Neērtais zvērs
Pārdomas par cenzūru laikmetīgajā mākslā
Mākslas cenzēšana nav jauna parādība. Tās vēsture ir gara un sarežģīta, un ne vienmēr ir skaidri iespējams pateikt, kad cenzūra notikusi – tās mēraukla bijusi atkarīga no reliģiskiem un ideoloģiskiem uzstādījumiem, politiskiem režīmiem, kultūru specifikas un daudziem citiem iemesliem. Cenzūras vārda izcelsme angļu valodā no censorship meklējama senajā Romā, kur cenzora institūcija regulēja (skaitīja un klasificēja) pilsoņu morāli[1]. Ieskatoties mākslas vēsturē, viens no populārākajiem cenzūras gadījumiem, iespējams, ir Mikelandželo “Pastarā diena” Siksta kapelā – kailo ķermeņu attēlojums tika pasludināts par “amorālu” un “nešķīstu”. Tāpat arī Gistava Kurbē 1866. gada glezna “Pasaules sākums” –sievietes dzimumorgānu attēlojums tuvplānā no filozofa Žaka Lakāna privātkolekcijas nonāca Orsē muzejā tikai 1995. gadā un arī tad nepiedzīvoja publisku izrādīšanu; pat vēl nesen, 2011. gadā, darbs tika cenzēts sociālajā medijā Facebook . Jaunāko laiku zināmākie piemēri ir Krisa Ofilī “Jaunava Marija” (1996) – gleznā attēlota tumšādaina sieviete, uz kuras krūts uztriepti ziloņa mēsli, bet fonā redzami pornogrāfiska rakstura attēli. Tas aizskāra daudzu skatītāju reliģiskās jūtas un priekšstatus, bet toreizējais Ņujorkas mērs Rūdijs Džuliāni (Rudy Giuliani) pat uzsāka tiesas prāva pret Bruklinas Mākslas muzeju; muzejs tajā uzvarēja. Daudziem mūsdienu mākslas cienītājiem zināmākais cenzētais mākslinieks ir Ai Veiejs. Ar darbu “Saulespuķu sēklas” (2008) viņš piedalījās Ķīnas Laikmetīgās mākslas balvas 2014 skatē, taču pēc Ķīnas valdības spiediena darbs tika cenzēts un izņemts no dalības izstādē. Muzejs arī izdzēsa Ai Veiveja vārdu no iepriekšējo uzvarētāju un žūrijas locekļu sarakstiem[2]. Mākslinieka cenzēšana, viņa radošais vēriens un darbiem arvien piemītošais politiski kritiskais raksturs padarījis Ai Veiveja vārdu slavenu visā pasaulē, ko, jāatzīst, šī cenzūra ir lielā mērā veicinājusi.
Ir arī daudz un dažādu citu piemēru, taču galvenais jautājums ir – kādēļ cenzūra tiek ieviesta un kā uz to reaģēt? Kā tā rodas, kāda ir tās izplatība šodien un kā uz to reaģējam? Kā cenzūra ietekmē mākslinieku, kuratoru vai institūciju? Kā saglabāt vārda brīvību un mākslas autonomiju, pieļaujot, ka nākotnē cenzūra būs sastopama arvien biežāk visdažādākajos līmeņos? Šeit gribētu sīkāk pakavēties pie cenzūras mūsdienu Rietumu sabiedrībā, īpaši Eiropas Savienības valstīs.
Franču skolotājs Frederiks Durānds-Baissas (Frédéric Durand-Baïssas) mēģināja iesūdzēt tiesā Facebook par Gistava Kurbe darba "Pasaules sākums" cenzūru 2011. gadā - viņš to bija publicējis savā Facebook kontā.
Freemuse, zviedru un norvēģu fondu atbalstīta starptautiska neatkarīga organizācija, kas nodarbojas ar mākslinieku radošās brīvības aizstāvību, atzīst, ka cenzūra mūsdienās ir visizplatītākais un populārākais mākslinieku izteiksmes brīvības ierobežošanas veids. Mākslas darbi un mākslinieki tiek pārmērīgi cenzēti globālā kontekstā. Viņu radošo brīvību ierobežo valdības, politiskas vai reliģiskas grupas, sociālie mediji un privātas korporācijas. Mākslinieki tiek apcietināti, tiem tiek draudēts, viņi tiek tiesāti un viņiem tiek piemērotas dažāda veida represijas. Galvenais iemesls, kā atzīst Freemuse, ir politiska rakstura. Tiek ierobežotas mākslas leģitīmās tiesības izteikties par politiskiem jautājumiem, kas nozīmē demokrātisko pamatprincipu apspiešanu. Pēc Freemuse ziņām, valstis, kur ir visauglīgākā cenzūra un kur tiek pārkāptas cilvēktiesības, šobrīd ir: Brazīlija, Ķīna, Ēģipte, Francija, Indonēzija, Indija, Irāna, Libāna, Nigērija, Krievija, Turcija, ASV un Zimbabve[3].
Rietumu demokrātiskajās sabiedrībās cenzūras problēma ir neērta, jo cenzūra ne tikai apklusina noteiktu izteiksmes formu, bet arī atņem cenzētajam iespēju publiski atzīt cenzūras aktu[4].
Artissima Fair 2019. gadā izsludina tās galveno tēmu - refleksijas par dinamisko iekāri/cenzūra laikmetīgajā mākslā. 
Ja cenzūru skata kā dzīvu organismu, kas attīstās un aug noteiktā augsnē, tad šobrīd tai ir ļoti labvēlīgi apstākļi. Politiskais klimats (gan labējais, gan kreisais diskurss Rietumeiropā), privātās vai korporatīvās intereses un kapitālisms ar savu spēju nevis saliedēt cilvēkus un dot iespēju izteikties visiem, bet gan šķirot un atbalstīt varas pozīcijās esošos. Nacionālisma un populisma diskursu pastiprināšanās ar vēlmi ierobežot politisko disidentismu, māksliniekiem nozīmē milzīgus izaicinājumus. Augošais nacionālisms Rietumeiropā ir pastiprinājis neiecietību pret dažādību un minoritāšu grupām – LGBTQ, sievietēm un imigrantiem. Kā nesenu piemēru var minēt Poliju, kur no Varšavas Nacionālā muzeja tika izņemti vairāki hrestomātiski sieviešu darbu, tai skaitā feminisma mākslas pārstāves Natālijas LL 1973. gadā veidots video darbs, kur viņa ēd banānu – tajā māksliniece bija ietvērusi gan komentāru par patērētājkultūru, gan komunisma kritiku, norādot uz padomju gados raksturīgo pārtikas trūkumu. Muzeja vadītājs un Polijas labējo spēku partijas pārstāvis Ježijs Mizjoleks (Jerzy Miziołek) šo darbu uzskatīja par provocējošu, saredzot tajā atsauces uz dzimumu un seksualitāti, ko skatītāji varētu pārprast. Šis ir tikai viens no pēdējā laika gadījumiem Polijā, kad labējo politisko spēku ietekmē notikušas būtiskas pārmaiņas mākslas vidē.
Mūsdienu varas struktūras Rietumeiropā, lai arī darbojas it kā demokrātiskās sabiedrībās, spēj ietekmēt un pakļaut mākslu un it īpaši mākslas vidē strādājošos – māksliniekus, institūcijas, kuratorus un citus, kuru darbs no šīm struktūrām (finansējuma sniedzējiem, privātiem atbalstītājiem, valsts iestādēm u.c.) bieži ir atkarīgs. Lielākoties mākslas ierobežošanu vada ideoloģiski principi un vērtības attiecībā pret citām grupām (rase, seksuālā orientācijā, sociālā piederība utt.), taču ne mazāk reta mūsdienās ir arī ekonomiskā vara. Privātās normas un intereses rada nepastāvīgu un neparedzamu vidi, kā arī pastāvīgu uzraudzību no valdību puses. Nacionālu likumu piemērošana privātām kompānijām, kuras vēlas darboties pēc līdzīgiem/vienādiem likumiem attiecībā pret to lietotāju dažādo ģeogrāfisko un kultūras izcelsmi, bieži ir neiespējama. Šajā gadījumā var palīdzēt tikai cilvēktiesību likumi.[5]
Kā vienu no nesenākajiem lokālajiem ekonomiskās cenzūras gadījumiem var minēt jaunās mākslinieces Annemarijas Gulbes izstādi Love Re-search ISSP galerijā Berga bazārā (17. jūlijs–29. augusts, 2020). Cenzūras fakts bija iespējama tieši institūcijas ekonomiskās nedrošības dēļ – tā bija atkarīga no izīrētāju privātajām interesēm.[6] Te gan jāpiebilst, ka ne vienmēr ekonomiski vājākais ir vājš visādā ziņā un tam uzreiz būtu jāpakļaujas cenzūrai (vai jāpielieto pašcenzūra), bet par to vairāk raksta turpinājumā.
Kurators un žurnālists Dorians Baticka (Dorian Batycka) savā rakstā par cenzūru atgādina: “…cenzūras varmācīgā vēsture ir tieši saistīta ar koloniālismu”[7]. Te nāktos piebilst, ka cenzūra noteikti ir viens no agresīvākajiem ieročiem jebkuras varas mehānismā – vienalga, vai runājam par patriarhālismu, kolonizāciju, apgaismību, globalizāciju vai kapitālismu (pēdējie divi radījuši tādus naudas un varas monstrus kā Facebook un Google). Mūsdienās īpaši būtu jārunā par cenzūru, kas tiek īstenota sociālajos medijos. Cilvēktiesību aizstāvji vērš uzmanību uz daudzu valstu likumiem, kas pieņemti, lai cīnītos ar naida runu, taču vienlaikus šie likumi apdraud arī izteiksmes brīvību. Iztrūkstot skaidrai definīcijai par to, kas ir naida runa, likumdošana ļauj tādām kompānijām kā Facebook tiesības pārvaldīt savu saturu un to cenzēt.[8] Attiecīgi viena korporācija pārņem varu savās rokās, taču, kā zināms, Facebook nespēj tikt galā ar šo pienākumu, kā rezultātā daudzi no mākslas darbiem tiek cenzēti. Pat tādi darbi, kas jau izsenis atrodas muzeju kolekcijās, piemēram, jau minētais klasiķa Kurbē darbs.
2016. gadā ANO Cilvēktiesību padome, atzīstot, ka sociālie mediji darbojas bez jebkādas atbildības, izdeva rezolūciju par to, ka cilvēktiesībām, kas ietver arī izteiksmes brīvību, jābūt garantētām gan interneta vidē, gan ārpus tās. Rezolūcija aizsargā cilvēktiesības, norādot, ka tiešsaistē ir jābūt nodrošinātām tādām pašām tiesībām kā dzīvē. Tomēr 2019. gadā organizācija Freemuse ir dokumentējusi virkni pārkāpumu, ko veicinājušas sociālo mediju platformas. Vieni no būtiskākajiem pārkāpumiem attiecas uz minoritāšu un sieviešu tiesībām. Īpaši ierobežojumi tiek piemēroti māksliniecēm feministēm, kuras izmanto savus darbus, lai runātu par ķermeni un seksualitāti. Ilgstošākā laika periodā šīs mākslinieces ir spiestas reducēt vai izņemt saturu no sociālo mediju platformām[9].
Kultūras tiesību aizstāvjiem var nākties piedzīvot paradoksālu fenomenu, kad viņu aizstāvētās tiesības tiek izmantotas, lai viņus grautu. Piemēram, kultūras daudzveidību un kultūras tiesības var ļaunprātīgi izmantot, pārkāpjot starptautiskās normas, tiecoties attaisnot vardarbību un apiet tos, kas tieši iestājas par sieviešu un minoritāšu tiesībām vai pret dzimuma un seksuālās orientācijas diskrimināciju utt. Tad tiek apgalvots, ka diskriminācija, izmantojot kultūras tiesības, ir pamatota kultūras daudzveidības vai kultūras tiesību ievērošanas vārdā.[10]
Marijkes Stajssens ieraksts Instagramā, kas vērš uzmanību uz cenzūru attiecībā par sieviešu krūšu galu aizsegšanu. Tas ir viens no daudzajiem ierakstiem 2018. gadā, kas protestēja pret Instagram cenzūru aizsegt krūtsgalus sievietēm, kuras attēlotas ar kailu torsu (tai skaitā, vecmeistaru darbos). 
Neērtais un cenzūra
Zīmīgs mākslas cenzūras gadījums notika 2015. gadā Barselonas Laikmetīgās mākslas muzejā (MACBA) – tika cenzēta izstādē The Beast and the Sovereign (Briesmonis un valdnieks) iekļautā mākslinieces Ineses Dujakas (Ines Doujak) skulptūra Not Dressed for Conquering (Nav tērpies iekarošanai). Skulptūra attēloja kailu Spānijas karali Huanu Karlosu I četrrāpus pozā, kuram no aizmugures virsū uzmetusies Domitila Bariosa de Čungara, Bolīvijas strādnieku partijas līdere, kuru savukārt no aizmugures iegūst vācu aitu suns. Pēc muzeja direktora Bartomeu Mari (Bartomeu Marí) domām šis bija nepiedienīgs Spānijas monarhijas attēlojums. Rezultātā no darba tika atlaisti divi izstādes kuratori: Valentīns Roma (Valentín Roma) un Pauls B. Presjado (Paul B. Preciado) (izstādi vēl kūrēja Hanss D. Kriss (Hans D. Chris) un Īrisa Dreslere (Iris Dressler)). Pēc skandāla nācās atkāpties arī pašam muzeja direktoram.
Šis gadījums šķiet pieminēšanas vērts tam sekojošās diskusijas dēļ provokatīva, neērtumu raisoša mākslas darba cenzēšanu. Izstādes nosaukums un koncepts tika aizgūti no filozofa Žaka Deridā semināra nosaukuma – briesmoni (the beast) un valdnieku (the sovereign) viņš skaidro kā divas alegoriskas, ekstrēmas politiskas figūras, kas darbojas ārpus likuma: briesmonis ignorē likumu, bet valdniekam piemīt vara likumu atcelt. Šis ontoteoloģiskais dalījums izveido binārus pretstatus (šķiru, dzimumu, seksualitāšu, rasu u.c.), kas attiecīgi darbojas kā sociuma struktūras. Izstāde aicināja māksliniekus pārskatīt šīs struktūras un “atcelt varas loģiku” (unmake power logics)[11].
Īrisa Dreslere, reflektējot par Deridā tekstu, rakstīja: “Vai viņi [kuratori Roma un Presjado] pārāk apšaubīja neoliberālo un heteronormatīvo varas loģiku, kas – kā mēs visi zinām – funkcionē arī mākslas muzejos, tostarp MACBA? Vai viņi bija pārāk kvīri, pārāk kritiski tā saucamajam trauslajam “muzeja bastionam”? Un vēlreiz – kas ir tik problemātisks Ineses Dujakas skulptūrā? Kas padara to tik neciešamu un spāņu laikmetīgās mākslas muzeju apdraudošu? Vai mūsu sabiedrība spēj pieņemt karikatūras – nekaunīgus jokus par autoritātēm un valdniekiem – tikai tikmēr, kamēr lielākā daļa tās nav pamanījuši un ignorē – līdzīgi kā briesmonis ignorē likumus? Mākslas pasaulē, kur galvenā vērtība, kā mēs visi zinām, ir “būt draugam ar” un kur galvenais likums skan “tu būsi ar mums vai arī tevi izmetīs”, pietrūkst nopietna konfliktu un nepakļaušanās kultūra. Ja mēs patiešām vēlamies pasargāt muzejus no tā, ka tos absorbē neoliberālas idejas, mums ir jāsāk rīkoties šobrīd: kolektīvi un ilgtermiņā jāstrādā pie konfliktu kultūras; jāizvērtē atvērtas un slēptas hierarhijas, iebiedēšanas un apklusināšanas formas, varas spēles un spēlētājus, kas darbojas šodienas mākslas institūcijās zem vārdiem ‘profesionālis’ un ‘draugs’. Ir jāpārdefinē tas, ko mēs saprotam ar terminiem ‘draudzība’, ‘profesionālisms’, ‘solidaritāte’, ‘kritika’, ‘emancipācija’, ‘izteiksmes brīvība’, ‘mākslas un institūcijas potenciāls’.”[12]
The Art Newspaper vērš uzmanību uz cenzūru Instagramā, kas bieži bloķē vai izdzēš it kā "sensitīvus" ierakstus. 
Mākslinieks un kurators Horhe Ribalta (Jorge Ribalta), aprakstot šo cenzūras gadījumu, atzīmē, ka cenzūrai mūsdienās par spēcīgu pamatu kalpo privāto interešu saplūšana ar publisko sektoru. Privātā un publiskā apvienošana jau 90. gados Spānijā bija risinājums finansējuma nodrošināšanai, kas pietrūka no valsts puses. Tas bija kā eksperiments (aizgūts no Amerikas) nākotnes kultūras institūciju modelēšanai. Balstīts finanšu elites privātajā ekonomikā, šis modelis tā laika situācijai šķita piemērots, bet, kā redzams, gadu laikā tas tomēr radījis problēmas – publiskās institūcijas sāk uzvesties kā privātās, to valdes locekļi nosaka, kas tiek un netiek iekļauts mākslas institūcijas programmā. Bieži par cenzūras pamatu kalpo viedoklis, ka publisko institūciju programmas ir pārāk elitāras, intelektuālas un nav vērstas uz lokālo mākslas/kultūras vidi.[13] Šī pati problēma ir novērojama arī Latvijā, kur privātās intereses (piemēram, lokālo mecenātu) ir jau “organiski” ieplūdušas publisko institūciju struktūrās un “palīdz” pieņemt lēmumus ne tikai par arhīvu un kolekciju veidošanu, tur iekļaujamiem māksliniekiem, bet arī par vietējo mākslinieku reprezentāciju starptautiski (teiksim, atlase Venēcijas mākslas biennālei). Kā norāda Ribalta, privāto oligarhu intereses nedrīkst noteikt nevienu publiskās institūcijas darbības virzienu. Lai to novērstu un lai institūcija saglabātu autonomiju un pārstāvētu publiskās intereses, tai savā valdē un citos lēmējorgānos kā prioritāte jāiekļauj sabiedrības pārstāvji, nevis finanšu elite.[14]
Latvijas kontekstā bez nesenā Annemarijas Gulbes gadījuma (kur, starp citu, neērtais jeb, izstādes cenzora vārdiem, “pornogrāfiskais” bija mākslinieces izstādes pamattēma[15]) nāk prātā vēl vairāki citi cenzūras piemēri: Katrīnas Neiburgas darinātais plakāts leļļu operai “Pinokio” (2008. gads), kur viņa bija nofotografējusi savu dēlu kailu no aizmugures; poļu mākslinieka Artūra Žmijevska izstādes “Neredzamās zonas” plakāts (2017. gads) uz Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja fasādes, pret kuru iebilda valsts institūcijas u.c. Interesanti, ka bieži pretenzijas nākušas no skatītājiem, kuri atrodas kādā varas pozīcijā (visbiežāk valsts vai nozīmīgā privātā institūcijā) un to var izmantot, paužot nepatiku pret vai cenzējot noteikta veida mākslas izpausmi. Viens no apzinātu provokāciju autoriem vietējā vidē ir Kristians Brekte – daži no viņa darbiem apliecina, ka ir temati, īpaši saistībā ar nacionālo pašapziņu un identitāti, pret kuriem plašāka sabiedrība nepieļauj toleranci. To, piemēram, pierāda asā reakcija pret Mildas attēla iegremdēšanu Daugavā (2011. gads) un šovasar Kuldīgā Līvijas Rezevskas skulptūras “Meitene ar ūdens trauku” “izrotāšana” ar oranžu masku, viņai rokās ievietojot mīnmetēja lādiņam līdzīgu objektu[16]. Lai arī Brektes darbiem bieži piemīt pašmērķīgi provocējošs raksturs un, iespējams, tamdēļ daļa no vēstījuma paliek nepamanīta, tomēr provokāciju var uzskatīt par vienu no spēcīgākajiem instrumentiem, kā pārbaudīt ne tikai sabiedrības priekšstatus/pieņēmumus un tabu, bet arī vietējo organizāciju nerakstītos likumus un mākslas institūciju toleranci. Jo patiesa mākslas brīvība ir par iespēju paust jebkādu vēstījumu, to neierobežojot.
Mūziķes Joannas Lero attēls Instagramā, zem kura rakstīts "Paraksts nederīgs. Mēģini kaut ko populārāku". 
Pašcenzūra
Kā zināms, mūsdienu globālās kultūras kontekstā pašcenzūra ir tikpat izplatīta kā cenzūra. Tā augusi un iesakņojusies, jo īpaši pateicoties sociālajiem medijiem un tam, cik liela loma mūsdienu mākslinieku dzīvē un darbā ir interneta platformām. Nesen izveidotā organizācija Index, kas fokusējas uz Lielbritānijas kultūras sektoru, piedāvājot ētisku un legālu problēmu risinājumus, norāda, ka tieši pašcenzūra ir lielākais drauds mākslinieku pašizteiksmes brīvībai. Index dibinātāja Džodija Ginsberga (Jodie Ginsberg) atzīmē, ka mākslinieki ir “nobijušies no pūļa reakcijas, kas var izpausties sociālajos medijos, vai no fondu atbalsta zaudējuma. Tādēļ viņi izvēlas daudz “drošākus” ceļus”.[17] Šādām izvēlēm par labu darbojas arī pēdējos gados uzplaukusī “atcelšanas kultūra” (cancel culture) un pieaugošais mobings un bulijings sociālajos medijos vispār, kā rezultātā mākslinieki izvēlas stratēģijas, kas ir drošākas, komfortablākas un it kā ilgtspējīgākas, nevis riskus un konfliktus ietverošas.
Wikileaks izveidotājs Džulians Asānžs (Julian Assange) skaidro, ka “Rietumu kultūrā sabiedrība ir izveidojusi sava veida pašcenzūru, kas darbojas kopā ar zināšanām par novērošanu. Tā rezultātā ir tapusi “dubultā valoda”, kad neviens nesaka, “ko patiešām domā”, un ilgtermiņā tas rada “zema līmeņa bailes” un “pakļaušanos”. Tas tiek piekopts arī mākslas institūcijās, kur cenzūra darbojas pēc atlases principa – tiek izvēlēts viens mākslinieks vai izstāde, nevis kāds cits. Lēmumi, kas pēc savas dabas var šķist patvaļīgi, tiek pieņemti personisku vai kopīgu pieredžu rezultātā. Un, kas notiek, ja tu nepiekrīti vairākumam? Cilvēkiem jāpakļaujas kompromisiem, kā rezultātā negatīvi tiek ietekmēts viņu darbs vai sociālās iespējas.”[18]
[1] Britannica, Censorship, publicēts 22. oktobris, 2020 www.britannica.com/topic/censorship
[2] Priscilla Frank, A Brief History of Art Censorship From 1508 To 2014 www.huffpost.com/entry/art-censorship_n_6465010
[3] The State of Artistic Freedom 2020 freemuse.org/news/the-state-of-artistic-freedom-2020/?fbclid=IwAR2AmQUDHstF4keT61W7plz0zPKinSqY58jqkiT4dips6SRS-rgsPfm7c_s, 7. lpp.
[4] Dorian Batycka, Will Silence Be Golden When Our Freedoms Are Gone www.collecteurs.com/interview/will-silence-be-golden-when-our-freedoms-are-gone
[5] The State of Artistic Freedom 2020 freemuse.org/news/the-state-of-artistic-freedom-2020/?fbclid=IwAR2AmQUDHstF4keT61W7plz0zPKinSqY58jqkiT4dips6SRS-rgsPfm7c_s, 8. lpp.
[6] Iveta Gabaliņa, ISSP Galerijas vadītāja: “(..) Es skatījos uz mums kā uz ekonomiskās varas priekšā ļoti neaizsargātu institūciju, jo šajā gadījumā, visticamāk, šis viens īrnieks bija finansiāli būtiskāks nekā mēs. Ja būtu pretēja situācija, tad "Berga bazāram" būtu vismaz jārīko diskusija vai jāpadomā, vai tiešām viņi spēj mums aizrādīt. Bet, tā kā finansiāli mēs neesam vērtīgākais klients, es to redzu kā ekonomisku cenzūru”. Cenzūra. Kuriozs gadījums. Diskusija, publicēts 10. septembrī, 2020 satori.lv/article/cenzura-kuriozs-gadijums-diskusija
[7] Dorian Batycka, Will Silence Be Golden When Our Freedoms Are Gone, www.collecteurs.com/interview/will-silence-be-golden-when-our-freedoms-are-gone
[8] The State of Artistic Freedom 2020, freemuse.org/news/the-state-of-artistic-freedom-2020/?fbclid=IwAR2AmQUDHstF4keT61W7plz0zPKinSqY58jqkiT4dips6SRS-rgsPfm7c_s
[9] Turpat, 49. lpp
[10] Turpat, 59. lpp.
[11] Jorge Ribalta, On the recent events at MACBA, publicēts 11. aprīlī, 2015, www.internationaleonline.org/research/alter_institutionality/25_on_the_recent_events_at_macba/
[12] The socialist and the sovereign: censored show opens at Württembergischer Kunstverein, publicēts oktobrī, 2015, conversations.e-flux.com/t/the-socialist-and-the-sovereign-censored-show-opens-at-wurttembergischer-kunstverein/2696
[13] Jorge Ribalta, On the recent events at MACBA, publicēts 11. aprīlī, 2015, www.internationaleonline.org/research/alter_institutionality/25_on_the_recent_events_at_macba/
[14]Turpat
[15] Cenzūra. Kuriozs gadījums. Diskusija, publicēts 10. septembrī, 2020 satori.lv/article/cenzura-kuriozs-gadijums-diskusija
[16] Rita K. Zumberga, Tiklīdz Aspazijas pups - viss, čau, beigas, publicēts 10. jūlijā, 2015 arterritory.com/lv/vizuala_maksla/intervijas/14169-tiklidz_aspazijas_pups_-_viss_cau_beigas/
[17] Chris Sharratt, How the Art World Can Fight a ‘Culture of Censorship’, publicēts 2. jūlijā, 2019 www.frieze.com/article/how-art-world-can-fight-culture-censorship
[18] Dorian Batycka, Will Silence Be Golden When Our Freedoms Are Gone www.collecteurs.com/interview/will-silence-be-golden-when-our-freedoms-are-gone
