, Boiss realizēja ekoloģijas, politikas un zinātnes sinerģiju, saviem darbiem iedvesmu smeļoties no visdažādākajiem avotiem. Abi divi, Boiss un Rotko, sevi uzskatīja par jauna laikmeta priekšvēstnešiem.
Kleins savukārt pievērsās idejai par transformāciju. Viņš sevi uzskatīja par jaunā diženuma vēstnesi - jauna tipa cilvēku ar jaunu mākslu jaunai pasaulei. Mākslu, kas runātu tīru emociju valodā un būtu nepastarpināti uztverama starp cilvēkiem.
Sagrūstot civilizācijām, paliek vienīgi māksla - visdažādākajās formās -, ko pēc tam apbrīnot muzejos un bibliotēkās visā pasaulē.
Visi trīs mākslinieki uzdeva jautājumus, ko var uzdot tikai cilvēks: kāpēc esam šeit? Kāda ir mūsu eksistences jēga? Uz kādām vērtībām balstās mums vissvarīgākās lietas un pasaule, ko cenšamies izveidot? Kā jaunu pasauļu radītāji viņi visi bija vienisprātis, ka mums nepieciešams citāds saprāts. Ka mums jāpārtop. Bet par ko?
Šo mākslinieku “informatīvajā fonā” var redzēt gan Rūdolfu Šteineru, gan Maksi Heindelu. Viņi uzskatīja, ka trešajā tūkstošgadē pienāks brīdis, kad cilvēks pats ar savu apņēmību un domas spēku spēs transformēties un izbēgt no materiālisma laikmeta. Viņš spēs ieiet jaunā, daudz garīgākā un jutīgākā evolūcijas fāzē. Manuprāt, šī pārtapšana būtībā nozīmē ienest pasaulē to, ko Airisa Mērdoka sauktu par Labo. Savā grāmatā “Labā suverenitāte” (The Sovereignty of Good, 1970) viņa raksta: “Koncepts par Labo nav kaut kāds ezotērisks objekts, bet ikviena racionāli domājoša cilvēka instruments.” Šobrīd mums pilnīgi noteikti ir nepieciešams ikviens racionāli domājošs cilvēks.
Labā meklējumi un Labā ienešana pasaulē, protams, nonāk konfliktā ar neoliberālisma ekonomikas savtīgumu. Pārāk ilgi tas centies apspiest Labā universālās vērtības un nepieciešamību pēc transformatīvākas un reģeneratīvākas sabiedrības atzīšanu.
Kolektīva sadarbība ir vienīgais veids, kā cilvēce spēj pastāvēt. Daba mūs sauc, jo mēs esam Daba.
Šobrīd esam nonākuši bezdibeņa malā. Trešdaļa no visas pasaules bagātībām atrodas ārzonās. Mūs ir pārņēmušas sērgas, ugunsgrēki un citas stihijas. Ledāji atkāpjas, ar baisu ātrumu vairojot pasaules okeāna ūdeņus.
Diskusijā par to, kādā pasaulē vēlamies dzīvot, bija manāmas izmaiņas jau pirms vīrusa parādīšanās. Jaunā paaudze ir nākusi ar citām vērtībām, zināšanām un izpratni par to, ka mūsu pasaule nedarbojas tā, kā tai vajadzētu. Šai paaudzei nav biļetes uz nākotni. Viņiem neviens automātiski nenodrošinās darbu vai garantēs tā pastāvību, viņiem nebūs pensijas. Daudzi no viņiem nekad nevarēs atļauties nopirkt mājokli. Tajā pašā laikā viņi seko pilnīgi citām vērtībām. Viņi domā par vidi, par sociālo atbildību, vienlīdzību un daudzveidību. Šī paaudze domā par to, kāda ir jēgpilna dzīve un kā tādu sasniegt. Mēs vairs nevaram atļauties pakļauties biznesa mantrai “peļņa par katru cenu”, jo tā mūs nogalina.
Ko mums ir parādījis šis brīdis, kad kolektīvi esam ieskatījušies bezdibenī? Ka esam viena suga, ka nav “es” bez “mēs”. Ka bez kopienas nav dzīves. Ka sociālā distancēšanās ir dezorientējoši sirreāla - pat iepērkoties mēs nevaram būt kopā kā svešinieki.
Kolektīva sadarbība ir vienīgais veids, kā cilvēce spēj pastāvēt. Daba mūs sauc, jo mēs esam Daba. Mums ir garīgas vajadzības, kuras ir jāapmierina. Ekonomika - tāda, kāda tā ir šobrīd, - to nespēj.
Paredzamās izmaiņas nav jauna politiska, reliģiska vai filozofiska sistēma. Tas ir jauns saprāts, jauns pasaules uzskats, kas nav reliģisks, politisks vai pat filozofisks. Domāju, tā idejiskais pirmavots ir Labā meklējumi.
Mums ir iebarota individuālisma ideja, bet ne individuāla atbildība šajā ekonomiskajā modelī, kas balstās materiālā patēriņā. Atsakoties no individuālas atbildības, mēs apdraudam paši sevi. Pār cilvēces kopību dominējošais individuālisms mums dārgi maksā - mēs vairs neapzināmies sevi pasaulē un to, ka tiekam turēti mēnessērdzīgā nejūtīgumā. Kuratore Džeina Seimūra ir rakstījusi, ka “vieglākais ir būt cietumniekam, izlikties, padarīt sevi nejūtīgu pret atbildības uzņemšanos par savu individuālo brīvību.”
Mums ir iebarota individuālisma ideja, bet ne individuāla atbildība šajā ekonomiskajā modelī, kas balstās materiālā patēriņā.
Daudzi mākslinieki uzskata, ka, dzīvei kļūstot pilnībā apzinātai, tāda māksla, kādu mēs to zinām, izzudīs un tas, kas sekos, būs dižāks par jebko līdz šim. Boiss tam no sirds ticēja. Viņš arī ticēja, ka visi cilvēki spēj būt radoši, ka visiem piemīt iekšējs radošais potenciāls. Brīnišķīga ideja.
Mums ir nepieciešama mākslinieku reakcija uz šo pasauli - tāda, kas tiektos dziedināt un atjaunot. Šī ir iespēja pārveidot pasauli, meklēt Labo un ielikt to visā, ko radām. Būvējot tādu nākotni, kurā būtu vērts dzīvot, jācenšas panākt līdzsvars starp ekonomiku, ekoloģiju un kopību. Vien iztēlojoties kaut kā iespējamību, tam jau ir potenciāls realizēties. Iztēli uzlādē rosinājumi, nevis norādījumi. Tieši radošā iztēle, tik neatvairāma savā elegancē, ļauj iedzīvināt jaunas realitātes.
Teksts un foto © Alan Moore 2020
Alans Mūrs ir platformas Beautiful Business dibinātājs un grāmatas Do Design Why Beauty is Key to Everything autors.
