Pieminot kolekcionāri un mecenāti Dinu Zuzāni
1955–2022
Kolekcionāri, kaislīgi mākslas mīļotāji un mecenāti, kā liecina vēsture, vienmēr bijis viens no svarīgajiem un ietekmīgajiem lielumiem kultūras procesu ainā; viņi ir ne tikai mākslinieku domubiedri, bet arī aizstāvji, atbalstītāji, popularizētāji un draugi. Mecenātisms kā parādība vienmēr bijis izšķirīgi svarīgs veiksmīgai kultūras ainas attīstībai, un ne tikai kā finansiāls atbalsts. Māksliniekiem ir svarīga sinerģija ar citu jomu pārstāvjiem, jo tā sniedz iespēju izkāpt no ierastās vides un sava loka, paraudzīties uz lietām no citādāka skatpunkta.
Dina Zuzāne, kas 30. septembrī negaidīti aizgāja mūžībā, bija viena no Latvijas kultūras mecenātisma telpas spilgtākajām personībām. Temperamentīga, krāšņa, kaislīga un ļoti tieša – bez viņas aizrautības un enerģijas Latvijas aktuālās mākslas aina patiesībā būtu citādāka. Dina piedalījās daudzu projektu realizācija un atbalstīja bezgala daudz mākslinieku; viņas paspārnē ilgus gadus darbojās Mūkusalas mākslas salons un ar viņas līdzdalību izlolota bija mākslas centra Zuzeum ideja; Dina Zuzāne bija viena no mākslas portāla arterritory.com dibinātājām, un viņa vienmēr bija klātesoša Purvīša balvas procesos un norisēs. Dinai māksla bija viens no dzīves centriem – viņa tai atdeva lielu savas enerģijas daļu un, kā pati daudzreiz atzina, arī saņēma spēku atpakaļ.
“Man patīk būt mākslas vidē, vērot, komunicēt ar cilvēkiem, kuri nāk uz izstādēm, redzēt viņu attieksmi. Būt kā saimniecei, kura visus sagaida un priecājas par katru, kurš atnāk. Man ļoti patīk cilvēki un man arī patīk izstādes atklāšanas brīnums – kā cilvēki uzņem, kā viņi ierauga, vai viņu acis dzirkstī, vai arī viņi aiziet tā, ka var redzēt – kaut kas nebija.”
Tā Dina reiz teica intervijā Arterritory.com.
***
Dina Zuzāne, Māra Lāce, Galila Barzilai-Olandē, Ursula Krincingere Purvīša balvas 2019 pasniegšanas ceremonijā. Foto: Kristīne Madjare
Dinas Zuzānes klātbūtne mākslas un kultūras pasākumos vienmēr bija pamanāma. Ierodoties šķita, ka viņas spilgtā, siltā un dzīvespriecīgā personība aizpildīja lielu daļu telpas.
Dina mīlēja mākslu, prata saskatīt skaisto un vērtīgo, ko var dot mākslinieku radošais sniegums. Iespēja veidot mākslas darbu kolekciju kopā ar dzīvesbiedru Jāni Zuzānu tika realizēta azartiski, aizrautīgi un ar lielu izpratni, pārskatāmā laika periodā radot mākslinieciskās kvalitātēs nozīmīgu krājumu, kas nekad nav ticis liegts publiskai parādīšanai. Arī skatītāju tik iemīļotajā izstādē “Purvītis” ir eksponētas gleznas no Dinas privātās kolekcijas, par ko viņa tik ļoti priecājās izstādes apmeklējuma reizē neilgu brīdi pirms savas aiziešanas.
Ciešāka sadarbība ar Dinu man sākās pēc 2008. gada, kad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, piedaloties toreizējai kultūras ministrei Helēnai Demakovai, parakstīja ar SIA Alfor vienošanos par Purvīša balvas izveidi, ko pirmoreiz pasniedza 2009. gadā. Balva balstās uz rūpīgu divu gadu mākslas dzīves notikumu izvērtējumu, ko veic neatkarīgie eksperti, nosaucot astoņus māksliniekus balvas kandidātu izstādei, tālāk jau gala lēmumu pieņemot starptautiskai žūrijai.
Izvērtējot paveikto, redzam, ka kopš dibināšanas ir pasniegtas septiņas Purvīša balvas laikmetīgajā mākslā, kur Dinas klātbūtne bija būtiska tieši no sapratnes veidošanas un cilvēcisko attiecību viedokļa. Klātesot viņa ar nepiespiestu vieglumu un labvēlību pret cilvēkiem prata radīt pozitīvu gaisotni, kas nenoliedzami ietekmēja procesu.
Nākamā gadā Purvīša balva tiks pasniegta jau bez Dinas. Lai viņai gaiša gaita aizsaules mākslas dārzos!
Pateicībā par atbalstu, pleca sajūtu un sapratni,
Māra Lāce, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore
Foto: Agnija Grigule
Savā dzīvē esmu saticis ļoti daudzus un ārkārtīgi dažādus cilvēkus. Dinu es nemāku pielīdzināt nevienam pazīstamam cilvēku tipam. Uz ārpusi – spilgta, strauja, krāšņa, sociāla. Kāda bija viņas iekšpuse, sirdspuse – to neviens no malas nekad neuzzināja. Arī es. Bet būt viņas klātbūtnē – tā bija īpaša sajūta, svinīga un mīļi mājīga vienlaikus. Tā sajūta nepāriet.
Jānis Šipkēvics, mūziķis
Foto: Agnija Grigule
Korporatīvā atbalsta motivācija kultūras pasākumiem, piemēram Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem, nereti ir saistīta ar attiecīgā uzņēmuma mārketinga stratēģiju. Arī šāds atbalsts kultūrai ir nepieciešams, bet par patiesu mecenātismu mākslas jomā visbiežāk var teikt, ka Latvijā tas balstās vienīgi uz atsevišķu spilgtu personību dedzīgo aizraušanos ar mākslu kopumā, kas pamatota ne vien ar šo cilvēku privāto labklājību, bet galvenokārt ir saistīta ar viņu interesēm un zināšanām. Šie mecenāti vienlaicīgi ir arī patiesi mākslas pazinēji, ilgstoši mākslas pieredzes krājēji, personības ar savu viedokli, kas lieliski spēj atšķirt izcilo no viduvējā. Mākslas baudīšana un atbalstīšana ir šo cilvēku patības veids, tā piešķir viņu dzīvei eksistenciālu jēgu. Ar savu aktivitāti viņi kalpo par tādiem kā gravitācijas centriem kultūras jomā, piesaistot pārējos un palīdzot notikt lieliskām lietām. Šādi cilvēki Latvijā ir ārkārtīgs retums, un, trūkstot kādai no šīm personībām, iestājas tukšums. Šo tukšumu Latvijas kultūras sabiedrība joprojām izjūt pēc Borisa Tetereva aiziešanas un šāda spilgta personība bija arī Dina Zuzāne. Dinas neatkārtojamība slēpjas viņas pašas un arī viņas ilggadīgā dzīves partnera Jāņa Zuzāna neparastajā dāsnumā, atbalstot kultūru daudzu gadu garumā. Dāsnums ir dāvana, ar kuru apveltīti nedaudzi. Iekšēja nepieciešamība dalīties ar citiem ietver ne vien materiālās vērtības, bet arī vēlmi dalīties ar savu laiku, zināšanām un idejām – pirmām kārtām ar visu to, kas Tev pašam ir svarīgs. Pārāk bieži no mecenātiem mēs sagaidām vienīgi finansiālo atbalstu, bet daudz retāk esam gatavi uzklausīt viņu pieredzi un idejas. Nav dzirdēts, ka kādam no mecenātiem Latvijā būtu piedāvāts kļūt par kādas mākslas koledžas vai augstskolas, muzeja vai citas publiskas kultūras institūcijas konsultatīvās padomes dalībnieku, lai gan ārvalstīs tā ir vispārpieņemta prakse. Šāda atgriezeniskā saikne daudzos gadījumos būtu abpusēji auglīga.
Māris Vītols, uzņēmējs, laikmetīgās mākslas kolekcionārs, starptautisku kultūras projektu vadītājs un izstāžu kurators
Foto: Renārs Derrings
Dina manā atmiņā paliks kā enerģiska un aizrautīga mākslas, kultūras baudītāja un atbalstītāja. Būtiski ir tas, ka viņa nebija cilvēks, kurš ziedo un pārējo procesu vēro no malas, tieši pretēji – viņa bija dziļi ieinteresēta katrā projektā un tā detaļās. Dina vienmēr apmeklēja pasākumus, kurus bija atbalstījusi, tas attiecas arī uz MVT projektiem – šķiet, ka visu šo gadu laikā viņa bija klātesoša gandrīz visās Vasaras mājas izstādēs. Tomēr klātesamība nebija vienīgais, Dina vienmēr spēja precīzi, atklāti un tieši izteikt savu viedokli, komentējot mākslas notikumus vai vienkārši kavējoties sarunās par mākslu. Es patiesi apbrīnoju Dinas enerģiju un spēku vienā vakarā apmeklēt gan draugus, gan izstādes atklāšanu, gan operu vai kādu koncertu un katrā no tiem būt absolūti klātesošai – baudīt un tvert līdz mielēm. Katrā notikumā Dina mirdzēja, un to zina ikviens, kurš viņu satika.
Attieksmē pret mākslu Dina bija godīga – slavēja to, kas bija izcils, kritizēja to, kas tāds nešķita, un tiecās izprast, ja kaut ko nesaprata. Būdama īsta mākslas un kultūras gardēde, viņa lieliski pārzināja un spēja izteikties kā par klasisko, tā laikmetīgo mākslu.
Manā pieredzē par neaizmirstamiem notikumiem kļuvušas izstādes un pasākumi Mūkusalas mākslas salonā, kura sirds bija Dina. Katra izstāde bija rūpīgi nostrādāta, kvalitatīva un pārdomāta, savukārt katra atklāšana – svētki. Šajos svētkos gaidīts jutās ikviens, jo Dina bija lieliska namamāte, ar izcilu gaumi un detaļu tvērienu. Es ļoti augstu vērtēju Dinas devumu un ieguldījumu Latvijas kultūrā, un mani ir bijis patiess gods pazīt Dinu un ar viņu sadarboties.
Katrīna Jaunupe, fonda “Mākslai vajag telpu” vadītāja
Mūsu atmiņa daudz pilnīgāka pasaule nekā tā, kurā mēs dzīvojam: tā atsauc dzīvē pat to, kā vairs nav.
Gijs de Mopasāns
Dina Zuzāne – krāšņums, harizma, vitalitāte un silts mātišķums. Visspilgtākās atmiņas par Dinu man ir no Mūkusalas mākslas salona laikiem. Mūkusalas salonam piemita savs unikālais šarms, kas to atšķīra no citām mākslas galerijām Rīgā. Ne tikai fakts, ka izstāžu kvalitātes latiņa tika turēta ļoti augstu – gan Zuzānu ģimenes kolekcijas izstādēm, gan arī mākslinieku solo skatēm. Vēlētos akcentēt vārdu SALONS – varētu teikt, ka Mūkusalas nama pasākumi balstījās labākajās 19. gs. otrās puses franču salonu tradīcijās. Spēja sapludināt vienuviet dažādākos sabiedrības slāņus – māksliniekus, LMA studentus, muzeju speciālistus, mākslas kritiķus, kolekcionārus, galeristus, uzņēmējus un politiķus – paralēlās pasaules, kas ne pārāk bieži satiekas kopā. Dina Zuzāne prata radīt dzirkstošu svētku sajūtu, kas tik ļoti mums visiem pietrūkst pelēcīgajā ikdienā.
Inese Baranovska, LNMM, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja
Kā zibens spēriens JRT pirmizrādes vakarā iešķēla ziņa par Dinas aiziešanu. Un likās, ka virtuālā realitāte no skatuves ir nevajadzīga, jo dzīvē ienākusi patiesības realitāte. Un tu nevilšus atkal sāc domāt par to, kas tad īsti ir svarīgs – tur un kādreiz vai šeit un tagad?
Dinas dzīvotgriba un pašapliecināšanās, allaž atvērtā pretimnākšana un neliekuļotā, caur smaidu pateiktā, reizumis skaudrā patiesība. Personiska un tomēr vērā ņemama.
Mecenātisms Latvijā nav plaši izplatīts. Tāpēc vēl jo vairāk novērtējams. It īpaši, ja tas nāk ar personīgās patiesības auru. Pat ja to nepieņemu, es spēju novērtēt – jo uzticos, ka tas ir derīgs nākotnes virzībai. Un nesatraucos, ja kopā kļūdījāmies.
Pateicībā,
Ojārs Rubenis
Foto: Ansis Starks
Foto: Ansis Starks
Dinas mājas grāmatas vāks. Foto: Ansis Starks
Dinas māja
Man priekšā uz galda grāmata sarkana audekla iesējumā, uz vāka uzraksts ar zelta burtiem – Dinas māja. Grāmata sastāv no piecām burtnīcām: Vēsture, Process, Strūklaka, Kolekcija un spāņu fotogrāfa Jordi Bernado fotosesija gatavajā mājā.
Kapsulu ar vēstījumu nākošajām paaudzēm mājas pamatos iemūrēja 2014. gada 8. aprīlī. Māju nobeidzām 2015. gada 2. oktobrī. Tā bija Dinas 60. dzimšanas diena, un tovakar viņa nospieda Ilmāra Blumberga strūklakas ūdens padeves pogu. Putns sāka lidojumu debesīs! Uz strūklakas zīmējuma Ilmārs pravietiski ir uzrakstījis: “…Tūlīt PUTNS pacelsies, Atrausies no zemes, Ar aso knābi iedursies debesu plašumā, apšļakstīdams dārzu un vairs nebūs. NEBŪS. PALIKS TIKAI LIDOJUMA SAJŪTA.”
Ilmārs pats aizlidoja debesīs 2016. gada februārī, un vēl pagājušā gada 5. novembrī mēs pēdējo reizi stāvējām pie čalojošās strūklakas.
Ir 2022. gada 5. oktobris, un mēs atkal visi esam Dinas dārzā pie strūklakas, trīs dienas pēc viņas dzimšanas dienas. Ir gaiša sajūta!
Zaiga Gaile, arhitekte
