Foto

Ko šobrīd dara māksliniece Rasa Jansone?

Arterritory.com

08.12.2020

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem

Projekta “Ko šobrīd dara mākslinieks?” uzmanības fokusā ir radošs cilvēks, viņa domas par šo laiku, nākotnes vīzijas un mākslas izpausmes. Šo sēriju Arterritory.com aizsāka laikā, kad ierasto kārtību pilnībā izjauca pandēmija, kas kardināli mainījusi itin visu, liekot saprast, ka pasaule nekad vairs nebūs tāda kā kādreiz. Mākslai cilvēku dzīvēs, iespējams, šobrīd ir divtik liela loma, jo mākslinieki ir vizionāri, kas spēj iedvesmot apkārtējos un vienlaikus dot savu ieguldījumu globālu problēmu risināšanā.

Uz Arterritory.com jautājumiem atbild māksliniece Rasa Jansone

Šobrīd Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē notiek grupas izstāde “Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi”, kur eksponēti arī tavi jaundarbi. Savukārt Kamergalerijā 11. novembra krastmalā 35 skatāma tava personālizstāde “Trīs kārtas un vēl deserts”. Kas ir tā ziņa, kuru tu šo divu projektu kontekstā vēlies nodot sabiedrībai ?

Ļoti plašs jautājums. Es turpinu iesākto – un vienlaikus meklēju jaunu formu, kā “izklaidēties”. Jau otro gadu strādāju Rīgas Porcelāna muzejā par muzejpedagoģi – burtiski blakus keramikas krāsnij – un, protams, sāku domāt, kā gan es varētu ar viņu sadarboties, ar šo untumaino krāsni? Grupas izstādē “Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi” jau pašā sākumā bija skaidrs – kaut ko iesākšu ar tekstiem, jo rakstniece Ieva Melgalve pavasarī, pirmajā pandēmijas vilnī uzsāka sērfošanu svaigi publiskotajā virtuālajā platformā “periodika.lv” – meklējot padomju laika presē jebko, kas atklāsies saistībā ar atslēgas vārdu “māksliniece”. Ik pa brīdim izstādes darba grupas čatā Ieva joka pēc iemeta kādu atradumu, bet es sajūsmā slaucīju acis, – lūk, viņa, māksla! Savukārt ar ideju, ka esmu instruments, kurš kāda cita autora tekstu “atskaņo” lasītājam, dzīvoju visu vasaru un agro rudeni, piedaloties norvēģu režisores Metes Edvardsenas “dzīvo grāmatu” projektā “Laiks ir iesnaudies pēcpusdienas saulē” – mācoties no galvas pašas izvēlēta romāna tekstu un festivālā Homo Novus tiekoties ar savu lasītāju aci pret aci – neinterpretējot, neizsakot spriedumus, nestāstot neko par autoru vai sevi, vien vārdu pa vārdam iemācīto tekstu runājot no galvas. Latviski mēs sakām “mācīties no galvas”, bet angliskais learn by heart man liekas vēl kādu solīti tuvāks.

Rasa Jansone sadarbībā ar Ievu Melgalvi. Periodika.lpsr. 2020. Dažāda izmēra un formas angļu porcelāna šķīvji, virsglazūras dekols. Foto: Rasa Jansone

Tā nu nestāstīt neko par sevi likās vienīgais iespējamais izejas punkts izstādei par līdz šim plaši neapzinātu, nepētītu mantojumu, ko atstājušas padomju laika Latvijas mākslinieces. Man vajadzēja atrast formu, kā atskaņot to vēsturisko skaņu celiņu, kas pavadīja viņu darbību toreiz. Preses citātus es uzliku uz labas kvalitātes porcelāna šķīvjiem, norādot citāta autoru, preses izdevumu, gadu, lapaspusi – ievadot šos datus “periodika.lv”, var atrast un izlasīt visu recenziju. Darbu realizēju virsglazūras dekolu tehnikā – ar sietu nodrukātie porcelāna krāsas burti iekūst šķīvja glazūrā 760 grādu temperatūrā. Šķīvis ir “īsta manta”, vēss, mirdzošs – to var izmantot. No tā nākas ēst vēl arvien.

Rasa Jansone sadarbībā ar Ievu Melgalvi. Periodika.lpsr. 2020. Dažāda izmēra un formas angļu porcelāna šķīvji, virsglazūras dekols. Foto: Rasa Jansone

Bet personālizstāde “Trīs kārtas un vēl deserts” Kamergalerijā ir mans personīgais karantīnas laika projekts. Pavasarī, kad viss bija ciet, nemitīgi klausoties ziņas, es nespēju pagleznot. Skatoties “Panorāmu”, ar šķērēm sāku izgriezt bildītes no kulinārijas un National Geographic žurnāliem. Kā bērnībā. Visu aprīli un maiju es vienkārši griezu. Un mana meita arī grieza. Un tad sāku lēnām likt izgriezto kopā. Internetā palasīju par kolāžas žanru, paskatījos, kas ar to notiek mūsdienās. Un izrādās, tas ir ļoti dzīvelīgs un populārs, sevišķi sieviešu mākslinieču vidū. Tie pārsvarā ir nelieli formāti, to ātri var noslēpt, pie tā var strādāt ar pārtraukumiem, pa mazam solītim un izejmateriāls visapkārt ir atliku likām. Vienā brīdī tas drukātā attēla spožums un gludums ļoti nomāca. Un vēl, protams, sirēnas dziesma, ko nodzied katra recepte – tev izdosies ēst labāk, veselīgāk, skaistāk. Pat tev tas izdosies. Pavasara situācijā, kad mazu bērnu mammas attapās savos ofisos-virtuvēs, radošums virtuvē pārvērtās paškariķētā pretmetā, kārtējo reizi parādot, ar ko tieši mammām ir jādīlo un cik patiesībā šaura ir viņu manevrēšanas iespēja. Vienu brīdi izgrieztajām bildītēm gandrīz vai atmetu ar roku; lai kādās kombinācijās tās kārtotu, tur bija par daudz glamūra un smukuma. Bet, tikko kā iegleznoju eļļas krāsas fonus – un eļļas krāsa (jo sevišķi gaiši zila vai rozā) ir smagnēja, brutāla, tajā saķeras mājas putekļi, mani mati un papīra matiņi – sapratu, ka tas viss kopā pēc kaut kā sāk izskatīties.

Tavs medijs ir glezniecība, kas daudzreiz pasludināta par mirušu un tomēr izdzīvojusi. Kas Tevi saista glezniecībā? Nekad neesi baidījusies būt vecmodīga?

Šis ir nebeidzams, mīļš temats. Man jau liekas, tas ir sen noiets etaps. Neviens jau  nopietni vairs to glezniecību nemirdina. Tieši tas jau ir pats interesantākais, kā šis senais medijs smejoties ik pa brīdim  atjaunojas visu acu priekšā. Es īsti neticu tādai mākslas praksei, kas totāli spētu apiet mākslas vēsturi. Kas savukārt nozīmē, ka agrāk vai vēlāk tu uzdursies kādai četrsimt gadus vecai gleznai kādā Eiropas muzejā un zaudēsi sirdsmieru uz ilgu laiku. Man ir bijis šāds brīdis Prado muzejā, kad pēc sen pabeigtām studijām attapos pie Velaskesa galma infantēm un beidzot laikam sapratu, kāpēc profesors Eduards Kļaviņš pustumsā, fonā dūcot diaprojektoram, klusā un skaidrā balsī mums stāstīja, ka Velaskess gleznojis vēsi. Kā - vēsi? Es nesapratu, skatoties uz brūnām reprodukcijām grāmatās un vēlāk arī internetos. Bet ir kaut kāda pieredze, kas aizsniedzama tikai, nostājoties aci pret aci ar darbu. Un šie senie gleznojumi burtiski satriec – jo tu pēkšņi saproti, ka Djego beidzis gleznot pirms stundas, ne vēlāk; viss ir dzidrs, viss ir tīrs, viņš ir nometis otas un tagad muzeja kafejnīcā, visticamāk, gvelž kaut kādus asprātīgus, diplomātiskus niekus.

Bet, ārpus dzidruma vai apzinātas smagnējības, labas glezniecības pazīme ir tās spēja vīt arvien jaunus stāstus ap sevi. Ā, cik intersanti - kāds iesauksies, skatoties uz Rubensu, un izstāstīs, ka viņš ir bijis nevis banālu pārmērību cienītājs, bet patiešām dzīvs, sakarīgs gleznotājs. Un pavisam interesanti kļūst tad, kad par Rubensu interesējas ļoti savdabīgas, spēcīgas mūsdienu gleznotājas ar izteikti feministisku ievirzi; veids, kādā viņas spēj stāstīt par vecām muzeju gleznām, ir vienkārši – kaifs. Protams, viņas ir uzaugušas, teiksim, Londonā, kur visādi vecmeistari aizsniedzami ap stūri; lūk, atkal glezniecības spožums un posts – tās redzamība klātienē. Tas daudz ko pasaka par šo mediju.

Tomēr, ja kāds spēj pierādīt, ka glezniecība ir vecmodīga, man nav pretenziju, es izlasīšu pierādījumus un turpināšu būt vecmodīga kopā ar glezniecību visās iespējamajās nozīmēs.

Rasa Jansone. Trīs kārtas II. 2020. No cikla “Trīs kārtas un vēl deserts”. Finieris, eļļa, izgriezumi no žurnāliem. 65 x 51 cm. Foto: Gvido Kajons

Tavas mākslas fokusā vienmēr ir sieviete un viņas šodienas dzīve. Kas tevi no šāda skatpunkta visvairāk satraucis pēdējā laikā?

Strādājot ar kolāžām, klausījos radio. Kad līmēju no National Geographic vāka izgriezto freskas gleznojumu ar Marijas galvu un uzrakstu The Most Powerfull Woman of the World, sāka pienākt pirmās ziņas no Polijas – no Marijas zemes –  par abortu protestiem. Arī Rīgā bija šāds protests pie Polijas vēstniecības ēkas un, atšķirībā no līdzīga protesta pirms četriem gadiem, kurā piedalījāmies kādi divdesmit cilvēki (arī mākslinieces), šoreiz protestētāju bija krietni vairāk. Tas liecina par to, ka cilvēki ir arvien vairāk noskaņoti uz iesaistīšanos protestu polemikā, bet otrs aspekts ir daudz nelāgāks un tur nav nekāda humāna patosa – draudi kļūst arvien reālāki, politiķu nežēlība kļūst arvien vieglāk pārdodama, arvien nekaunīgāka. Četrus gadus poļu valdība "bīda" šos radikālos abortu aizliegumus, viņi neliksies mierā, viņi izmanto galēji liekulīgo “katras dzīvības aizsardzības” retoriku, lai jebkuriem līdzekļiem turētos pie varas. Tas, cik šai retorikai ir daudz dzirdīgu ausu arī Latvijā, ir satraucoši. Tas, ka tepat blakus ir valsts, kura nu jau atklāti iet karā pret noteiktu savas sabiedrības daļu, pret savām sievietēm, norādot viņām viņu vietu – ir vienkārši apstulbinoši.   

Rasa Jansone. Trīs kārtas I. 2020. No cikla “Trīs kārtas un vēl deserts”. Finieris, eļļa, izgriezumi no žurnāliem. 65 x 51 cm. Foto: Gvido Kajons

Kāda, tavuprāt, ir mākslas un mākslinieka loma mūsdienu sabiedrībā?

Šis atkal ir lielais jautājums. Bet varbūt uz to var mēģināt atbildēt no otras puses. Vienmēr, jebkurā sabiedrībā, pašā apspiestākajā vai pašā brīvākajā, būs mākslinieki. Vienmēr būs kāds bērns, kas sāks likt kopā krāsas, formas vai vārdus un neko citu atbilstošāku sev tā arī nespēs atrast. Un viņš meklēs iespēju, kā sadzīvot ar savu vēlmi un spēju likt kopā krāsas, formas vai vārdus. Ja sabiedrība spēj atbalstīt šāda veida dzīves praksi, tad ieguvēji no tā varētu būt visi. Jo mākslinieki ir cilvēki, kas labprātīgi uzņemas nabadzības, neveiksmes, ilgu mācīšanās gadu un izgāšanās risku, lai dzīves šausmas un trauslumu pārstrādātu kaut kādā citā izpausmē; panesamākā, izprotamākā. Laba māksla spēj samierināt ar pārestību, tā spēj netaisnību atpazīt un tai pašā laikā tā ļauj elpot. Vienīgā vieta, kur vardarbība vispār drīkstētu pastāvēt, ir māksla – kā mākslinieciskas izteiksmes līdzeklis, kā liecība. Bet ar to ir jāmācās strādāt un nekur nav teikts, ka izdosies. Savukārt sabiedrībai, kura savus māksliniekus uzskata par ākstiem vai lohiem, vai skaistuma vēstnešiem, ļoti drīz varēs iestāstīt visu ko. Kā būt pozitīviem, smaidīgiem un “cienīt visas dzīvības”. Tādā sabiedrībā mākslinieki un jo sevišķi mākslinieces lēnām juks prātā, nodzersies, slimos ar depresiju, izliksies, dzemdēs bērnus un viņus nemīlēs vai mīlēs un šī mīlestība viņas mocīs, – viņi dzīvos sašķeltu attēlu spogulī.

Rasa Jansone. Trīs kārtas III. 2020. No cikla “Trīs kārtas un vēl deserts”. Finieris, eļļa, izgriezumi no žurnāliem. 65 x 51 cm. Foto: Gvido Kajons

Vai pandēmijas izraisītā krīze ir mainījusi mākslas pasauli un kāda ir mācība, kuru tā mums atnesusi?

Mēs esam tikai krīzes sākumā un neviens nespēj prognozēt, ar ko tas beigsies un kad. Sekas būs ilgstošas, miglainas, iespējams, ne visai skaidri definējamas – neticība, novārgums, māksliniekiem kļūs vēl elementārāk sevi apšaubīt un noliegt – pāris mēneši ar aizvērtām galerijām varbūt kādam liksies pavisam normāli mēneši, sak’ - kam tās galerijas vajadzīgas, esam dzīvi bez visām galerijām.* Pandēmija Latvijā ļoti asi iezīmē mākslas pasaules trauslumu un neaizsargātību, ar to spiesti sadzīvot visi iesaistītie. Muzeji pagaidām ir atvērti, bet jau minētās galerijas? Kas notiek ar māksliniekiem un kuratoriem, kas strādājuši, mazākais, gadu, apzinoties, ka “viss ir neskaidrs, bet neraustamies, vienkārši turpinām” – un finālā viņu darbs pieejams apskatei vien nedēļu? Tomēr no otras puses – liekas neētiski par to tagad vaimanāt, pat smieklīgi kaut kā. Varbūt izstāžu grafikus varēs pārbīdīt, kaut ko pagarināt. Bet ne ar visām izstādēm tas izdosies un ne katrā pandēmijas vilnī. Tāpat nav nozīmes, cik kvalitatīvi būtu iespējams nofilmēt izstādes atklāšanu vai ekspozīciju un tiešraidē pārraidīt Feisbukā; tam nav nekādas jēgas, ja paši darbi nav pieejami apskatei. Tas var darboties tikai kā joks.

Rasa Jansone. Trīs kārtas V. 2020. No cikla “Trīs kārtas un vēl deserts”. Finieris, eļļa, izgriezumi no žurnāliem. 60,5 x 47 cm. Foto: Gvido Kajons

Kas ir svarīgākais, kas jāpatur prātā šai tik sarežģītajā un izaicinājumu pilnajā laikā?

Atrast savu rutīnu, tieši savu dienas kārtību, kas ļautu kaut mazliet pastrādāt. Pa mazam solītim, bet katru dienu. Kaut vai vienkārši pasēdēt pie saviem darbiem, paskatīties uz tiem. Pēc iespējas vairāk lasīt. Man par to bijis jācīnās visu laiku, arī ārpus pandēmijas. Un tas noteikti tā paliks arī pēc. Nekādi brīnumi jau Latvijas māksliniekus negaida, it sevišķi manu paaudzi. Bet es zinu vienu, – kamēr varu atskrūvēt krāsas tūbiņu, tikmēr es pie tās turos. Varu redzēt, cik krāsa - vēl tur iekšā, ar tūbiņas metāla aplīti apkārt - ir skaista. Tas ir kaut kas tāds, kas ietver sevī visas iespējas, visas rītdienas, pilnīgi visas.

* Šī teksta gala versija tapa 2. decembrī, kad bija zināms, ka 1. decembra vēlu vakarā pieņemtie ārkārtas rīkojumi nosaka – muzeji Latvijā paliek atvērti, bet pārējās kultūrtelpas (galerijas, dažādas neatkarīgas izstāžu vietas) ir jāslēdz.
Dienu vēlāk - 3. decembrī pulksten. 16.15 pēcpusdienā šī teksta autorei piezvanīja Henriks Zēgners un izstāstīja, ka paši, paši pēdējie ārkārtas rīkojumu precizējumi paredz, ka galerijas tomēr paliek atvērtas.

***

Rasa Jansone ieguvusi humanitāro zinātņu maģistra grādu vizuāli plastiskajā mākslā - glezniecībā (2002) Latvijas Mākslas akadēmijā.

Piedalījusies  mākslinieku grupu skatēs, kā arī sarīkojusi vairākas personālizstādēs, no kurām plašu ievērību izpelnījās 2014. gadā Rīgas Mākslas telpā notikusī “Barošanas miglā” - tās ietvaros tika izstādīti mākslinieces draudzeņu - jauno māmiņu portreti, kas laimīgās un apgarotās jaunās mātes hrestomātiskā tēla vietā skatītājam lika ielūkoties sejās/tuvplānos, kur redzamas pārguruma, mulsuma un negulētu nakšu atstātās pēdas. “Man ir apnicis klusējot noskatīties, kā manas draudzenes – radošas personības –, kļūstot par laimīgām mātēm, tiek ieslogotas tādā kā mātišķības labirintā, no kura vairs netiek laukā.” Toreiz, komentējot savus darbus, intervijā LTV teica Rasa Jansone. Sieviete, viņas statuss mūsdienu sabiedrībā un eksistenciālie jautājumi ir mākslinieces daiļrades uzmanības fokusā.

Līdzās glezniecībai viņa laiku pa laikam pievēršas arī objektu un instalāciju veidošanai, kā arī regulāri raksta par mākslu.

Titulbildē: Skats no personālizstādes “Trīs kārtas un vēl deserts”. 2020. Foto: Rasa Jansone

Saistītie raksti

Tava pēda uz manas plaukstas; vienmēr, Rafael

vizuĀlĀ mĀksla — On Site — 06.12.2023.

Rasas Jansones darbi galerijas ALMA stendā mākslas mesē NADA MIAMI 2023

Ko šobrīd dara māksliniece Aina Bikše?

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 03.02.2021.

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem

Ko šobrīd dara māksliniece Ance Vilnīte?

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 14.01.2021.

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem

Ko šobrīd dara mākslinieks Miķelis Mūrnieks?

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 10.12.2020.

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem

Ko šobrīd dara māksliniece Sandra Strēle?

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 24.11.2020.

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem

Ko šobrīd dara mākslinieks? Kaspars Groševs Rīgā un Cēsīs

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 24.07.2020.

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem

Ko šobrīd dara mākslinieks? Atis Jākobsons Rīgā

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 21.05.2020.

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem

Ko šobrīd dara mākslinieks? Vika Eksta Krāslavā un Rīgā

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 05.05.2020.

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem

Ko šobrīd dara mākslinieks? Fotogrāfs Arnis Balčus Rīgā

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 23.04.2020.

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem

Ko šobrīd dara mākslinieks? Andris Vītoliņš Rīgā

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 08.04.2020.

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem

Ko šobrīd dara mākslinieks? Artūrs Virtmanis Nujorkā

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 25.03.2020.

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem

Jaunavas cilts

vizuĀlĀ mĀksla — Recenzijas — 07.03.2023.

Par Rasas Jansones “Izlīguma izstādi” Bauskas muzejā

Ko šobrīd dara kuratore Elīza Elizabete Ramza un mākslinieks Rūdolfs Štamers?

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 27.01.2021.

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem

Ko šobrīd dara mākslinieks? Krišjānis Elviks

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 05.01.2021.

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem

Ko šobrīd dara māksliniece Annemarija Gulbe?

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 01.12.2020.

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem

Ko šobrīd dara mākslinieks? Andrejs Strokins Rīgā

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 30.09.2020.

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem

Ko šobrīd dara māksliniece? Frančeska Kirke Rīgā

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 25.06.2020.

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem

Ko šobrīd dara māksliniece? Ieva Epnere Berlīnē

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 19.05.2020.

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem

Ko šobrīd dara mākslinieks? Ēriks Apaļais Rīgā

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 30.04.2020.

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem

Ko šobrīd dara mākslinieks? Kristians Brekte Rīgā

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 21.04.2020.

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem

Ko šobrīd dara mākslinieks? Haralds Jegodzienskis Tūrkalnē

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 03.04.2020.

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem

Ko šobrīd dara mākslinieks? Kaspars Teodors Brambergs Rīgā

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 24.03.2020.

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem

Ko šobrīd dara mākslinieks Konstantīns Žukovs?

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 18.03.2021.

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem

Ko šobrīd dara māksliniece Madara Kvēpa?

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 21.01.2021.

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem

Ko šobrīd dara māksliniece Brenda Jansone?

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 17.12.2020.

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem

Ko šobrīd dara māksliniece Sabīne Vernere?

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 26.11.2020.

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem

Ko šobrīd dara māksliniece? Žuana Vaskonseluša Lisabonā

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 05.08.2020.

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem

Ko šobrīd dara mākslinieki? Rasa un Raitis Šmiti lauku mājā starp Talsiem, Sabili un Kandavu

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 12.06.2020.

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem

Ko šobrīd dara mākslinieks? Fotogrāfs Reinis Hofmanis Rīgā

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 08.05.2020.

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem

Ko šobrīd dara mākslinieks? Mākslinieks Krišs Salmanis Bernātos

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 29.04.2020.

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem

Ko šobrīd dara mākslinieks? Fotomākslinieks Alnis Stakle Rīgā

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 16.04.2020.

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem

Ko šobrīd dara mākslinieks? Māris Bišofs Rīgā

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 31.03.2020.

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem

Ko šobrīd dara mākslinieks? Indriķis Ģelzis Ņujorkā

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 23.03.2020.

Arterritory.com aizsāk iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projektu radošo industriju pārstāvjiem