Her – story. Dainas Dagnijas māksla feminisma kontekstā
Izstāde “Tu glezno tikpat labi kā vīrietis!” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā*
Elita Ansone
Tas bija piecus gadus pirms Dainas Dagnijas (1937–2019) nāves, kad pēdējo reizi apmeklēju viņu nelielajā Dzirnavu ielas dzīvoklītī. Šķiroties Daina man atdāvināja grāmatu The Obstacle Race (Germaine Greer, 1979), tajā aplūkotas sievietes mākslinieces piecu gadsimtu garumā un iemesli, kāpēc viņām nav bijusi iespēja strādāt līdzvērtīgā mērogā kā Leonardo, Ticiānam, Pusēnam un citiem ģēnijiem. Apjomīgajā pētījumā grāmatas autore cenšas atbildēt uz jautājumu, kuru 1971. gadā, publicējot rakstu ARTnews, izvirzīja mākslas zinātniece Linda Nohlina (Linda Nochlin): “Kāpēc nav bijis izcilu mākslinieču?” (Why Have There Been No Great Women Artists?). Šis raksts feminisma polemikai pievērsās nevis no emocionāli personiskām, psiholoģiskām un subjektīvām pozīcijām, kā tas nereti izpaudās feminisma demonstrācijās 20. gs. 60. gadu beigās, bet gan veica vēsturisku analīzi balto vīriešu rakstītajai mākslas vēsturei. Nohlina aicināja pievērst uzmanību iepriekšējos gadsimtos marginalizētajām sievietēm māksliniecēm, lai atbilde uz vienkārši izvirzīto jautājumu neskanētu tikpat vienkāršoti, proti, ka sievietes nav spējīgas uz izcilību mākslā. Šis raksts norādīja virzienu –, ka līdztekus vīriešu vēsturei (his-story), jāraksta arī sieviešu vēsture – her-story. Šī publikācija kļuva par nozīmīgu sākumu vēlākajam feministisko teoriju klāstam.
Skats no Latvijas Nacionālajā mākslas muzjā iekārtotās Dainas Dagnijas (1937–2019) darbu izstādes “Tu glezno tikpat labi kā vīrietis!”. Foto: Valdis Ošiņš
Dagnijas uzdāvinātajā vairāk nekā trīs simtus lapaspušu apjomīgajā monogrāfijā ieraudzīju, ka māksliniece to bija rūpīgi studējusi, daudzas vietas pasvītrojusi, – tās, kas stāsta par “šķēršļu skrējienu”, kas bija jāpārvar sievietēm māksliniecēm gadsimtiem ilgi “otro dzimumu” (pēc Bovuāras) diskriminējošajos apstākļos, lai tomēr, neraugoties ne uz ko, paliktu pie sava aicinājuma mākslās. Šķiet, Dainas Dagnijas grāmata pie manis nonāca ar nolūku, – māksliniece gribēja, lai kūrēju viņas izstādi, taču tajā brīdī manu jau saplānoto darbu saraksts, kā vienmēr, bija vairāk kā trīs gadus uz priekšu. Es nevarēju zināt, ka pēc pieciem gadiem Daina Dagnija nomirs ar audzēju. Tā nu daudzi jautājumi, kas šodien būtu jautājami, palika neuzdoti. Laikā starp 2009. un 2013. gadu, vairākkārtīgi biju apmeklējusi Dainu Dagniju, intervēju viņu sava promocijas darba rakstīšanas laikā. Izvaicāju par viņas ekofeministisko divpadsmit gleznu ciklu “Sieviete un govs” (1982–1985), par mitoloģiskajiem sieviešu tēliem viņas glezniecībā un teju reliģiozo, kvaziuniversālo Dabas izjūtu viņas 21. gadsimta gleznās. Dagnija mīlēja stāstīt par savām gleznām, ar tām blīvi bija piepildīta viena istaba viņas nelielajā dzīvoklī. Viņa labprāt runāja arī par savu dzīvi, un temats, pie kura viņa nonāca atkal un atkal, bija sievietes stāvoklis Amerikā, mākslinieču mazā pārstāvniecība muzejos un galerijās, kā arī viņas personiskās karjeras apgrūtinājumi – kā imigrantei, sievietei, šķirtenei un divu mazu bērnu mammai. Šos un arī citus jautājumus vēsturiskā un politiskā līmenī centās risināt feminisms. Jāatzīst, ka daudzi temati, kurus var ieraudzīt Dainas Dagnijas glezniecībā, nāk no ASV cilvēktiesību kustības, kas, protams, iekļauj arī feminismu.
Sieviete un govs Nr. 1. 1982. Audekls, eļļa. 183 x 178 cm. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija. Foto: Valdis Ošiņš
Kad Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā sāku strādāt pie Dainas Dagnijas izstādes, man nebija šaubu, ka šobrīd, kad Latvijā vairākos pētījumos, kā arī izstādēs tiek pievērsta uzmanība dzimtes studijām, ir īstais brīdis uz Dagnijas mākslu paskatīties feminisma kustības otrā viļņa kontekstā. Divdesmit gadu laikā kopš 2001. gada, kad māksliniece bija atgriezusies dzimtenē no trimdas ASV un te bija sarīkotas apmēram divdesmit viņas izstādes, nevienam nebija ienācis prātā fokusēties uz tā vēsturiskā perioda aktuālajiem notikumiem politikā, kuru saucam par viņas Amerikas periodu. Proti, pievērst uzmanību viņas darbu feministiskajam aspektam. Dainas Dagnijas mākslas uzplaukums sakrīt ar 60. gadu beigu feminisma eksploziju. Ar “uzplaukums” es domāju sava stila atrašanu, kas ir figuratīvi reālistisks ar opārtiskiem krāsu vibrācijas efektiem, kā arī būtiskām popārta stilistiskajām iezīmēm. 70. gadu feministiskās mākslas kustība apstrīdēja modernisma un grīnberģiskā formālisma kanonus, ko toreiz mācīja mākslas skolās, tā vietā par svarīgāko kļuva feministisks naratīvs. Dagnijas galvenais intereses objekts glezniecībā ir cilvēks, visbiežāk sievietes, gleznotas teju dabiskā cilvēka augumā, konturētas ar precīzu biezu līniju. Figūras veidotas vienkārši, pat imitējot bērna zīmējuma tiešumu, taču tās ir tik trāpīgi raksturojošas, ka par bērnišķību runāt te nav vietas. Dagnijas glezniecības spēks slēpjas tīrajās, lokālos laukumos klātajās krāsās un to tonālajās attiecībās, figuratīvisma pārliecinošajā tiešumā un krāsu vibrējošajā intensitātē, ko viņa panāk ar tīru pretkrāsu salikumiem, kā arī pretkrāsas līnijas figūru konturējumu, dažkārt arī dubultu, un tas rada opārtisku efektu. Viņas 60. gadu otrās puses un 70. gadu mākslā ir arī popārta iezīmes – tīru plakātisku krāsu uzbrukums, realitātes krāsu radikāla pārmainīšana, populāru notikumu attēlojums – modes skate, skati no izrādēm, operām, mūzikliem, Miss America konkursantes, – skaļi reklamēti kultūras un politikas grand-notikumi visā to efektīgumā. Tēlu valodas amplitūda ir plaša – tie ir no populāriem līdz elitāriem – no slavena Brodvejas mūzikla līdz Metropoles operas augstajai mākslai. Mēs, protams, zinām, ka populārā māksla tiek pretstatīta elitārajai. Populārajiem notikumiem viņas gleznās piešķirts krāsu reklāmiskais spilgtums, kičīgums un ironija, bet “Karmelīšu mūķene” (no augstās mākslas – Pulenka operas “Karmelīšu dialogi”) gleznota melna – askētiska un eksaltēta. Viņas krāsu valodas simbolisms parāda viņas pašas attieksmi dažādo kultūras parādību nošķīrumā. Dagnijai nepatika, ja viņas mākslu saistīja ar popārtu, viņa kritizēja Amerikas kultūras patērnieciskumu un pati bija pārliecināta antimateriāliste, viņas popārts ir kritisks skatījums. Dagnija teica: “Es gleznoju sabiedrību, kurā dzīvoju”. Viņa vienmēr atgādināja, cik ļoti necieš Endija Vorhola mākslu, kas amerikāņu kultūru pārvērtis par naudas pelnīšanas industriju, šai tēmai viņa veltīja triptihu “Džentlmeņi un buļļi” (1977–2008), kurā pasaules pelnošākie mākslinieki Endijs Vorhols, Demjans Hērsts un Džefs Kūns attēloti jāšus uz buļļiem – simboliskiem zelta teļiem – naudas elkiem.
Karmelīšu mūķene. 1981. Audekls, eļļa. 244 x 153 cm. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija. Foto: Valdis Ošiņš
Dagnijas daiļrade, kas risinājusies sešdesmit gadu garumā, no 50. gadu beigām līdz māksliniece devās mūžībā 2019. gadā, ietver vairākus periodus, un tie visi izstādē nav parādīti. Tikko pabeigusi studijas, viņa sāka kā abstraktā ekspresioniste, kā jau visi, kas izglītojās pēckara ASV. Abstrakto ekspresionismu māksliniece vienmēr uzsvēra kā savas mākslas pamatu un paņēmienu - kā viņa gleznā būvē krāsu laukumus. Pēc tam, 60. gadu pirmajā pusē sekoja Okinavas periods, kurp viņa bija devusies līdzi vīram militārajā dienestā. Dagniju aizrāva šīs Japānas salas cilvēki, sadzīve un daba, un, lai to attēlotu, bija vajadzīgas figūras. Tapa neticami skaista kolekcija figuratīva ekspresionisma virzienā.
Miss America 1922. 1969. Audekls, eļļa. 179 x 208 cm. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija. Foto: Valdis Ošiņš
Izstādē parādīta Dainas Dagnijas 1968. – 2000. gada glezniecība – viņas Amerikas periods. “1968” bija seismisku satricinājumu laiks visā pasaulē. Savu pirmo personālizstādi Dagnija arī sarīkoja 1968. gadā. Talantīga trīsdesmitgadniece, ar glezniecību pārņemta māksliniece pieteica sevi mākslas pasaulē. Tas bija laiks, kad ASV sabiedrības politiskais aktīvisms izlauzās Vjetnamas pretkara protestos, melnādaino sarīkotās ielu sadursmēs, feminisma otrajā vilnī un ekoloģiskās kustības sākumā. Bija nobriedusi situācija risināt visa spektra cilvēktiesību jautājumus, un viens no tiem – sieviešu līdztiesības jautājums. Izstādes nosaukumā ietvertā dzimumdiskriminējošā uzslava: “Tu glezno tikpat labi kā vīrietis!”, kas reiz tikusi veltīta Dagnijas glezniecībai, provocē feministisku diskusiju. Vai sievietes māksla nevar būt gana laba? Kādu vietu sievietei gadsimtiem ilgi ierādījusi sabiedrība? Šie jautājumi jau kopš 1949. gada Simonas de Bovuāras The Second Sex publikācijas tika cilāti, tomēr ar protestējošu spēku izlauzās tieši 1968. gadā. 1968. gadā Ņujorkas radikālo sieviešu grupa – cilvēktiesību, jauno kreiso un pretkara kustības aktīvistes – nolēma sarīkot protesta demonstrāciju pret Miss America konkursiem. Sievietes no Ņujorkas, Bostonas, Floridas, Detroitas un Ņūdžersijas saukļiem izrotātos busiņos devās uz Atlantiksitiju, kur jau kopš 1921. gada notiek ASV skaistuma konkursu fināls. Viņu ierašanās brauciens bija grandioza performance ar plakātiem un saukļiem No Miss America; tika uzstādīta “Brīvības atkritumu urna” (Freedom Trash Can ), kurās tika mesti “sieviešu spīdzināšanas instrumenti” – skaistumkopšanas lietas, krūšturi un augstpapēžu kurpes, žurnāli Cosmopolitan un Playboy. Tika sarīkota performance ar aitas kronēšanu, kas, protams, parodēja Miss America. Tas viss bija jautri un efektīgi, arī emocionāli un nikni. Jaunas, skaistas un enerģiskas sievietes pašas lēma un pašas rīkojās. Visi mediji bija pārpildīti ar ziņām no Atlantiksitijas. Tieši šī protesta demonstrācija izraisīja eksplozīvu efektu feminisma kustības otrajam vilnim. Un tieši šī notikuma iespaidā Daina Dagnija uzgleznoja “Miss America 1922”, kur redzamas četras ASV pirmā skaistuma konkursa dalībnieces. Zinot, ka Dagnija saviem darbiem ne reti izmantoja fotogrāfijas (taču viņas arhīvā tāda nebija atrodama), tīmeklī caurlūkoju neskaitāmus 1922. gada Miss America attēlus. Vienā 1921. gada deviņu dalībnieču uzņēmumā sazīmēju, ka Daina gleznā izvēlējusies izkadrēt četras vidū stāvošās, taču pati Miss America 1922 palikusi ārpus kadra. Tātad gleznotas ir zaudētājas. Nedaudz galvu jauc fakts, ka attēlotā fotogrāfija ir no 1921. gada konkursa, bet glezna saucas “Miss America 1922”. Kā saprotu, titulētā Miss savu kroni nes visu nākošo gadu, tāpēc veidojas šāda mulsinoša lieta ar gadiem.
Daina Dagnija vienmēr atgādināja, cik ļoti necieš Endija Vorhola mākslu, kas amerikāņu kultūru pārvērtis par naudas pelnīšanas industriju, šai tēmai viņa veltīja triptihu “Džentlmeņi un buļļi”, kurā pasaules pelnošākie mākslinieki Endijs Vorhols, Demjans Hērsts un Džefs Kūns attēloti jāšus uz buļļiem – simboliskiem zelta teļiem – naudas elkiem.
Sava atraduma iedvesmota, ieniru prototipa meklējumos gleznai “Oratore” (1969) – mērķtiecīga izskata sievietei ar atrieztiem zobiem, kas nostājusies pie pults ar mikrofonu runas teikšanai – nešaubīgi viņa ir kāda svarīga persona, varbūt politiska figūra, varbūt spīkere vai kas tamlīdzīgs. Dagnijas dēls Rolands atceras, ka bērnībā šo dāmu, kas “karājusies” viņu mājās Ņūdžersijā, saucis par creepy lady, tomēr kas viņa konkrēti varētu būt – nekādu ziņu. Galu galā – fiziognomiskās izpētes, tā laika politisko aktivitāšu un Dainas Dagnijas gleznas tapšanas laika salīdzināšanas rezultātā – gribu izvirzīt pieņēmumu, ka dāma varētu būt nenovērtējami svarīga persona ne tikai feminisma kustībai, bet vispār visai cilvēktiesību kustībai. Gleznā attēlotā ir stipri līdzīga juristei un tiesnesei Martai Raitai Grifitai (Martha Wright Griffiths, 1912–2003), kas no demokrātu partijas tika ievēlēta ASV kongresā, kur savas darbības laikā aktīvi iestājās par cilvēktiesībām un “Vienlīdzīgu tiesību grozījumiem” (Equal Rights Amendment). 60. gados ASV notika cīņa par virkni grozījumu ASV konstitūcijā, lai ar likuma spēku nostiprinātu vienādas tiesības ikvienam neatkarīgi no dzimuma, rases, orientācijas. Šajos līdztiesības “karos” risinājās kaismīgas sadursmes starp liberālās un konservatīvās politikas piekritējiem. Aktīvistes gāja demonstrācijās, politiķes uzstājās ar argumentētām runām, notika akcijas un protesti kā “par”, tā “pret”. Grifitai izdevās likuma 33 labojumus “dabūt cauri” līdz nosūtīšanai ratifikācijai uz štatiem. Viņu mēdz dēvēt par “ERA māti” (Mother of the ERA). Plakāti ERA YES redzami visās sieviešu kustības demonstrācijās. Personas un notikumi, kas saistīti ar politiku, Dagnijas mākslā, īpaši 70. gados, tika attēloti nemitīgi. Ērtu Kitu (1927–2008), populāru amerikāņu dziedātāju, aktrisi, dejotāju, dziesmu autori, arī 1966. gada ASV televīzijas seriāla “Betmens” kaķsievieti, kā arī daudzu sociālo jautājumu aktīvisti, Dagnija uzgleznoja 1968. gadā. Šajā pašā gadā Kita bija izraisījusi skandālu Baltajā namā prezidenta kundzes Lēdijas Bērdas Džonsones rīkotajās pusdienās, kurās bija aicinātas sabiedrībā pazīstamas dāmas, lai pārspriestu idejas, ko gan sievietes varētu darīt, lai mazinātu jauniešu noziedzību. Smalkajās pusdienās ticis smalki ēsts, runāts par niekiem, tikai ne par galvenajām problēmām. Kad pienākusi Kitas kārta uzstāties, viņa norādīja, ka galvenais nemieru cēlonis ir Vjetnamas karš, ka jaunieši protestē, jo nevēlas doties karā. Uzdrīkstēšanās konfrontēties ar Baltā nama politiku Kitai maksāja karjeru, viņa nekavējoties nokļuva ASV valdības nevēlamo personu sarakstā, viņai tika “bremzētas” uzstāšanās iespējas un viņa uz desmit gadiem pameta ASV. Šis “jaukais kaķēns” – Kita, ar īpašo balsi, kuras izpildīto dziesmiņu Santa Baby mēs klausāmies katros Ziemassvētkos, varēja būt arī īsti feministiska cīnītāja – “Starptautiskās sieviešu līgas par mieru un brīvību” (Women's International League for Peace and Freedom) dalībniece, miera kustības atbalstītāja, vēlākos gados LGBT civiltiesību aizstāve, viendzimuma laulību atbalstītāja. Lai arī Dagnijas gleznā Kitas tēls ņemts no kādas izrādes vai koncerta (ar dziedātājas priekšnesumiem raksturīgo atvērtu, paceltu roku žestu), gleznas tapšanas gads vedina domāt par to, vai tās rašanos inspirēja skandāls Baltajā namā?
Izstādes nosaukumā ietvertā dzimumdiskriminējošā uzslava: “Tu glezno tikpat labi kā vīrietis!”, kas reiz tikusi veltīta Dagnijas glezniecībai, provocē feministisku diskusiju. Vai sievietes māksla nevar būt gana laba? Kādu vietu sievietei gadsimtiem ilgi ierādījusi sabiedrība?
Dainas Dagnijas glezniecību iedvesmoja dažādi notikumi un arī teātra izrādes. Ne tikai to efektīgie tēli, arī apmeklētāji viņai šķita ievērojami un eksotiski. Nav zināms, vai gleznas “Galā 1” un “Galā 2” (abas 1976) tapušas pēc kādiem presē skatītiem attēliem vai pašas mākslinieces redzētā. “Galā 1” attēlota Monserata Kavaljē ar savu vīru, operas tenoru Bernabe Martī, bet kas ir šie divi, kas līdzinās transvestītu pārim, gleznā “Galā 2”? To pagaidām nav izdevies noskaidrot.
Skats no Latvijas Nacionālajā mākslas muzjā iekārtotās Dainas Dagnijas (1937–2019) darbu izstādes “Tu glezno tikpat labi kā vīrietis!”. Foto: Valdis Ošiņš
Taču vislabāk par 60. gadu laikmeta garu iespējams runāt pie viņas gleznas “Hair” (1971–72). “Hair” ir hipiju kontrkultūras un seksuālās revolūcijas kulta rokmūzikls (Hair: The American Tribal Love-Rock Musical), kuru Brodvejā uzveda 1968. gadā. Pēc tā apmeklējuma Dagnija bija iedvesmota - kā visi, kas to skatījās. Viņa uzgleznoja trīs galvenos varoņus – Klodu, Bergeru un Šeilu. Mūzikla Hair librets vēsta par politiski aktīvu garmatainu hipiju grupu, kas Ņujorkā dzīvo bohēmisku dzīvi un cīnās pret iesaukšanu Vjetnamas karā. Tas ir stāsts par 60. gadu jauniešu kontrkultūru, dažādu rasu jauniešu ielu dzīvi, viņu nostāšanos pret mietpilsoniskajām savu vecāku vērtībām. Mūziklā ietverti tādi 60. gadu fenomeni kā seksuālā revolūcija, psihedēliskā kultūra, pacifisms. Izrādes hiti soli pa solim izdzied jauniešu dzīvē ienākušās problēmas – iesaukšanu Vjetnamas karā, brīvo mīlestību, narkotiku lietošanas pieredzi, Jaunā laikmeta (New Age), proti, astroloģiskā Ūdensvīra laikmeta gaidas, multikulturālismu, dažādu rasu kopienu ielu dzīvi, un, protams, garo matu kultu. Iestudējuma seksualitāte un kailuma ainas, rupjības, narkotiku lietošanas attēlojums un necieņa pret Amerikas karogu sabiedrībā izraisīja daudz komentāru un diskusiju. Izrādē piedalījās pavisam jauni aktieri un dziedātāji, viņi vēlējās radīt revolūciju arī uz skatuves, iestudējuma forma tiecās pēc dzīva teātra, kas saistīts ar pašu jauno aktieru un dziedātāju dzīvi, horeogrāfija bija neformāla, un izrāde izvērtās par aizrautīgu dzīves svinēšanu. Tomēr tā bija arī politiska izrāde.
Dagnija savā glezniecībā pievērsās tam, kas bija aktuāls viņas laikmetam, kur sabiedrība, īpaši jaunieši, baby-boom paaudze ik dienu aktīvi pauda savu viedokli.
Dagnija savā glezniecībā pievērsās tam, kas bija aktuāls viņas laikmetam, kur sabiedrība, īpaši jaunieši, baby-boom paaudze ik dienu aktīvi pauda savu viedokli. Dagnija gan izteicās, ka pati neesot bijusi demonstrācijās gājēja, jo bērnu audzināšanas laiks nebija tam piemērotākais, tomēr pāris epizodes ar dalību mītiņos viņas biogrāfijā ir zināmas. Gleznu “Zemes diena” (1971) viņa uzgleznoja iedvesmojoties no redzētā grandiozajā manifestācijā 1970. gada 22. aprīlī, kad vides aktīvisti pirmo reizi sarīkoja Zemes dienu. Arī šī bija viena grandioza eksplozija – jaunas globālās ekoloģiskās kustības sākums. Ņujorkā izdevās panākt, ka 5. avēnija tika slēgta transporta kustībai, un tā pārvērtās par hepeningu, pikniku un gājiena epicentru. Tiek lēsts, ka visā valstī kopumā šīs dienas pasākumos piedalījās ap 20 miljoniem cilvēku. Bostonas lidostā tika arestēti protestētāji pret gaisa piesārņojumu. Takomā, iestājoties pret automobiļiem, studenti ielās izjāja ar zirgiem. Notika līdz tam nepieredzēta sabiedrības vienošanās pievērst uzmanību planētas veselībai. Daina Dagnija bija Ņujorkā, un viņu iespaidojis demonstrācijā redzētais – māte ratiņos stumj savu mazo bērnu, un abi ir gāzmaskās. Filozofija, kas dzima kopā ar ekoloģisko kustību, vēlākajos gados Dagnijas darbos izrādīsies ne mazāk svarīga kā feminisms, un 80. gados attīstīsies ekofeminisma virzienā. Mūsu sarunās viņa īpaši uzsvēra savu uzskatu par Zemi kā dzīvu būtni un to, cik dziļi viņu ietekmējušas 90. gadu bestsellera, amerikāņu rakstnieka Džeimsa Redfīlda (1950) grāmatas “Selestīnas pareģojums” (Redfield, James. The Celestine Prophecy, 1994) sniegtās atklāsmes. Grāmata balstās Gajas (Gai) hipotēzes filozofijā. Britu zinātnieks, vides aktīvists un futurologs Džeimss Loveloks 1971. gadā nāca klajā ar Gajas hipotēzi, kas postulē, ka “zeme ir vienots organisms” – biosfēra ir pašregulējoša sistēma, kas pati kontrolē ķīmisko un fizisko vidi. Ideja par Zemi kā dzīvu organismu iedvesmoja arī zaļo kustību. Vēlāk Gajas hipotēzei parādījās arī reliģiozais aspekts, kas visai ezotēriskā formā atklājas pieminētajā Redfīlda grāmatā. Savukārt Dainas Dagnijas mākslā transformējās sava veida dabas reliģijā - tika uzgleznoti dabas mistērijām veltīti cikli “Senču ezeri”, “Radīšana un evolūcija” un “Dabas spēki”.
Mūsu sarunās viņa īpaši uzsvēra savu uzskatu par Zemi kā dzīvu būtni.
Vēl viens no zināmajiem faktiem par Dagnijas dalību politiskās aktivitātēs ir viņas piedalīšanās 1986. gada 27. septembra protesta piketā, kuru organizēja “Sieviešu mākslas savienība” (Women’s Caucus for Art). Gleznotājas arhīvā ir vairākas fotogrāfijas no piketa dalībnieču pulcēšanās 75. ielā pie Vitnijas amerikāņu mākslas muzeja. Vienā no uzņēmumiem, kur viņa redzama ar savu draudzeni, dzejnieci Pamelu Maloni, Daina nes plakātu ar savas gleznas reprodukciju. Pasākuma plakāts vēsta, ka akcijā Now You See Us! sieviešu organizācija Women’s Caucus for Art aicina visas valsts ietekmīgākās mākslas institūcijas pievērst uzmanību sieviešu sasniegumiem vizuālajā mākslā. Pasākuma programmā bija pulcēšanās pie Vitnijas muzeja, tad gājiens pa Piekto avēniju gar Metropoles muzeju uz Gugenheima muzeju, pie kura notika runas un performances. Kopš 70. gadu vidus Dagnijas dalība izstādēs (kā arī viņas pašas personālizstādes) bieži bija saistītas ar sievietes tematiku. Sievietes runāja par sievietēm. Atsevišķas no šīm izstādēm organizēja Women’s Caucus for Art, kas centās atbalstīt sieviešu mākslinieču pašapziņas celšanu, – pulcēšanos consciousness raising groups, lai runātu par savām problēmām un tās definētu pašas. Kad vaicāju māksliniecei Vijai Celmiņai, vai arī viņa bija feministe, viņa atbildēja: “Mēs visas toreiz bijām! Sanācām kopā un spriedām par savu dzīvi un vīriešiem.” Kā svarīgu feministiskas ievirzes projektu Daina Dagnija pati izcēla Sieviešu mākslas savienības rīkoto Painters Puzzle Project. 1990. gada Ņujorkas žurnāla Where februāra numurā izstādes Painters Puzzle Project 2 publicitātei izmantota Dagnijas glezna “Lielā māte” (1989), tā veidota kā gigantisks puzlis. Painters Puzzle projektā mākslinieces tika aicinātas veidot instalāciju, savienojot savus darbus kā milzu pužļus. Gleznā “Lielā māte” Dagnija no sākotnējā kritiskā feminisma - kā “Miss America 1922”, kur konkursa dalībnieces uzlūkotas ironiski kā statiskas lelles, nonākusi pie diferencētā feminisma, šajā gadījumā – ekofeminisma. Lielā māte ir arhetipisks tēls, auglības, transformācijas, atdzimšanas un arī nāves tēls, kas ir saistīts ar Māti – Dabu. Dagnijas mākslā pāreja uz ekofeminismu redzama viņas zināmākajā divpadsmit gleznu ciklā “Sieviete un govs” (1982–1985). Pirmā cikla glezna Dagnijai parādījusies kā vīzija, un pirmajai sekojušas arī nākošās. Mitoloģiskā govs klātbūtne un arī intuitīvismā balstītais cikla aizsākums liek atsaukties uz jungiānisko kolektīvās bezapziņas konceptu. Tomēr gleznas ir arī ļoti personiskas, tās ir ķermeniskas. Par sievieti kā bērna iznēsātāju, dzemdētāju un barotāju. Tās liecina par autores iekšējo stāvokli, pārdzīvojumiem, izjūtām par sevi kā sievieti un kā māti. Ekofeminisma mākslā tiek analizētas cilvēka un dabas attiecības no dzimuma koncepta viedokļa, parādās interese par sievieti un mitoloģiju, sievieti un reliģiju, īpaši senajās panteisma reliģijās dažkārt tiek vilktas paralēles starp dabas un sievietes apspiestību. Feminisma publikācijās daudzkārt aprakstīti sieviešu viktimizācijas koncepti mākslā. Īpaši Džūdijas Čikāgo 1970. gadā iniciētajā Feminisma mākslas programmā Fresno koledžā Kalifornijā, kas aizsāka radikālas izmaiņas izglītības sistēmā. Mācību procesu fakultātē nomainīja “dzīva” mākslas pieredze - topošās mākslinieces pašas īrēja plašas brīvas telpas, kur veidot un izstādīt darbus; programmas dalībnieces devās uz tuvējo lopkautuvi, savāca govju asinis un veidoja ar tām Vīnes akcionistu cienīgas performances. Viņas identificējās ar rituālu upuriem, runāja par vīriešu kundzību un to, ka sievietes dzīve reizēm kļūst par vardarbīgu teritoriju, kur mājo nāve un sāpes. Lai arī Dagnijas cikls “Sieviete un govs” nav “asiņains”, tajā nolasāms intensīvs eksistenciāls naratīvs.
Atgriežoties pie minētās “Sieviešu mākslas savienības” demonstrācijas, kurā 1986. gadā piedalījās Dagnija. Demonstrācijas plakātā redzama stilizēta neolīta laika sievietes figūriņa (3500–3400 p.m.e., Ēģipte) no Bruklinas muzeja. Tā neatgādina klasiskā auglības simbola – Villendorfas Venēras - mazo, teju bumbiņai līdzīgo ķermeni. Plakātam izmantotā figūriņa ir slaida, ar augstu paceltām, savādi ielocītām rokām. 1974. gadā klajā nāca lietuviešu-amerikāņu arheoloģes un antropoloģes Marijas Gimbutienes (Marija Gimbutienė, 1921–1994) grāmata “Vecās Eiropas dievi un dievietes 7000–3500 gadu p. m. e. Mīti, leģendas un kulta tēli” (The Gods and Goddesses of Old Europe, 7000 to 3500 BC: Myths, Legends and Cult Images. London: Thames and Hudson. – 1974). Pētījums tika balstīts apjomīgā arheoloģiskā materiālā. Gimbutiene vadīja izrakumus Eiropas Dienvidaustrumos, pētīja simtiem atrasto priekšmetu (tostarp sieviešu figūriņas) un secināja, ka pirmsvēstures periodā Eiropā pastāvējusi civilizācija, kurā tika pielūgtas sieviešu kārtas dievības, saistītas ar auglību, zemi, nāvi un atdzimšanu. Publikācija sakrita ar feminisma visaktīvāko laiku, tā pētīja civilizāciju pirms patriarhāta un iedvesmoja feministes savas, par vīriešu vēsturi senākas vēstures (her-story) rakstīšanai. Pateicoties tieši Gimbutienes pētījumiem, feminisms integrēja neolīta figūriņas savai simbolikai un pievērsās pirmsvēsturiskajiem laikiem. Dagnija minētajā piketā nes savas gleznas plakātu, kurā sieviete (līdzīgi neolīta figūriņai) arī attēlota ar paceltām, it kā savu spēku demonstrējošām rokām. Sievietes tēls savveida spēka pozā atrodams vairākās Dainas Dagnijas gleznās. Tās ir īsti feministiski demonstratīvas, fokusējas uz bioloģisko, izceļ dzemdi, vēderu, krūtis, vagīnu, menstruālo ciklu. 1986. gada demonstrācijas nosaukums Now you see us! skan kā kareivīgs paziņojums. Darbi “Kliedziens” (80.gadu otrā puse); “Mēdeja” (1992); “Lava” (1993); “Sievietes spēks” (1993) sasnieguši galēji sakāpinātu emociju robežu; tajos ir arī asiņu metaforiskums, kas iekodēts sarkanās krāsas simbolikā, spēcīgā saiknē ar savu ķermeni, fertilitāti, bērna radīšanu.
Mēdeja. 1992. Audekls, eļļa. 168 x 127 cm. Rolanda Krūmiņa kolekcija. Foto: Valdis Ošiņš
Vēlāk Dainas Dagnijas mākslā notika pakāpeniska transformācija, – sievietes ķermenis tika abstrahēts, vizuāli pārveidots par mandalu, kurā ieplūst pasaules tautu mitoloģijas mantojums, Dabas un sinkrētu garīgu ticējumu sintēze. Darbi, kur fokusā bija vēders, dzemde, naba, krūtis, arvien vairāk pārvērtās par ornamentālām sistēmām, kurās tika integrēta pasaules kultūru simbolika – indiāņu, baltu, hinduisma u.c.. Sievietes vēders – sava veida sfēra pārtapa par kvaziuniversālu mandalu, tādu kā kosmosu. Īpaši ekofeministiskajā darbu ciklā “Senču ezeri”, no kura izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā eksponēts “Zemes māte, Veļu māte” - norādot, ka pasaules dzimšanas, nāves un atdzimšanas cikla centrs ir sieviete.
Skats no Latvijas Nacionālajā mākslas muzjā iekārtotās Dainas Dagnijas (1937–2019) darbu izstādes “Tu glezno tikpat labi kā vīrietis!”. Foto: Valdis Ošiņš
*Gaidot muzeju atvēršanos Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ir sagatavota Dainas Dagnijas (1937–2019) darbu izstāde “Tu glezno tikpat labi kā vīrietis!”
