17 fakti par Vilhelmu Purvīti
No 28. maija līdz 9. oktobrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā būs apskatāma latviešu mākslas klasiķa Vilhelma Purvīša 150. jubilejai veltīta vērienīga izstāde “PURVĪTIS”, kurā būs eksponētas iepriekš neredzētas gleznas un studijas.
Nacionālās ainavu glezniecības izveidotājs un vērienīgākais modernizētājs Vilhelms Purvītis (1872–1945) ir atzīts par vienu no galvenajām personībām Latvijas 20. gadsimta pirmās puses vizuālajā mākslā.
Ainavistam veltītā jubilejas retrospekcija aptver dažādu daiļrades periodu darbu izlasi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma – lielākā saglabājušos mākslinieka gleznu un grafiku kopuma, ko papildina eksponāti no Liepājas un Tukuma muzeju kolekcijām un vairākām privātkolekcijām – Belēviču ģimenes, Andra Kļaviņa, Zuzānu un citām.
Izstādes laikā muzejs piedāvās vēl nebijušu iespēju, uzkāpjot pa sastatnēm 4 metru augstumā, tuvumā aplūkot vienu no Purvīša sienu gleznojumiem, kas rotā 3. stāva vestibilu, – 1907. gadā radīto ainavu “Kokneses pilsdrupas”.
Kā izstādes satelītelements Vilhelma Purvīša gleznu vietā 19. un 20. gadsimta mijas Latvijas mākslas pastāvīgās ekspozīcijas zālē iekļaujas Kristapa Kalna fotogrāfiju grupa “Prototips”, kas tematiski saista glezniecības klasikas ilglaiku ar šodienas esamības dokumentējumu. Fotodarbos fiksēta Latvijas ainava četru gadalaiku mainībā, māksliniekam no dokumentāli vērojošas pozīcijas pētot ainaviskos tēlus, klasiskos motīvus un kompozīcijas principus, ko pazīstam no Purvīša gleznām.
Izstādes kuratore ir Dr. art. Aija Brasliņa.
Arterritory.com, gaidot izstādi, piedāvā dažus faktus par Vilhelmu Purvīti.
Vilhelms Purvītis. Vasaras ainava. 20. gs. 20. gadu pirmā puse. Kartons, eļļa. LNMM kolekcija / Foto: Normunds Brasliņš
* Vilhelms Purvītis no 13 gadu vecuma dzīvoja Drisas apriņķa Kļašiču miestā Vitebskas guberņā, kur viņa tēvs bija noīrējis ūdensdzirnavas. Purvīša iestāšanos Pēterburgas Mākslas akadēmijā veicināja Kļašiču dzimtkunga, bijušā Krievijas sūtņa Berlīnē un Vīnē, grāfa Pāvela Umbrija piešķirtā ikmēneša stipendija 15 rubļu apmērā. Grāfs Umbrijs bija arī pirmais Purvīša gleznas īpašnieks – 1893. gadā viņš par 100 rubļiem nopirka viņa ainavu “Auzu lauks”, par kuru kopā ar citām ainavām Purvītis bija saņēmis Pēterburgas Mākslas akadēmijas sudraba medaļu.
“Rūķa” biedri darbnīcā Pēterburgā. Ap 1894. Foto autors nezināms. No kreisās: sēž – Johans Valters, Gustavs Šķilters, Rihards Zariņš un Gotlībs Lapiņš; stāv – Janis Rozentāls, Pēteris Balodis, Pēteris Romans, Jānis Lībergs, Teodors Zaļkalns, Aleksandrs Ramlavs, Jūlijs Madernieks, Vilhelms Purvītis un Jānis Gailiņš
* Pēterburgas studiju laikā Vilhelms Purvītis bija aktīvs latviešu studentu pulciņa “Rūķis” dalībnieks. Šajā biedrībā mākslinieka Ādama Alkšņa vadībā bija apvienojušies latviešu studenti no Mākslas akadēmijas, Konservatorijas un Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas. No “Rūķa” dzima latviešu nacionālas mākslas pamatlicēji – Janis Rozentāls, Johans Valters, Artūrs Baumanis, Kārlis Brencēns, Rihards Zariņš, Gustavs Šķilters, Teodors Zaļkalns u.c. Caur “Rūķi” Purvītim izveidojās cieša draudzība gan ar Ādamu Alksni, gan Johanu Valteru.
Vilhelms Purvītis. Pēdējie stari. 1897. Agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma
* 1897. gadā beidzot Pēterburgas Mākslas akadēmijas ainavista Arhipa Kuindži meistardarbnīcu, Purvītis diplomdarba tēmai izvēlējās agra pavasara ainavu. Gleznas “Pēdējie stari” motīvus iedvesmoja Rūjienas skati, kur, kā katru pavasari, Purvītis ciemojās pie Ādama Alkšņa, taču pati glezna tapa Jelgavā, dzīvojot pie Johana Valtera. Mākslas akadēmijas diplomandu konkursā Purvīša “Pēdējie stari” ieguva zelta medaļu un 2500 rubļu lielu stipendiju gadu ilgam mācību ceļojumam uz ārzemēm. 1898. gada pavasarī Purvītis caur Berlīni, Drēzdeni un Ķelni devās uz savu galapunktu – Parīzi. Taču izrādījās, ka Parīze jauno mākslinieku tomēr nesaista, pēc mēneša viņš pārbrauca uz Minheni, kas tobrīd bija izveidojusies par vienu no Eiropas jaunā mākslas stila – jūgendstila – centriem. Taču arī tur viņš pavadīja tikai mēnesi. Glezna “Pēdējie stari” palika Pēterburgas Mākslas akadēmijas īpašumā, 1900. gadā tika izstādīta Vispasaules mākslas izstādē Parīzē, iegūstot bronzas medaļu, bija Novgorodas muzeja kolekcijā un gāja bojā Otrā pasaules kara laikā.
Vilhelms Purvītis. Ziema. Ap 1910. Kartons, eļļa. LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš. Darbu 1998. gadā Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam dāvinājusi Johanna Benjamiņa (Emīlijas dēla sieva) savā un vīra Jura vārdā.
* Pēc Mākslas akadēmijas pabeigšanas Vilhelms Purvītis izlēma apmesties uz dzīvi Rīgā, kaut zelta medaļas iegūšana viņam nodrošināja pasniedzēja vietu akadēmijā. Viņš pievērsās neatlaidīgam un sistemātiskam darbam – cītīgi apguva kūstoša sniega efektus un agra pavasara ainu attēlošanu, pēc tam studēja ziedošus kokus, vienu vasaru veltīja koku lapotņu, bet otru – bērzu stumbru izpētei. Viņš strādāja no dabas, diendienā veikdams garus gājienus pa dubļainiem, slapjiem ceļiem un pārplūdušiem strautiem. Līdz 1906. gadam viņš bija apguvis visus tos dabas motīvus, ko izmantoja savos darbos visā tālākajā radošajā praksē.
Vilhelms Purvītis. Ap 1898. Fotogrāfs nezināms. Rakstniecības un mūzikas muzeja kolekcija. Publicitātes foto
* Vilhelma Purvīša pirmā patstāvīgā izstāde notika 1900. gada decembrī Rīgas Mākslas salonā. Izstādē bija eksponētas 13 gleznas un vairāk nekā 100 studiju. Izstāde guva lielu atzinību gan kritiķu, gan publikas vidū.
Vilhelms Purvītis. Marta vakars. Ne vēlāk par 1901. Audekls, eļļa. LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš (Minhenē apbalvots ar zelta medaļu)
* 1901. gadā Vilhelms Purvītis ar lieliem panākumiem piedalījās Minhenes Starptautiskajā secesijas 8. izstādē, kur ieguva zelta medaļu, un Vīnes Starptautiskajā secesijas 12. izstādē. Gadu vēlāk sekoja kritikas atzinīgi novērtētā dalība Šultes salona rīkotajā izstādē Berlīnē, kur piedalījās arī Arnolds Bēklins, Akseli Gallen-Kallela u.c. Šie pāris gadi bija Purvīša starptautiskās karjeras virsotne.
Johans Valters. Tirgus Jelgavā. 1897. LNMM kolekcija
* 1903. gadā Vilhelms Purvītis apprecējās ar Karolīni Štelmaheri. Viņa bija viena no glītajām jaunajām meitenēm, kas redzamas Johana Valtera diplomdarba gleznā “Tirgus Jelgavā”. Ar otru – Metu Feldmani – jau bija apprecējies Valters.
Vilhelms Purvītis. Rīts Rēvelē. 1906–1909. Audekls, kartons, eļļa, 36 x 54 cm. LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš
* 1906. gadā Vilhelms Purvītis pārcēlās dzīvot uz Tallinu, kur viņam bija piedāvāta zīmēšanas skolotāja vieta vācu reālskolā. Viņa glezniecībā ienāca vecpilsētas skati un akmeņainas jūras ainavas, bet formālā ziņā tika izmantota impresionisma un puantilisma izteiksmes valoda. Tomēr ikdienas darbs skolā ļoti ierobežoja viņa gleznošanas iespējas plenērā.
Vilhelms Purvītis. Ziedošās kastaņas. 1907. LNMM kolekcija
* Atbrīvojoties Rīgas pilsētas mākslas skolas direktora vietai, Purvītis iesniedza savu kandidatūru un tika apstiprināts. 1909. gada rudenī viņš atgriezās Rīgā un savu darbu skolā uzsāka ar mācību programmas reformu. Turpmākos gadus viņš aktīvi cīnījās, lai skola iegūtu jaunas telpas.
Vilhelms Purvītis. Rudens saule (Rudens zelts). Ne vēlāk par 1910. Audekls, eļļa. LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš
* Laikā līdz Pirmajam pasaules karam Purvītis aktīvi piedalījās izstādēs – gan vācu, gan latviešu organizētās. Pārsteidzoši, ka no vācu kritikas Purvītis arvien saņēma lielu atzinību, kamēr latviešu kritiķi, izņemot vienīgi Jāni Jaunsudrabiņu, izteica asus pārmetumus. Par galveno Purvīša kritiķi presē kļuva Jūlijs Madernieks. Kā teikts kādā viņa sacerētā izstādes recenzijā, tad Purvīša gleznās vērojama “konvencija, izjustu formu trūkums, auksts aprēķins, šaurs, mehānisks izpildījums, kā arī apgarotības un iedvesmas trūkums”.
Vilhelms Purvītis plenērā Mārcienā. 1943. Foto: Jānis Maršāns. Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centra krājums
* 1915. gadā Vidzemes ģenerālgubernators Kurlovs deva pavēli Purvītim nekavējoties evakuēt Rīgas pilsētas mākslas skolu uz Pēterburgu. Gada beigās tur tika sarīkota pirmā lielā latviešu mākslinieku izstāde, kas vēlāk tika pārvesta arī uz Maskavu. Izstādē piedalījās arī Purvītis, taču recenzijās viņš vispār netika pieminēts vai arī asi nokritizēts. Tas viņam bija liels trieciens, kā arī iemesls, kāpēc turpmāk viņš latviešu publikai tikpat kā neizstādījās.
Vilhelms Purvītis. Laivu piestātne. 1930. gadi / Audekls, eļļa, 39 x 55 cm
* Kar gados ļoti pasliktinājās Purvīša veselība, tāpēc, sekojot ārstu rekomendācijām, viņš 1917. gadā devās uz Norvēģiju, kur Lillehammeres sanatorijā nodzīvoja gandrīz gadu. 1918. gada pavasarī Oslo tika sarīkota viņa personālizstāde.
Vilhelms Purvītis ar saviem audzēkņiem Latvijas Mākslas akadēmijas Dabasskatu meistardarbnīcā
* Atgriezies Latvijā, Vilhelms Purvītis tika iecelts par Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktoru. Viņš kļuva arī par jaundibinātās Latvijas Mākslas akadēmijas vadītāju un vēlāk rektoru. Ar pārsteidzošu ietiepību un viltīgiem gājieniem, tomēr neveiksmīgi Purvītis centās no Rīgas biržas komitejas izkarot akadēmijai iecerētās telpas – ēku, kurā atradās šīs organizācijas komercskola. Purvītis bija Latvijas Mākslas akadēmijas rektors līdz 1934. gadam, kad pārvēlēšanās viņu nomainīja Jānis Kuga. Viņš turpināja darbu akadēmijā kā Dabasskatu meistardarbnīcas vadītājs. Purvīša iecerētajā ēkā Mākslas akadēmija ievācās pēc padomju okupācijas.
Vilhelms Purvītis. Majoru skats. 1920. gadi / eļļa, audekls, 69x93,5 cm.
Foto: Ⓒ Moderna Museet / Sweden.
Šo gleznu Latvijas izstādē Zviedrijā 1927. gadā iegādājās Stokholmas Nacionālais muzejs. Tagad glezna atrodas Nacionālajā muzejā Zviedrijā
* Paralēli darbam muzejā un Mākslas akadēmijā Vilhelms Purvītis pašaizliedzīgi nodevās latviešu mākslas popularizācijai ārvalstīs. Pirmā Purvīša organizētā latviešu mākslinieku izstāde notika 1927. gada novembrī Stokholmā. Tai sekoja vēl pāris desmiti citu visdažādākajās Eiropas lielpilsētās.
Vilhelms Purvītis. 1938. Foto: Roberts Johansons. Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja kolekcija
* Tā kā mākslinieks strādāja ļoti ražīgi, taču ar saviem darbiem izstādēs Latvijā piedalījās ārkārtīgi reti, viņš kļuva, var teikt, pats par savu gleznu kolekcionāru. 30. gadu beigās viņa darbnīcā esot glabājušies ap 1000 paša radītu darbu. Darbs muzejā viņu bija padarījis arī par kolekcionāru privātajā dzīvē – viņš sāka krāt senlaiku mēbeles, metālkalumus, gleznu rāmjus, kā arī citu mākslinieku darbus un krievu ikonas. Vienīgā lielā Purvīša personālizstāde tika sarīkota 1942. gadā Rīgas pilsētas muzejā, kur viņš izstādīja ap 300 darbu, aptverot dažādus savas daiļrades periodus.
Vilhelms Purvītis. Ziedonis. 1896. No albuma "Ainas no latviešu tautas dzīves"
* Ļoti liela daļa Vilhelma Purvīša glezniecības mantojuma ir gājusi bojā kara laikā. Vienu daļu darbu mākslinieks bija pārvedis uz Jelgavu, plānojot tur sievai piederošā namā iekārtot savas mākslas muzeju, tie sadega 1944. gada kaujās. Tāpat kara apstākļos zuda daudzi no darbiem, kas tika paņemti līdzi, dodoties bēgļu gaitās uz Vāciju.
Vilhelma un Karolīnes Purvīšu kapa vieta Bad Nauheimā Vācijā. 20. gs. 60. gadi. Latvijas Nacionālā arhīva foto
* Vilhelms Purvītis nomira no sirdskaites 1945. gada 14. janvārī Bādnauheimā – pilsētā, kas slavena ar sālsūdens avotu dziednīcām.
Titulbilde - Izstādes “PURVĪTIS” vizuālā identitāte. 2022.
Izmantots kadra fragments no kinožurnāla “Ausland Woche”
(Nr. 552, 1942, studija “UFA”, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs)
sižeta par Vilhelma Purvīša pēdējo personālizstādi Rīgas pilsētas mākslas muzejā
