Ko šobrīd dara māksliniece Sabīne Vernere?
Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem
Projekta “Ko šobrīd dara mākslinieks?” uzmanības fokusā ir radošs cilvēks, viņa domas par šo laiku, nākotnes vīzijas un mākslas izpausmes. Šo sēriju Arterritory.com aizsāka laikā, kad ierasto kārtību pilnībā izjauca pandēmija, kas kardināli mainījusi itin visu, liekot saprast, ka pasaule nekad vairs nebūs tāda kā kādreiz. Mākslai cilvēku dzīvēs, iespējams, šobrīd ir divtik liela loma, jo mākslinieki ir vizionāri, kas spēj iedvesmot apkārtējos un vienlaikus dot savu ieguldījumu globālu problēmu risināšanā.
Laikā no 21. novembra līdz 13. decembrim Brīvības ielā 40 (bijušajās veikala Imagehouse) telpās aplūkojama Sabīnes Verneres līdz šim vērienīgākā personālizstāde, kurā apkopoti jaunākie darbi.
Viņas māksla ir spilgta un drosmīga, un pavisam tieša, neskatoties uz pārreālo attēlojuma formu. To raksturo ķermeniska ekspresija un piesātināta seksualitāte, kas kairina, taču paplašina skatītāja redzeslauku un piedāvā jaunu interpretāciju par fiziski nepārvaramām robežām. Kādam neērti, kādam pavisam dabiski, Verneres darbi ir nenoliedzami estētiski saistoši, to uzlūkošana sniedz savādu psiholoģisku gandarījumu.
Arterritory.com aicināja Sabīni Verneri dalīties pārdomās par šī brīža situāciju radošajās industrijās un pastāstīt par saviem aktuālajiem projektiem.
Latvijas mākslas platformā tavs vārds pēdējos gados ir bijis pamanāms saistībā ar dažādiem grupu projektiem, taču beidzot – no 21. novembra līdz 13. decembrim – Brīvības ielā 40, Rīgā skatāma arī tava personālizstāde. Kāds ir bijis ceļš līdz tai?
Tas patiesībā nav bijis ceļš uz konkrētu izstādi, es pēdējo gadu laikā vienkārši esmu konstanti strādājusi. Man tas ir dabīgs process, un šie darbi ir tapuši manis pašas personīgās nepieciešamības dēļ. Taču katram māksliniekam, protams, ik pa brīdim nākas domāt, ko ar saviem darbiem darīt. Tagad tas pēkšņi likās kā absolūti loģisks solis. Šī, tiešām, ir pirmā reize, kad es parādu to, ko daru, un šķiet, ka šie mani domu ceļi izstādē tiešām ir labi redzami – tas, kā darbi izaug viens no otra, pārtop par nākošajiem un savstarpēji papildina cits citu.
Manuprāt, fakts, ka darbi tapa pilnīgi brīvā režīmā, kurā tos veidoju vienīgi pati sev, ir diezgan būtisks. To respektējot, kopā ar izstādes kuratoru Henriku Eliasu Zēgneru nolēmām ne darbiem, ne izstādei nedot nosaukumus, pozicionējot izstādi kā mana procesa izvērsumu.
Līdz šim tavos darbos dominējusi ahromātiska palete un nelieli izmēri – jaunajā izstādē tu, savukārt, pārsteidz ar spilgtām krāsām un lieliem darbu formātiem. Kas mudināja tevi uz šādu pāreju vai pārmaiņām?
Tikai pirms neilga laika sāku strādāt telpā, kura paredzēta vienīgi darbu radīšanai, bet līdz tam strādāju neliela dzīvokļa virtuvē uz grīdas – apstākļos, kas ierobežo gan fiziski, gan idejiski. Kad pirmo reizi vienlaicīgi izliku visus savus darbus, atklājās jauni to savstarpējie stāsti, jaunas konotācijas. Enerģija, kas tur parādījās, deva drosmi sākt izmantot arī krāsu.
Tu esi viena no retajām latviešu māksliniecēm, kas tik atklāti un brīvi pievēršas seksualitātes atspoguļojumam. Kā nonāci pie apziņas, ka šī ir tava tēma?
Patiesībā es īsti neticu, ka mākslinieks var izvēlēties tēmu, ar kuru strādāt, ka tā būtu apzināta izvēle. Manuprāt, tēmas izriet no tā, kas māksliniekā “ir iekšā” – vai tas ir piedzīvojums, pārdzīvojums, neatrisināta trauma, problēma vai jebkas cits. Man šķiet – viss, kas interesē kādu, kas nodarbojas ar mākslu, ir tieši tas, kas ir viņš pats.
Kāpēc mani interesē seksualitāte – es nezinu. Uz to man pagaidām nav skaidras atbildes. Bet esmu sapratusi, ka man tas viennozīmīgi ir darbu instruments, nevis pati tēma. Es vienkārši caur seksualitātes valodu labi saredzu un saprotu notiekošo. Seksuālā enerģija – tā ir kaut kāda dzīvība, dzīvības koncentrāts, visa dzīvā iemiesojums.
Par to pēdējā gada laikā esam daudz runājuši ar Zēgneru, kas to meistarīgi savienojis izstādi pavadošajā tekstā – es to uzskatu par svarīgu elementu, kurš paskaidro manu domāšanas veidu un kura pavadībā atdzīvojas visa izstādes pieredze.
Kas ir tā ziņa, kuru ar saviem darbiem vēlies nodot sabiedrībai?
Tādas konkrētas ziņas nav. Šie darbi pēc būtības ir par mani, par manu pieredzi, bet tas, protams, neizslēdz to, ka katram tie var aktualizēt atšķirīgas interpretācijas. Protams, es gribētu, lai citi sajūt impulsu iedziļināties sevī tāpat, kā to daru es, jo tas taču ir tik interesanti – izzināt sevi, atļauties uzdot sev visus tos neērtos jautājumus un saprast, kā tu patiešām jūties. Arī sarunājoties man patīk cilvēkus izaicināt un mēģināt nonākt pie jaunā, iepriekš nesaprastā.
Domāju, ka vēstījums, ko no darbiem var nolasīt, ir ļoti dažāds, atkarīgs no katra skatītāja. Piemēram, kāds izstādes apmeklētājs stāstīja, ka viens no darbiem viņam liek domāt par ilgām pieskarties uzgleznotajām formām – specifiski tieši par to, ka šis pieskāriens nekad nenotiks, jo tas nav iespējams; vēlmi saredzēt tai formai otru pusi, bet arī tas nekad nenotiks. Respektīvi, darbā viņš nolasa tieši to nepiepildāmību. Versijas, kuras pirmo izstādes dienu laikā esmu dzirdējusi, ir ļoti atšķirīgas. Kāds stāstīja, ka vienā darbā samana referenci uz Bridžitas Polkas (Bridget Polk) RIBOCā līdzsvarā sakrāmētajiem akmeņiem. Varbūt šie darbi rezonē ar katra paša ķermenisko sajūtu. Nevis emocionālo, bet tieši ķermenisko – vēlmi pieskarties vai otrādi – šausmām, ka tas līdzsvars pazudīs un viss sabruks.
Kādi ir tavi ilgtermiņa radošie plāni – ar kādu noskaņu veries nākotnē?
Man nepatīk ilgtermiņa plāni. Es taustos uz priekšu pa vienam solītim, pa vienam metram. Daru to, kas mani interesē, un vienlaikus uzmanīgi sevi vēroju. Man ir sajūta, ka tikai tagad sāku patiešām saprast to, kā es strādāju. No darba procesa un rezultāta tad arī izriet tas, ko es gribu darīt, un plāni ir tam pakārtoti.
Tajā pašā laikā fakts, ka man nav konkrētu mērķu, nenozīmē, ka man tas viss nav svarīgi. Es gleznošanu uztveru ļoti nopietni un uzskatu, ka māksla – tāpat kā daudzas citas – ir profesija, kurā jāinvestē darbs, laiks un enerģija, daudz jāreflektē, lai varētu izdarīt kaut ko patiesi labu. Līdzās tam jādomā arī par to, kā organizēt savas profesionālās gaitas.
Kāda ir tava recepte, lai izdzīvotu šai sarežģītājā un izaicinājumu pilnajā laikā?
Varētu atbildēt tāpat kā vairums mākslinieku – “man patīk, beidzot varu sēdēt darbnīcā un strādāt”. Kopumā man šķiet, ka mākslas procesu ziņā laiks tiešām ir interesants – viss ir samests vienā katlā, sakratīts, viss mainījies. Es skatos uz šo kā iespēju laiku. Notiek jocīgas, neparastas lietas un sabūvētās sistēmas brūk. Piemēram, ilgstoši vide bijusi samērā “nedraudzīga” jaunajiem māksliniekiem, bet tagad parādījušās jaunas iespējas, skatītāji kļuvuši vērīgāki.
Vai ir kas tāds, ko katrs no mums varētu izdarīt, lai pēc-pandēmijas pasaule būtu labāka?
Manā prātā nepastāv šāds dalījums – pirms un pēc. Es ticu, ka man katru rītu ir iespēja izvēlēties – viss ir sūds vai šī būs fantastiska diena. Ja pamostos un jūtos slikti, domāju, ko varu uzreiz izdarīt, lai tas mainītos – darīt vienu vai otru lietu, iet skriet, braukt uz jūru vai mežu. Ja palikšu turpat, tajā pašā fiziskajā vietā, nekas nemainīsies. Varbūt reizēm pat tas jaunais virziens ir mazāk svarīgs, būtiskāk – nepalikt turpat. Daudzi šķiet tādi kā pusaizmiguši – salasījušies, ka ir slikti, un tad pie tā autopilotā arī palikuši, neko daudz neanalizējot, neuzdodot jautājumus. Es domāju, ka trūkst neērtu jautājumu – manuprāt, tie ir visvērtīgākie. Un tie ir jāuzdod.
Kāda ir mākslinieka loma šodienas pasaulē?
Domāju, ka mākslinieki šobrīd ir nepietiekami novērtēti. Mākslinieks ir spējīgs ietekmēt procesus un sarunas par tām tēmām, kas ir patiešām būtiskas, kustināt idejas, ietekmēt masas – gan uz labo, gan slikto pusi. Piemēram, domāju par to, cik svarīga ir gudra sabiedrība – lai cilvēki būtu kritiski domājoši, ar izpratni apveltīti. Un kultūra un māksla, manuprāt, ir viens no spēcīgākajiem instrumentiem, ar kura palīdzību sabiedrība var augt.
Mākslā bieži iespējams veiksmīgāk runāt par tēmām, kuras citādi aktualizēt ir sarežģīti, atvērt tematus, kuriem citas jomas pat neuzdrošinās pieskarties. Māksla var parādīt domu ceļu, kuram citādi tu pats nekad netiktu klāt.
Jā, domāju, ka šī loma pasaulē šobrīd ir novērtēta pārāk zemu.
Vai valstij ir jāiesaistās, lai palīdzētu māksliniekiem izdzīvot krīzē?
Man šķiet, valsts nesaprot to, ka krīzes apstākļos ir vislielākais potenciāls rasties kaut kam vājprātīgam un ģeniālam. Būtu gudri to atbalstīt no visām pusēm, jo būs ļoti interesanti redzēt – kā māksla un kultūra reflektēs par šobrīd notiekošo. Un tas ļoti daudz ko var mainīt arī kopējā attieksmē gan tagad, gan turpmāk. Pie tam - valsts un iedzīvotāju attiecības, noteikumi un strīdi, uzticība un sazvērestības teorijas – tā šobrīd ir īpaši vārīga tēma.
Māksla var palīdzēt no visa notiekošā atlabt. Pandēmijas nogurums – tieši ar mākslu to visu varēs izārstēt, pie tam tieši ar to mākslu, kas būs radusies šajā krīzē. Nesen ar draugiem spriedām, ka grūti uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt, cik Latvijā dzīvojošu mākslinieku profesionāli nodarbojas tikai ar mākslu – tas ir šokējoši. To atbalstīt ir pašas valsts interesēs.
Sabīne Vernere. Foto: Arnis Balčus
***
Sabīne Vernere (1990) 2018. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju, iegūstot maģistra grādu glezniecībā, un papildinājusi zināšanas Antverpenes Karaliskajā mākslas akadēmijā. Kopš 2009. gada piedalījusies virknē grupas izstāžu Latvijā, Nīderlandē, Lietuvā un Francijā, tostarp tikusi izvēlēta kā viena no Latvijas delegācijas pārstāvēm JCE Laikmetīgās mākslas biennālē. Sabīne Vernere sarīkojusi 4 personālizstādes, no kurām pēdējā pašlaik apskatāma Brīvības ielā, 40 Rīgā. Kopš 2020. gada viņa ir Latvijas Mākslas akadēmijas izstāžu telpas PILOT vadītāja.
