13 fakti par Ausekli Baušķenieku
Līdz 18. septembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzejā ir skatāma izstāde “Laikmetu vizionārs. Auseklis Baušķenieks”, kas veltīta mākslinieka daiļradei, kurā viņš pievērsies cilvēka, sabiedrības, zinātnes un tehnoloģiju jautājumiem. Izstādē ir četras sadaļas, kas pāraug cita citā – cilvēks kā indivīds, cilvēks un ģimene, cilvēks un sabiedrība, zinātne un nākotne. Ekspozīciju papildina trīs Baušķenieka radītie kinētiskie objekti, kas raksturo autora aizrautīgo interesi par radio amatierismu.
Auseklis Baušķenieks (1910–2007) ir unikāls gleznotājs, kurš ar sev raksturīgo pasteļtoņu kolorītu un vibrējoši punktoto glezniecības metodi meistarīgi attēloja gan ikdienišķas, gan arī ne tik ikdienišķas mizanscēnas, reflektējot par laikmetu un sabiedrību. Paralēli detalizētiem portretējumiem autora darbos iedzīvojas tādi neparasti tēli kā citplanētieši, roboti un milži. Tas atklāj mākslinieka nebeidzamo fantāziju un aizraušanos ar zinātnes un tehnoloģiju attīstību, zinātnisko fantastiku un nākotnes pasaules vīzijām. Caur humoru un ironiju Baušķenieks attēloja cilvēku un tā dzīves notikumus, padomju sabiedrību un režīma absurdo dabu.
Piedāvājam 13 faktus par Ausekli Baušķenieku.
1. Auseklis Baušķenieks ir ļoti savdabīga personība Latvijas 20. gadsimta otrās puses glezniecības vēsturē – pat ja daudziem viņa darbi liekas gleznoti pārāk “naivistiskā” manierē un neizceļas ar izsmalcinātu kolorītu, to sižeti ar smalkā ironijā atklātām dažādām cilvēku un sabiedrības vājībām vai vienkārši asredzīgi novērotām ikdienas ainām ir trāpīgi un atmiņā paliekoši. Mākslinieks dzimis 1910. gadā Jelgavā, bet “baušķenieka” vārds nāk no vectēva – kad latviešiem tika dalīti uzvārdi viņš Bauskā strādājis par ormani.
Auseklis Baušķenieks. Idille. 1985. LNMM kolekcija
2. Savu zīmētāja talanta noderīgumu jaunais mākslinieks atklāja jau pirmajā klasē, kad pēc kara vienā klasē mācījās dažāda vecuma bērni. “Lai vecākie puikas mani nepiekautu, itin bieži iznāca atpirkties ar bildītēm, ko zīmēju un kas tiem sevišķi patika.”
3. 1929. gadā Baušķenieks pabeidza vidusskolu Jelgavā un pārcēlās uz Rīgu, kur strādāja Satiksmes ministrijas Šoseju un zemes ceļu departamentā.
Auseklis Baušķenieks. Dieva ausī. 1980. LNMM kolekcija
4. Trīs gadus Baušķenieks nomācījās Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē, kur zīmēšanas klasi vadīja Vilhelms Purvītis – viņš arī iedrošināja jaunekli studijām Mākslas akadēmijā.
5. 1933. gadā Baušķenieks iestājās Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā. Mācījās pie Ģederta Eliasa figurālās glezniecības meistarklasē, par kuru teica, ka tieši tur “piesātinājies ar cilvēku kā neierobežotas izteikšanās objektu”. Akadēmiju Baušķenieks pabeidza tikai 1942. gadā ar diplomdarbu “Uz kuģa klāja” – par šīs gleznas likteni ziņu trūkst.
Auseklis Baušķenieks. Hokejs. 1976. LNMM kolekcija
6. Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās iegūtais un nepareizi saaugušais rokas lūzums pasargāja Baušķenieku no iesaukšanas armijā Otrajā pasaules karā. Tomēr 1944. gadā viņš tika mobilizēts darba grupā un nosūtīts darbos uz Vāciju un Holandi.
7. 1945. gadā Baušķenieks nonāca sabiedroto gūstā, un franči viņu nosūtīja uz Djepi gruvešu novākšanas darbos. Viņam bija iespēja palikt Rietumos, tomēr mākslinieks izvelējās atgriezties krievu okupētajā Latvijā. Izgājis cauri padomju “filtrācijas” nometnei, 1946. gada jūnijā Baušķenieks atgriezās Rīgā atgriezās – bez mājām, bez naudas, bez darba, bez radiem. Vislielākais pārdzīvojumus bija visu pirmskara laikā gleznoto darbu zudums.
8. Pēckara gados Baušķenieks atrada noformētāja darbu Literatūras muzejā, pēc tam vadīja bērnu tēlniecības un zīmēšanas pulciņus Rīgas Pionieru pilī. Tur viņš iepazinās ar savu nākamo sievu Ņinu, ar kuru laulībā dzimis dēls Ingus, vēlāk pazīstams mūziķis un komponists.
9. Gleznot Baušķenieks atsāka tikai 50. gadu vidū. 1959. gadā viņš piedalījās pirmajā izstādē – otrajā Padomju Latvijas mākslinieku portretu izstādē Aizrobežu mākslas muzejā. Īsi pēc tam apspriežot Baušķenieka uzņemšanu Mākslinieku savienībā, gleznotājs Alberts Vucāns izteicās šādi: “Nobriedis mākslinieks ar ļoti stingru mugurkaulu. Baušķeniekam nav tikai divas acis vien. Viņam ir četras acis, viņš redz visapkārt!”
Auseklis Baušķenieks. Zīmuļu asinātājs. No ABLV Bank, LAS mākslas darbu kolekcijas
10. Paralēli glezniecībai Baušķenieka lielā kaislība bija radiotehnika. Interese par radiobūvi pārauga dažādu kinētisku objektu un instalāciju radīšanā, kas savam laikam bija ļoti avangardiska nodarbošanās, tomēr šie objekti nebija paredzēti publikas vērtējumam.
11. Vislielāko radošo uzplaukumu mākslinieks piedzīvoja 70. gados – pēc pensionēšanās no pamatdarba un savas darbnīcas iegūšanas. Sākot ar šo laiku, tapuši Baušķenieka raksturīgie darbi – it kā panaivas, stāstošas sadzīves ainas ar ironisku, humoristisku vai paradoksālu tēmas risinājumu.
Auseklis Baušķenieks. Kritika. 1977. LNMM kolekcija
12. Tieši atklāti naivais izpildījums un spēja saredzēt ironisko ikdienišķajā vienubrīd ļoti samulsināja padomju kritiķus un mākslas funkcionārus, kuriem radās aizdomas, ka Baušķenieka gleznās slēpjas sociālo iekārtu kritizējoši zemteksti. Rezultātā 80. gadu sākumā gleznotājs krita nežēlastībā, un, lai arī izstādēs viņš varēja piedalīties, viņam tika liegta jebkāda veida publicitāte – viņa vārdu nedrīkstēja pieminēt ne presē, ne citos medijos. Tomēr 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā Baušķenieks piedzīvoja savdabīgu renesansi un lielu publikas interesi, viņš pat tika izvēlēts dalībai Latviešu avangarda mākslas izstādē Rietumberlīnē.
13. Savu pieeju mākslai Baušķenieks pats skaidrojis šādi: “Gleznās neattēloju ‘lielus notikumus’. Dzīve ir pārpilna ar sižetiem. Manā uztverē katram notikumam, arī šķietami visabsurdākam, ir sava jēga un nozīme. Un, ja izdodas to atsegt un ietvert gleznieciskā formā, esmu laimīgs.”
Mākslinieks miris 2007. gada janvārī un apglabāts Baltezera kapos.
