Tendences 2022
Viena no tendencēm, kas, manuprāt, bija acīmredzama, ir tas, ka vissenākie izteiksmes veidi – keramika, gobelēni, pinumi, kas darināti ar rokām no dabiskiem materiāliem – 2022. gadā izteikti atgriezās uzmanības centrā, kļūstot pat par savveida fenomenu, kura klātbūtni biennālēs, vadošo mākslas tirgu stendos, zīmīgāko pasaules mākslas galeriju un muzeju izstādēs, kā arī ir izsoļu namos nevarēja nepamanīt. Tas ir absolūts pretstats NFT, digitālajai mākslai, video, fotogrāfijai, bet tomēr tik pieņemošs pret visu mūsdienīgo, tik organisks un nepieciešams kā nekad! Un nav jau brīnums, ka tas notiek tieši šobrīd – mēs runājam par klimata krīzi, nevis par klimata pārmaiņām, un skaudri saskaramies ar tās nenoliedzamajām, smagajām sekām. Turklāt kā spēcīgākais pierādījums tam kalpo tikko Ēģiptē notikusī COP27 konference (27. ANO Klimata pārmaiņu konference), kuras laikā tika strikti pateikts, ka mums jārīkojas tagad. Arī mākslas pasaule cenšas to darīt, izvēršot aktīvas diskusijas un izmantojot savus paņēmienus.
Vissenākie izteiksmes veidi – keramika, gobelēni, pinumi, kas darināti ar rokām no dabiskiem materiāliem – 2022. gadā izteikti atgriezās uzmanības centrā, kļūstot pat par savveida fenomenu.
2022. gada pirmā puse izrādījās sarežģītāka nekā gaidīts, ņemot vērā politisko un ekonomisko nestabilitāti, kā arī pandēmijas sekas. Karš Ukrainā, straujais inflācijas līmeņa pieaugums, piegādes problēmas, kā arī samazināti patēriņa izdevumi un dzīves dārdzība ir spēcīgi ietekmējusi arī aizvadītā gada mākslas vēstījumu.
Brie Ruais. Uncontrollable Drifting Inward and Outward, 2022. The Hayward Gallery London
Līdz ar COVID-19 pandēmijas aktualitātes zudumu un robežu atvēršanu šķita, ka mākslas pasākumu gaita virzīsies uz “jauno parasto”. Taču Krievijas brutālais iebrukums Ukrainā izraisīja degvielas cenu kāpumu un inflāciju. Mākslas notikumi, izstādes un tirgus patlaban darbojas vēl nepastāvīgākā vidē nekā pirms gada. Un tomēr... Neskatoties uz visu iepriekš minēto, piemēram, kolekcionāru uzticība joprojām ir spēcīga. Tas atspoguļojas Art Basel svaigi publicētajā pārskatā A Survey of Global Collecting in 2022 (tapis sadarbībā ar UBS Group un Art Economics dibinātāju dr. Klēru Makendrū) – aptaujāto atbildēs iezīmējas, ka jau šī gada pirmajos sešos mēnešos mākslas darbu iegādei izmantotie naudas līdzekļi bija palielinājušies salīdzinājumā ar tērēto iepriekšējā gadā vai pirmspandēmijas laikā. Ir skaidrs, ka mākslas tirdzniecība joprojām ir izdevīga un spējīga pārdzīvot krīzes. Mākslas eksports un imports starp valstīm uzrāda rekordlielu skaitli! Arī izsoļu nami uzrāda grandiozus pārdošanas rādītājus. Savukārt biennāles šogad bija apmeklētas ar tikpat lielu sparu kā pirmskovida gados. Ik dienu cilvēku straumes raiti un konstanti plūda pa to izstāžu koridoriem. Nozīmīgāko pasaules mākslas galeriju vai muzeju telpas 2022. gada laikā piedzīvoja nenormētas cilvēku skaita plūsmas.
Ir skaidrs, ka mākslas tirdzniecība joprojām ir izdevīga un spējīga pārdzīvot krīzes. Mākslas eksports un imports starp valstīm uzrāda rekordlielu skaitli!
Art Basel publicētais pētījums, kā arī Artnet News 2022 Intelligance Report atklāj, ka mākslas pazinēji un patērētāji būtu pat gatavi tērēt vairāk naudas, lai kolekcionēšanas process kļūtu klimatam draudzīgāks. Kolekcionāri atzīst, ka uztraucas par sevis atstāto ietekmi uz vidi. Tā bija viena no galvenajām tēmām, kas tika apspriesta jau pandēmijas laikā, tomēr, neskatoties uz sarunām, kolekcionāri 2022. gadā masveidīgi ceļoja pa pasauli, lai mākslas darbus iegādātos tieši klātienē. Pētījumi izkristalizē, ka mākslas skatīšanās personīgi joprojām ir galvenā kolekcionēšanas procesa sastāvdaļa. Pierādās arī fakts, ka mākslas meses nepazudīs (rudens pat iezīmēja divu jaunu un zīmīgu mākslas notikumu piedzimšanu – Frieze Seoul un Paris+ par Art Basel), un tas, ka cilvēks ir sociāli aktīva būtne, kurai neapstrīdami ir nepieciešams dzīvs kontakts un saskarsme, turklāt vajadzīgs nepastarpināts mākslas baudījums un piedzīvojums. Jāpiemin, ka, neskatoties uz klātienes pasākumu atgriešanos, daudziem kolekcionāriem joprojām ļoti nozīmīga ir iespēja iepirkties tiešsaistē, īpaši no galerijām un dīleriem, kam viņi uzticas. Tātad tagadne ir hibrīda, bet bažas par kolekcionēšanas ietekmi uz vidi liecina par pieaugošu izpratni un par meklējumiem, kā saudzējošākā veidā nodoties savai kaislībai un kā rast dabai draudzīgākas iespējas arī kolekciju pārvaldībā.
Sheila Hicks. Assembly of Peaceful Patriots of Ancient Greece, 2022. Frieze London
2022. gada laikā ir realizēti konkrēti atbalsta projekti mākslas institūcijām, lai to darbība un sadarbības veidi būtu saudzīgāki klimatam. Pēdējo divpadsmit mēnešu laikā gan The Art Newspaper, gan Financial Times publikācijas ir ziņojušas par dažādu fondu atbalstu mākslas institūcijām, lai, piemēram, atbalstītu tieši videi draudzīgu mākslas darbu transportēšanu. Turklāt pasaules Galeriju klimata koalīcija (Gallery Climate Coalition), kas tika dibināta pirms diviem gadiem un kuras sastāvā ir arī Art Basel un Frieze, uzrāda veiksmīgus darbības rezultātus, konsultējot visdažādākās mākslas institūcijas to loģistikas, darba organizēšanas un atkritumu pārstrādes jautājumos saistībā ar atbildību pret vidi. Koalīcijā tagad ir vairāk nekā 800 biedru no visas mākslas nozares, kas apņēmušies īstenot savu misiju saskaņā ar Parīzes klimata vienošanos (The Paris Agreement) un līdz 2030. gadam samazināt oglekļa emisijas par vismaz 50%. Savukārt, ICOM (Starptautiskā muzeju padome), piedaloties COP27 konferencē, uzsvēra, ka muzeji ir un būs sabiedrotie, kā arī norādīja uz klimata aktīvistu akcijām muzejos, kas rada bažas par muzeju kolekciju drošību, un lūdza neaizmirst, ka klimata izmaiņas ir vispasaules problēma.
Daudzveidīgai un noturīgākai globālajai mākslas sistēmai ir vitāli nepieciešams spēcīgs fokuss uz lokālo un specifisko projektu kopumu.
Svarīgi ir pieminēt 2022. gada diskusiju par mākslas scēnas globalizāciju. Mākslas epicentri, kurus tik ļoti iecienījis pasaules kosmopolītisko mākslas kolekcionāru pūlis un kas eksponē mākslu pēc konkrētiem standartiem izveidotās telpās, nodrošinot konkrētu servisu konkrētam mākslas patērētājam, rezultējas ar lokālās mākslas nošķirtību no metropolēm. Nepārtraukti uzturoties nozīmīgākajos pasaules mākslas centros, mākslas cienītāji, patērētāji un pazinēji netieši apstiprinājuši konkrētu gaumes hierarhiju, kas sakņota Londonā, Parīzē un Ņujorkā, kurām pēdējo trīsdesmit gadu laikā pievienojušās vairākas mākslai zīmīgas lokācijas arī Āzijā un Dienvidamerikā. Taču šai zelta lokā neiekļaujas, piemēram, Austrumeiropa, lai gan daudzveidīgai un noturīgākai globālajai mākslas sistēmai ir vitāli nepieciešams spēcīgs fokuss uz lokālo un specifisko projektu kopumu, kas tādējādi aizvestu arī pie mākslas tendenču padziļinātākas izpratnes un paplašinātu mākslas vēstījumu. Un tādējādi māksla kļūtu arī videi draudzīgāka. Daniels Birnbaums, bijušais Stokholmas Moderna Museet direktors, ir lakonisks savā atbildē, kad The New Your Times žurnālists Deivids Kaufmans viņam jautā par iespējami vislabākajām darbībām, lai saudzētu pasauli: “Vajadzīga ir “lokalizētāka” pieeja mākslai. Jākoncentrējas uz izstādēm savā pilsētā, tās tuvumā vai laukos, jo tiešām vairs nav nepieciešams aplidot puspasauli, lai tikai parādītos lielu mākslas izstāžu kokteiļballītēs.” Jāpiebilst, ka Birnbaums šobrīd darbojas kā virtuālās un paplašinātās realitātes mākslas organizācijas Acute Art direktors un kurators, tā netieši norādot uz virtuālās pasaules pienesumu klimata saglabāšanā.
Takuro Kuwata. Untitled, 2022. The Hayward Gallery London
Lindsey Mendick. Slug - infested kitchen, 2022. The Hayward Gallery London
Lai globālā mākslas sistēma būtu ilgtspējīga, ir jārisina tās varas nelīdzsvarotība. Un tas nav stāsts par vēl vairāk mākslas biennāļu vai mākslas tirgu organizēšanu, bet gan par spēcīgāku lokālo institūciju attīstību, kas sekmēs daudzveidīgākas un piesātinātākas mākslas un arī lokālās telpas attīstību. Kā min mākslas un kultūras sociologs Olavs Velteiss, analizējot mākslas ģeogrāfiju Art Basel 2022. gada pētījuma ietvaros, tad “tāda veida attieksme virzītu mākslas telpu uz ne tik hierarhisku tās iedalījumu un palīdzētu akcentēt īsteno, no cilvēces dziļākajām dzīlēm nākušo un pašu autentiskāko”.
Woody De Othello. Moments Notice, 2022. Frieze London
Maria Bartuszova. Untilted, 1985. TATE Modern
Vai šie pasaules procesi būtu viens no iemesliem jau pieminēto, vissenāko tehniku izmantojumam laikmetīgās mākslas radīšanā? Kāpēc lietišķās mākslas virziens šobrīd ir tik aktuāls? Vai tās ir globalizācijas sekas? Vai tas uzsver klimata pārmaiņu aktualitāti? Vai tā ir kādu robežu nojaukšana? Varbūt tas ir veids, kā mākslas darbu padarīt pieejamāku iegādei plašākai mērķauditorijai? Vai varbūt tas ir veids, kā papildināt savu mākslas kolekciju ar zīmīga mākslinieka darbu, turklāt tērējoties mazāk? Vai tā ir vēlme pēc citādā mākslas kolekcijās? Vai tāpēc vienlaicīgi gan Venēcijas biennālē, gan TATE Modern, gan Frieze London ir skatāma, piemēram, Marijas Bortušovas keramika? Vai tāpēc, piemēram, Emmas Talbotas apgleznotais zīds izstādīts sešu mēnešu laikā gan Whitechapel galerijā Londonā, gan jau pieminētajā Frieze London un Venēcijā; vai tāpēc viena autora gobelēni ir ieraugāmi gan biennālē, gan prominentā mākslas mesē, gan arī nekomerciālā galerijā?
Līdz ar digitālās kultūras dominanti, vides problēmām un pandēmiju keramikas reālisms, tās fiziskais tiešums un bezgalība, kā arī tās radīšanas senās metodes ir medija visstiprākās puses šodienas realitātē.
Jau pēdējās desmitgades laikā ir vērojama radikāla ieinteresētība lietišķās mākslas dažādajās tehnikās. Piemēram, arvien vairāk mākslinieku ir pievērsušies savulaik marginalizētajam keramikas medijam. Pašreizējās mākslas pasaules superzvaigznes ir padarījušas keramiku par daļu no savas mākslas prakses. Savukārt jaunā paaudze iet savu ceļu cauri keramikas vēsturei un atklāj aizmirsto mantojumu gan tehnikas, gan formas ziņā. Šobrīd Heivorda galerijā (Heyward Gallery) Londonā notiekošās 23 neatkarīgu mākslinieku keramikas izstādes kurators Klifs Losons (Cliff Lauson) skaidro šo kultūras pavēršanos amatnieciskumam un lēnīgumam šādi: “Daži iemesli saistīti ar to, kā mēs pēc pandēmijas atkal iesaistāmies klātienes procesos. Keramikas veiksme ir tajā, ka ikviens to izmanto ikdienā un visdažādākajos veidos. Šis medijs ir mūžīgs. Ne tik sen šis pats ikdienišķums nevarēja būt pagrieziena punkts, taču līdz ar digitālās kultūras dominanti, vides problēmām un pandēmiju keramikas reālisms, tās fiziskais tiešums un bezgalība, kā arī tās radīšanas senās metodes ir medija visstiprākās puses šodienas realitātē. Māls ir materiāls, ko mēs visi pazīstam kopš agras bērnības, un tā izmantošanas paņēmieni ir tikpat izplatīti kā tradīcijas un tehnikas, kas māksliniekiem jāpārvalda.”
Betty Woodman. Balustrade Relief Vase #52, 1992. David Kordansky Gallery
Liz Larner. ii (infection), 2015. Frieze London
Izstāde iepazīstina ar mālu un raugās vienu soli tālāk – kā mākslinieki ir paplašinājuši tehnisko ierobežojumu robežas un paveikuši to, ko neviens nebūtu gaidījis no keramikas medija. Savu skaidrojumu keramikas popularitātei sniedz arī David Kordansky galerija Ņujorkā, gada nogalē izstādot Betijas Vudmenas zīmīgos 90. gadu, kā arī 2000. gadu sākumā radītos darbus. Viņas keramikas māksla spēja sintezēt modernisma un postmodernisma idejas sasaistē ar laikmetīgo glezniecību un tēlniecību. No māla veidotās sarežģītās skulpturālās formas un gleznieciskais glazūras pretnostatījums parāda Vudmenas ambīciju un inovāciju keramikas medija attīstībā, ievietojot to tēlotājmākslas kategorijā. Galerija atzīmē, ka māksliniece zināmā mērā jau toreiz paredzēja keramikas attīstību un turpinājumu mūsdienu kontekstā, kur eksperiments ar tik spēcīgu materiālu kā māls ir bezgalīgs un neierobežots.
Skats no Skuja Braden ekspozīcijas Venēcijas biennāles 59. starptautiskajā mākslas izstādē
Skuja Braden darba fragments Venēcijas biennāles 59. starptautiskajā mākslas izstādē
Tas ir kas līdzīgs Skuja Braden veidotajam Latvijas paviljonam Venēcijas biennālē, kur līdzās vijīgajām un plastiskajām formām glazūrā tika “ielikti” arhetipu, simbolu un pasaku motīvi, japāņu kultūras vēsmas, asprātība un bezbailība, veidojot piesātinātu mākslas darbu, kas pamatoti piepildīja paviljona telpu un pāri visam pauda spēcīgus, aktuālus vēstījumus.
Aušana, diegšana vai adīšana – tās ir ik piesātinātas ar femīno sajūtu, tik košas un jutekliskas, bet arī tiešas un vīrišķīgi aizsargājošas sajūtas rosinošās tehnikas.
Kā tāds mediators starp telpu un materiālu ir atdzimis gobelēns. Aušana, diegšana vai adīšana – tās ir ik piesātinātas ar femīno sajūtu, tik košas un jutekliskas, bet arī tiešas un vīrišķīgi aizsargājošas sajūtas rosinošās tehnikas. TATE Modern patreiz apskatāmie Magdalēnas Abakanovičas gobelēni, kas transformējušies par skulpturālu un instalācijveida mākslu, līdzīgi Ņujorkā izstādītajai Vudmenas keramikai, apliecina mākslas izteiksmes veidu mūžīgo pārdzimšanu un attīstību.
Magdalena Abakanowicz. Elephantine ears, 1972. TATE Modern
Ne velti 2022. gadā arī mākslas mesēs, izstādēs un biennālēs liela daļa izstādīto mākslinieku izmanto gobelēna tehnikas, veidojot savus laikmetīgās mākslas darbus. Piemēram, kā vēsta The New York Times, tad īpašs uzsvars uz lietišķās mākslas raksturīgajās tehnikās izpildītiem mākslas darbiem bija vērojams jaundibinātajā Frieze Seoul, un jo īpaši tās īpašajā sekcijā Focus Asia, kuras kurators Kristofers Liū skaidro, ka izvēlētajos mākslas darbos izceļas materiāla autentiskums un īstums.
Bharti Kher. Algorithm For Endings, 2021. Frieze London
Emma Talbot. Where Do You Come From? What are we?, 2021. Venēcijas biennāles 59. starptautiskajā mākslas izstāde
Noslēdzot pārskatu par aizejošā gada mākslas pasaules procesu tendencēm, jāpiemin nebeidzamais savas vietas zem saules cīņas turpinājums jeb sieviešu mākslinieču iespaidīgā dalība 2022. gada mākslas notikumos. Financial Times žurnālists Jans Dalijs, analizējot Venēcijas biennāles izstādi The Milk of Dreams (Sapņu piens), ļoti tieši izsakās, ka tās lielākais pluss, bet arī mīnuss ir pašmērķīgais sieviešu autoru skaits, kas ir novedis pie nekritiskākas mākslas darbu atlases.
Mrinalini Mukherjee. Rudra, Devi, 1982. Vanshree, 1994. Venēcijas biennāles 59. starptautiskajā mākslas izstāde
Jāpiebilst, ka biennāles kuratore Čečīlija Alemani nekad nav komentējusi, kāpēc no visu izstādīto mākslinieku skaita divi simti trīspadsmit ir sievietes (un tikai 21 vīrietis), vien uzsverot, ka galvenais, par ko biennāles apmeklētājam būtu jādomā, ir mākslinieka iegūtās balsstiesības (ne velti “Zelta lauva” tika piešķirta Lielbritānijas paviljonam). Savukārt Frieze Masters direktors Neitans Klemenss-Džilespijs sieviešu radīto darbu skaitu un viņu mākslas īpašo izcelšanu meses ietvaros skaidro kā vēlmi paplašināt un dažādot mākslas kolekcijas, jo tajās joprojām nav pietiekami pārstāvētas sievietes mākslinieces. Turklāt – Frieze ir tāda tikšanās vieta, kur ir svarīgi runāt par aktualitātēm, palīdzēt izplatīt idejas un vērst uzmanību uz svarīgiem vēstījumiem.
Zhang Ruyi. Cured Column, 2022. Frieze London
Un, patiesi, ir svarīgi runāt par problēmām un konkrētā laika lielajām tēmām, jo diskusijai un skaļi pateiktajam ir nenovērtējams spēks it visās mūsu dzīves jomās, bet mākslas valoda ir viena no spēcīgākajām domu apmaiņas veicinātājām.
