Iziešana ārpus telpas
Starp klātieni un digitālo
2020. gada nogalē Financial Times publicēja rakstu “Mākslas tirgus: pareģojumi 2021. gadam” (Art Market: Predictions for 2021). Tā pirmais teikums vēstīja, ka galvenais, ko pēdējie 12 mēneši mums ir iemācījuši, – vairs neeksistē tāds vārdu salikums kā “paredzams gads”.
Daudzas nozares kopš 2020. gada sākuma līdz pat šodienai ir piedzīvojušas izaicinājumu un pārmaiņu periodu, jo pandēmija radīja jaunas un negaidītas prasības. Izmaiņas piedzīvoja arī pasaules mākslas profesionāļi – izsoļu nami, galerijas, mākslas dīleri un mākslas ikgadējie tirgi, tāpat arī tādas valsts finansētās mākslas organizācijas kā muzeji un biennāles.
Šis laiks bijis grūtību pārpilns. Lai izdzīvotu, nozarēs tika rasta iespēja pārstrukturēšanai un inovācijai, institūcijas bija spiestas meklēt jaunus darbības veidus un līdz ar to arī jaunas metodes. Neiztika arī bez darbinieku skaita samazināšanas, kas jo īpaši skāra muzejus un mākslas dīlerus. Daudzas organizācijas pat izvēlējās pārtraukt savu darbību, piemēram, Marian Goodman galerija Londonā, Gavin Brown galerija Ņujorkā vai Gagosian galerija Sanfrancisko. Apvienošanās un sadarbība bija procesi, kuri spēcīgi iezīmējās gan mākslas tirgu, gan galeriju, gan izsoļu namu darbības politikā.
Pandēmijas notikumu ietekmē tirgus mainījās, jo institūcijas apmeklētājiem tika īslaicīgi slēgtas un pasākumi tika atcelti; organizācijas bija spiestas pārskatīt savus uzņēmējdarbības modeļus, lai pielāgotos jaunajai ekonomiskajai realitātei. Pārstrukturēšanās primāri tika saistīta ar ievērojamu un intensīvu digitālo stratēģiju ieviešanu. Patiesību sakot, digitālā pasaule izvērsās par galveno glābiņu noturēt to, kas glābjams, kā arī uzturēt dzīvi ne tikai kaut cik pierastā, bet arī globālā ritējumā. Tas viss tika darīts, lai izdzīvotu, saglabātu identitāti, attiecības, protams, arī pārdošanas rādītājus un ieņēmumus, bet galvenais – lai saglabātu komunikāciju.
2021. gada laikā klātiene tomēr atgriezās, lai arī digitālā pasaule saglabāja savu nozīmi ikdienas darbību realitātē. Un kā uzsver Arts Economics dibinātāja Klēra Makendrū (Clare McAndrew): “Tā kā arvien vairāk mākslas tiek pārdots virtuālajā tiešsaistē un ārpus tradicionālās galeriju sistēmas, tad ir jāuzsver arī tiešsaistes izšķirošā loma mākslinieku karjeras veidošanā un pārvaldībā.”
Ne velti tieši šogad visskaļāk tika apspriesta NFT māksla; virtuālā tirdzniecība un komunikācija tikpat intensīvi turpinājās paralēli klātienes pasākumiem, un attālinātais darba režīms saglabājās kā jau ierasta sadarbības forma, iezīmējot arī globālās vides aizsardzības prakses.
***
Kā norādīts Klēras Makendrū pētījumā The Art Basel and UBS Global Art Market Report, tad 2020. gada laikā mākslas tirgus ietvaros pārdošanas apjoms samazinājās gandrīz par trešdaļu, ja salīdzina ar pirmspandēmijas gadiem. Iepriekšējā gada nogalē ar bažām tika apspriests, vai 2021. gads būs gatavs atsākt mākslas tirdzniecību klātienē. Un ne bez pamata, jo pavasarī notikumu kalendārs joprojām bija traucēts un daudzi mākslas tirgus pasākumi arvien tika pārcelti.
Edith Karlson, 'Good, Bad, Ugly', 2021, autortehnika, Temnikova&Kasela galerijas stends Art Basel 2021
Edith Karlson, 'Good, Bad, Ugly', 2021, autortehnika, Temnikova&Kasela galerijas stends Art Basel 2021
Pateicoties 2021. gada vidus un otrās puses mainītajiem brīvās pārvietošanās noteikumiem un pulcēšanās ierobežojumu mīkstināšanai, mākslas tirgi atsāka organizēt fiziski apmeklējamus pasākumus. Tas radīja sajūtu, ka pazīstamā un pirms pandēmijas tik ierastā mākslas tirdzniecība klātienē ir atgriezusies un ir ļoti vajadzīga. Tas uzlaboja arī biznesa rādītājus un pat aizveda līdz jauniem pārdošanas rekordiem.
Pandēmijas laiks atnesa daudz jaunu un dažādu atskārsmju un pārdomu, kad, piedzīvojot mājsēdes režīmus un iegūstot laiku būšanai ar sevi, piemēram, kolekcionāri atzina, ka dzīves palēnināšanās ir palīdzējusi padziļināt zināšanas mākslas izpratnē, bet svarīgi, ka šis periods esot aktīvi izmantots mākslas un ar to saistīto procesu apgūšanai. Tas arī licis novērtēt laiku, kad mākslu varēja apskatīt klātienē, tāpēc, kad 2021. gada bija iespēja fiziski apmeklēt tādus visiem labi zināmus mākslas tirgus kā Art Basel Honkong, Frieze New York, Art Basel, Frieze London, FIAC! vai Art Basel Miami Beach, tad atkalredzēšanās bija atsaucīga un iedvesmojoša. Ne velti mākslas eksperts Brets Sokols 2021. gada novembrī, rakstot izdevumam The New York Times par Art Basel Miami Beach, izteicās: “Pasākums ir mazāks, bet absolūti gatavs ballītei.”
Dzīves palēnināšanās ir palīdzējusi padziļināt zināšanas mākslas izpratnē.
2021. gads ir bijis tāds kā tranzītlaiks starp klātieni un digitālo pasauli. Mākslas tirgus organizatori paralēli fiziski notiekošajiem mākslas tirgiem organizēja arī virtuālās klātesamības iespējas gan mākslas darbu apskatei, gan to iegādei. Arī atsevišķas paneļdiskusijas tika jau laicīgi ierakstītas un piedāvātas apskatei mākslas tirgu mājaslapās.
Jāatzīmē, ka 2021. gada laikā mākslas meses izgāja ārpus sienām gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Sākot ar Frieze New York, kas šogad notika kultūras centrā The Shed Hudzonjardas rajonā, nevis, kā parasti, Rendelas salā uzstādītajā pagaidu teltī. Pasākumā piedalījās vien 60 galerijas, bet sadarbībā ar citām The Shed tuvumā patstāvīgi esošajām galerijām veidojās pasākums pasākumā. Tā saucamā iziešana ārpus sienām tika piedzīvota arī London Frieze ietvaros, kad Londonas Korkstrītas galerijas kļuva par daudzfunkcionālu mākslas tirgus papildus telpu jau ierastajām Rīdžentparka pagaidu teltīm, kur parasti norisinās London Frieze. Tāds mākslas tirgus koncepts iezīmēja svarīgu gada tendenci – pasākumam veidot spēcīgāku saikni ar vietējo auditoriju un veicināt skatītāju daudzveidību.
Daži mākslas mešu organizatori saprata, ka ir arī vidusceļš starp fiziski apmeklējamo un virtuālo notikuma versiju. Piemēram, Briseles Brafa Fair veidotāji 129 izstādes dalībniekus izlika 38 dažādās pilsētās un 14 dažādās valstīs. Turklāt Brafa Fair nodrošināja arī mājaslapu, kur visi mākslas darbi bija redzami tiešsaistē. Copenhagen Chart un Nada Miami mākslas tirgi arī eksperimentēja ar norises vietu, noorganizējot ekspozīcijas dažādu pilsētu galerijās un apvienojot tās ar savstarpēji saistītiem pasākumiem.
Kris Lemsalu, 'HOLY HELL O', 2018, autortehnika, Temnikova&Kasela galerijas stends Art Basel 2021
Tāds piegājiens mākslas meses pasniegšanai publikai savā veidā sāka nojaukt robežas starp komerciālo, lielo šovu un atsevišķajām galerijām, paralēli organizējot arī tādus pasākumus kā galeriju nedēļas nogales vai mākslas nedēļas. Tas lika vairāku mākslas komercnišu robežām pabalēt, iziet no ierastajiem rāmjiem, iznest mākslu publiskajā telpā, kā arī veidot spēcīgāku saikni ar plašāku auditoriju. Savā veidā tieši tā ikgadējie mākslas tirgi pierādīja sava zīmola, patērētāju tīkla un organizatorisko spēju stiprumu.
Runājot par tematiku, kuru šķetināja 2021. gada mākslas mesēs piedāvātie mākslinieki, tad nevar nepieminēt iepriekšējo gadu kustības #MeToo un Black Lives Matter uzjundītos jautājumus, piedāvājot interesentiem daudz vairāk sieviešu mākslinieču darbus, darbu vēstījumā runājot par rasu līdztiesību un iezīmējot vairākus citus sociālās tematikas jautājumus, piemēram, minoritāšu un subkultūru tiesības un jaunās ētikas veidošanos. Nepalika neapspriesta arī globālās sasilšanas problemātika, tāpat arī cilvēces izcelsme, genoms un autentiskuma loma pasaules veidošanā.
Piemēram, Olga Temņikova savā Temnikova & Kasela galerijas stendā Art Basel runāja par feminisma naratīvu, bet Frieze London ekspozīcijā pievērsās ģimenes un vardarbības diskursam. Ne velti Art Basel ietvaros notiekošajā Photo Basel 2021 Latviju pārstāvēja ISSP galerijas fotogrāfes Iveta Gabaliņa un Kristīne Krauze–Slucka, vēstot par vienu no dimensijām globālās sasilšanas problemātikā. Savukārt Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, piedaloties Bāzeles June Art Fair 2021, kas notika Art Basel laikā, izstādīja Amandas Ziemeles un Darjas Meļņikovas darbus, kuri vēstīja par iekšējo sajūtu nepieciešamības, eskeipisma un telpas paralēlēm.
Darjas Meļņikovas darbi, kim? galerijas stends June Art Fair 2021
Runājot par galeristiem un mākslas dīleriem, tad te atkal tiek atzīts, ka pandēmijas periods ir bijis laiks, kas ļāvis atbrīvot telpu stratēģiskākai biznesa domāšanai un izvērtēt, kuras izstādes būtu nododamas publiskai apskatei. Jauninājumi galeriju darbības politikā tika ieviesti arī to konceptuālajos risinājumos un sadarbību jomā. Galerijas apvienoja spēkus gan savstarpēji, gan individuāli, sadarbojoties ar citiem mākslas dīleriem.
Pandēmijas periods ir bijis laiks, kas ļāvis atbrīvot telpu stratēģiskākai biznesa domāšanai un izvērtēt, kuras izstādes būtu nododamas publiskai apskatei.
Jau paralēli tādām pastāvošajām apvienībām kā Society of London Art Dealers vai Art Dealers Association of America 2021. gada otrajā pusē tika dibināta Starptautiskā galeriju alianse IGA (International Galleries Alliance). Abas iepriekš minētās apvienības ir vairāk lokālas un rietumnieciskas nekā starptautiskas, tāpēc IGA ir nozīmīgs solis globālā galeriju sadarbībā un atbalstā. Apvienības biedri uzsver, ka jautājumi par ekosistēmu kopumā ir svarīgāki par mākslas mešu nākotni. IGA tika dibināta arī, lai lobētu mākslas izglītību. Organizācijas biedri atzīmē, ka ģeogrāfiskās un ekonomiskās atšķirības starp jau esošajām galerijām parāda, ka šobrīd sasniegt oglekļa neitrālu darbību noteiktās jomās nav visiem iespējams, tomēr tas ir tik būtiski, īpaši domājot ilgtermiņā. Par diskusiju tēmām joprojām tiek runāts, taču priekšplānā ir vides jautājumi, tiek diskutēts par virtuālajām izstādēm, notiek sarunas par decentralizētām pārdošanas platformām un attiecībām starp galerijām, mākslas gadatirgiem un izsoļu namiem.
Ģeogrāfiskās un ekonomiskās atšķirības starp jau esošajām galerijām parāda, ka šobrīd sasniegt oglekļa neitrālu darbību noteiktās jomās nav visiem iespējams, tomēr tas ir tik būtiski, īpaši domājot ilgtermiņā.
Galeriju un mākslas dīleru sadarbība un apvienošanās iezīmējās arī citos veidos, piemēram, Levy Gorvy galerija, kas jau sākotnēji ir mākslas dīleres Dominikas Levi un mākslas tirgus eksperta Breta Gorvi apvienība, izlēma sadarboties ar vēl diviem citiem spēcīgiem mākslas dīleriem – Žannu Grīnbergu Rohatinu un Amāliju Daijanu , izveidojot LGDR. Tāds lēmums tika pieņemts, meklējot atbildes uz jautājumu – kā Levy Gorvy galerijām palikt aktuālām, ņemot vērā pasaulē notiekošās izmaiņas? Kā saka pati Dominika Levi, tad apvienošanās, protams, samazina izmaksas, taču Levy Gorvy joprojām atrodas Londonā, Parīzē, Ņujorkā un Honkongā, tāpēc uz nekustamo īpašumu taupīts netiek. Apvienošanās vairāk attiecas uz tēriņu apdomību – visiem nav jādodas uz vienu un to pašu vietu vienlaikus, jo katrs no partneriem atrodas savā mākslas pasaulei nozīmīgā vietā, un darbs var ritēt bez fiziskas kopā būšanas.
LGDR apvienība atspoguļo vēl citu spēcīgu pēdējā gada tendenci – sieviešu izlaušanos cauri maskulīnajai mākslas profesionāļu dominancei, taču Dominika Levi cenšas neuzsvērt sieviešu pārsvaru apvienības sastāvā un pamatoti noraida jebkādus sadarbības pieejas sievišķos aspektus. “Mēs visi vienkārši esam ļoti ambiciozi,” viņa pārliecinoši saka.
Iveta Gabaliņa darbs no sērijas "Mana roka ir siltāka par Sauli" (2019) unikāla fotogramma, Basel Photo 2021
***
Izsoļu nami visa gada garumā izmantoja jaunās tiešsaistes tehnoloģijas, tomēr intensīvi strādāja arī pie pircēja klātbūtnes. Nesenā intervijā žurnālam Bloomberg Markets Gijoms Čeruti, Christie's izpilddirektors, sacīja, ka izsoļu nami 2020. gadā piedzīvoja grūtības, jo “bija ļoti liels pieprasījums, bet piedāvājums bija komplicēts”. Citiem vārdiem sakot, mākslas kolekcionāri nelabprāt pārdeva savus darbus neprognozējamajā finanšu periodā, bet pircēji, visticamāk, meklēja iespējas kolekcionēt, izmantojot ekonomiskās situācijas potenciālos satricinājumus. Situācija esot mainījusies 2021. gadā, uzplaukstot NFT mākslas tirdzniecībai un Āzijas pircējiem uzrādot vēsturiski augstāko interesi par laikmetīgās tēlotājmākslas un luksusa kategorijas mākslas darbu piedāvājumu.
2021. gada otrajā ceturksnī atgriezās arī cits būtisks izsoles formāts: viena īpašnieka kolekcijas izpārdošana, kas atklātā tirgū ļāva nonākt pasaules bagātās elites krājumiem, bieži vien pēc gadu desmitiem ilgas slepenības. Šīs izsoles palīdzēja ievērojami palielināt izsoļu namu apgrozījumu un ienākumus, liecinot par uzticības atgriešanos pret izsoļu namiem kā mākslas pasaules augstākā līmeņa pārdevējiem.
Pēc tirdzniecības tempu samazināšanās līdz ar pandēmijas uzliesmojumu, atlabšana tika paredzēta, bet neviens negaidīja, ka tā notiks jau 2021. gadā un ar tik labiem rezultātiem. Balstoties uz Artmarket.com dibinātāja un nodaļas Artprice izpilddirektora Tjerī Ērmana pētījuma The Contemporary Art Market Report 2021 datiem, šī gada globālais apgrozījums izsoļu namu laikmetīgās mākslas tirdzniecībā ir gandrīz dubultojies, uzstādot jaunu rekordu, kas ilustrē mākslas tirgus milzīgo noturību, kā arī atspoguļo mākslas tirgus izaugsmi, attīstot virtuālās tiešsaistes tirdzniecības iespējas un auditorijas paplašināšanos.
Līdzīgi kā atsevišķām galerijām, arī izsoļu namiem radās ideja par sadarbību dibināšanu. Piemēram, 2021. gada otrajā ceturksnī Phillips par gada ienākumu pieaugumu par 34% var pateikties sadarbībai ar Londonā bāzēto Ķīnas izsoļu namu Poly un kopā rīkotajām modernās un laikmetīgās mākslas vakaru izpārdošanām.
Tas norāda uz zīmīgo 2021. gada mākslas tirgus uzplaukumu Tuvajos austrumos un Āzijā, kā arī tieši uz Honkongas pozīciju nostiprināšanos mākslas tirgū. Pateicoties Christie’s, Sotheby’s un Phillips iniciatīvām, bijusī britu kolonija uzrādīja neticamus mākslas darbu pārdošanas rezultātus. Jau 2020. gadā otrajā pusē Ķīna, Taivāna un Honkonga uzrādīja spēcīgu izaugsmi mākslas darbu tirdzniecībā, bet 2021. gads pierādīja vēl augstākus rādītājus.
Fakts, ka Honkongā tagad atzīst Rietumu mūsdienu mākslas brīnumbērnus, ir nozīmīgs pagrieziena punkts visas pasaules laikmetīgās mākslas tirgus attīstībā. Pateicoties šāda veida uztveres izmaiņām, Honkonga tagad konkurē ar visām vadošajām Rietumu mākslas tirgus platformām, bet vadošie anglosakšu izsoļu nami stiprina, apvieno un veicina jauno, laikmetīgo mākslinieku darbu tirdzniecību Āzijā, pārstāvot vienus un tos pašus māksliniekus gan Rietumu, gan Austrumu tirgos. Protams, ka mākslas tirgum ir savi zvaigžņu mākslinieki, kuru darbi vienmēr tiks pārdoti par neticamām summām, tomēr jāpiemin, ka 2021. gada laikā nebijušus rezultātus guvuši arī daudzi jaunie mākslinieki, dažkārt pat sasniedzot desmit reizes lielākas cenas nekā līdz šim.
2021. gada laikā nebijušus rezultātus guvuši arī daudzi jaunie mākslinieki, dažkārt pat sasniedzot desmit reizes lielākas cenas nekā līdz šim.
Augstāk minētais nav vien nejaušība vai atsevišķi gadījumi, bet ir rezultāts visu vadošo izsoļu namu iepriekšējo gadu uzcītībai, sagatavojot Rietumu mākslinieku darbu, to stila un māksliniecisko kvalitāšu uzņemšanu Honkongas tirgū. Savukārt šobrīd, kad Āzijas kolekcionāri labāk sajūt un izprot Rietumu mākslu, gan Christie’s, gan Sotheby’s, gan Phillips intensīvi strādā pie piedāvājuma dažādošanas.
2021. gada pieredze visiem trim vadošajiem izsoļu namiem ir nostiprinājusi jaunu mērķi – darīt visu iespējamo, lai tuvāko gadu laikā turpinātu paaugstināt apgrozījumu Āzijas tirgū. Jāpiemetina, ka Honkongas modelis patreiz tiek ļoti plaši apgūts arī tādās valstīs kā Dienvidkoreja un Japāna. Seula un Tokija patlaban nostiprina savas mākslas tirgus pozīcijas, arī veicinot savu mākslinieku ieiešanu globālajā tirgū, kas daļēji izskaidro to, kāpēc 2022. gadā Frieze mākslas mese notiks arī Seulā.
Lai vai kā, Ņujorka tomēr bija un paliek pasaules mākslas tirgus galvenā metropole izsoļu apgrozījuma un tirdzniecības jomā. Savukārt Londona 2021. gada laikā noslīdēja uz trešo vietu tirdzniecības apjomu ziņā, palaižot pa priekšu Ķīnu.
Progresīvos izsoļu namu tirdzniecības rādītājus neapšaubāmi sekmēja virtuālās tiešsaistes augstais kvalitātes līmenis, kas nojauca mākslas tirgus ģeogrāfiskās robežas. Tiešsaiste ļāva kolekcionāriem no visām pasaules malām cīnīties par vēlamo pirkumu. Līdz ar to likumsakarīgi, ka mākslas tirdzniecība tiešsaistē ir paplašinājusi izsoļu namu auditoriju, jo īpaši piesaistot jaunāko paaudzi. Christie’s izsoļu nams savā gada pārskatā uzrāda, ka 40% no pircējiem, kas regulāri iepirkās tiešsaistē, 32% bija tā saucamie mileniāļi. Lai turpinātu piesaistīt jaunās paaudzes uzmanību, Christie’s, piemēram, plāno Honkongā pārcelties uz slavenās Zahas Hadidas projektēto luksusa mītni, kas ir tālredzīgs manevrs, lai turpinātu uzturēt mileniāļu interesi par laikmetīgās mākslas kolekcionēšanu.
Balstoties statistikā, pandēmija izsoļu namiem ir ļāvusi labāk pārdot tādus mākslas darbus, ko var veiksmīgāk “translēt” tieši digitāli. 2021. gadā tieši virtuālajā tirdzniecībā ļoti pieaugusi fotogrāfiju un grafikas darbu pārdošana. Tomēr glezniecība joprojām ir pirmajā vietā, jo sastāda 42% no visiem pārdotajiem darbiem. Zīmējumi un tēlniecība sastāda 12%. Savukārt NFT darbi trīs reizes pārsniedz jau minētās fotogrāfijas pārdošanas apjomu.
2021.gada martā mākslas tirgus uzrādīja sava veida apsēstību ar NFT mākslu, kuras vērtība uzauga burtiski vienas nakts laikā. Tādi izteicieni kā “tehnoloģiskā epifānija”, “jaunā Renesanse”, “digitālais burbulis”, “mākslas tirgus revolūcija”, kā arī “jaunā spekulāciju niša”, tika izkliegti, NFT mākslai triumfējot uz mākslas tirgus apvāršņa. Lai kā arī nebūtu, bet jau maijā NFT tirdzniecība nokritās par 60%, tomēr joprojām pastāv iespēja, ka NFT var radīt izaicinājumu mākslas tirdzniecībai un pat radīt nākotni, kurā fiziskos mākslas darbus aizstāj ar to digitālajiem ekvivalentiem.
Viennozīmīgi videi nedraudzīgā NFT māksla 2021. gadā palīdzēja izsoļu namu ienākumus pacelt līdz rādītājiem, kas norāda uz mākslas tirgus atkopšanos, tomēr NFT uzlidojuma būtiskākais jautājums ir par mākslas būtību un to, ko mēs no tās vēlamies. Kas var piešķirt mākslai vērtību? Vai ir kāds morāls vai ētisks kodekss, saskaņā ar kuru māksliniekiem ir jāstrādā? Kā mākslu vajadzētu tirgot un aplūkot un kāpēc kādam būtu jāšķiras no savas naudas apmaiņā pret digitālo kodu?
NFT uzlidojuma būtiskākais jautājums ir par mākslas būtību un to, ko mēs no tās vēlamies.
NFT māksla ir apliecinājusi mākslas spēju iet līdzi laikam, tehnoloģijām un piedāvāt kolekcionāriem jaunu, aizraujošu investīciju mērķi. Turklāt, kā saka Noa Deiviss, Ņujorkas Christie's speciālists,: “NFT tehnoloģija ir izstrādāta pretstatā esošajai mākslas pasaulei. Tā ir mākslas forma, kurai nav nepieciešama galerija.” Tas liecina par vēl vienu iespēju mākslai iziet no ierastajām sistēmām.
Kristīne Krauze - Slucka darbs no sērijas "Solastalgija", 2021, Paper: Universal-1, Basel Photo 2021
***
Ko lai saka par muzejiem!? Darbinieku skaita drastiskas samazināšana un savu telpu piedāvāšana tādiem pasākumiem kā labdarības akcijas, bezmaksas ēdiena izsniegšana un pat vakcinācijas punktu ierīkošana norāda uz smagu gadu pasaules muzeju dzīvē.
Nobažījušies ir arī paši muzeju vadītāji, kas pierādās Starptautiskās muzeju kopienas ICOM (International Community of Museums) direktora Alberto Garlandīnī teiktajā: “Nenoteiktība joprojām ir liela, un priekšā vēl ir lieli izaicinājumi. Scenārijā, ko raksturo tūrisma krīze, mazāki naudas resursi un pastāvīgi sanitārie ierobežojumi, daudziem muzejiem bija jāpārskata savs uzņēmējdarbības modelis un jāpārdefinē sava sociālā un izglītojošā loma.”
Diemžēl pēdējie 12 mēneši nav uzlabojuši muzeju klātienes apmeklējuma statistiku, kas nozīmē, ka turpina samazināties lielākā līdzekļu apgrozījuma daļa, ko nodrošina tieši ieejas biļešu un suvenīru tirdzniecība. Turklāt statistika rāda, ka vislielākā auditorijas grupa, kas regulāri apmeklē muzejus, ir cilvēki virs 54 gadu vecuma. Taču tie ir apmeklētāji, kuriem pandēmijas laikā īpaši tika lūgts sargāties un nedoties uz masu pasākumiem. Bet visspēcīgāk muzeju apmeklētību ir ietekmējusi tūrisma industrijas nestabilitāte. Piemēram, Britu muzejs septembrī ziņoja, ka kopējais apmeklētāju skaits no ārvalstīm 2021. gadā bija 160 000 pret vidēji sešiem miljoniem. Salīdzinot šos datus, var nojaust, cik lielu ienākumu samazinājumu muzejs ir piedzīvojis pēdējā gada laikā.
Nozīmīgs iemesls tam, ka apmeklētāju skaits neatjaunojas, ir pirmspandēmijas laika mārketinga stratēģija, kas uz 2021. gada patērētāju strādā daudz neefektīvāk. Tas, savukārt, nozīmē, ka mākslas iestādēm ir jāstrādā vēl vairāk, jābūt vēl radošākām un jātērē vēl vairāk resursu, lai atjaunotu komunikāciju ar auditoriju. Piemēram, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Komunikācijas nodaļas vadītāja Annija Sauka uzsver, ka pēc pandēmijas ne visi kultūras patēriņa paradumi atgriezīsies iepriekšējā formātā – nākotnē vienlīdz svarīga būs gan muzeja darbība digitālajā vidē, gan klātienē, tādēļ nākamajā gadā viens no muzeja izglītības un komunikācijas uzdevumiem būs izcelt mākslas muzeju arī kā pozitīvas, nomierinošas un harmonizējošas sociālās pieredzes vietu.
Nozīmīgs iemesls tam, ka apmeklētāju skaits neatjaunojas, ir pirmspandēmijas laika mārketinga stratēģija, kas uz 2021. gada patērētāju strādā daudz neefektīvāk.
Tik daudzkārt jau minētā virtuālā tiešsaiste muzejos tiek orientēta uz izglītošanas un intelektuālās izklaides funkciju. Katram muzejam, kura kolekcijas pirms pandēmijas bija nofotografētas un, durvīm aizveroties, pieejamas tiešsaistē, tā bija milzu vērtība. Tādā veidā auditorija ieguva muzeja pieredzi tīmeklī, bet muzejs – auditoriju. Tagad, kad sabiedrība ir atklājusi “virtuālā tūrisma” spēku, būs interesanti novērot, vai cilvēki ar pilnu jaudu atgriezīsies pie konservatīvajām apmeklējuma metodēm.
Īpaši būtiski ir tas, ka 2021. gada laikā muzeji ir sapratuši, ka nākotnē vairāk būtu jādomā par krājumu. Muzejs pastāv, lai saglabātu un parādītu objektus, taču pēdējās divās desmitgadēs, uzplaukstot masu tūrismam, muzeji (īpaši mākslas muzeji) par savu programmu augstāko izpausmi ir uzskatījuši izstādes. Tagad, kad pandēmijas ietekmē ir samazinājušies izstāžu budžeti, ir jāatzīst, ka muzeja pastāvēšanas iemesls ir tā krājums un ka tā potenciāls nekad netiks izsmelts. Jāpiemin, ka sakarā ar naudas līdzekļu samazinājumu iepirkumiem 2021. gadā muzeji izmantoja arī jauna veida sadarbības modeļus, piemēram, Losandželosas apgabala Mākslas muzejs un Getija muzejs kopīgi iegādājās Roberta Mepltorpa arhīvu. Muzeji sev var palīdzēt, veidojot partnerības ar kopīgu izstāžu, iepirkumu, debašu un tiešsaistes projektu programmām. Jāatzīmē, ka pagājušā gada laikā, saņemot finansējumu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem, kas novirzīti Covid-19 pandēmijas seku ietekmes mazināšanai uz kultūras nozari, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs veicis 300 mākslas darbu iepirkumu.
Tagad, kad pandēmijas ietekmē ir samazinājušies izstāžu budžeti, ir jāatzīst, ka muzeja pastāvēšanas iemesls ir tā krājums un ka tā potenciāls nekad netiks izsmelts.
Domāt “ārpus rāmjiem” ir vēl viena svarīga atskārsme, pie kā muzeji nonākuši pēdējā gada laikā. Kā piemēru var minēt Londonas Serpentine galerijas kuratores Lučijas Petrojusti klimata un kultūras programmu “Vispārējā ekoloģija”, kas sastāv no konferencēm, publikācijām, rezidencēm, filmu seansiem un tikpat kā nekādām izstādēm. Tādā veidā muzeji, izmantojot savas kolekcijas, sāk atklāt jaunas un savstarpēji saistītas programmu formas, kas sniedzas tālu ārpus muzeju sienām.
Publiskās mākslas niša ir lielisks veids kā muzejam uzrunāt sabiedrību, “iznesot” krājumu ārpus telpām. Protams, tas nav iespējams ar visām krājuma vienībām, taču tas ļauj iesaistīties papildus projektos, sadarboties ar citām institūcijām un muzejiem un arī komunicēt ar savu auditoriju. 2021. gada maija sākumā Ņujorkas pilsēta paziņoja par 25 miljonu dolāru finansējumu, aicinot tūkstošiem vietējo mākslinieku strādāt – radīt sienu gleznojumus un citus publiskās mākslas darbus. Iniciatīva iekļāva sadarbību arī ar pilsētas muzejiem, un tās mērķis bija aktivizēt sabiedrisko telpu un stimulēt pilsētas atveseļošanos. Te pierādījās, ka publiskās mākslas dominējošais fokuss ir sociāli apzinīgāka un iekļaujošāka sabiedrība, kā arī mākslinieku un mākslas institūciju tieši iesaiste sabiedrības problēmu risināšanā.
Visbeidzot jāmin, ka 2021. gada laikā rūpes par vietējo iedzīvotāju ieinteresētību ir izvirzījušās kā viens no galvenajiem muzeju stratēģijas mērķiem. Uz vietējo iedzīvotāju interesēm vērstu programmu veidošana pēdējā gada laikā ir kļuvusi par svarīgu muzeja darba sastāvdaļa. Veidot izstādes, kas atspoguļotu vietējai kopienai raksturīgas tēmas, ir atmaksājies, paralēli arī nostiprinot saikni ar auditoriju mūsdienu digitālajā laikmetā.
Kristīne Krauze - Slucka darbs no sērijas "Materiālā visuma vibrācijas. Zelta slāpes" (2020-21) - arhivāra pigmenta drukas izdrukas, Basel Photo 2021
***
Runājot par biennālēm, jāsaka, ka likmes ir augstas. Tie ir pasākumi, kuri parasti ilgst mēnešiem, to sagatavošana bieži vien notiek gadiem ilgi un prasa ceļošanu, sarežģītu finansēšanas struktūru un biežu mākslas darbu pārvietošanu.
Problēmas saistībā ar mākslas darbu transportēšanu, kā arī kopš pandēmijas sākuma apturētie starptautiskie ceļojumi padarīja biennāļu organizēšanu par īpaši grūtu uzdevumu. Teju visu biennāļu kuratori kā galvenās grūtības organizēšanas darba procesā min nepārtraukto datumu maiņu, ierobežoto pārvietošanos, atceltās klātienes tikšanās ar māksliniekiem un neziņu, vai biennāle varēs uzņemt skatītājus.
Turklāt pāri visam ir finansējuma jautājums. Pilsētas, kurās notiek biennāles, šajos pasākumos bieži iegulda ievērojamus līdzekļus, jo tie piesaista tūristu plūsmu. Taču situācijā, kad starptautiskie ceļojumi ir minimāli pieejami vai pavisam apturēti un pilsētu budžeti tiek novirzīti pandēmijā cietušo palīdzībai, līdzekļu sadales brīdī biennāles vairs nešķiet tik prioritāras.
Biennāļu rīkotāji saprot, ka modeļi, kas darbojās agrāk, tagad nedarbosies. Domājams, ka nākotnes biennāles būs lokālākas, mazāka mēroga un vairāk paredzētas vietējai, nevis starptautiskajai auditorijai.
Manifesta dibinātāja Hedviga Fijena izdevumam Artnet News pastāstīja, ka ceļojošās biennāles modelis, kad biennāle katru reizi tiek rīkota citā pilsētā, ļauj labi pielāgoties nenoteiktības stāvoklim. Tāpat kā dažas citas biennāles, arī Manifesta pēdējā gada laikā informāciju par programmu ir izplatījusi pakāpeniski, lai pielāgotos mainīgajiem noteikumiem saistībā ar sociālo distancēšanos, mobilitāti, aizdevumiem, ceļošanu, kā arī iespējamajiem dīkstāves periodiem.
Pārplānošana un datumu maiņa var nebūt vienīgais iemesls, kāpēc biennāles kļūst lokālākas. Jau pēdējo divu desmitgadu laikā biennāles tiek uzskatītas par potenciālu vietējās ekonomikas dzinējspēku – gan pilsētas kontekstā, kas tādējādi cer veicināt tūrismu un stiprināt savu kultūras profilu, gan privātu dalībnieku ziņā – piemēram, galerijas sāk finansēt arvien spilgtākus projektus, lai piedāvātu saviem māksliniekiem lielāku platformu (lai gan, piemēram, Venēcijas biennāle netiek uzskatīta par komerciālu pasākumu, tā tomēr ietekmē daudzu mākslinieku tirgus pozīciju un pirmajos gados tai pat bija savs tirdzniecības birojs).
Biennāles nākotnē varētu arī sākt piesaistīt vairāk vietējo un pašmāju mākslinieku, lai samazinātu izmaksas. Tāda tendence jau bija sākusies dažās pilsētās, kā, piemēram, Sanpaulu un Šanhajā, vēl pirms pandēmijas sākuma. Tas ir saistīts arī ar sarežģītajiem muitas noteikumiem un starpvalstu augstajiem nodokļiem. Tomēr jācer, ka ne visas biennāles pārvērtīsies par lokāliem pasākumiem, jo biennāļu stiprākā puse ir to starptautiskā perspektīva.
Jācer, ka ne visas biennāles pārvērtīsies par lokāliem pasākumiem, jo biennāļu stiprākā puse ir to starptautiskā perspektīva.
“Venēcija vienmēr izdzīvos,” The New York Times izdevumam saka zviedru kurators Daniels Birnbaums, pat ja, kā viņš prognozē, globālās mākslas pasaules modeļi pēc pandēmijas mainīsies. Savukārt Sesīlija Alemani, nākošā gada Venēcijas biennāles kuratore, piebilst: “Biennāle tika dibināta 1895. gadā, tā piedzīvoja divus pasaules karus, citas pandēmijas, neticamas dabas katastrofas. Es esmu optimiste.”
Likumsakarīgi, ka, veidojot 59. Venēcijas biennāli, Sesīlija Alemani ir pievērsusies mūsdienu attiecībām ar tehnoloģijām un humānisma definīciju. Pasākuma pārcelšana uz nākošo gadu ir ļāvusi izstādē iekļaut jaunus, speciāli biennālei radītus mākslinieku darbus, kas nav tipiski tāda veida notikumam, bet svarīgākais ir tas, ka biennāle saglabās savu starptautisko statusu.
Savukārt documenta 15, kas notiks 2022. gada vasarā, ir izvēlējusies tādas tēmas kā kolektīvisms, komunālo resursu koplietošana un to vienlīdzīga sadale. Izstāde notiks trīs atzaros (lumbung international, lumbung jacarta un lumbung kassel), apvienojoties dažādām laika zonām un māksliniekiem.
Interesanti, ka Lionas biennāle 2022. gada rudenī vēstīs par trauslumu – tās sešpadsmitā izlaiduma nosaukums ir “Trausluma manifests” (Manifesto of Fragility). Biennāle sāks savu darbību vairākus mēnešus pirms atklāšanas 2022. gada septembrī Lionā, globālā mērogā sadarbojoties ar dažādām partnerinstitūcijām; un tas ilgs līdz 2023. gada beigām.
Augstāk minētie biennāļu piemēri parāda, ka to vēstījumos ietverti mūslaiku būtiskākie diskursi, bet koncepcijas balstās starptautiskā perspektīvā un sadarbībā.
Tas liek izjust zināmu optimismu, jo laiks, kurā mēs dzīvojam, ir pārbaudījumu un dziļu traumu pilns, bet tieši krīzes brīžos mēs varam cerēt uz pozitīvām pārvērtībām.
