Pēc kaut kā cēla, nezināma
COVID-19 pandēmijas noteiktajam ārkārtas stāvoklim, vismaz tā pirmajai fāzei ejot uz beigām, vasaras sākumā plašajā pasaulē atdzīvojās uz neilgu brīdi pieklusinātās alkas un dziņas. Visdažādākās. Kāda dāma sociālajos tīklos sajūsminājās, ka atkal ir kustībā “pēc vīrusa”, un konstatēja, ka pirmo reizi pēdējo desmit gadu laikā bijusi uz vietas tik ilgi – veselus trīs mēnešus un desmit dienas! Savādu izklaidi vai trauksmes sublimācijas iespēju jūlija pirmajās dienās piedāvāja Taipejas starptautiskā lidosta. Deviņdesmit pārvietotieskāriem laimīgajiem tika dota iespēja izbaudīt ierasto rutīnu – piereģistrēties, iziet robežkontroli, drošības pārbaudi, ieskriet taxfree veikalā, steigties uz norādītajiem iekāpšanas vārtiem, “iečekoties” lidmašīnā, ieņemt vietu, noklausīties stjuartes norādījumus un… viss, atrakcija beigusies, varat iet mājās. Bet mūspusē kāds Rīgas hipsterīgajās aprindās pazīstams cilvēks, padzirdējis, ka tiks atjaunota aviosatiksme ar Tallinu, publiski steidza atzīties, ka vēlētos tāpat vien sēsties lidmašīnā, bez nopietnas vajadzības aizlidot uz Igaunijas galvaspilsētu un atlidot atpakaļ. Šī nevilšus, bet no sirds paustā dāmas jūsma, šī fantasmagoriskā lomu spēle Ķīnas Republikas galvaspilsētā, šī Klīstošā Holandieša (Vāgnera versijā) mīļotāja atzīšanās, protams, nav nekas tāds, ko varētu salīdzināt ar mūsu lasītājiem, pat jaunajiem dzejniekiem labi pazīstamo svētā Augustīna “Atzīšanos“, tomēr, lai cik paradoksāli tas arī neliktos, ir kaut kas abas atzīšanās vienojošs. Un tā ir ceļošana. Sevis apzināšanās par ceļinieku, par kustības vektora daļu, kas atrodas sarežģītās attiecībās ar nedefinējamo, bet nenoliedzamo laiku. Tagad līdz ar rudeni, šķiet, pārvietošanās apgrūtinājumi kļuvuši daudzveidīgāki un rafinētāki, bet klejošanas, nomadisma instinkti – izteiktāki.
Raimonds Ķirķis dzejolī (vai dzejprozas fragmentā) “Skriptorijs. Pārrakstot Augustīnu”[1] citē starp citu arī šādu Augustīna – manuprāt, nozīmīgā laika problemātikas filozofiskā iztirzātāja – izteikumu no “Atzīšanās” XI, iespējams, vispopulārākās nodaļas: “Nākotnē atrodas nevis saule, kura jau ir, bet tās lēkts, kura vēl nav.”[2] Šo apgalvojumu pamanīt un izcelt, un pārdomāt ir jauna dzejnieka cienīgi, var teikt, veidenbaumiski: Kā vēja dzīti mākonīši, // Tā manas domas tālu skrien, // Pēc kaut kā cēla, nezināma // Sirds ilgojas, sirds ilgojas. Lūk, lūk. Taču Augustīns lappusi tālāk raksta: “Pareizi būtu teikt, ka ir trīs laiki – pagātnes tagadne, tagadnes tagadne un nākotnes tagadne. Un visi šie trīs laiki kaut kādā veidā atrodas cilvēka dvēselē.” Te tad arī atduras ceļinieka centieni.
Atradu kāda mūsdienās mazāk zināma domātāja pārspriedumu, kur ceļotkāre, ceļotgriba, ceļotdziņa, – sauciet, kā gribiet, – skaisti noformulēta. Vidzemes guberņā (tagadējā Igaunijā) dzimušais vācbaltiešu filozofs Hermanis Aleksandrs grāfs fon Keizerlings savulaik rakstīja: “Visās tautās un visos laikos ir divu tipu ceļinieki: piedzīvojumu meklētājs un Dieva meklētājs. Abiem ceļošana ir līdzeklis un nekad – mērķis; viņi ceļo, lai piedzīvotu ko tādu, kur iekšējais pārdzīvojums sabalsojas ar ārējiem pieredzējumiem. Piedzīvojumu meklētājs, ar aizvien jaunām nejaušībām piepildot iekšējo tukšumu, tiecas padarīt savu esmi jēgpilnu. Dieva meklētājs turpretī meklē pēc Dievišķā atklāšanās mūsu pasaulē, bet nekas viņam nenes mieru, viņš traucas tālāk un projām no visa, kas viņu varētu sasaistīt. Arī klosterdzīves askēze nav nekas cits kā īpaša ceļošanas forma.”[3]
Saprotams, ka grāfs Keizerlings te runā par ārējo, ārišķīgo un iekšējo, kontemplatīvo ceļošanu. Ja pēdējo kāds ņem nopietni, tad pirmajai viņa apziņas kambaros vairs vietas nav, kā to lasām, piemēram, noteikumos, kas apkopoti Benediktiešu ordeņa Regulas 67. nodaļā: “...Neviens lai neiedomājas kādam citam stāstīt, ko viņš ir redzējis vai dzirdējis ārpus klostera, jo šādi stāsti ir par iemeslu vislielākajam ļaunumam. // Ja kāds tomēr tā dara, tad lai tiek pakļauts /../ sodam. Tas pats lai notiek ar ikvienu, kas iedomājas iziet ārpus klostera mūriem, doties kaut kur vai darīt kaut ko, vienalga cik niecīgu, bez abata atļaujas.”[4] Kā zinām, Augustīna piedzīvojumiem bagātā ceļošana rezultējās rūpestos un atbildībā, ilgstošā tagadnes tagadnē, vienlaikus uzturot sevī dzīvu sirds, dvēseles ilgošanos “pēc kaut kā cēla, nezināma”, pēc Civitas Dei, un iekšēji ceļojot uz to.
Grūti iedomāties, ka mūsdienu pasaulē, vismaz tās eiropeiskās (vēl joprojām!) kultūras areālā būtu daudz priekšnoteikumu patiesam iekšējam ceļojumam – pat kristietības vai kādas sacerētas New Age mācības ietvaros diezin vai. Arī tad, ja nerimus skandējam sev, ka šīszemes dzīve ir svētceļojums pretī mūžīgai laimībai, vai visādiem līdzekļiem cenšamies nodrošināt sev labu karmu, samsāras ratam griežoties. Toties netrūkst argumentu par labu grāfa Keizerlinga postulētā “piedzīvojumu meklētāja” rosībai. Un pats galvenais no šiem argumentiem, protams, ir globālā tūrisma industrija. Par tās ģenēzi, izaugsmi un, jā, arī postu, ko tā ir atnesusi un turpina nest kā etnopolitiski, tā individuālpsiholoģiski, ir sarakstīts kaudzēm zinātniskas un publicistiskas literatūras. Šo postu vienlīdz spilgti personificē gan glumam ziepju gabalam līdzīgs “sekstūrists” Austrumzemē, gan “progresīva kultūrtūriste” Venēcijas Dārzos, mūsdienās par atbaidošu anahronismu uzskatīts “lielā četrinieka” medītājs Āfrikas savannā un pat aizdusas mocītu pensionāru pāris lētā Turcijas pludmalē. Arī tie, kas sevi iedomājas par ceļotājiem šī vārda, kā pašiem šķiet, “cildenā” nozīmē, kas, tērējot milzu naudu, dodas nirt zem Antarktīdas ledus laukiem vai rāpjas Everestā, vai kā sadeguši nesas no vienas starptautiskās biennāles vai meses uz nākamo, lieliski ierakstās kādā no komercializētā, vidi un sabiedrību deģenerējošā masveida tūrisma atzariem.
Taču cilvēkam nav miera, pat ja viņš apzinās, ka ir satīstīts, satīklots konvencijās, nosacījumos, no viņa gribas neatkarīgās stratēģijās, pat ja, uz mirkli izraujoties no aklā paštaisnuma un dienišķās rutīnas, tūdaļ pat nākas atkrist atpakaļ vēl dziļāk. Cilvēks stāv, sava ikdienišķuma un sīkmanības savažots, bet ar kaut kādu sevis apzināšanas stūrīti ir un ir līdzīgs Kaspara Dāvida Frīdriha 1818. gadā gleznotajam “Ceļiniekam virs miglas jūras”. Un pat visnomāktākajai patērētāju sabiedrības skrūvītei dažkārt gadās klusībā piebalsot tikko minētā vācu gleznotāja laikabiedra, angļu “zemnieku” dzejnieka Džona Klēra liriskajam varonim, kurš saka: Man šķita, ka varēšu aiziet līdz pasaules malai un pavērties lejup no kraujas, lai skatītu varenās dzīles tur lejā.[5]
Bet lai nu paliek Klērs, mums pašiem ir gana seni, pa daļai aizmirsti ceļinieki, kuri, varbūt šodienas skatījumā vientiesīgi, bet nenoliedzami patiesi vēlējās aiziet līdz viņiem pieticīgi pieejamās un aizsniedzamās pasaules malai. Doties ceļā, ņemt plecā pauniņu un – prom nezināmajā, kļūt par reizenieku, kā to tik izjusti reiz pirms daudziem gadiem aprakstīja Reinis Kaudzīte (atgādināšu, ka “Mērnieku laiku” autori brāļi Matīss un Reinis Kaudzītes bija vieni no pirmajiem apzinīgajiem latviešu tūristiem un ceļojumu aprakstu autoriem): “Būt brīvam Dieva pasaulē, kā putnam debess klajumā, uz to vien dzenās cilvēka prāts. Un šādi izceļošanas brītiņi ir patiesi tie brīvākie un jaukākie Dieva pasaulē. Ja cilvēka dzīves ceļu salīdzinājam ar tuksneša gājienu, kur viņam jūdžu jūdzēm ir jābrien pa smagām rūpju smiltīm un jāpanes daždažādas iztvīkšanas, tad ceļošanas dienas ir līdzīgas tām tuksneša saliņām, kur ceļotājs jaukā un spirgtā pavēnī atdusās un tanīs acumirkļos nejūt un nezina nekādu rūpju nedz apspiešanas: vecās rūpes un nastas ir nobeigtas un jaunas vēl nav uzņemtas, un visi atsvabinātie locekļi, gan nesēji, gan soļotāji, gan skatītāji, gan uzmanītāji, jūt tikai patikšanu. Un tā ar ceļošanu nav vien noliktas uz brīdi visas dzīves rūpes un spiedīgās darba-nastas, bet tur daudz jaukumu un patikšanu ir dāvināts klāt.”[6]
Brīvam būt, lai ko nu katrs ar to saprot, kā gandarījumu saņemot “jaukumu un patikšanu”. Dažam, kurš faktiski ir bezgala tāls no tā, ko Torsteins Veblēns sen gadus atpakaļ raksturoja kā “the Leisure Class”, brīvības izjūta liek svešā malā āra kafejnīcā pie alus glāzes skaļi un truli zviegt, jo no savažotas biroja žurkas viņš vai viņa uz īsām atvaļinājuma dienām šķietas kļuvis par kungu, kas var augstprātīgi vērot “vietējos”, trenkāt viesnīcas apteksnes un kroga oficiantes vai pat izčurāties pie kaut kāda iedzimtajiem svarīga pieminekļa. Citam atkal gluži citāda sapratne par brīvību un ceļinieka sūtību. Kā latviešu dekadentu cienītajam Frīdriham Nīčem, piemēram:
“Tu ej sava diženuma ceļu: tam nu jābūt tavam labākajam uzdrošinājumam, ka aiz muguras tev ceļa vairs nav!
Tu ej sava diženuma ceļu: še neviens nevar zagties tev pakaļ! Tavas paša pēdas izdzēš tev aiz muguras pēdas, un pār ceļu stāv rakstīts: Neiespējamība.
Un ja tev nebūs nu vairs neviena pakāpiena, tad tev jāmāk vēl pakāpties uz paša galvas: kā gan citādi tu iespētu pacelties augstāk?
Uz paša galvas un pāri par paša sirdi! Tagad tam vismaigākajam jātop tevī par to viscietāko.
Kas sevi allaž par daudz taupa, tas pēdīgi sasirgst ar daudz-taupību. Slavēts lai ir tas, kas nocietina! Es neslavēju zemi, kur sviests un medus tek!
Sevi neredzēt jāiemācās, lai redzētu daudz: šī nocietināšanās nepieciešami vajadzīga katram, kas kalnos kāpj.
Bet kas ar uzplijīgu skatu pēc atziņas pēta, kā gan tas var lietās redzēt vairāk par viņu ārējiem cēloņiem!”[7]
Nīčes vai mūsu pašu Raiņa kalnākāpēja skaudro “tūrismu” reti kurš uzdrošinātos mēģināt, pārāk ciešas ir saites, kas neļauj pārvarēt vienmuļības gravitāciju, pakāpties pašam uz savas galvas, iemācīties sevi vairs neredzēt. Aizlidot uz spa kūrortu Bali salā un tūdaļ pat žigli ievietot bildi instagramā, - to gan. Tomēr latviskajā “dzīvesziņā”, iespējams, vēsturiski ciešo attiecību ar vācisko kultūrtelpu dēļ, aizvien klātesoša, vismaz teorētiski vai poētiski apjausta, ir šī Nīčes, Helderlīna, Franča Šūberta un Georga Filipa Šmita “Ceļinieka” dziņa: pārspēt sevi, iziet cauri tuksnesim, ielūkoties esības bezdibeņos, tuvplānā hipotētiski ieraudzīt TO, kas mūs ikvienu sagaida ceļojuma galapunktā. Kā Helderlīna hrestomātiskais: “Mēs neesam nekas, tas, ko mēs meklējam, ir viss.”[8] Vai kā baiss ceļojums caur bardo uz jaunu atdzimšanu. Vai kā latviski pieticīgs un šķietami, tikai šķietami naivs un vecmodīgs Jāņa Poruka ceļinieks:
Birzē pogā lakstīgala;
Sudrabaina debess mala
Nogrimst tumšā, klusā silā.
Mēnesnīcā atspīd ēna, -
Iešana tik lēna, lēna,
Krūtīs elpa sāpes cilā!
Kaut jel drīzi tiktu galā, -
Kapenes dus ceļa malā,
Skumji sveicu sēro vietu.
Kapenēm slīd pāri ēna,
Iešana tik lēna, lēna -
Ak, es labprāt dusēt ietu.
Ietekmējies no Poruka “Ceļinieka”, īsā ekskursijā pa Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājumiem, tostarp caurlūkojot Periodika.lv, atradu un palasījos vairāk nekā divdesmit (!) dzejas darbu ar nosaukumu “Ceļinieks”. To autorus sakārtoju alfabētiskā kārtībā, varbūt saraksts kādu ieinteresēs nenoskārstai vajadzībai: Astrīda Ansone, Anna Brigadere, Austra Dāle, Herberts Dorbe, Andrejs Eglītis, Vija Gune, Teodors Krasts, Uldis Krasts, Jānis Ķelpe, Zinaīda Lazda, Knuts Lesiņš, Jonāss Miesnieks, Aīda Niedra, Antra Ozoliņa, Aleksandrs Pelēcis, Jānis Poruks, Ausma Roga, Rihards Rudzītis, Jānis Sarma, Rūta Skujiņa, Edvarts Tūters, Jānis Veselis, Ingrīda Vīksna. Gan jau ir vēl, bet starp uzskaitītajiem var atrast gan Gulbenes 1. vidusskolas 7. klases skolnieci (Antra Ozoliņa), gan klasiķus (Jānis Poruks, daudzreiz publicētais dzejolis pieejams arī Rūdolfa Blaumaņa vācu tulkojumā), gan citvalodu klasiķu atdzejojumus. Piemēram, Aleksandra Puškina garā dzejojuma “Pēc Korāna motīviem” devītā daļa “Ceļinieks” latviski pieejama pat divos – Kārļa Krūzas un Imanta Lasmaņa – tulkojumos.
Manā sarakstā atrodamo Ceļinieka (un ceļošanas, pastarpināti iespējams, arī tūrisma) dilemmas poetizētāju vidū ir daudz trimdas dzejdaru, un tas arī saprotams, jo personiskais pārdzīvojums, dodoties nezināmā ceļā bez jelkāda atgriešanās mājās solījuma nudien ir īsts, no apziņas neizdzēšams pārdzīvojums. Taču cik tāds “projāmiešanas sindroms” ir aizkustinošs, lai stāsta nevis trimdinieks, bet gan otrs no jau pieminētajiem brāļiem ceļotājiem – Matīss Kaudzīte. Citētais ir fragments no laikrakstā “Balss” publicētā Vācijas ceļojuma apraksta pirmās daļas: “Drīz vien krasti ar visiem Rīgas torņiem izskatās jau tik mazi, ka tos varētu saņemt jau gandrīz klēpī. Un tiešām tagad arī to darītu, ja vien spētu. Lai gan šķiramies tik uz īsu laiciņu, lai gan, līdzinot pret lielo zemes virsu, domājam aizceļot tik vien mazu gabaliņu, tad tomēr – kas var zināt likteni? vaj vairs redzam šo zemi, vaj nē? Lai gan visu labu ceram, visu labu ticam, tad tomēr ir šīs domas, šis jūtīgais jautājums nepaliek šaī brīdī sāņus, bet spiežās pašā pirmākā vietā un nav atraidāms. Tāpēc tagad šos tik mīļos savas Vidzemes krastus, lai tie cik smilšaini būdami, ņemtu līdz visiem slapjiem zvejnieku tīkliem, līdz ar visiem Majoru un Dubultu peldētājiem klēpī. Tagad šaī brīdī izlīgtu uz kādu laiku pat ar savas zemes aristokratīgām kārtām, tādēļ vien, ka viņas dzīvo mūsu mīļā zemē; tagad sacītu tām uz vietas: lai paliek vēl jums jūsu privilēģijas uz kādām nedēļām, kamēr iegroziet savu dzīvi kā visi citi cilvēki!”[9]
Vai tā patiesi nebūtu laba doma, – pirms doties īstā vai nosapņotā, fiziskā vai garīgā ceļojumā, izlīgt, ja ne citādi, vismaz ieceres līmenī. Ar visiem, arī ar saviem patiesajiem vai iedomātajiem pretiniekiem, jo kas lai zina… Kaut gan zina jau, zina. Taču zinātāji ir tālu, kaut kur paralēlajos visumos. Vai varbūt dziļi dziļi sirdī – manā un tavējā.
[1] Ķirķis, Raimonds. Kartes. Rīga: Neputns, 2019, 16. lpp.
[2] Augustīns. Atzīšanās. Tulkojusi Laura Hansone. Rīga: Liepnieks un Rītups, 2008. 417. lpp.
[3] Keyserling Hermann. Der ewige Wanderer. Rigasche Rundschau, Nr, 274, 1925, 5. Dez.
[4] Svētais Benedikts un viņa Regula. No angļu valodas tulkojis un komentējis Pēteris Bankovskis. Rīga: KALA raksti, 2013, 114., 115. lpp.
[5] To the worlds end I thought I’d go // And o’er the brink just peep adown // To see the mighty depths below. Citēts no: Bate, Jonathan. John Clare. A Biography. London: Picador, 2003, p. 41.
[6] R. Widzemneeks [Reinis Kaudzīte]. Labības mēneša pēdīgās dienās (Īsi pērnaja gada ceļojuma piedzīvojumi). Balss, Nr. 34, 1882, 25. aug.
[7] Nīcše Fridrihs. Ceļinieks. No:Tā runāja Zaratustra. Grāmata visiem un nevienam. Viļa Plūdoņa ievads un tulkojums. Sestais iespiedums. Rīga: Valters un Rapa, 1939, 181., 182. lpp.
[8] Wir sind nichts; was wir suchen, ist alles. Helderlīns, Frīdrihs. No romāna “Hiperions jeb vientuļnieks Grieķijā.” Tulkojis Ojārs Zanders. Zvaigzne, 1970, Nr. 10, 20. maijs, 14. lpp.
[9] Kalnineeks [Matīss Kaudzīte]. Ceļojuma ievērojumi I. No Rīgas līdz Svinemindei. Balss, Nr. 37, 1884, 12. sept.
Attēls: Wanderer Above the Sea of Fog (1817), Caspar David Friedrich. Photo: Elke Walford;© SHK/Hamburger Kunsthalle
