Divi vakari Venēcijā, Ašenbahu meklējot
Gaidot paneļdiskusiju par Latvijas dalību Venēcijas mākslas biennālē
“Kad gribas redzēt kaut ko nesalīdzināmu, pasakaini neparastu, kur tad jādodas?
Nu taču skaidrs!”
Tomass Manns – “Nāve Venēcijā”, 1912. Citātu tulkojums – Valdis Bisenieks un Anda Kļaviņa.
Kā ar mākslu cieši saistītam cilvēkam man neklātos to atzīt, taču vizuālās mākslas darbi mani reti ir mudinājuši apmeklēt tajos attēlotās vietas. Gluži pretēji ir ar literatūru. Tā, piemēram, Tate Britain esmu daudzkārt aplūkojusi Tērnera gleznotās Lucernas kalnu virsotnes, bet nekad neesmu papūlējusies piestāt Lucernā, kaut Šveicē esmu bieži. Bet man pietika izlasīt īsu Somerseta Moema stāsteli par angli, kurš 1. Pasaules kara laikā Lucernā spiegojis vācu labā, lai es momentā aizrautos ar šo vietu un ieplānotu vizīti turp. Tāpat esmu ar svētbijību pētījusi un analizējusi Sezāna, Matisa un Pikaso saules pielietās kompozīcijas no Dienvidfrancijas, taču neesmu mēģinājusi uzmeklēt ieliņu līdzās Angļu promenādei Nicā, kur Matiss uzgleznoja vairākus no saviem šedevriem. Bet, aiz neko darīt pludmalē izlasot Skota Ficdžeralda “Ir maiga nakts”, pēdējos desmit gadus veltu šī reģiona izpētei. Martina Pāra krāsu fotogrāfijas no 80. gadu pludmalēm ir stiprinājušas manas antipātijas pret masu tūrisma vietām, bet pietika Mišelam Velbekam par sava romāna norises vietu izvēlēties banālu pludmali Lansarotē, lai šī sala iekļūtu manu sapņu ceļojumu listē.
Tāda sajūta, it kā mākslas darbs būtu labāks par realitāti, bet literatūra veicina interesi par īstenību.
Pirms šeit aprakstītā ceļojuma norises biju saistīta ar kompāniju, kuru vienoja interese par literatūru un filozofiju. Jaunie dzejnieki un tie, kas gribēja būt dzejnieki, jaunie filozofi un tie, kas gribēja būt filozofi, 1. ģimnāzijas absolventi, Latvijas Mākslas akadēmijas studenti, pa kādam “dzīves māksliniekam” u.c. tikās Teātra bārā un Bastejkalna Franču cafe, lai spriedelētu par dzīvi un mākslu un izklaidētos. Biju tikko atgriezusies no mākslas filozofijas studijām Londonā un uz brīdi šajā lokā radu intelektuālu rezonansi. No šīm aktivitātēm brīvajā laikā mēs daudz lasījām un skatījāmies kino. Bija pienākusi kārta filmai “Nāve Venēcijā”. Lukīno Viskonti absolūtais stils, Dērka Bogarta ģeniālā aktierspēle un Gustava Mālera 5. simfonijas emocionalitāte pārpludināja mūsu – jaunu cilvēku – prātus un dvēseles. Es tolaik līdz galam nesapratu, kāpēc Ašenbaha varonis dzenas pa Lido salas pludmali Venēcijā pēc izstīdzējuša poļu pusaudža, man tas likās sabojāti un apstiprināja jaunās pasaules kritiku par vecās Eiropas izvirtību, tomēr vienlaikus apzinājos, ka caur šo filmu mēs esam pieskārušies Absolūtajam. Tām eksistenciālajām ilgām, kas cilvēkam liek tiekties pēc skaistā un cēlā.
“Skaistums, kura vaigs liek mums degt sāpēs un cerībā.”
Neviens kino darbs ne pirms, ne pēc tam nav mani tā saviļņojis kā “Nāve Venēcijā”. Nākamajā dienā bibliotēkā atradu stāsta oriģinālu – Tomasa Manna noveli, kas tikko bija izdota latviešu valodā, un vienā rāvienā izlasīju, savukārt mans draugs Roberts bija uzracis pusi interneta par romāna un filmas tapšanas apstākļiem. Turpmākās nedēļas sarunas burbuļoja par šo tēmu. Tomēr aizkustinājums bija tik dziļš un neizdzēšams, ka nepietika to tikai izrunāt draugu lokā. Tikai līdzvērtīgi aizgrābjošs notikums realitātē varēja palīdzēt atgūt balansu. Izlēmām, ka uz nākamo Venēcijas mākslas biennāli brauksim kopā un uzmeklēsim Hotel des Bains, kur norisinājās šī stāsta notikumi.
Pienāca pavasaris, un es biju ieguvusi iespēju divas nedēļas pavadīt rezidencē Lugano. Pateicoties Raiņa un Aspazijas saistībai ar šo vietu, Latvijas valsts bija noslēgusi vienošanos ar institūciju Lugano par iespēju literatūras, mūzikas un mākslas praktiķiem un pētniekiem strādāt skaistā rakstnieka mājā burvīgajā Karonas (Carona) ciematiņā virs pilsētas. “Atrastās maizes mājā” (Casa Pantrova) bijām divatā ar nelaiķi saksofonistu Niku Gothemu. No rītiem modos ar viņa saksofona spēli, dienas pavadīju mākslinieku studijās, vakarā gatavojām vakariņas ar turpat savvaļā augošiem garšaugiem un klausījāmies trakotajā dzegužu kūkošanā. Tik daudz dzegužu vienuviet neesmu dzirdējusi nekur citur. Lija silts maija lietus, un daba pulsēja erotiskā ritmā. Līdzīgi kā “Nāve Venēcijā” galvenajam varonim Gustavam fon Ašenbaham vasaras tuvošanās Minhenē arī man šīs nedēļas Lugano bija burvīga priekšspēle tam, kas mani gaidīja Venēcijā.
Pēdējā nedēļas nogalē pie sevis uzņēmu draugu Robertu un savu vecomāti. Kopā ar viņiem un Niku pavadījām jautras dienas pie jauniepazītajiem Lugano draugiem. Vislielāko iespaidu uz mums visiem atstāja lībiešu izcelsmes medicīnas profesors Marsels Bertholds. Viņa viedā inteliģence un fascinējošais dzīvesstāsts saistīja mūs neaizmirstamās sarunās par vēsturi, medicīnu un mīlestību. Palikusi prātā arī kāda komiska epizode, kurā Niks, Tičīno reģiona sarkanvīna iesildīts, kanādieša relaksētībā apķēra godājamā profesora plecus ar vārdiem “Nu, kas ir, vecīt!” Mēs sastingām līdzīgi kā galminieki, kad Mišela Obama pretēji visiem etiķetes noteikumiem atļāvās spontāni apskaut Elizabeti II. Pēc pāris aukstu sviedru pilītēm pār mūsu pierēm profesors pieņēma viņam veltīto draudzības apliecinājumu aizokeāna stilā. Un mēs pārējie izplūdām homēriskos smieklos. Nākamajā dienā izlaiduši Niku un manu vecmammu Malpensas lidostā atceļam uz Latviju, mēs ar Robertu devāmies tālāk uz Venēciju .
“Jā, Venēcija! Lieliska pilsēta!
Pilsēta ar neatvairāmu pievilcību labi izglītotajiem gan ar savu vēsturi,
gan šodienas jaukumiem!”
Ak, Venēcija! Kur māksla un mīla satiekas. Pirmo reizi šeit biju medus mēnesī ar savu pirmo draugu. Mēnesi ceļojām pa dažādām vietām Itālijā, un mūsu ceļojums sākās Venēcijā. Kā jau ar mākslu saistītiem cilvēkiem pienākas, uzreiz devāmies uz Giardini – Venēcijas mākslas biennāles norises vietu. Un, kad bija jāizlemj, kur doties tālāk – uz Rialto, Svētā Marka laukumu vai mums tolaik nezināmo Lido salu, izlēmām par labu Lido. Mums patika turienes pludmale, majestātiskās ēkas no Grand Hotel ēras, diskrētie restorāni palmu pavēnī. Toreiz es vēl nebiju lasījusi un redzējusi “Nāve Venēcijā”, bet jutu, ka šī vieta ir dižu stāstu pārbagāta.
Foto: Anda Kļaviņa
Kļūstot par mākslas kritiķi laikrakstā “Diena” un dodoties Venēciju šajā saistībā, turpmākos gadus vienmēr apmetos uz šīs salas. Mana mīļākā viesnīca atradās uz klusas ielas paralēli galvenajai salas ielai. Katrs rīts sākās ar brokastīm dārzā, kur čurkstēja neliela barokāla strūklaka un kur, cauri koku lapotnēm izlaužoties, saules staru kūļi solīja karstu jūnija dienu. Kad citi mākslas jomas kolēģi no San Marko stāstīja par kanalizācijas smakām, ballētāju trokšņiem un tūristu masām jau no agra rīta, es klusēju – kā aristokrāts, kas sarunās ar citu sabiedrības slāņu pārstāvjiem nekad neizpauž savu dižciltīgo izcelsmi. Man patika pēc garajiem mākslas pārgājieniem un ballēm centrālajā Venēcijā atgriezties “savā” salā. Diskrēti, skaisti, komfortabli.
Tas bija laiks, kad Venēcijas biennāles vārds kaut ko nozīmēja tikai pašai mākslas pasaulei un nelielai, lai arī ļoti ietekmīgai saujiņai laikmetīgajā mākslā iesvētītajiem. Arī mans jaunais draugs Roberts, saistīts ar literatūru un izdevējdarbību, par mākslu zināja maz. Man bija liels uzdevums – iepazīstināt viņu ar laikmetīgo mākslu un Venēciju. Kopā plānojām apmeklēt “Nāve Venēcijā” vietas.
Laiks un konteksts bija ļoti simboliski: Gustavs fon Ašenbahs ierodās Venēcijā 1911. gadā Venēcijas biennāles atklāšanas laikā – jūnija sākumā.
Laiks un konteksts bija ļoti simboliski: Gustavs fon Ašenbahs ierodās Venēcijā 1911. gadā Venēcijas biennāles atklāšanas laikā – jūnija sākumā.
Un tieši Venēcijas biennāles piesaistītie tūristi bija viens no galvenajiem iemesliem (to viņam vēlāk atklāj angļu bankas klerks), kāpēc pilsētas vadība kavējās izziņot karantīnu holēras uzliesmojuma novēršanai. Netieši Venēcijas biennāle bija vainojama “Nāve Venēcijā” varoņa nāvē.
“Šī pilsēta – pa pusei pasaka, pa pusei slazds tūristiem,
– tās trūdošajā atmosfērā māksla ir plaukusi grezni
un mūziķi ir iedvesmoti iezūzinošām melodijām.”
Ierodoties vispirms devāmies uz Latvijas paviljonu kādā no centrālās Venēcijas vietām. Ginta Gabrāna veidotajā ekspozīcijā “Paraspoguļi” skatītājs piedzīvoja dažādus gaismas iedarbības efektus – no fizioloģiskā līdz izmainītas apziņas līmenim. Man un Robertam izstāde neko neizmainīja. Mazliet žēl, ka viņa pirmā nozīmīgā saskarsme ar laikmetīgo mākslu bija tik nepārliecinoša. Bet mēs bijām iemīlējušies, un tas ir kas vairāk par mākslu. Turklāt vēl jau priekšā visa nedēļa. Latvijas ekspozīcijām gadu gaitā izvēlēto mākslinieku darbi pārsvarā ir bijuši balstīti nevis uz vēsturiskā laika, kolektīvās zemapziņas vai mākslas mediju analīzi, bet gan uz lokālo mitoloģiju. Lai arī radies no vitālas, patiesas nepieciešamības, to ezotēriskais (vien šauram lokam atkodējamais) saturs šos darbus parasti darījis pārējai pasaulei nepieejamus un caur to neinteresantus. Kopš tās dibināšanas 1895. gadā pasaule brauc uz Venēcijas biennāli piedzīvot kopīgo – globalizēto laiku, nevis reģionālas īpatnības vai atsevišķu personību dīvainības. Nespēja iekļauties laikmetīguma diskursā kā simbolisks Latvijas pārkārtošanās statusa atspoguļojums. Steidzos uz Lido, lai uzrakstītu pirmo recenziju “Dienai”. Man bija skaidrs, ka “Venēcijas Lauva” Latvijai ‘nespīd’. To gan nerakstīju.
Togad Venēcijas lielo izstādi Arsenālā pirmo reizi tās vēsturē kūrēja amerikānis. Ričards Storss ir akadēmiski ievirzīts, augsti cienīts MoMA bijušais kurators. Akadēmisks “pareizums” izpaudās arī viņa atlasīto darbu kolekcijā. Stundām klīdām pa vairāk kā 40 hektāru lielo Arsenāla teritoriju, bet nekas no redzētā atmiņā nepalika. Atkal mazliet žēl, ka nespēju ievest Robertu laikmetīgās mākslas pasaulē efektīvākā veidā.
Tas, šķiet, bija pēdējais gads, kad Venēcijas biennāle varēja atļauties būt “neinteresanta” – runāt patiesību vispirms un izklaidēt pēc tam. Togad pieminēt Art Basel mākslas tirgu joprojām bija slikts tonis. Jau pēc diviem gadiem, pēc finanšu krīzes, vēji mainījās. Venēcijas biennāle bija spiesta kļūt daudz pielaidīgāka pret tirgu: tūristiem saprotamākas tēmas, lielāka mākslinieku izvēle saskaņā ar mākslas tirgus interesēm.
Tas, šķiet, bija pēdējais gads, kad Venēcijas biennāle varēja atļauties būt “neinteresanta” – runāt patiesību vispirms un izklaidēt pēc tam. Togad pieminēt Art Basel mākslas tirgu joprojām bija slikts tonis. Jau pēc diviem gadiem, pēc finanšu krīzes, vēji mainījās. Venēcijas biennāle bija spiesta kļūt daudz pielaidīgāka pret tirgu: tūristiem saprotamākas tēmas, lielāka mākslinieku izvēle saskaņā ar mākslas tirgus interesēm.
Vakarpusē saposušies devāmies uz daudzo valstu paviljonu atklāšanu Giardini. Sekojot iepriekšējās Venēcijas biennāles uzvarētājas franču mākslinieces Anetes Mesažēras dotajam tonim, togad arī citas lielvalstis piedalījās ar jaudīgiem mākslinieču projektiem. Vāciju pārstāvēja vācu mākslas pirmā lēdija Iza Genckena, Lielbritānijas paviljonā bija Treisijas Eminas intīmās atklāsmes, bet franču – Sofija Kāla ar tik pat personisku romantiskās dzīves analīzi. Ja atskatos uz šīm izstādēm pēc #metoo, šo mākslinieču drosme padarīt personisko par politisko togad bija vēl visai kautra. Ekspozīcijas bija piegludinātas, lai neteiktu akadēmiskas. Interesanti, ka tieši vēlākā mākslas tirgus ekspansija šīm un citām māksliniecēm deva to idejas fokusu un ekspresijas jaudu, kas liek par viņām domāt kā autonomām un brīvām. Liberālajai ekonomikai pieskaņotais galerists mākslinieka izaugsmē ir ieinteresēts daudz vairāk nekā patriarhālo autoritāšu sistēmu reproducējošais muzeja direktors.
Pašā vakarā pieņemšanas un balles pārceļas uz centrālo Venēciju. Spēj tik epastā piereģistrēt visus ielūgumus un pēc tam atrast norises vietas Venēcijas labirintos. Šovakar esam ielūgti uz Gugenheima muzeja rīkoto ballīti Pegijas Gugenheimas villā līdzās Lielajam kanālam. Amerikāņu mākslas patroni un patroneses žilbina ar saviem baltajiem zobiem, skaļi sasveicinoties ar kārtējo “Darling!” Terasē virs kanāla viz pērles, dienā nosauļotos plecus sedz zīda lakati un glāzēs tiek saskandināts smalks dzirkstošais vīns. Jūtu, ka mans draugs šajā nenoliedzami elites pasākumā jūtas mazliet samulsis, bet turas braši. Mākslas pasaule ir vienlaikus demokrātiska un elitāra. Tev ir jāspēj manevrēt abos līmeņos. Lai gan amerikāņu dominējošās balsis un skaļie smiekli var likties iebiedējoši, man patīk šī publika. Tā ir tieša, dziļi inteliģenta un daudz redzējusi. Jā, arī mākslas pasaulē valda zināma mode, aiz kuras var paslēpties, un tomēr māksla prasa kritisku, autonomu prātu.
Un tomēr māksla prasa kritisku, autonomu prātu.
Manas ugunskristības ar šādu publiku notika, kad kā pavisam jauna mākslas kritiķe biju uzaicināta uz vadošo rietumu pasaules muzeju konferenci pastāstīt par situāciju Latvijas mākslā pēc pievienošanās Eiropas Savienībai. Kopā ar Māru Lāci un Inetu Sipunovu no LNMM gatavoju prezentāciju, ierados Valensijā un nākamajā rītā devos uz Valensijas operas namu, kur konferenču zālē notika pasākums. Mani sirsnīgi sagaidīja, un pateica, ka man ir “special guest” statuss. Austrumeiropa toreiz vēl bija ziloņcilvēks, uz kuru visi gribēja paskatīties. Apsēdos vienā no pirmajām rindām. Pievērsu uzmanību dāmai no Viktorijas un Alberta muzeja, kas grasījās uzstāties pirms manis. Viņas meikaps un mati bija kā tikko no salona, pār kleitu skaists lakats, sasprausts ar dārgakmeņiem rotātu brošu. Bet es biju atbraukusi kā uz pasākumu vasaras kūrortā: džinsa svārciņos, blūzītē un iešļūcenēs. Reportāža par šo konferenci tika publicēta prestižajā The Art Newspaper, un tur es biju redzama stāvam uz podesta simtiem klausītāju priekšā kā mazs, brašs skuķēns, kas reklamē savu valsti un visu Austrumeiropu. Bet vispārsteidzošākais notika pēc tam: es nonācu visu šo muzeju vadītāju uzmanības lokā. Viņi bija kāri un uzmanīgi tvēruši katru manu frāzi un vārdu. Es tiku apbērta ar MoMA, Tate, Luvra, Gugenheima, Viktorijas & Alberta un neskaitāmu citu muzeju vadītāju vizītkartēm. Šie kontakti man kā jaunai mākslas kritiķei atvēra durvis vēl gadiem uz priekšu. Turklāt man prātā bija iespiedies kādas amerikāņu paziņas teiktais, kad satraucos, ka nav līdzi atbilstošu drēbju galā vakariņu apmeklējumam: “Ah, don’t you worry about that. You are young!”
Un Roberts šovakar ir jauns, stalts, izskatīgs. Pie sevis nodomāju, ka Gugenheima dāmām – estētēm – tīri labi patīk paskatīties uz tik simpātisku jaunekli. Izvadāju Robertu pa Pegijas Gugenheimas villu un izstāstu vēsturi. Villa šobrīd piedzīvo atjaunošanas darbus, vairāki Gugenheimas kolekcijas šedevri, t. sk. Džeksons Polloks nav pieejami. Nakts ir maiga, Venēcija svin dzīvi, dodamies dziļāk Akadēmijas salas skvēros.
Foto: Anda Kļaviņa
Nākamajā rītā āra kafejnīcā tuvu Arsenālam satiekam Latvijas delegāciju. Sintija un Eva sūc Aperol Spritz jau pirms 11.00. Mākslas publikas liberālās izpausmes atstāj iespaidu uz Robertu. Saņemam apdeitu par visiem atklāšanas nakts piedzīvojumiem. Kāda dalībniece bijusi tik noreibusi, ka iekritusi kanālā pie Rialto tilta. Katru biennāli ir dzirdēti līdzīgi leģendāri stāsti par cienījamiem māksliniekiem: “Sarmas zaļās bikses”, “Andra pelde”, “Oļģerta kritiens”. Kas notiek Venēcijā, paliek Venēcijā.
Latvijas mākslas scēnai Venēcijas biennāle bija pirmā līdztiesīgā dalība starptautiskajā mākslas apritē. Mākslinieku ‘noraušanās’ ir saprotama un pieņemama.
Latvijas mākslas scēnai Venēcijas biennāle bija pirmā līdztiesīgā dalība starptautiskajā mākslas apritē. Mākslinieku ‘noraušanās’ ir saprotama un pieņemama.
Izstaigājuši vēl dažu valstu paviljonus, kas izkaisīti pa visu Venēciju, atgriežamies Lido, lai pārģērbtos vakara drēbēs, dotos pastaigā pa slaveno krastmalas promenādi un satiktos ar Ašenbaha garu. Iepriekšējos gados esmu daudz staigājusi pa Lido, un ar lielu pārliecību vedu Robertu uz Hotel des Bains, par kuru zinu, ka tur norisinājās “Nāve Venēcijā” darbība. Tuvojoties tās zaļganpelēkajai fasādei, šķiet, ka mūsu gaita palēninās. Liekas, ka dzirdu Robertu elpojam, un viņa plauksta manējā ir mazliet mikla. Mūs vieno dzīva iztēle un dziļa bijība pret skaisto. Des Bains veras Adrijas jūras ūdeņos Titānika senatnīgajā majestātiskumā. Jūtamies kā svētceļnieki, kas tuvojas tā svētā skulptūrai, kura dēļ mērojuši simtiem kilometru. Te ir tie pakāpieni, pa kuriem iedvesmas meklējumos ir kāpis Tomass Manns, te – koku pavēnis, zem kura garīgo un fizisko atpūtu alka Gustavs Mālers (romāna galvenā varoņa iedvesma), te – logi, pa kuriem iztālēm savu mīļoto Tadžio vēroja Gustavs fon Ašenbahs. Viesnīcas pagalms ir kluss un diskrēts, bet tā vien liekas, ka aiz vienas no portika kolonnām pavīd Belle Epoque dāmas kleitas šleipe un tūlīt mums garām paskries kāds augstdzimušu slāvu bērnu bariņš – gluži kā Viskonti filmā. Laiks te ir apstājies. Paceļu galvu augšup – lūk, slēģi, kurus atverot, Ašenbahs, pēc īsa šaubu mirkļa atgriezies viesnīcā, laimīgs pludmalē ierauga Tadžio stāvu.
“Ašenbahs pavērās ārā, rokas klēpī salicis,
apmierināts būt atpakaļ. Viņš grozīja galvu par savu vieglprātību,
par savu kaislību nepazīšanu.
To viegla puvuma smaržu, no kuras pirms tam viņš centās aizbēgt,
viņš tagad ieelpoja ar dziļiem, viegli sāpošiem elpas vilcieniem.”
Bet pirms esam pievērsuši portjē uzmanību, es saminstinos. Vai tiešām šī ir īstā viesnīca? Vai tiešām slēģu dizains ir tas pats? Romānā taču minēts arī Hotel Excelsior. Arī Roberts pēkšņi vairs nav drošs. Stāvam pie kāda ziedoša krūma un salīdzinām atmiņas. Viesnīcas āriene filmā “Nāve Venēcijā” mums atmiņā palikusi citāda. Līdzīgi kā citās reizēs, kad varētu tikai pajautāt, mums tomēr ir vieglāk mērot pāris kilometrus tālāk pa pludmales ceļu līdz Hotel Excelsior un pārliecināties pašiem. Vakars ir silts, mums patīk būt kopā, ejam viegla satraukuma un intrigas pārņemti. Pa gabalu ieraugu Excelsior viesnīcas pludmales saulessargu un nojumju zilganbaltzilo strīpu rakstus un saku Robertam: “Ir! Šī ir īstā vieta.” Lai gan tikpat informēts, cik es, Roberts uzticas manam spriedumam. Tomēr, pienākuši tuvāk viesnīcai, saprotam, ka nē, tās āriene ir vēl atšķirīgāka no tās, kas redzama filmā. Uz mirkli pat pieļaujam domu, ka ir vēl kāda trešā, mums nezināma viesnīca. Un jau atkal tā vietā, lai viesnīcas recepcijā noskaidrotu vēsturisko patiesību, mēs spītīgi to vēlamies izdibināt pašrocīgi. Viesnīcas lobija dizains ir ļoti šiks, gribētos palikt uz dzērienu, bet mums ir rezervēts galdiņš restorānā Lido centrā. Pa viesnīcas Excelsior privāto kanālu aizbrauc Riva motorjahta ar vakariņām uzpostiem elegantiem ļaudīm. Pat motora rūkoņa skaļumā nepārspēj amerikāņu balsis. Dodamies atpakaļ uz Lido centru.
Pēc vakariņām pievienojamies toreizējās Latvijas Kultūras ministres Helēnas Demakovas kompānijai uz dzērieniem kādā Lido restorānā. Sarunās kultūras un intelektuālās vēstures pasāžas mijas ar prognozēm par valsts attīstību jaunievēlētā prezidenta Valda Zatlera vadībā. Padzirdu, ka Ojārs Pētersons min kaut ko par “Nāve Venēcijā” norisi Lido salā. Abi ar Robertu spicējam ausis, vai neatklāsies patiesība par to, kurā tad viesnīcā īsti norit romāna darbība. Bet sarunas pavediens apraujas. Turklāt ceļošanas pieredze man ir iemācījusi ļoti kritiski attiekties pret citu sniegtu informāciju; dažkārt tieši visautoritatīvākie cilvēki var sarunāt vislielākās blēņas.
Ceļošanas pieredze man ir iemācījusi ļoti kritiski attiekties pret citu sniegtu informāciju; dažkārt tieši visautoritatīvākie cilvēki var sarunāt vislielākās blēņas.
Tagad liekas komiski, bet toreiz mums abiem bija neērti atzīt, ka meklējām un neatradām “Nāve Venēcijā” vietu. Latvijas intelektuālā vide, kā mums liekas, var būt nežēlīgi sarkastiska pret tiem, kas “nezina”. Atgriežoties viesnīcā un ielūkojoties epastā, mūs sagaida necerēta veiksme: ielūgumā uz Holandes paviljona atklāšanas ballīti melns uz balta teikts, ka rītvakar tā notiek Hotel des Bains. Lūk, mūsu otrā iespēja noskaidrot patiesību!
No rīta atkal satiekam Sintiju un Evu Aperol Spritz kompānijā. Šoreiz arī mēs pievienojamies šim brokastu rituālam “a la Venēcijas biennāle”. Viņas atgūstas no (kārtējās) lielās atklāšanas balles. Esot uzstājušies Sizzy Sister. Es tādus nezinu. Bet tad vārds pa vārdam sarunas gaitā noskaidrojas, ka tie tak būs bijuši Scissor Sisters – tolaik kulta statusā esošā Ņujorkas geju scēnas poproka grupa. Pie viņu enerģiskajiem ritmiem, optimistiskās scenogrāfijas un solista spiedzošā falseta “ģībst” visi – no Gugenheimas villā redzētajām mākslas patronesēm un kulta kuratora Hansa Ulriha Obrista līdz tādiem kā es. Sintija svētā neziņā rausta plecus, un viņas Sizzy Sister tuvāko laiku kļūst par humorīgi ķircinošu epitetu situācijai, kad cūkām tiek mestas pērles. Mums diemžēl šis piedzīvojums gājis secen, Ašenbahu meklējot.
Hotel des Bains / Venēcija. Foto: Andris Brinkmanis
Vakarpusē jau ar zināmu ierastību dodamies uz Hotel des Bains. Šoreiz mūsu jutekļi nav tik sastinguši, bet jāatzīst, mēs abi esam gatavi kaut kam brīnumainam. Ieejot viesnīcas vestibilā, mums top skaidrs, ka esam īstajā vietā. Šķērsojam lielo halli, kurā Ašenbahs pirmo reizi ieraudzīja un turpmāk vēroja Tadžio.
“Telpā valdīja svinīgs klusums, ar ko lepojas lielās viesnīcas.
Viesmīļi staigāja nedzirdamiem soļiem.
Tējas trauku iešķindēšanās, pusčukstus teikts vārds
– tās bija vienīgās skaņas.”
1911. gadā, kad tapa romāns, Hotel des Bains bija svaigi uzbūvēts. Viesnīca bija modernitātes un luksusa iemiesojums. Tagad baltie krēslu apvalki liekas padiluši, lai arī pie lifta joprojām stāv portjē sarkanā divrindu pogu frakā, pats lifts izskatās pēc retro atrakcijas, terase, uz kuras Ašenbahs malkoja portvīnu, ir noskretusi, daudzviet lobās nost apmetums. Jau no pirmā mirkļa tās liekas kā atvadas, ne jauns sākums. Bet mēs ar Robertu esam laimīgi. Iespēja pievērst skatienu šiem mēmajiem artefaktiem, pieskarties vietai, kur Manna, Mālera, Ašenbaha dvēsele atrada piepildījumu, ir šī brauciena kulminācija. Vakara namamāte ir Nīderlandes paviljona kuratore Marija Hlavajova. Salonmākslas vietā Nīderlande šogad ir izvēlējusies “kritisku intervenci” ar nosaukumu “Pilsoņi un subjekti”. Vēl pirms migrācijas viļņa Hlavajova, pati būdama imigrante no Slovēnijas, kopā ar māksliniekiem pētīja, ko valstij nozīmē uzņemt iedzīvotājus no citām kultūrām. Pirms tam viņas izdoto tekstu katalogu izlasīju no vāka līdz vākam un atpakaļ. “Uzņemt imigrantu nozīmē ne tikai prasīt viņam apgūt valsts kultūru, bet arī uzņemošajai valstij apgūt imigranta kultūru,” spilgti atceros saules pielieto vilciena vagonu, lasot šo radikālo frāzi. Pēc nesenajām kritiskās teorijas studijām Londonā es šobrīd esmu visas savas frekvences noregulējusi uz to, lai uztvertu veidus, kā māksla var kalpot par sociālpolitisku pārmaiņu līdzekli. Turklāt jūtu solidaritāti ar tādiem kuratoriem kā Hlavajova viņas centienos integrēt Austrumeiropas mākslu rietumu pasaules kanonā.
“Bet burvīgs bija arī vakars, kad parki saldi smaržoja,
augšā zvaigznes gāja rotaļās un vīna tumšā jūra,
klusi murminot, runājās ar dvēseli.
Tāds vakars solīja vēl vienu laisku dienu
un neskaitāmas brīnišķīgas nejaušību iespējas tepat tuvumā.”
Kritiskās mākslas elite dzīvi sarunājas un diskutē. Citos apstākļos arī es mestos iekšā šajās sarunās. Bet šovakar… Šovakar es domāju par Ašenbahu. Šī kastaņu aleja zem terases taču ir tā vieta, kur pirmo un vienīgo reizi Tadžio uzsmaida Ašenbaham. Un viņš, mīlas apskurbis, sacer vārdus, kurus nākamajā tikšanās reizē viņam noteikti pateikts: “Tu nedrīksti tā smaidīt! Dzirdi, tā nevienam nedrīkst smaidīt!” Un pēc mirkļa: “Es mīlu tevi!” Viesmīlis pienes Prosecco glāzes, bet mēs esam pārāk saviļņoti, lai iedzertu.
Man līdzi ir fotoaparāts, bet vēlāk, pārskatot negatīvus, izrādās, ka vienīgā bilde, ko tovakar esmu uzņēmusi, ir Roberta portrets uz terases. Tas ir tik liels tuvplāns, kas viņa seja ir spokaini izgaismojusies, ilustrējot tā vakara nerealitātes sajūtu.
Mēs varētu palikt ilgāk, izstaigāt viesnīcu, bet Ašenbaha ilgu aura te ir tik spēcīga, ka dodamies prom, lai mazinātu spriedzi. Varbūt arī vēlamies izvairīties no tā, ka pārāk liela realitātes iejaukšanās varētu sabojāt to priekšstatu par šo vietu, ko vēlamies paturēt savā iztēlē.
Foto: Anda Kļaviņa
“Iekāre ir nezināšanas iznākums.”
Pēc tam gan sevi tirdījām, kāpēc aizgājām tik ātri. Jo priekšnojauta par atvadām izrādījās pamatota. Pēc pāris gadiem parādījās ziņa, ka Hotel des Bains tikšot pārveidots par luksusa rezidenču kompleksu. Līdzīgi kā Grand Hotel du Cap Martin pie Monako, Grand Hotel San Pellegrino u.c. arī šis lielais Belle Epoque kuģis aizpeld nebūtībā līdz ar stāstiem, ko glabā.
Pēc dažām dienām no Venēcijas aizbraucām klusi. Ne kā Gustavs Mālers, ko Tomass Manns sastapis vilcienā no Venēcijas “nelaimīgi ierāvušos kupejas stūrī izmisumā, ka viņam jāaizbrauc no vietas, kas viņu dara laimīgu.” Tomēr arī mēs bijām mainījušies. Mēs tapām iesvētīti tajā, ko savam mīļotajam pirmsnāves atklāsmē vēlējās pateikt fon Ašenbahs: ka ceļš uz skaisto ir ceļš uz bezdibeni. Tā ir bezgalīga ilgošanās, kas nepazīst ne mēra, ne morāles. Un tomēr tieši šī ilgošanās ir tā, kas aizved pie ‘zināšanām.’
Ar Robertu ceļi jau sen kā šķīrušies, bet šie divi vakari Venēcijā, Ašenbahu meklējot, ir viens no skaistākajiem mūsu kopīgajiem piedzīvojumiem. Laikmetīgo mākslu viņš neiemīlēja. Starp citu arī Gustavs fon Ašenbahs Izstādi, kā biennāli dēvē novelē, tā arī neapmeklē. Pēc pāris gadiem dzīve man parādīja, ka vieta, kur man meklēt savu ‘Tadžio’ ir cita. Venēcijā vairs neesmu atgriezusies.
“Tikai šī vieta varēja viņu atmaidzināt, nomierināt viņa gribu, darīt viņu laimīgu.”
P.S. Mēnesi pēc Venēcijas apmeklējuma Roberts saņēma zvanu no American Express. Kāds bija mēģinājis noņemt naudu no Roberta kartes vienā no Venēcijas tratorijām, ko apmeklējām. Tā teikt: ar mīlestību no Venēcijas.
Pārpublicēts ar portāla celojumapiezimes.lv atļauju
