Īsa mierinājuma vēsture: no filozofijas līdz Instagram
“Ai, jaukie nieciņi, kas gaist”
“Ko gaidām mēs? vai zinām paši?”
Kas tā par roku glābjošo?”
“Mums dāvā stipru pacietību
Un rāmu garu, vieglu snaudu…”
Mihails Kuzmins
“Blokādes cilvēka piezīmēs” Lidija Ginzburga raksta: “Kara gados cilvēki kāri lasīja “Karu un mieru” – lai pārbaudītu sevi (nevis Tolstoju, par kura dzīves adekvātumu nevienam nebij šaubu). Un lasītājs teica pats sev: tātad manas sajūtas ir pareizas. Tātad tā arī ir. Kam bija pa spēkam lasīt, tas blokādes laika Ļeņingradā kāri lasīja “Karu un mieru”.” Šo novērojumu bieži citē, taču reti kurš pievērš uzmanību diviem svarīgiem apstākļiem; tie slēpjas aiz nomocītā blokādes cilvēka savādā tēla, kurš meklē atbilsmi savām sajūtām par piedzīvoto šausmīgo katastrofu milzīga romāna lappusēs, kas vēsta it kā par pavisam citiem laikiem. Šie apstākļi ir šādi. Pirmais ir tīri sociāls, ja labpatīk – šķirisks. Kas ir šie “cilvēki”, kas kāri lasa “Karu un mieru”? Vai šis jēdziens ietver, teiksim, sanitāres vai pensionārus, vai partijas darboņus, vai karavīrus, vai NKVD virsniekus, vai nelaimīgos ingušus, kurus šie virsnieki izsūtīja no dzimtajām vietām? Diezin vai. Tātad Ginzburga runā par “cilvēkiem no sava loka”, par inteliģenci, galvenokārt humanitāro, krievu kultūrā audzināto inteliģenci, kurai “XIX gadsimta dižā literatūra” bija viens no svarīgākajiem personības balstiem, lai arī divdesmitā gadsimta pirmās trešdaļas cerības un šausmas jau bija šos balstus krietni izļodzījušas. Vēl jo vairāk, pat šīs sociālās grupas ietvaros ne gluži visi kāri lasīja vai pārlasīja (drīzāk otrais variants) “Karu un mieru”. Poļina Barskova, kura pēta blokādes inteliģences arhīvus, man stāstīja, ka, pēc viņas novērojumiem, daudzi labprātāk pārlasīja – protams, ja vispār bija spēki un laiks šādai nodarbei – vai nu Dikensu vai, lai cik dīvaini tas liktos, Prustu. Varētu jautāt – kur briesmīgā blokādes ikdiena ar salā plīsušiem ūdensvadiem un kanalizācijas caurulēm, ar līķiem uz ielām un kur puisītis/jauneklis/jaunais cilvēks Marsels, La Belle Époque laika vidusšķiras un augstāko aprindu nesteidzīgā ikdiena ar hercogiem, vakariņām un dāmām putnu spalvām rotātā garderobē? Taču patiesībā, ja aizdomājamies, “Zudušo laiku meklējot” šādā situācijā ir gana dabiska lasāmviela. Prusts radīja monstrozu modernisma epopeju par to, ka zudušo laiku “atrast” nav iespējams, var tikai – mākslinieciskā formā reflektējot – to uzburt prātā, rekonstruēt, izprotot tā jēgu. Slavenie madlēnas cepumiņi nerada efektu tāpat vien, ir jābūt gatavam – psiholoģiski, sociāli, kulturāli. Citādāk tas ir tikai parasts konditorejas izstrādājums un ne vairāk. Tie, kas blokādes laika Ļeņingradā pārlasīja Prustu, kā rādās, centās saprast zaudēto aizgājušo laiku – no revolūcijas gadiem (bet varbūt arī agrāk) līdz kara sākumam, dažādu laiku, reizumis pat labu, tomēr tas beidzās, lūk, ar šo blokādes redukciju līdz kailai eksistencei. Bet Prusta putnu spalvām rotātās dāmas un truša ragū ar šablī – tas viss ir tāpat vien, ornaments.
Tie, kas pārlasīja Prustu, vēlējās ar viņa palīdzību saprast, kas notiek ar laiku un mums pašiem, kas šai laikā dzīvojam. Savukārt tie, kas, dzisdami no distrofijas, kāri rija Dikensu, meklēja grāmatās ko citu – viņi meklēja mierinājumu. Šī mierinājuma būtība ir šāda. Jau Orvels reiz norādīja, ka Dikenss, par spīti sociālo augoņu drūmajām ainām, par spīti viņa līdzjūtībai pret apdalītajiem, nebija sociālists un revolucionārs. Gluži pretēji, pasauli sev apkārt viņš uzskatīja vispār jau par pareizu, bet, kas attiecas uz netaisnību un sabiedriskajām nelaimēm, tās iespējams nokārtot; galvenais – precīzi norādīt uz ļaunumu un paust pret to morālu attieksmi. Tā nav pamatu graušana, bet, gluži pretēji, nostiprināšana. Tāpēc, par spīti reizumis sirdi plosošajām, skumjajām ainām, piemēram, mazās Nellas nāvei “Senlietu tirgotavā”, Dikensa pasaule ir omulīga – vismaz tiem, kas tajā nedzīvo, bet par to lasa. Lasa, cik iespējams, atrazdamies citā valodā un citā kultūrā. Tas patiešām ir milzu mierinājums – zināt, ka pasaule, lai arī ļaunuma pilna, ir iekārtota saprātīgi un sniedz iespēju tajā saprātīgi iekārtoties. Blokādes ciešanu nepanesamība – vairs ne beletristiska, bet kaila, otrpus parastiem morāliem spriedumiem – bieži vien prasīja tieši pēc mierinājuma – proti, apstiprinājuma tam, ka galu galā pasaules pamatā nav ļaunums un tajā pastāv labais un pat rāma māju omulība, ar ko finālā tiek apbalvoti tik daudzi izdzīvojušie Dikensa varoņi.
Tie, kas pārlasīja Prustu, vēlējās ar viņa palīdzību saprast, kas notiek ar laiku un mums pašiem, kas šai laikā dzīvojam. Savukārt tie, kas, dzisdami no distrofijas, kāri rija Dikensu, meklēja grāmatās ko citu – viņi meklēja mierinājumu.
Tomēr interesantākais variants ir “Karš un miers”. Tā ir grāmata par “miera” – nevis dzīves miera stāvokļa, bet “dzīves” pašas – attiecībām ar “karu”, kā “miers” reaģē uz “karu” un kas no tā sanāk. Par spīti XX gadsimta pirmās četrdesmitgades katastrofām, Otrā pasaules kara sagrābtie cilvēki izrādījās tam negatavi – pirmkārt, nesagatavoti tā konveijerveidīgajai necilvēcīgajai vienaldzībai. Daudzi itin kā nespēja noticēt savām acīm, sak, “vai patiešām tā var būt?” Bet pēc tam radās jautājums jau par sevi pašu – vai manas sajūtas saistībā ar šo visu ir pareizas? Vai mana apziņa un psihiskās reakcijas mani nemāna? Nebija neviena, kam pajautāt, – apkārt tikai tādi paši kopīgo traģisko apstākļu upuri. Atlika vien pārbaudīt sevi, precīzāk, savu patiesumu ar Tolstoju. Ja neviens cits, tad viņš jau nu noteikti to visu ir ļoti labi sapratis. Noteikta padomju inteliģenta suga vairāk ticēja XIX gadsimta klasiķim, nevis sev pašam. Un tā ir raksturīga padomju inteliģences kultūras iezīme.
Patlaban mūs interesē, kādi ir tie varianti, ko ekstrēms laiks tajā nonākušajiem piedāvā kā mentālas un psiholoģiskas pašsaglabāšanās iespēju.
Tomēr patlaban mūs interesē kas cits – kādi ir tie varianti, ko ekstrēms laiks tajā nonākušajiem piedāvā kā mentālas un psiholoģiskas pašsaglabāšanās iespēju. Un, ja atstājam malā sižetu par nepieciešamību apstiprināt savas attieksmes pareizību katastrofas laikā un tātad arī sevis paša patiesumu, tieši te mēs nonākam pie opozīcijas “saprašana versus mierinājums”. Tie ir divi pilnīgi pretēji punkti, vai ne? Tas, kurš grib saprast, balstās pieņēmumā, ka situācijā, kurā tas nonācis, pastāv iekšējā loģika, to iespējams aptvert ar saprātu un tātad notiekošajam teorētiski ir iespējams atrast vismaz kaut kādu jēgu. Tas, kurš alkst mierinājuma, pat ne gluži neredz jēgu, tā vienkārši šajā situācijā nav interesanta, mierinājumu alkstošo interesē kas cits. Citiem vārdiem sakot, mierinājuma meklētājs to rod nevis sev apkārt, bet sevī pašā. Un viņa “es” novieto sevi blakus dažādiem citiem cilvēkiem no literatūras, kino, vēstures, novieto un salīdzina, razdams mierinājumu domā, ka ne viss ir zaudēts un citiem ir klājies vēl ļaunāk. Un vispār – viss pāries. Mazā Nella mirst, taču romānā, bet es varbūt palikšu dzīvs – šeit, dzīvē. Bet, ja nu nepalikšu, tad laikam jau nav tik svarīgi.
Filozofijas kundze piedāvā Boēcijam spārnus, kas ļaus viņa prātam lidot augstumos. Franču skola. XV gadsimts
Par otro variantu vēsta viena no pazīstamākajām grāmatām no perioda, kad notika vēsturiskais lūzums starp antīko pasauli un viduslaikiem, – Boēcija “Filozofijas mierinājums”. Romiešu aristokrāts Boēcijs, kurš dzīvoja uzreiz pēc impērijas sabrukuma, bijis laikam jau pēdējais nekristīgais filozofs. Proti, viņš iemiesoja neatgriezeniski aizgājušu pasauli. Boēcijs centās pielāgoties jaunajai barbariskajai un absolūti kristīgajai pasaulei, taču tas beidzās nelāgi. Viņš kalpoja par ostgotu valdnieka Teodoriha Lielā pirmo ministru, taču beigu beigās tika apsūdzēts nodevībā un pavadīja pāris gadus cietumā, pirms tika sodīts ar nāvi. Ieslodzījumā, gaidīdams nāvi, viņš tad nu rakstīja “Filozofijas mierinājumu”, grāmatu dzejā un prozā. Sižets ir šāds. Ieslodzītajam Boēcijam sievietes veidolā parādās Filozofija, starp abiem iesākas saruna, un viešņa māca cietumniekam brīvību. Brīvība ir rodama patiesības izziņā un neizbēgamās notikumu gaitas pieņemšanā, – viņa saka. Šī doma, protams, nav jauna, taču tās svaigums te nav svarīgs. Runa nav par domas svaigumu, protams, bet par apstākļiem, kādos šāda doma dzimst apziņā. Un “pēdējā romieša” Boēcija apstākļi bija bezcerīgi.
Tā, protams, ir augstākā mierinājuma forma jebkuros apstākļos – filozofija. Nevis šāda vai tāda universitātes katedras profesoru filozofija, bet filozofija, kādu to saprata Sokrats un Platons, Boēcijs un Paskāls, Šopenhauers un Nīče. Domāšana un refleksija par domāšanu. Būtu jau jauki, bet ir kāda problēma: tiem, kas pieņēmuši šādu dzīves veidu (un īsta filozofija, protams, ir dzīves veids), mierinājums vispār nav nepieciešams. Tā nu mūsu konstrukcija izirst pa vīlēm. Un mēs pievēršamies mazāk cildenai tēmai, taču tamdēļ tā nav mazāk svarīga, – mēs pievēršamies tam, kas vēl līdzās filozofijai un literatūrai spēj inteliģentam, izglītotam cilvēkam ar humanitārām nosliecēm dāvāt mierinājumu, maigi sakot, nepatīkamos apstākļos. Precizēšu sociālo statusu, lai izvairītos no Lidijas Ginzburgas savādās augstprātības – “cilvēki” mēdz būt dažādi, un vairākumam nav nepieciešama nedz biezu romānu lasīšana, nedz jelkāda cita augstpieraina nodarbe. Galu galā, mums taču ir popkultūra, vai ne? Dižais vairākuma mierinātājs.
Tā, protams, ir augstākā mierinājuma forma jebkuros apstākļos – filozofija. Nevis šāda vai tāda universitātes katedras profesoru filozofija, bet filozofija, kādu to saprata Sokrats un Platons, Boēcijs un Paskāls, Šopenhauers un Nīče. Domāšana un refleksija par domāšanu.
Savukārt mazākumam patiesībā ir izvēles iespējas. Kad nedaudz vairāk nekā pirms gada Eiropā ieradās Vīruss, radās mode uz ļoti skaistām fotogrāfijām, kas attēloja galvenos tūristu apskates objektus, piemēram, Venēciju, laukumu pie Svētā Pētera bazilikas Romā vai Kārļa tiltu Prāgā, tukšus un ļaužu pamestus. Itin kā ar fotošopa palīdzību kāds būtu aizvācis prom visus cilvēkus. Acij atklājās dižas arhitektūras ainavas, satriecošas pilsētu perspektīvas, pilis un baznīcas, kolonnas un pieminekļi bez apnicīgajiem cilvēciskajiem traucējumiem. Atklājās tā, kā, iespējams, tas viss izskatījies arhitektu un tēlnieku iztēlē, rasējumos un skicēs. Realitātē šīs vietas nav bijušas tukšas NEKAD. Un neviens nekad tās nav redzējis un iemūžinājis šādas. Sanāca kaut kas līdzīgs videospēlei, smuki uzzīmētai un tomēr videospēlei. Dažas no šīm ainām patiešām sniedza mierinājumu: ir vērts paciest komfortablu mājas arestu, lai baudītu iespēju ieraudzīt to, ko neviens nekad nav redzējis. Atšķirībā no Boēcija, šis mierinājums nebija saistīts ar patiesības izziņu, bet ar jaunām sajūtām, jaunām trīsām, kā teiktu Igo. Problēma vien tāda, ka, lai arī šīs trīsas bija jaunas, tās bija nāves trīsas, beigtas vardes tricināšanās, kad tai pieslēdz strāvu. Īstā, nevis iztēlotā arhitektūra nekad nepastāv bez cilvēkiem, jo to radījuši cilvēki cilvēkiem. Un vispār, ja jau arī pirms epidēmijas, ņemot talkā fotošopu, varēja aizvākt cilvēkus no Svētā Marka laukuma, tad nekāda īpaša prieka nemaz nav.
“Cilvēki” mēdz būt dažādi, un vairākumam nav nepieciešama nedz biezu romānu lasīšana, nedz jelkāda cita augstpieraina nodarbe. Galu galā, mums taču ir popkultūra, vai ne? Dižais vairākuma mierinātājs.
Pēc tam kulturālos Vīrusa gūstekņus sāka mierināt ar kultūru vispār, turklāt galvenokārt ar augsto kultūru, Kultūru. Vienā mirklī viss kļuva pieejams tiešsaistē – izsmalcinātākie operu iestudējumi, slavenākie muzeji, gudrākās un interesantākās lekcijas. Ar to bija gana pāris mēnešus, bet atlika vien pagājušā pavasara beigās vārgi iegailēties – kā izrādījās, mānīgai – gaismai tuneļa galā, tā augstās kultūras baudītāju mazākuma vairākums tūdaļ pat pameta novārtā gan Pērselu, gan Stīvenu Pinkeru. Sagribējās izvilkt no čemodāna tur aizmirsto apģērbu, nopirkt biļeti uz Maljorku vai ari vienkārši aiziet uz alus krogu vai futbolu. Kultūras mierinājums it kā nostrādāja, taču uz īsu periodu, atslēgdams tikai daļu apziņas, tas nostrādāja kā vietēja anestēzija, bet ne vispārējā narkoze.
Sagribējās izvilkt no čemodāna tur aizmirsto apģērbu, nopirkt biļeti uz Maljorku vai ari vienkārši aiziet uz alus krogu vai futbolu.
Foto no Instagram profila hermitage_museum
Vārds “narkoze” te ir ļoti svarīgs. Kultūra, jo īpaši māksla, mūsdienu pasaulē nereti tiek izmantota tieši kā grezna anestēzija, kas noņem eksistenciālās un sociālās sāpes, nosūtīdama savu lietotāju eskeipisma tripos uz – jau sen imitēto – Augsto pasauli. Dzīve ir zema, Māksla – augsta – tā šodien izskatās slavenā formula ars longa, vita brevis. Tā nu mums tiek piedāvāts pacelties, taču nevis tā, kā agrāk, klasicisma vai pat romantisma laikmetā, pacēlās Saprāta vai Gara augstumos, nē, runa ir par ko citu. Māksla ir tāda lieta, kas pati no sevis šai pasaulē nepastāv un nav paredzēta, tā ir jākonstruē, un to dara īpaši cilvēki īpašas vietās, un pēc tam īpašā veidā to piedāvā iedzīvotājiem. No vienas puses, tas it kā ir demokrātiski, jo piedāvāts tiek ikvienam vai teju ikvienam, taču patiesībā māksla pastāv tikai savējiem, jo tās saprašanai nepieciešama īpaša sagatavošana. Bet sagatavošana jau ir sociālā statusa un sociālo gaidu, un pat sociālās pacelšanās jautājums. Citiem vārdiem sakot, Kultūra ar lielo burtu, Māksla ar lielo burtu ir daļa no mūsdienu sociālās paketes tiem, kas tiecas uz paaugstināšanos vai arī uztur savu jau augsto statusu. Pārējie var, cik vien tīk, fočēt selfijus ar Dāvidu Florencē vai doties vīkendā uz teātri skatīties Šekspīru, taču jēga no tā maza. Tiesa, vissmalkākie no masas kaut ko sapratīs gan – taču tā būs tikai diversificētās kultūras industrijas blakne. Tāds ir mūslaiku sabiedrības vienaldzības apmirdzētais cinisms.
Kultūra, jo īpaši māksla, mūsdienu pasaulē nereti tiek izmantota tieši kā grezna anestēzija, kas noņem eksistenciālās un sociālās sāpes.
Protams, es apzinos zināmu zaimošanu, kas rodama Ļeņingradas blokādes salīdzinājumā ar šodienas koronablokādes laika cilvēci, taču, par spīti milzīgām atšķirībām, dažas kopīgas iezīmes pastāv. Bez šaubām, neviens šodien neņemsies lasīt “Karu un mieru”, lai pārbaudītu savu reakciju patiesumu (un savu patiesumu, galu galā). Ja nu vispār lasīs, tad tieši mierinājuma labad, kā 1942. gadā Ļeņingradā lasīja Dikensu. Radikālais kultūras un mākslas kritiķis Tolstojs šodien ir pārvērties par gaumīgi iekārtotas muižniecības dzīves simbolu, kur kņazs Andrejs skauj ozolu, Nataša Rostova danco vien ar vectētiņu, bet Pjērs Bezuhovs vāļājas uz dīvāna starp masonu grāmatām. Ja nu vien nelaimīgā jaunekļa Vereščagina bojāeja no Maskavas salašņu rokas dod mājienu uz kaut ko, kas attiecas arī ar mums.
Tad nu ja arī sanāk mierinājums, tad tīri izklaidējošs. Un, lūk, te mūsu pārdomās parādās laikmetīgā māksla. No vienas puses, tā it kā nav saistīta ar izklaidi, bet gan ar sociāliem žestiem un sabiedrības transformāciju uz labo pusi. Taču, no otras puses, lielākā daļa laikmetīgās mākslas patiesībā ir par to. Par to, ka mūs kā bērnus dārziņā bez mitas jāiesaista dziesmās un dejās, rotaļās un pantiņu skaitīšanā, “jāiesaista aktivitātēs”, lai mēs nevis pārdzīvotu vecmodīgo katarsi, bet gan nonāktu pie gudriem secinājumiem, ka divreiz divi ir četri, bet cilvēks cilvēkam ir brālis un māsa. Augstā māksla, ko apgaismojušas vecās, tostarp modernisma tradīcijas, prasa pacelties, savukārt laikmetīgā māksla, gluži pretēji, reducē, vienkāršo līdz primitīvismam, padarot savu pieaugušo auditoriju par bērniem, kas bez mitas jāizklaidē (jāiekļauj spēlē). Citādi auditorija sāks pinkšķēt un atcerēties parādus par hipotēku. Vai, kā tagad, tā var atcerēties par šausmīgo situāciju, kurā nonākusi pasaule, – un, protams, ne jau vīrusa dēļ, bet gan mūsdienu pasaules iekārtas dēļ.
Augstā māksla, ko apgaismojušas vecās, tostarp modernisma tradīcijas, prasa pacelties, savukārt laikmetīgā māksla, gluži pretēji, reducē, vienkāršo līdz primitīvismam, padarot savu pieaugušo auditoriju par bērniem, kas bez mitas jāizklaidē.
Savādā kārtā šajā diezgan baisajā situācijā atgriežas vajadzība pēc skaistuma. Skaistuma, kas rodams nevis Dižajā Mākslā, bet tajā, ko mēs patiešām uzskatām par skaistu, ja vismaz uz brīdi esam godīgi pret sevi. Tā ir teju vai budistiska procedūra – slāni pa slānim attīrīt apziņu no sociāli diktētiem estētiskajiem priekšstatiem, apgalvojumiem, maldiem, imitētas ieinteresētības, viltus sajūsmas un pārējā. Skaidrs, ka arī atkailinātais kodols būs tikpat sociāli nosacīts kā to aizsegusī čaula, taču tā ir cita lieta. Tur priekšstati par Skaisto un estētiskās noslieces ir neviltotas, sensenas, jau teju aizmirsušas kontekstu, kurā dzimušas, kļuvušas teju vai kā no dabas nākušas. Teiksim, nesen šī teksta autors negaidīti saprata, ka viņam patīk Repina portreti, īpaši tie ar sarkano fonu. Kādreiz šo patiku, protams, bija izdiedzējis kāds manas dzīves apstāklis, bet es to jau vienkārši esmu aizmirsis. Apstākļi ir aizgājuši, bet patika pret šo mākslu, pat vairs nebūdama apkaunojoša, jo neviens to neredz, ir palikusi un iesakņojusies. Nu, tāpat ir ar Selindžera stāstiem par Glāsu ģimeni. Vai Maikla Naimana mūziku, kas kopā ar Grīneveja filmām kā pirms trīsdesmit gadiem apmetās autora galvā, tā nekur arī nav zudusi, kaut vēsais saprāts saka priekšā, ka tik nemodīgas un nelaikmetīgas gaumes ir slēptin slēpjamas. Tagad citi komponisti jāklausās, citi režisori jāskatās. Tā jau ir, bet tie citi nepriecē. Un nemierina.
Tā ir teju vai budistiska procedūra – slāni pa slānim attīrīt apziņu no sociāli diktētiem estētiskajiem priekšstatiem, apgalvojumiem, maldiem, imitētas ieinteresētības, viltus sajūsmas un pārējā.
Tas viss par to, ka laikmetīgā māksla vispār nespēj mierināt. Tāds nav tās nolūks. Pirmkārt, tas izskaidrojams ar tās attiecībām ar laiku, īpaši pagātni. Lai gan pastāv “laikmetīgās mākslas muzeji”, – liekot roku uz sirds, labi? – no brīva prāta tos apmeklēt negribas. Ar nelieliem izņēmumiem, piemēram, lielisko Luīzi Buržuā vai, teiksim, jautro Gilbertu un Džordžu, tur nav nekā daudz apskates vērta. Nē, precīzāk tā: tur vienkārši nav interesanti. Kaut kādi veci krāmi, ko pat neklāj labdabīga vēstures patina.
Laikmetīgā māksla vispār nespēj mierināt. Tāds nav tās nolūks.
Protams, es nedomāju vēlīnos (vai vēlos vēlīnos) modernistus kā Lisjēnu Freidu vai Gerhardu Rihteru, es runāju par “laikmetīgajiem māksliniekiem”, kuri, kā zināms, veido tikai vienu no apakšsugām kategorijā, ko sauc par “šobrīd dzīvajiem māksliniekiem”. Laikmetīgās mākslas muzejos reizumis ir interesanti, taču gana drīz sāk mākties garlaicība no allaž rupjo triku vienveidības, ko izmanto tur izstādītie laikmetīgie mākslinieki. Kāds zāģē dzīvnieku liemeņus un marinē tos formalīnā. Kāda cita piecdesmit gadus no vietas zīmē krūzītes. Trešais jau vairāk nekā pusgadsimtu atveido komunālās virtuves un izdomā neesošus socreālisma māksliniekus, it kā ar īstiem socreālistiem jau nebūtu gana. Tas viss var izklaidēt šeit un tagad, brīdī, kad tas radīts un izstādīts, taču laikmetīgā māksla noveco strauji, straujāk nekā viedtālruņu modeļi. Tamdēļ tā priecē maz un it nemaz nesniedz mierinājumu.
Laikmetīgās mākslas muzejos reizumis ir interesanti, taču gana drīz sāk mākties garlaicība no allaž rupjo triku vienveidības
Bet kas tad spēj mierināt? Tas pats drusku apkaunojošais, taču it kā savējais. Vai tam tuvais, korelējošais. Personiski mani trešā Vīrusa viļņa lokdauna laikā Rīgā mierina – patiešām mierina! – sekojošā māksla:
– Spilgtās, dzīvespriecīgās ainavas, ko aipadā glezno večuks Deivids Hoknijs. Uz Hokniju pieņemts raudzīties no augšas, nekādas tev politikas un vispār sociālās atbildības, un arī dzīvi dzīvojis ne gluži saskaņā ar ierasto morāli, kas pašlaik netiek daudzināts. Večuku tak varētu pat “kancelēt”, izslēgt no strauji sarūkošā saraksta, kurā ietilpst tie, kas cienīgi ieiet brīnumainajā nevainojamas ētiskās stājas pasaulē. Viss tieši tā. Taču uz viņa it kā naivajiem darbiem ir vienkārši priecīgi skatīties un atcerēties, ka, padomā tik, jaunībā man patika Van Gogs, bet pēc tam šī patika kaut kā pārgāja.
Laikmetīgā māksla noveco strauji, straujāk nekā viedtālruņu modeļi.
– Daži Instagram profili, piemēram, man nezināms Ermitāžas fotogrāfs, kas fotografē Ziemas pili no iekšpuses, ārpuses un tās apkārtni tā, ka tūdaļ pat tu sajūties kā nonācis Itālijā vai velns zina, kur vēl. Tomēr vienlaikus tu zini: tā ir Krievija, tā ir impērija, tā ir impērijas sirds, kam XVIII gadsimtā spieda nosvērties te uz franču, te itāļu modi. Kistīns varēja, cik vien tīk, ieņirgt par šo sniegoto Vidusjūru, tomēr Krievijas imperatoru fokuss izrādījās veiksmīgs. Taču ne politikā, protams, bet literatūrā, mākslā un citās it kā nesvarīgās lietās. Un viena no tām arī ir mani tik mierinošais man nezināmā Ermitāžas fotogrāfa Instagram profils. Starp citu, brīnišķīgs ir arī Antonio Kanovas muzejs Instagram. Fotogrāfijas ar nevainojami selekcionētu pasauli, kam sveša romantisma, nacionālisma un visādu citu draņķību duļķainā brāga. Tīrs – lai arī “neo” – klasicisms. Vispār klasicisms ir labs mierinātājs.
Deivida Hoknija darbs, kas tapis "lokdauna" laikā
Tādu portatīvu mierinājumu ir daudz – vismaz man. Vai tie paliks tādi arī tad, kad kritīs smagās lokdauna važas, ir grūti teikt. Un vai tās vispār reiz kritīs – šīs važas? Tas arī ir jautājums. Tad nu pagaidām atliek vien sēdēt mājās, pasūtīt ēdienu ar aplikāciju viedtālrunī, iziet retās pastaigās uz pilsētu, jau laikus Google kartēs atzīmējot sabiedrisko tualešu un līdzi ņemamās kafijas vietas, slinki ritināt ekrānā Instagram joslu, saglabāt skaistas bildītes, kuras patiesībā otrreiz nemaz i neapskatīsi. Jo tiesa – tagad spēj mierināt tikai garāmskrejoši nieki, vai ne? Neko vairāk mums nepavilkt.
Foto no Instagram profila museocanova
Titulbildē: Deivida Hoknija darbs, kas tapis "lokdauna" laikā
