(at)darinot dabu
Par dabas un mākslas attiecībām
Diāna Mikāne
Kāda ir daba? Laikmeta garā varētu teikt, ka daba ir daudzveidīga, un katram droši vien ir atšķirīga dabas pieredze un tai atbilstīgi priekšstati. Šādai pieejai varētu iebilst, ka šobrīd ir aktuāli un pat nepieciešami vienoties domās par dabu tieši ekoloģijas kontekstā – pamanīt un apzināties, kādas briesmas un draudus radījis cilvēka saražotais piesārņojums. Kāds cits varētu izaicināt ar domu, ka daba ir gandrīz visa materiālā pasaule, sākot ar sīkākajām vielu daļiņām, par kurām mācāmies ķīmijas stundās, līdz pat iztēlotiem kosmosa plašumiem, kurus iepazīstam filmās par Visumu. Taču visā matērijā, šķiet, būtu jānovelk smalka robeža, kas dabu atšķirtu no cilvēka un viņa darinājumiem. Kaut gan jautājums, kur šī robeža iederētos, paliek atvērts, ir skaidrs, ka ir gana pārsteidzoši, piemēram, uz mākslas darbiem, viedtālruņiem, plastmasas maisiņiem, kā arī pilsētvidi un tās iedzīvotājiem raudzīties kā uz dabu.
Dabas tēls bieži parādās kā pļavu un mežu, kalnu un ezeru iespaidīgas ainavas, ko ceļojumos bieži vien cenšamies nofotografēt tā, lai skaistumu nesabojā tādi traucējoši objekti kā mašīnas vai cilvēki. Daudzviet skatu tuvumā iekārtotās tūristu bodītēs pat tirgo līdzīgus “neskartās” dabas attēlus, kas iztīrīti no visa “liekā”. Šo it kā “lieko” dabā, iespējams, ļauj pamanīt daži kultūrā iesakņojušies konceptuālie pretstati: daba vs. cilvēks, daba vs. kultūra, dabīgs vs. mākslīgs.
Ja atskatāmies pagātnē, varam manīt, ka stāsti par dabu laika gaitā cits citu nomaina. Vācu domātājs Hanss-Georgs Gadamers esejā “Skaistā aktualitāte” (1977) raksta, ka vēl 18. gadsimta ceļojumu aprakstos varam lasīt, kā Alpu kalni to vērotājos raisa bailes un šausmas. Kalnu grēdās atklājas mežonīgums, kas izraida no tām skaistuma, humanitātes un mājīguma paliekas. Turpretim mūsdienu skatītājs ir pārliecināts, ka Alpu augstajās virsotnēs jāraugās, baudot dabas cildenumu un skaistumu to iespaidīgajos siluetos. [1] Gadamers šādu priekšstatu maiņu paskaidro tā, ka 18. gadsimta skatītāja acs ir apradusi un atzinusi franču dārzu formas kā harmoniskā skaistuma paraugu. Franču dārzs sakārto juceklīgo dabu arhitektoniskās dobju, celiņu, skulptūru un strūklaku kompozīcijās. Tikai vēlāk, 18. gadsimta gaitā, popularitāti iegūst cits dārzu stils – angļu dārzi –, kas atraisās no formālā plānojuma un atgādina savvaļas ainavas. Tā rodas jauns atzīstams dabiskums, kas ļauj citā gaismā paskatīties ne tikai uz skaisto dabā, bet arī pašu dabu.
Ar šo piemēru Gadamers mudina pārdomāt tipisko ieskatu, ka daba mākslā visbiežāk tiek atdarināta. Rādās, ka māksla savā veidā var dabu arī darināt. Vizuālajai kultūrai (it īpaši mūsdienu attēlu pārblīvētajā pasaulē) taču ir noteikta ietekme uz to, kā pieredzam apkārtējo vidi. Mākslas un kultūras populārās tendences skolo skatītāja acis un laika gaitā liek lūkoties dabā no atšķirīgiem skatpunktiem, kas ikreiz izceļ noteiktas parādības un nepamana citas. Vienā gadījumā, atklājot dabas skaistumu ģeometriski konstruētās dobēs, bet citā – savvaļas brīvībā un nejaušībā.
Mākslas vēstures kaleidoskopā var meklēt arī citus līdzīgus gadījumus, kas norāda uz dabas redzējumu mainīgumu. Mēs varam tikai minēt, kādu nozīmi cilvēki, kuru izdzīvošana daudz lielākā mērā bija atkarīga no dabas labvēlības, aizvēsturē iedzīvināja uz alu sienām atveidotos dzīvnieku tēlos. Antīkā laikmeta artefaktos varam atrast ainavu ciklu ar Odisejas sižetiem, kas reiz rotāja kāda turīga romieša māju; gleznainajās freskās varētu atklāties nesen tapušā pilsētnieka redzējums uz ārpus-pilsētu jeb dabas vidi. Laika gaitā floras un faunas tēli nepazūd no redzesloka, taču mākslas fokuss izteikti pārvirzās uz ticības pasauli. Uz ilgu laiku (vismaz Eiropā) dabu savā paspārnē paslēpj kristīgā tradīcija, kas reiz pašpietiekamās dabas tēlu iekļauj visvarenā Dieva radītajā pasaulē – daba (t. sk. arī cilvēks) top par radību [2]. Renesanses laika zinātniskā revolūcija pārmaina teorētisko ievirzi refleksijā par dabu. Daba kļūst aktīvi pētāma, un tās vērojums kļūst atvērtāks vides dažādības pārinterpretācijai, zinātkāres izbrīnam un atsevišķā novērtējumam – turīgi cilvēki un pētnieki Eiropā aizsāk veidot daudzveidīgu dabas lietu kolekcijas, kuru detalizēti ilustrētos katalogus piepilda vērtīgas senlietas, mākslas un etnogrāfijas artefakti, kā arī visdažādākie botānikas, zooloģijas un ģeoloģijas paraugi. [3] Dažus gadsimtus vēlāk tādi romantisma laikmeta dramatiskie ainavu gleznojumi kā Kaspara Dāvida Frīdriha “Ceļinieks virs miglas jūras” (Der Wanderer über dem Nebelmeer, 1818), aicina cilvēku ļauties emocionālam saviļņojumam, kā arī, iespējams, nostaļģijai par kādreizējo tuvību ar brīnumaino dabu, ko sāk traucēt rūpnieciskās revolūcijas mašinērijas troksnis. Jau teju mūsdienās mākslinieki kļūst gatavi gan domāt dabu abstraktās formās, gan izvēlēties dabas vidi par pamata izejvielu mākslas darbu radīšanai un izstādīšanai. Piemēram, Pīts Mondriāns sērijā “Piestātne un okeāns” (Pier and Ocean, 1914-1916) ar tumšām strīpām uz gaiša fona reprezentē ritmisko okeāna viļņu lūšanu ap piestātni, kas no krasta ietiecas ūdenī; bet amerikāņu mākslinieks Roberts Smitsons (viens no t.s. zemes mākslas pārstāvjiem) kādā nomaļā vietā ASV pie Lielā Sālsezera Jūtas štatā no bazalta akmeņiem, smiltīm un dubļiem izveido 460 metrus garu “Spirālveida molu” (Spiral Jetty, 1970), kas varētu atgādināt hiperbolizētu noplūdušas eļļas virpulīti peļķē.
Kā rādās, mūsdienu mākslā daba ļoti bieži tiek uzlūkota no ekoloģiskas perspektīvas (environmentalism). Vārdā “ekoloģija” slēpjas “māja” (“eko-”, no sengrieķu “oikos”) – vieta, kurā mītam un par kuru gādājam. Īpaši spraigas rūpes par ekoloģijas pārziņā esošo māju, kā raksta amerikāņu vides vēsturnieks Donalds Vorsters, aizsākās 20. gadsimta 60. un 70. gados. [4] Tas ir laiks, kad zinātnieks sabiedrībā tiek apzināts ne tikai labdara lomā, kura darba augļiem būtu jāvairo sabiedrības veselība un labklājība, bet arī kā tas, kā pārziņā ir tādas zināšanu “tumšās” puses kā kodolieroči vai bīstami vīrusi. Ekoloģijas tēls, kas teorētiski balsta vides zinātnes un ar tām saistītās sociālās aktivitātes, attīstījies kā aizsargājamās vides aizbildnis un sava nozīmīguma manifestāciju piedzīvojis 1970. gadā, kad pirmo reizi pasaulē tika atzīmēta Zemes diena.
Mūsdienās jau izskan aicinājumi katru dienu padarīt par Zemes dienu, kad atcerēties par dabu, vidi un sevi kā šī tīklojuma daļiņu, kā arī atbilstīgi rīkoties. Šķiet, ka ir kaut kas jādara, citādi pasaules gals jau žilbina acis kā pretim braucoša vilciena prožektors tuneļa galā. Publiskā telpa – sociālo tīklu lentes, reklāmas, ziņas un ikdienas sarunas – regulāri pārplūst ar trauksmainām noskaņām, kas vēsta par degošiem mežiem, kūstošiem ledājiem, vides piesārņojumu un temperatūras celšanos kā nevēlama vīrusa simptomiem. Daži brīdina, ka šis vīruss var izrādīties nāvējošs; daudzi apņēmības optimismā vai arī nāves ēnā šķiro atkritumus, izvairās no plastmasas iepakojumiem un ātrās modes, pielāgo savus patērēšanas paradumus zaļākam dzīvesveidam, apzaļumo mājās telpas, audzējot augus un īstenojot tiešas rūpes par kādu dabas daļiņu, utt.
57. Venēcijas mākslas biennāle, Lorenco Kvinns, “Support”. Foto: Viacheslav Lopatin
Mākslas telpa aktīvi līdzdalās šajā vides jautājumu apzināšanas, risināšanas un popularizēšanas tendencē, kas arī no skatītāju un sabiedrisko institūciju puses rod gana lielu pieprasījumu. Piemēram, 2017. gada Venēcijas mākslas biennālē bija skatāma itāļu izcelsmes tēlnieka Lorenco Kvinna instalācija “Atbalsts” (Support). Braucot ar kuģīti pa Lielo kanālu, varēja aplūkot divas milzīgas baltas rokas, kas ir izvirzījušās no ūdens virsmas un it kā atbalsta vienu no greznajām Venēcijas celtnēm. Lai gan no kāda skatpunkta rodas iespaids, ka masīvie pirksti tūlīt izkniebs krietnu caurumu oranžīgajā fasādē, darba noteicošā nozīme bijusi aktualizēt globālās sasilšanas draudus pilsētai-muzejam lagūnā, kuras vērtību saglabāšana ūdens līmeņa celšanās apstākļos ir jau sen sasāpējies jautājums.
Venēcija vispār ir īpaša vieta, kurā nodoties pārdomām par vides izmaiņām un draudiem, kā arī cilvēka iesaisti to veidošanā un novēršanā. Ūdens līmeņa svārstības (paisuma, bēguma un citu vides apstākļu mijiedarbības rezultātā) ievieš savdabīgu dzīves ritmu vietējo iedzīvotāju ikdienā un darbos, bet, kā pagaidām rādās, ar laiku saistīto rūpju var palikt arvien vairāk. Pavisam nesen, 2019. gada novembrī, Venēcija piedzīvoja lielākos plūdus pēdējā pus gadsimta laikā. Vairāk par 85% pilsētas sauszemes uz laiku pazuda zem ūdens. [5] Tas ienāca ne tikai dzīvojamās mājās, kafejnīcās un viesnīcās, bet arī lolotajos muzejos un mākslas telpās.
58. Venēcijas mākslas biennāle, attēls no Lietuvas nacionālā paviljona izstādes “Saule un jūra (marīna)” (Sun & Sea (Marina))
Šajā laikā pilsētā notika 58. Venēcijas mākslas biennāle, kuras galveno balvu ieguva Lietuvas nacionālais paviljons “Saule un jūra (marīna)” (Sun & Sea (Marina)). Tā autores Rugile Barzdžukaite, Vaiva Grainīte un Līna Lapelīte uzveda operas priekšnesumu, kas risinājās iekštelpās izveidotā pludmalē. Skatītāji no augšas varēja nolūkoties smiltīs gurstošos cilvēkos, kas pavada brīvo laiku tipiskās pludmales nodarbēs, kā arī dziedot par klimata pārmaiņu ēnām, kas klīst starp ikdienas rūpēm.
58. Venēcijas mākslas biennāle, attēls no izstādes “Artists Need to Create on the Same Scale that Society Has the Capacity to Destroy: Mare Nostrum” / Image courtesy of the artists and the Brooklyn Rail
Arī citi mākslinieki veltīja savus darbus vides aizsardzības tēmai. Izstādē ar nosaukumu “Māksliniekiem jārada tikpat lielā mērogā, kādā sabiedrība ir spējīga iznīcināt: Vidusjūra” (Artists Need to Create on the Same Scale that Society Has the Capacity to Destroy: Mare Nostrum) tika izstādīti mākslinieku darbi no 73 dažādām valstīm, piesaistot uzmanību pasaules līdzsvaram un dzīvības trauslumam dažādo vides krīžu laikā. [6] Francijas paviljona veidotājas Loras Pruvo ekspozīcijas “Tevi ieskauj dziļās jūras zilums” (Deep See Blue Surrounding You) ainas vietām atgādināja par Zemi ieskaujošā okeānā virsmā peldošiem atkritumiem. [7] Marina Abramoviča virtuālajā realitātē rādīja darbu “Celšanās” (Rising), kurā viņas pašas virtuālais tēls grima zem augoša ūdens līmeņa, simboliski norādot uz kūstošiem ledājiem. [8]
58. Venēcijas mākslas biennāle, Marina Abramoviča, “Rising” / courtesy of Acute Art
Tagadnīgais dabas tēls minētajos mākslas darbos, kas izpelnījušies godu tikt izstādītiem Venēcijā, atklājas kā kaut kas gana trausls un cilvēka apdraudēts. Iedomāto nošķīrumu starp dabu un cilvēku apvij neviennozīmīgums. Abu attiecības svārstās – starp cilvēku kā galveno pāri darītāju un glābēju, un starp dabu kā kaut ko nepārvaldāmu un cilvēka ietekmes sfērā esošu. Jaunā nesen uzliesmojušā vīrusa realitāte ievieš vēl lielāku mulsumu par dabas noteiksmi. Varētu cerēt, ka šāds sajukums ir labvēlīga vide jaunas kārtības ieviešanai.
Skats no Francijas paviljona veidotājas Loras Pruvo ekspozīcijas “Tevi ieskauj dziļās jūras zilums” (Deep See Blue Surrounding You) 58. Venēcijas mākslas biennālē. Foto: Una Meistere
Jau esošo un topošo izaicinājumu vidū norisinās Otrā Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle (RIBOCA2). Pasākums ar nosaukumu “viss reizē zied” rosina meklēt jaunus veidus kā būt, kā veidot simbiotiskas attiecības ar apkārt esošo vidi un kā kļūt šīs atjaunotnes savaldzinātiem. Atvērties nepierastajam un ieinteresēties nenoteiktajā aicina gan biennāles publiskā lekciju un pasākumu programma, gan apskatāmie mākslas darbi. Zīmīgs šķiet izstādi noslēdzošais darbs – Ostas ēkas 3. stāvā skatāms Siprjēna Gajāra video “No okeāna līdz okeānam” (Ocean II Ocean). Videomateriāls desmit minūtēs atklāj cilvēka un dabas attiecības neierasti savietotās telpās. Skan dzelzs bungas, parādās Maskavas, Sanktpēterburgas, Kijevas, Bukarestes un Tbilisi metro staciju sienas, gludā marmora rakstos samanām gliemežvāku fosilijas. Ainu nomaina okeāna hipnotizējoša ūdens virsma, kurā iepeld barža, piekrauta ar nolietotiem Ņujorkas metro vagoniem. Vilcienu paliekas viena pēc otras tiek mestas ūdenī. Varētu šķist, ka te atkal jāsaskumst, bet pēc brīža redzam, kā laika gaitā metāla korpusu krāvumi kļūst apdzīvoti, ap tiem veidojas jaunas zemūdens ekosistēmas.
Skats no Otrā Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāles izstādes “viss reizē zied”. Foto: Diāna Mikāne
Šobrīd atliek tikai zinātkāri vērot un minēt, kā RIBOCA2 pārmaiņu apzināšanās un sagaidīšanas garā kārtējo reizi varētu pamainīt mūsu priekšstatus par dabu. Vai daba kļūs cilvēcīgāka, vai cilvēki dabiskāki? Laiks rādīs.
[1] Sal. Gadamers H.-G. Skaistā aktualitāte: māksla kā spēle, simbols un svētki. Tulk. Šuvajevs I. Rīga: Zvaigzne ABC, 2002. 69. lpp.
[2] Starp citu, Latviešu etimoloģijas vārdnīca vēsta, ka jēdziens “daba” ir iegājies gana nesen, tikai 19. gadsimta otrajā pusē. Līdz tam apkārtējo pasauli bija pieņemts dēvēt par radību. – Karulis K. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. Rīga: Avots, 1992. 193.-194. lpp.
[3] Sal. Broberg G. From the Garden of Eden to Illustrated Natural History Journals. // Naturopa. Special issue. No. 93, 2000. P. 13.
[4] Sal. Worster D. Nature's Economy: A History of Ecological Ideas. New York: Cambridge University Press, 1985. P. 340.
[5] Skat. Henley J., Giuffrida A. Two people die as Venice floods at highest level in 50 years. //
[7] Skat. Rea N. Laure Prouvost Is Digging a Tunnel Between the French and British Pavilions at the Venice Biennale. //
[8] Skat. Marina Abramović. Rising (2018) | Virtual Reality. //
