Aukstais laiks ārpus eņģēm

11.05.2021

Ceļvedis neatklātā izstādē Kim? Laikmetīgās mākslas centrā

Kā nekad iepriekš, rēgi (specters) un citas spocīgas parādības ieilgušajā-2020-tajā ir tik ļoti klātesoši. Tie pastāv gan kā simulācijas, atkārtojumi un atkārtošanās, atbaidoša nostalģija, gan arī kā permantenta (ne)mirstības ilūzija. Rēgiem, kuru pastāvēšana ir mūžīga, ir unikāla spēja parādīties un pazust pašiem pēc saviem noteikumiem vai gribas. Rēgi pastāv, nekad pilnībā nepiedaloties, neiesaistoties. Klātienes apmeklējumu atļaujas gaidās, iespējamo interesentu uzmanībai tiek piedāvāts attēlu, aprakstu un kontekstā svarīgo biogrāfiju kopums - ceļvedis pirms laika iekārtotajā, dokumentētajā, bet joprojām neatklātajā izstādē “Aukstais laiks ārpus eņģēm” (līdz 4.jūlijam apskatei potenciāli pieejamās izstādes dalībnieki ir Santa France, Edgars Gluhovs, Ainārs Kamoliņš (un Tinaņa Liņa), Estere Kajema, Nūra Mobaraka, Džeks Smits un Elizaveta Šneidermane, kuratore: Zane Onckule ), kas septiņu epizožu turpinājumā sniedz argumentāciju tam, ka klātbūtnes trūkums ir 21. gadsimta galvenais nosacījums.

“Aukstais laiks ārpus eņģēm” apvieno īpaši šim notikumam radītus, kā arī jau esošus dzīvu un mirušu mākslinieku, kuratoru un rakstnieku darbus, kas kolektīvi un pa vienam, pēc pašu izvēles vai manā lasījumā, sniedz sānskatu “krionikā” (paralēlā izstāde Kim? telpās - Stīnes Dejas “Pēdējā cerība” ir daudz tiešāks “uzskates materiāls” krionikas ideju apliecinājumam - ) – pseidozinātniskā dzīves paildzināšanas metodē, kas darbojas, apturot miršanas procesu – un hibrīdās bažās, kuras tā izgaismo. Laiks “eņģēs” ir laiks, kas ir pakļauts un pakļaujas virzībai, savukārt “ārpus eņģēm” izkritušajā laikā (“Hamlets”) šīs attiecības ir apvērstas, un laiks ir tas, kas nosaka kustību vai tās neesamību. Nespēja rīkoties, notikumu dublēšanās, greizas attiecības starp pagātnes un tagadnes notikumiem uzbur fiktīvu un baisu realitātes apziņu, kurā centieni noskaidrot savu patību nozīmē būt apveltītam ar privilēģiju veidot konsekventu naratīvu. Apjukusi savā izplūdušajā identitātē, šodienas sabiedrība, gluži tāpat kā “Hamleta” lugas varoņi, kas vaicā “būt vai nebūt?”, slīgst pārdomās, vai pieredzētais norisinājies/ās nomodā vai arī tā jau ir atrašanās pēcnāves dzīvē.

Uz šī fona un piedāvājot dažādas laika un tā ētisko dimensiju uztveres perspektīvas, “Aukstais laiks ārpus eņģēm” pievēršas apstādinātu, improvizētu un nepabeigtu dzīvības un laika formu izspēlēšanai. Caur instalāciju, video, skaņu un tekstu šeit izgaismojas ar identitāti, atmiņu un pārvaldību saistīts problēmloks, pārvēršot ekspozīciju sava veida laboratorijā, kur krionizētais “mākslas students” Hamlets ir sācis atkust un mēģina orientēties jaunajā, “ārpus eņģēm” esošajā pasaulē.

Eltons Kūns, dizains noslepenotai jeb “iesaldētai” informācijai, 2021

...Kamēr Hamlets mēģina verificēt savu atmiņu, vērojot apkārtējo reakcijas, izstādes spektrālais korpuss atklājas šādās ainās...

Latviešiem raksturīgā kapu kultūras kulta figurālā kompozīcijā – retrofutūristiskā mielastā veļiem (Santa France) lejupielādējamas hologrammas formā.

Santa France, “Kārdinošu maltīšu komplekts veļu pielabināšanai”, 2021, QR kods animētai 3D hologrammai

Reflektējot par latviešiem raksturīgo kapu kultūras kultu (kapusvētki, svecīšu vakari), vēsturiskām pagānu tradīcijām un vanitas klusās dabas gleznām ar tajās ietverto nāves nenovēršamību un īslaicīgu dzīves baudu nenoturību, Santa France izveidojusi ilustratīvu kompozīciju – mielastu veļiem. Pētot šīs tēmas un piemeklējot tām atbilstošus vizuālus simbolus, autore saskārās ar ideju par ilglaicīgiem kapu aksesuāriem kā statusa simbolu. Ja iet uz kapiem mudina eksistenciāli iemesli vai vainas apziņa, tad, apkopjot un dekorējot dzimtas kapa vietu ar dārgākiem, kvalitatīvākiem materiāliem un dizaina risinājumiem, iespējams “nopirkt” veļu labvēlību uz ilgāku laiku. Tikmēr trūcīgākiem radiniekiem nākas kapus apkopt biežāk un, iespējams, izmantot pat pašdarinātus, no pārstrādātiem materiāliem gatavotus objektus.

Santa France. Darba digitāla skice

Šī kompozīcija izstādes telpā ir izstādīta dekonstruētā veidā – individuāliem objektiem, piemēram, marinēšanai, sālīšanai, konservēšanai derīgiem sakņaugiem un augļiem, kā arī kapu aksesuāriem – tiekot projicētiem animētas hologrammas formā. Īsie, cilpveida videofragmenti, demonstrējot katru mielastā piedāvāto pārtikas produktu vai preci, tiek atskaņoti, izmantojot 3D hologrammas projektora tehnoloģiju, kas ierasti tiek lietota reklāmas jomā, lai piesaistītu patērētāja uzmanību produktu attēliem, uzņēmumu logotipiem un saukļiem. Šīs tehnoloģijas estētiku pārceļot uz mākslas darbu, veļu mielasts skatītājam tiek pasniegts kā produktu kopums, kas līdzinās retrofutūriska maltīšu komplekta vai pārtikas piegādes pakalpojumu reklāmai. Ņemot vērā, ka mirušo gari nespēj izbaudīt fizisko mielastu, ideja par tā digitalizāciju tiek piedāvāta kā ilglaicīgs un demokrātiski pieejams risinājums. Savu individuālo veļu godināšanai izstādes apmeklētājiem ir iespējams kompozīciju lejupielādēt un to iestatīt kā viedtālruņa vai datora fona attēlu.

Santa France (dz. 1993) ir digitālā māksliniece, kura dzīvo un strādā Berlīnē. Viņas darbība lielākoties ir saistīta ar 3D programmatūras piedāvātajām iespējām un to lietojumu web kolāžu, video, animētu GIF attēlu un digitālo ilustrāciju veidošanā, pētot tādas tēmas kā pašrefleksija, vientulība, nostalģija un interneta kultūra.

Slēgtos kravas konteineros noglabātā instalācijā (Edgars Gluhovs), no kuras dzēstas jebkādas vizuālas pazīmes no kādreizējas mākslinieka izstādes šajās pašās telpās.

Edgars Gluhovs. L’UOMO VAGUE, izstādes skats, Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, 2016, dažādi izmēri, jaukta tehnika. Foto: Ansis Starks

Instalācijas darbi netieši atsaucas uz darbiem, kas tika izrādīti mākslinieka izstādē Kim? telpās 2016. gadā. Darbi, kas kopš tā laika nav tikuši izrādīti citur, lielākoties ir glabājušies noliktavā, savā ziņā esot neaktīvi un iesaldēti. Jautājums par to, cik lielā mērā cilvēks, no jauna aktivizēts vai atdzīvināts no kriogēnā stāvokļa, joprojām var tikt uzskatīts par pilnībā sevi pašu vai sevis citu versiju – “spoku”, vispārīgi runājot, šeit tiek no jauna piemērots mākslas darbos. “Hamletā” spoks, kas atgriežas Helsingērā, patiesībā sevi skaidri identificē kā spoku – vai garu –, nevis kā karali. Darbi, kas atgriežas, paliekot “uz noteiktu laiku” šajā pašā izstāžu telpā, uzvedas atbilstoši. Tie atgriežas vietā, ko reiz apdzīvojuši, taču paliek vai nu paslēpti savos konteineros, vai arī tiem šķiet atņemtas to vizuālās īpašības – zīmējumi un grafika –, kas tiem reiz piemitušas, un tādējādi šie darbi vairs nav gluži paši.

Edgars Gluhovs. L’UOMO VAGUE, izstādes skats, Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, 2016, dažādi izmēri, jaukta tehnika. Foto: Ansis Starks

Edgars Gluhovs (dz. 1980) ir mākslinieks, kas patlaban dzīvo Berlīnē. Studējis Bornmutas Mākslas institūtā un Staedelschule Frankfurtē. Strādā ar zīmējumu un fotogrāfiju. Rīkojis personālizstādes un piedalījies grupu izstādēs galerijās un mākslas institūcijās Kim?, Rīgā, Patrick Ebensperger (Berlīne), Villa Medici (Roma), SUNDY (Londona) un Halle für Kunst (Līneburga). 2013. gadā saņēmis Šveices Mākslas balvu.

“Hamleta” kā policejiskas valsts attēlojuma jaunradītā tekstā (Ainārs Kamoliņš), sniedzot instrukcijas neskaidrības (nepilnīgas informācijas dēļ) radīšanā un pavadošo šaubu par pareizās rīcības pamatojumu uzturēšanā.

“Aukstais laiks”, 2021, teksts latviešu valodā ar angļu valodas fragmentiem, publikācija, metiens: 200, zīmējumi: Tinaņa Liņa, dizains: Eltons Kūns, izdevējs: Kim?

Pievēršanās “Hamleta” tekstam ir noderīga kaut vai tāpēc, ka tā sižets lasītājiem ir salīdzinoši labi zināms. Šī tēlu un sižeta līniju atpazīstamība ļauj vieglāk izspēlēt dažādas alūzijas, gan arī pamēģināt šo tekstu ievietot dažādos kontekstos. Ne velti teksta epizodes parādās kā ilustrācijas dažādām psihoanalītiskām vai filozofiskām teorijām, ir lasījumi, kas “Hamletu” aplūko kā policejiskas valsts attēlojumu, jo visi visus noklausās un izspiego.

“Aukstais laiks”, 2021, teksts latviešu valodā ar angļu valodas fragmentiem, publikācija, metiens: 200, zīmējumi: Tinaņa Liņa, dizains: Eltons Kūns, izdevējs: Kim?

Taču šoreiz teksts tika izvēlēts vēl citu iemeslu dēļ. Ir jāņem vērā, ka darbība norisinās pandēmijas laikā. Tāpēc arī parādās tik liels uzsvars uz smakām, kuru cēlonis ir miroņi un slimnieki. Vēl cits aspekts attiecas uz “Hamletā” lasāmo iekšējo ekoloģiju – auksts, svaigs gaiss ir saistīts ar nekontrolējamo stihiju, gariem, savukārt karstais – ar slimīgo tagadnes stāvokli. Šī perspektīva ļauj saprast Hamleta vēlmi izbēgt no situācijas aukstumā, ko var saprast gan kā nāvi, gan arī, ja to modernizē – kā vēlmi sevi sasaldēt krioniskā laboratorijā. Aukstais laiks: saskaņā ar kādu teoriju 4 minūtes un 33 sekundes apzīmē absolūto nulli – 273 grādu pēc Celsija. Tas būtu ideāls laiks turpmākā teksta izlasīšanai, ja vien tas būtu iespējams. Tomēr Hamleta teksts kalpo arī kā laba ilustrācija tam, kā tiek radīta neskaidrība nepilnīgas informācijas dēļ, un, attiecīgi, vienmēr pavadošajām šaubām par pareizās rīcības pamatojumu.

Ainārs Kamoliņš (dz. 1980) ir Rīgā dzīvojošs filozofs. Viņš ieguvis maģistra grādu Latvijas Universitātē. Galvenās akadēmiskās intereses aptver jautājumus, kurus uzdevuši agrīnie modernisma filozofi, tai skaitā, kā bioloģija, dabas un eksaktās zinātnes ir saistītas ar filozofijas teorijām. Viņa līdz šim zināmākais darbs ir “Dienasgrāmatas: Spinozas poētika” (2014, Kim?). 2016. gadā Kamoliņš sarakstīja dramaturģiju Kirkegora “Pavedinātāja dienasgrāmatai”, kas tika uzvesta uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves.

Video esejā (Estere Kajema) skumju ieskautajā hauntoloģijā, kurā popkultūras spoki darbojas kā šveicari, ļaujot rēgiem izslīdēt no to nemājīgajiem mitekļiem vēlīnā kapitālisma pasaulē.

Estere Kajema. ghosts of dis lyf, 2021, video angļu valodā (ar rakstītā teksta fragmentiem latviešu un krievu valodā), garums: 18' 47, video stopkadrs

Šī videodarba nosaukums ghosts of dis lyf ir kā cieņas apliecinājums Marka Fišera darbam, kurš, savukārt, šo nosaukumu aizņēmās no angļu grupas Japan dziesmas. This life (“šī dzīve”) tiek rakstīts kā dis lyf, lai izceltu un izteiktu populārās kultūras, meme, televīzijas realitātes šovu un masu sociālo mediju izzobošanu. Šī videodarba mērķis ir īsumā iepazīstināt ar hauntoloģijas filozofisko jēdzienu, kuru pirmais ieviesa Žaks Deridā un vēlāk interpretēja Marks Fišers. Šeit skatītājs sastopas ar populāriem spokiem un to dzīves vietu apjoma pārzināšanu Freida heimlich pretēji unheimlich ietvaros. Kima Kardašjana, Princese Zelda, Kardija Bī, Dreiks un Harijs Poters darbojas kā šveicari, ļaujot rēgiem izslīdēt no to nemājīgajām mājām vēlīnā kapitālisma pasaulē. Tomēr pāri visam - darba veidošanas periodu iezīmēja skumjš notikums autores ģimenē, kā rezultātā šī “spocīgā video eseja” ir mīlestības apliecinājums Covid-19 vīrusa komplikāciju rezultātā aizsaulē aizgājušajai vecmmāmiņai Firai.

Estere Kajema (dz. 1992) ir Latvijā dzimusi rakstniece un mākslas teorētiķe, kura šobrīd dzīvo Londonas dienvidaustrumos. Ieguvusi bakalaura, maģistra un pētniecības maģistra grādu laikmetīgās mākslas teorijā Londonas Goldsmita Universitātē. Šobrīd viņa nodarbojas ar nāves, atmiņas, hauntoloģijas un burvestību tēmu pētniecību.

Hamleta tēva gara kā halucinācijas asociatīvā izspēlēšanā caur emocionāli uzlādētu audio darbu (Nūra Mobaraka), kas ierakstīts pansionātā, dušā, mašīnā un citviet un pārraida sarunas ar tēvu poliglotu, kam neiroloģiskas anomālijas dēļ ir 30 sekunžu doma un atmiņa.

“Tēvs fūga”, 2019, 2 kanālu audio darbs, arābu, angļu, itāļu, franču valodā, 20' 40, ieraksta dizains

“Tēvs fūga” ir audio darbs, kas ierakstīts pansionātā Libānā, Oaksakānas drupās, mākslinieces viesnīcas dušā, viņas mašīnā un citviet. Kreisais audio kanāls pārraida sarunas ar Žanu Mobaraku, mākslinieces tēvu, poliglotu, kuram ir 30 sekunžu atmiņa. Labajā kanālā skan improvizēta dziesma. Darba kulminācijā kanāli saplūst, kad māksliniece savam tēvam māca dziesmu, kuru komponējusi viņas vecvecvecmāmiņa, abu kopīgais priekštecis. Saviļņojoša audiāla pieredze, kas izstādē darbojas kā netverama saistviela starp citiem darbiem un idejām, un kuru katrs interesents savas privātās telpas-nocietinājuma ietvaros var brīvi uziet, sameklēt un noklausīties tīmeklī.

Žans un Nūra Mobaraka, 2019

Nūra Mobaraka (dz. 1985) ir libāņu/amerikāņu māksliniece, kura šobrīd dzīvo Losandželosā. Savas prakses ietvaros Mobaraka pēta varmācību un iekāri – apmātības, tieksmes un kļūmes gan cilvēkā, gan nācijvalstī. Viņas ķermenis darbojas balsī, tēlniecībā, skaņā, performancē, rakstniecībā un video kā viena hibrīddaļa pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos. Mobaraka ir piedalījusies izstādēs Miguel Abreu Gallery Ņujorkā; Sandjego Laikmetīgās mākslas muzejā; LAXart un Hakuna Matata Losandželosā, Cubitt Gallery un Rodeo Gallery Londonā. Mobaraka ir veidojusi performances tādās vietās kā Hammer Museum Losandželosā; Sandjego Laikmetīgās mākslas muzejā; Miguel Abreu Gallery Ņujorkā; Stadslimeit Antverpenē; Kembridžas Universitātē, Getty Museum Losandželosā un citviet. Mobaraka ir publicējusi dzejoļus tādos žurnālos kā F.R. David, The Claudius App, The Salzburg Review un citviet.

Instalācijā (Elizaveta Šneidermane), kurā ar krioniskas reģenerācijas palīdzību īstenota joprojām notiekošu un re-animējošu vēsturisku tropu – supergrāvēja Disneja agrīnās animācijas priekšteču un izstumto – pārveide jaunās formās, to atdzimšana un augšāmcelšanās.

Elizaveta Šneidermane, Bumbie’s Mom, 2021, izpētes materiāli

Akadēmiskajā animācijas diskursā pastāv ilgstoša interese par restaurāciju: gan par veidu, kā animāciju ir iespējams saglabāt, gan par burtisku tās subjektu atdzimšanu un augšāmcelšanos. Bumbie’s Mom pēta animāciju kā izturības sniegumu, kas koncentrējas uz tās plazmas īpašībām, liekot domāt par tās radītāju reālo un iztēloto interesi šajā neparastajā krioprezervācijas spriegumā. Toma aizkaitinājuma elpas vilcieni ir pārveidoti un palēnināti pret Skipija, jaunas vāveres no multiplikāciju filmas seriāla Animaniacs, asaraino skatienu, šeit ņemtu no 1. sezonas 8. sērijas: The Warner's Lot Song/The Big Candy Store/Bumbie's Mom (1993). Skipijs skatās parodiju par 1942. gada Disneja filmu “Bembijs”; kad galvenā varoņa māte tiek sašauta un nogalināta, viņš sāk nekontrolējami raudāt, acīmredzami traumēts. Tikai vēlāk, pēc tam, kad viņa māte parāda un multiplikāciju filmas varoņus kaitējums neietekmē, viņš nomierinās.

Elizaveta Šneidermane, Bumbie’s Mom, 2021, jaukta tehnika: vinils, projekcija, 2' 31,video rediģēšana un dizains: Eltons Kūns, skice

Atstarojoties Skipija skatienā, Bumbie’s Mom ietver divas versijas no vienas un tās pašas “Toma un Džerija” epizodes: oriģinālo versiju (24 kadri sekundē), kas saglabā ar roku krāsotas multiplikācijas filmas estētiku, un mākslīgā intelekta uzlaboto versiju (60 kadri sekundē), kas ar programmatūras palīdzību algoritmiski aizpilda starpkadrus, pielāgo pikseļu blīvumu un izskaidro īslaicīgu animācijas/kustības laika nobīdi. Toma neveiklā apakšpuse un krāsu traipi, kas veido viņa vētraino kustību, saplūst ar programmatūru un kļūst par sintezētām kompresijām, kas reiz bijuši ar roku griezti parametri. Līdznostādot divas dažādas animāciju epizodes, vienu – uzticamu arhīva reprodukciju, otru – mūsdienu uzlabojumu, Bumbie’s Mom iztur veidu, kādā medijs attīstās, lai ar krioniskas reģenerācijas palīdzību veiktu joprojām notiekošu un re-animējošu vēsturisku tropu pārveidi jaunās formās.

Elizavetas instalācija ir divu kuratoru sarunu rezultāts, darba realizēšanā piedaloties dizainerim Eltonam Kūnam un Kim? Laikmetīgās mākslas centra asistentei Elīnai Kairei.

Elizaveta Aleksandrovna Šneidermane (dz. 1992) ir Ņujorkā dzīvojoša baltkrievu izcelsmes amerikāņu kuratore, pētniece un izdevēja, kura darbojas laikmetīgās mākslas un mediju studiju laukā. Ieguvusi maģistra grādu Kuratoriālo studiju centrā Bārda koledžā, Ņujorkā. Viņas starpdisciplinārā pētniecība pievēršas mediju materialitāšu vēsturei un filozofijai, un no tām izrietošajām tehnikām, tostarp to ietekmei uz miesiskumu digitālo attēlu laikmetā. Elizavetas esejas par laikmetīgo mākslu un vizuālo kultūru ir publicētas Artforum, BOMB Magazine, The Brooklyn Rail, Rhizome un citviet.

Un visbeidzot - sienas gleznojumā, kas ietver fragmentus no “Hamleta” adaptācijas scenogrāfiju zīmējumiem (Džeks Smits), izceļot “lendlordisma” jēdzienu kā “mūsu laika galveno sociālo ļaunumu” jeb maģiju, maksājot ziedojuma upuri par aizsardzību, lai tiktu atstāti mierā.

“Bez nosaukuma”, ap 1971. gadu, fragments / “Hamlets un lendlordisma mistērija”, ap 1971. gadu, fragments / No oriģināliem tintes uz papīra darbiem Autortiesības: Jack Smith Archive / Ar Gladstone Gallery Ņujorkā un Briselē laipnu atļauju

Jaunradīts sienas gleznojums ar zilu tinti (sadarbībā ar mākslinieci Rutu Martu Jansoni) ietver fragmentus no andergraunda leģendas un kvīru ikonas Džeka Smita bēdīgi slavenās “Hamleta” adaptācijas divu dažādu scenogrāfiju zīmējumiem, kuri ir palielināti un no jauna radīti uz galerijas sienas. “Hamlets izīrētajā pasaulē (fragments)” ir divdesmit septiņu minūšu garš kopums, kuru filmu restaurators Džerijs Tartaglija salicis no Jack Smith Archives atklātajiem materiāliem. Darbā izmantotas piecas ceturtdaļcollu skaņu lentes un četri 16 mm filmas ruļļi, kas datēti ar 20. gs. 70. gadu sākumu. Vadoties no Smita pierakstiem, Tartaglija rekonstrukcija var tikt uzskatīta par mākslinieka pēdējo, pēcnāves vārdu. Smita Hamlets atspoguļo viņa apsēstību ar “izīrēto pasauli” pēc izraidīšanas, kurā “vesela ģimene būs īpašumu lendlordi-mūsdienu karaļnams”. Darbs izceļ arī “lendlordisma” jēdzienu kā “mūsu laika galveno sociālo ļaunumu” un raksturo to kā sava veida “maģiju, piemēram, maksājot ziedojumu upuri dieviem par aizsardzību, lai tiktu atstāts mierā un varētu darīt visu, ko vēlies.” Šis, budžeta nosacījumu apstākļos atjautīgi (cerams) risinātais darbs, kalpo arī kā pagaidām vienīgā unikālās Džeka Smita daiļrades eksponēšana Latvijas kontekstā.

““Hamlets izīrētajā pasaulē” iesākas ar tumšu ekrānu un sagatavošanās skaņām, kā arī ar kādu Kabuki samisena mūzikas strinkšķināšanu. “Dzīvo?” Smits jautā, un pats sev atbild, “Šeit, laikam jau,” pirms piebilst, “varbūt es varētu sēdēt telefona kabīnē.” Šīs rindas tiek atkārtotas trīs reizes bez izmaiņām, un tām seko vēl viens jautājums (kurš arī tiek atkārtots trīs reizes): “Bet... kā gan es... samaksātu īri?” Paskaidrojoši nosaukumi, kurus papildina pēkšņi “Laimīgie mēs” no Hendeļa darba "Acis and Galatea", tiem seko uguņošanas šāviens, un pēkšņi Smita Hamlets piepilda ekrānu, novietots pret pagraba betona neizgreznoto sienu – uz tās ir vien zīmes, kuras vēstī “DZĪVOKLIS BEZ MĒBELĒM” un “ISTABAS”: tā ir izīrētā pasaule.

Tāpat kā ar sena artefakta atjaunošanu, intencionalitāte atkāpjas arhīva loģikas priekšā. Mēģinot radīt klasiska teksta sajukumu—projekts, kuru Smits pats pameta— “Hamlets izīrētajā pasaulē” nav dekonstrukcijas saglabāšana, bet gan atjaunošana.”

Dž. Hobermans

Džeks Smits (1932–1989) bija Ņujorkā dzīvojošs filmu veidotājs, fotogrāfs un aktieris, kurš pazīstams ar novatorisko ietekmi eksperimentālajā kino un performances mākslā. Visu mūžu Smits bija radikālas mākslinieciskās prakses īstenotājs, kurš apšaubīja vēlīnā kapitālisma ekonomiskos apstākļus, fiksētas dzimtes un seksualitātes definīcijas, kā arī pašas mākslas radīšanu un izplatīšanu. Smita prakse pārvērta pēckara Ņujorkas centra atliekas valdzinošas, eksotiskas fantāzijas un poliseksuālas politikas skatuvē. Strādājot ar trūcīgu budžetu un ignorējot kinematogrāfa konvenciju, Smita daiļrade radīja bakhanālijas, kas pārspēja camp kino un revolucionizēja amerikāņu kino. Viņa pazīstamāko filmu Flaming Creatures (1963) konfiscēja Ņujorkas Policijas departaments, un kailuma un neķītrības apsūdzību dēļ aizliedza visā ASV. Smits vairs nekad neradīja pabeigtu mākslas darbu. Viņa nākamā filma Normal Love (1963) tās izrādīšanas laikā tika bieži izgriezta, atkārtoti pārmontēta, un tai regulāri tika piešķirti jauni nosaukumi, kā Normal Fantasy, Exotic Landlordism of Crab Lagoon un The Great Pasty Triumph. Smita ietekme līdz šai dienai caurstrāvo eksperimentālo kino un performances mākslu ASV, un tā ir klātesoša Vorhola, Džona Votersa, Lorijas Andersones, Sindijas Šērmanes un neskaitāmu citu autoru darbos. 1998. gadā Laikmetīgās mākslas institūts/P.S.1 Museum izstādīja Jack Smith: Flaming Creature: His Amazing Life and Times, viņa darbu retrospekciju, kas pēc tam ceļoja uz Pitsburgu Pensilvānijas štatā, Bērkliju Kalifornijas štatā un Berlīni Vācijā.

Titulbilde: Kadrs no Esteres Kajemas video