Kā runāt par Sontāgu?
Kā runāt par Sontāgu?Pārdomas par Bendžamina Mosera grāmatu Susan Sontag: Her Life and Work
2019. gada novembra “Rīgas Laikā” tika publicēts fragments no Bendžamina Mosera tobrīd vēl svaigi izdotās autorizētās biogrāfijas par Sūzenu Sontāgu. Tā virsraksts “Ko redzēja Sūzena Sontāga” bija interesi raisošs. Publikācija radīja intrigu un nosacītu vēlmi tikt grāmatai klāt. Taču, ieraugot to dzīvē vienai kolēģei uz galda, patiesi radās iespaids, ka tajā apkopots viss, kas zināms par Sūzenu Sontāgu.
Mosera biogrāfija ir saturiski monumentāla un tā arī izskatās – tas ir melns, monolīts piemineklis, kurā iegravēti burti SONTAG, it kā vēl vairāk pasvītrojot viņas monumentalitāti un nopietnību. Tomēr Mosers šajā grāmatā necenšas uzbūvēt pieminekli Sūzenai Sontāgai, bet gan dekonstruēt viņas personu. Viņš, veidojot blīvu un visaptverošu pārskatu par Sontāgas dzīvi un darbiem, neattaisno, piemēram, viņas rīcību sadzīviskās situācijās, patoloģisko melošanu un visu dzīvi pavadošo impulsivitāti, kuras dēļ cietuši Sontāgas tuvinieki. Biogrāfijā daudz kas jauns tiek atklāts, atmetot fanātismu, kādu varētu sagaidīt no ievērojamas, visādā ziņā slavenas personas biogrāfijas autora.
Analītiska vērotāja un pētnieka pozīcija tiek nostiprināta jau grāmatas sākumā, kad Mosers apraksta Sontāgas tikšanos ar Tomasu Mannu. Dienasgrāmatu fragmentos tā esot notikusi 1946. gadā, kad Sontāga vēl mācījusies vidusskolā. Viņa raksta, ka kopā ar draugiem uzmeklējuši Manna mājas telefona numuru un viņam vienkārši piezvanījuši. Klausulē atsaukusies Manna sieva, kura laipni uzaicinājusi jauniešus ciemos, lai iepazītos ar slaveno autoru. Manns Sontāgai bijis bērnības elks, un laikā, kad viņa ciemojusies pie viņa Kalifornijā, viņš esot strādājis pie savas pirmspēdējās grāmatas “Doktors Fausts” (Doktor Faustus) un darba procesu labprāt apspriedis ar ciemiņiem.
Rūpīga arhīvu materiālu un laikabiedru liecību apkopošanas rezultātā Bendžamins Mosers atklāj, ka šāda tikšanās Sūzenas Sontāgas dzīvē ir notikusi, bet apstākļi krasi atšķīrušies no tiem, kurus viņa apraksta savā dienasgrāmatā. Izrādās, ka Sontāga Mannu satikusi nevis 1946. gadā, bet gan 1949. gadā, kad viņa jau studēja Čikāgas Universitātē. Viņas draugi neuzmeklēja Manna mājas telefonu biezā grāmatā, bet sarunāja tikšanos caur personīgu pazīšanos. Tāpat arī atsevišķas detaļas par pašu tikšanos ir fiktīvas. Piemēram, Manns neapsprieda “Doktora Fausta” tapšanas procesu ar jauniešiem, jo grāmata jau bija iznākusi. Viņu tikšanās ir bijusi samērā lietišķa, ieturēta un jauneklīga kautrīguma pilna. Patosu Sontāga piedzejojusi klāt, iespējams, pati tam noticot. Mosers interpretē šo gadījumu kā apliecinājumu Sontāgas iekšējai trauksmei un nedrošībai. Viņas jaunības dienasgrāmatās atrodams ieraksts, kurā Sontāga uzzīmējusi savu potenciālo kapu ar epitāfiju: “Here lies Susan Sontag, as she did in life”. Latviskajā tulkojumā nenolasās vārdu spēle, ar kuru Sontāga izgaismoja sava rakstura apzināšanos.
Tikšanos ar Mannu biogrāfijas autors uzskata par īpaši zīmīgu tieši tās neveikluma dēļ. Mosers spekulē, ka šim neveiklumam ir saistība ar Sontāgas un Manna seksuālo orientāciju. Tāpat kā Manns, arī Sontāga līdz galam neatzina savu homoseksualitāti, lai gan tā spēlēja milzīgu lomu viņas dzīvē un darbos. Grāmata ir atsvaidzinoša ar to, ka Mosers nefetišizē Sontāgas ambivalento seksualitāti un nepozicionē viņu kā LGBT kultūras ikonu, uzsverot to, ka Sontāga savas dzīves garumā ir nicinājusi birkas. Tieši tāpēc viņa nelabprāt afišējusi savu seksuālo orientāciju un nekad nav sevišķi centusies identificēties kā homoseksuāla vai pat biseksuāla. Citējot pašu Sontāgu, “Mani interesē tikai tie cilvēki, kuri atrodas uz nepārtraukta sevis transformēšanas ceļa”. Mosera grāmatā vairāk nekā jebkur citur, ja neskaitām Sontāgas autordarbus, tiek atspoguļota viņas interese par visu un visiem. Viņa uzskatīja un vairākkārt uzsvēra, ka rakstniekam ir jāinteresējas par visu, un šis uzskats caurauž biezo biogrāfisko izdevumu.
Gaismā tiek celti arī notikumi, kas Sontāgu jaunībā ataino kā tradicionālā ģimenes modeļa un laulības dzīves apspiestu intelektu. Šādu pozīciju pret viņu ieņēma arī 2014. gada dokumentālās filmas “Par Sūzenu Sontāgu” (Regarding Susan Sontag) veidotāji, bet Mosers, saprotams, iet dziļāk un lasītājiem piedāvā vērtīgas, patiesību izgaismojošas atziņas. Lai gan viņš uzsver to nozīmību, Mosers neuzskata, piemēram, Parīzes valdzinošo šarmu un bohēmu par atslēgu Sontāgas personībai. Mēs visi jau sen zinām Sontāgu kā kultūras elites dīvu, tādēļ biogrāfijā par to runāts mazāk, šādi izvairoties no triviāliem spriedumiem par grāmatas subjektu. Mosera pieeja ir pareiza, jo grāmata nepārtop klišejiskā Sontāgas izcilības apliecinājumā. Tā izceļ viņas izcilību citā veidā – caur iedziļināšanos personības neviennozīmīgumā.
Samērā šokējošs ir atklājums, ka Sontāga savulaik atteikusies no autorības biezam pētījumam par Zigmundu Freidu, kurš uzskatāms par vēl vienu no viņas jaunības dienu elkiem. Pētījuma autors bijā vēl viens salīdzinoši īslaicīgs viņas elks – viņas vīrs un bērna tēvs Filips Rīfs, ar kuru Sontāga iepazinās Čikāgas Universitātē, būdama viņa studente. Rīfs rakstījis par Freidu un aicinājis Sontāgu kļūt par asistenti viņa pētījuma “Freids: morālista prāts” (Freud: The Mind of the Moralist, 1959) tapšanā. Šajā gadījumā asistentes darbs rezultējās gan ar grūtniecību, gan ar paša pētījuma rakstīšanu, balstoties uz Rīfa pierakstiem. Apliecinājums tam, ka pētījumā ir daudz vairāk Sontāgas nekā Rīfa, atrodams tā teksta rindās. Tajā daudzkārt pavīd izteikti feministiska pozīcija attiecībā pret Freida idejām. Tāda, kas raksturīga Sontāgas vēlāk izteiktiem komentāriem un nebūt nav raksturīga Filipam Rīfam, kurš savas akadēmiskās karjeras augstumos bijis pazīstams kā izteikts šovinists.
Loģiski šķiet tas, ka šāda veida atklājumi un sadzīviski pārstāsti grāmatā liekas visaizraujošākie. Dažbrīd tā pat lasās kā augsta kalibra ziepju opera. Tas, kas attiecas uz Sontāgas profesionālajiem sasniegumiem, darbojas kā atgādinājums par tiem un rada vēlmi pārcilāt to, kas lasīts, vai aizpildīt robus, cenšoties izlasīt visu, kam vēl nav veltīts laiks. Mosers spēj uzsvērt to, kas līdz šīs biogrāfijas izdošanas brīdim vēl nebija apskatīts. Viņš visnotaļ freidiskas spekulācijas garā raksta par Sontāgas sarežģītajām, bieži vien naida un abpusēju pārmetumu pilnajām attiecībām ar viņas māti. Pēc Mosera un virknes Sontāgai pietuvināto personu domām no Mildredas Sontāgas izrietējuši teju visi kompleksi, paššaustošā nedrošība, dīvainās personības blaknes un trauksme, kas viņu pavadījusi visas dzīves garumā. Mosera spēja vienlaikus runāt par plaši zināmo un teju vai nezināmo rada iespēju pietuvoties Sontāgai kā nekad agrāk. Kad Sontāga vēl bija starp dzīvajiem, daudzi pieteicās kļūt par viņas biogrāfijas autoriem. Glaimota viņa visiem, pat tuviem draugiem, atteica šo iespēju. Visticamāk bailēs, ka patiesība nāks gaismā. Bailēs, ka patiesībā aiz viņas dzelžainā tēlā slēpjas mazs, sabijies cilvēciņš, kurš ir nežēlīgas paškritikas pilns. Šo cilvēciņu Mosers lasītājiem uzskatāmi parāda, šādi padarot Sontāgu vēl spēcīgāku. Lai cik banāli tas neizklausītos, viņš šajā biogrāfijā padara viņu par īstu cilvēku, nevis dīvu vai mūzu.
Uz Sūzenas Sontāgas vārdu, līdzīgi kā uz citiem intelektuāliem grandiem, šķiet bezgaumīgi atsaukties rakstot, piemēram, par laikmetīgo mākslu, it sevišķi, ja tiek rakstīts par fotogrāfiju. Mosera biogrāfijā aprakstīts gadījums, kurā Sontāga īsi pēc esejas “Par fotogrāfiju” (On Photography, 1977) pirmās tirāžas izdošanas guļ gultā un sūkstās par to, ka viņas darbs nav tikpat labs, cik Valtera Benjamina “Mākslas darbs mehāniskās reprodukcijas laikmetā” (Das Kunstwerk im Zeitalter seiner technischen Reproduzierbarkeit, 1935). Šis gadījuma apraksts lasītājam liek noprast, ka dzīves laikā Sontāga pati apzinājusies savu ietekmi vispārējā Rietumu estētikas teorijas laukā un kritisko teoriju kopumā. Ņemot vērā to, ka katrs otrs mākslas aprakstnieks savos tekstos vismaz pāris reizes ir atsaucies uz Sontāgu un to, ka tā neizbēgami šķiet triviāla atsauce, ir pamats uzdot jautājumu – ka runāt par Sontāgu? Šķiet, Bendžamina Mosera biogrāfija iezīmē potenciālu virzienu viņas apspriešanai. Proti, līdzīgi kā Sontāga apšaubīja kultūras konvencijas, tādām pašām šaubām jābūt pakļautai arī viņai. Ir pārdroši apgalvot, ka Sontāga priecātos par viņas apšaubīšanu, bet, šķiet, tas ir adekvātākais veids, kā runāt par tik lieliem cilvēkiem kā viņa.
