Foto

Būt par Eiropas kultūras galvaspilsētu

Arterritory.com


19/03/2012 

Kultūra kā nepārvarama vara un varens spēks – ar tādu pamata vadlīniju 2014. gada janvāra vidū Rīga aizsāks Eiropas kultūras galvaspilsētas gadu. Statuss, kuru kopš 1985. gada Eiropas Savienībā gadskārtēji piešķir atsevišķām pilsētām, ir izdevību ādere, kuras bilance ir atkarīga no tā, cik prasmīgi dotās iespējas taps izmantotas. Kā noderīga “rokasgrāmata” noteikti var kalpot arī citu pilsētu gūtā pieredze. Tālab Arterritory.com tikās ar iepriekšējo gadu Eiropas kultūras galvaspilsētu – Viļņas (2009) un Tallinas (2011) – kultūras darbiniekiem: gan tiem, kas ciešāk, gan ne tik cieši bijuši iesaistīti kultūras gada rīkošanā. Vēlējāmies noskaidrot, kuras, viņuprāt, ir Eiropas kultūras galvaspilsētu visjūtīgākās zonas, kas būtu jāuzmana, lai tās nesāktu suloties? Mākslas zinātniece un kuratore no Lietuvas – Dr. Raminta Jurenaite kā Viļņas ieguvumu min ilgtermiņa iniciatīvas, kas tika aizsāktas tieši kultūras galvaspilsētas ietvaros, piemēram, Baltijā pirmā mākslas mese Art Vilnius. Tomēr norāda, ka pilsēta daudz zaudēja ar menedžmenta kļūmēm, kā rezultātā klibojusi vienmērīga finanšu sadale un proporcija starp nozīmīgiem un mazāk svarīgiem pasākumiem. Aptaujātie igauņi pauž atšķirīgas atziņas, tomēr vienojas pie tādiem acīmredzamiem ieguvumiem kā tūristu pieplūdums, jaunu profesionālo kontaktu dibināšana un iespēja kultūras gada ietvaros realizēt tādus radošus pilsētvides projektus, kurus ikdienā pašvaldība, iespējams, neatbalstītu. Kā galvenais Tallinas mīnuss tiek minēta programmas sadrumstalotība un notikumu pārbagātība bez skaidra konceptuālā karkasa, kas ļautu orientēties, sekot līdzi un, gluži vienkārši, visu spēt izbaudīt. 

Diāna Čivle, nodibinājuma “Rīga 2014” vadītāja, jautāta par šābrīža situāciju un komandas galveno darbalauku, ieskicē programmas koncepciju un norāda, ka pašlaik notiek darbi pie pasākumu plānošanas: “Rīgas 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētai ir apstiprināta programātiska koncepcija Force majeure ar sešām tematiskajām līnijām (Okeāna alkas, Brīvības iela, Ceļu karte, Izdzīvošanas komplekts, Dzintara ādere, Rīgas karnevāls). Force Majeure kā jēdziens, ko visbiežāk lieto juristi, ir provokators, kas aicina uz sarunu par kultūru kā pozitīvu, pārsteidzošu un neaptveramu spēku, kas var daudz ko mainīt katra cilvēka dzīvē, attiecībās un pilsētas attīstībā. Ar to atšķiramies no citām Eiropas kultūras galvaspilsētām un uzskatām, ka šāda atvērta pieeja veicina programmā iekļauto projektu realizētāju sadarbošanos vienotas idejas nešanā. Radoša koprade ir viens no “Rīga 2014” izaicinājumiem, turklāt iesaistot tajā ne vien māksliniekus un citu kultūras sfēru profesionāļus, bet arī ikvienu rīdzinieku un jebkuras jomas speciālistu. Tieši starpdiscilinārā sadarbībā un robežu paplašināšanā rodas jauni iespaidi un impulsi negaidītiem pārsteigumiem,” uzskata Diāna Čivle. “Un tieši ar to pašlaik nodarbojamies mūsu radošajā virtuvē – briedinām projektus un idejas.”

Ideja par Eiropas kultūras galvaspilsētu dzimst Grieķijā

Ideju ik gadu izraudzīties Eiropas kultūras galvaspilsētu ierosināja grieķiete Melina Merkuri (Melina Mercouri, 1920–1994) – ar mērķi tādējādi veicināt Eiropas tautu tuvināšanos. “Kultūra, māksla un radošums ir ne mazāk svarīgi kā tehnoloģijas, tirdzniecība un ekonomika,” viņa apgalvoja, uzsverot, ka tolaik Eiropā kultūra esot atstāta pabērna lomā un ka ir nepieciešams projekts, kas atjaunotu tai veltīto uzmanību. Tas bija 1983. gads, un jau divus gadus vēlāk Eiropas Savienība iedibināja ierosināto programmu, un Atēnas kļuva par pirmo Eiropas Kultūras pilsētu (apzīmējums “galvaspilsēta” tika ieviests tikai 1999. gadā). Visnotaļ spilgtā personība Melina Merkuri tai laikā bija Grieķijas kultūras ministre (1981–1989) – pirmo reizi valsts vēsturē šo amatu ieņēma sieviete. Pirms politiskās karjeras viņa nodarbojās ar aktiermākslu, turklāt 1960. gadā saņēma Kannu kinofestivāla balvu kā labākā aktrise filmā “Never on Sunday”. Ar šo lomu viņa bija nominēta arī Oskara un BAFTA balvām, un viņas kontā vēl par citām kinolentām ir arī trīs Zelta Globusa nominācijas. Augusi ietekmīgu Atēnas politiķu ģimenē, Merkuri kādā intervijā norāda, ka bērnībā viņas “māja vienmēr bija pilna cilvēku, jo toreiz būt par Atēnu mēru [viņas vectēvs ieņēma šo amatu vairāk nekā divdesmit gadus – A. I.] bija tikpat ietekmīgi kā būt par ministru. Man tas bija teātris. Man bija skatuve, auditorija, partneri, dialogi, reizēm pat garas tirādes.”

Kad 1967. gadā Grieķijas militāristi veica valsts apvērsumu un sākās t.s. “melno pulkvežu” režīms, Merkuri tobrīd atradās filmas uzņemšanā ASV un nekavējoties sāka starptautisku pretošanās kampaņu, ceļojot pa visu pasauli un kļūstot par grieķu tautas “ruporu”. “Dumpiniece es biju jau bērnībā. Kad man bija gadi septiņi–astoņi, mēdzu izlavīties no mājas, lai ar draugiem ietu uz kino vai kafejnīcu, par ko vienmēr saņēmu brāzienu.”


Melina Merkuri 

Kad militāristu režīms tika gāzts un Melina Merkuri stājās kultūras ministres amatā, viņa aktīvi strādāja, lai Grieķijas kultūrai piesaistītu ārvalstu interesi un veicinātu vietējo iedzīvotāju aizrautību. Viņas vadīšanas laikā no jauna tika aktualizēts jautājums par Jaunā Akropoles muzeja būvniecību, kā nolūkos tika rīkots starptautisks projektu konkurss. (Muzejs tika pabeigts un atklāts 2007. gadā, un platībā tas ir desmit reizes lielāks par tā priekšgājēju Akropoles kalnā.) Merkuri arīdzan ieviesa sistēmu, iedzīvotājiem atceļot ieejas maksu visos Grieķijas muzejos un arheoloģisko izrakumu vietās. 1985. gada vasarā pirmās Eiropas kultūras pilsētas inaugurācijas runā Merkuri pauž, ka “kultūra ir Grieķijas smagā artilērija”. Ar savu harzimu viņa īstenoja to, ka kultūra atkal bija grieķu ikdienas sastāvdaļa, kā arī nozīmīgs temats laikrakstu pirmajās lapaspusēs, radio un televīzijas ziņās. Ministres amatu Merkuri ieņēma astoņus gadus no vietas jeb divus termiņus un, vienu termiņu izlaižot, no 1993. līdz 1994. gadam amatā atgriezās – īsi pirms savas nāves 74 gadu vecumā. 

Eiropas kultūras galvaspilsētas ieguvumi un klupšanas akmeņi 

“Eiropas Savienības iniciatīvas par Eiropas kultūras galvaspilsētu galvenais mērķis ir uzsvērt Eiropas kultūru bagātību, daudzveidību un to kopīgās iezīmes, kā arī veicināt labāku savstarpēju sapratni Eiropas pilsoņu vidū,” rakstīts Latvijas Republikas Kultūras ministrijas mājaslapā. Eiropas kultūras galvaspilsētu līdzšinējā darbība apliecina, ka tiek sasniegta arī virkne citu mērķu, piemēram, veicināta pilsētu un valstu atpazīstamība, labvēlīgi ietekmēta kultūrtūrisma attīstība, kā arī – rosināta mākslinieku un kultūras organizāciju sadarbība, iegūti jauni kontakti un likts pamats turpmākai vairāku kultūras projektu attīstībai. Tāpat pozitīvu ieguldījumu saņem arī uzņēmējdarbība un pilsētu infrastruktūra, tiek uzlabota valsts un privātā sektora sadarbība. 

Tomēr ir skaidrs, ka uzdevums būt par Eiropas kultūras galvaspilsētu nav no vieglajiem un ir nepieciešamas visa veida prasmes, lai to īstenotu pēc iespējas veiksmīgāk. Ne velti 2004. gadā Eiropas komisija Robertam Palmeram pasūtīja veikt pētījumu par to, kā Eiropas kultūras galvaspilsētām ir veicies līdz šim. Roberts Palmers ir viens no kompetentākajiem Eiropas kultūru galvaspilsētu speciālistiem, turklāt pats bijis pie vadības grožiem divām dalībniecēm – Glāzgovai 1990. gadā un Briselei 2000. gadā. Komandā veiktā analīze, kas tapa sešu mēnešu garumā, un Palmera izdarītie secinājumi noteikti ir vēlviena rokasgrāmata ikvienam, kas ir iesaistīti kultūras galvaspilsētas programmas izstrādē, pasākumu plānošanā un organizēšanā. Kā otra noderīga “rokasgrāmata”, kā jau ievadā tika minēts, ir pašu pilsētu pieredze un atziņas. Piedāvājam svarīgākos pieturas punktus. 

Politiskās ambīcijas

Vadoties pēc nosaukuma, nenoliedzami šķiet, ka Eiropas kultūras galvaspilsētas centrālā ass ir kultūra. Taču Roberts Palmers pētījumā norāda, ka realitātē “kultūras dimensiju nereti aizēno politiskas ambīcijas un citas sākotnēji ar kultūru nesaistītas intereses un mērķi”. Arī starpisciplināru projektu kurators no Tallinas Laurs Kaunisāre (Laur Kaunissare), kurš “Tallinn 2011” komandā strādāja par projektu koordinatoru, kā vienu no tumšajām pusēm min politiskos jautājumus. “Ir labi, ja par kultūras galvaspilsētu kļūst vieta ar stabilu politisko klimatu. Galvenokārt tas ir svarīgi, lai būtu skaidrība par finansējumu, kas ir atkarīgs no politiķiem. Pat tad, ja esi drošs, ka naudas ir maz, skaidrība tik un tā dod iespēju jau laikus nodarboties ar plānošanu.” Mākslas kritiķe un vietnes artishok.blogspot.com dibinātāja Mārina Murka (Maarin Mürk), kura piedalījās vides instalāciju festivāla “LIFT11” izstrādē – viens no pamanāmākajiem un interesantākajiem Tallinas pērnā gada kultūras notikumiem, iesaka vienkārši būt uz to gataviem, ka situācija brīžiem “var kļūt neglīta, jo iesaistīta ir liela nauda un politiskās intereses”.

Laiks

Laicīga darbu sākšana ir vēl viens klupšanas akmens, lai arī šķiet pašsaprotama prasība. Kā uzskata Palmers, reti kura pilsēta izmanto tai doto laiku, lai ieguldītu pietiekamas pūles programmas izstrādē. Laurs Kaunisāre kā pozitīvu piemēru min Vācijas pilsētu Rūru, kura Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu īstenoja 2010. gadā. “Viņi organizēja projektu “Klusā daba”, slēdzot šoseju vairāku desmitu kilometru garumā un rīkojot iedzīvotāju piknikus. To noteikti nevarētu paveikt, ja priekšdarbi nebūtu sākti laikus, visu rūpīgi izplānojot un saskaņojot.” Minētā autostrāde A40/B1 stiepjas 60 km garumā un savieno pilsētas, kā arī Rūras piepilsētas rajonu ar centru. 2010. gada 18. jūlijā šī artērija sastinga uz veselu dienu, un ierastās automašīnu un motociklu rūkoņas vietā nāca mūzika, čalas un sešdesmitkilometrīgs bankets.


“Klusā daba” Rūrā 2010. gadā. Foto: www.markt-vor-ort.de

Ilgtermiņa ieguldījumi

Roberts Palmers pētījumā norāda, ka spēcīgākās ir tās Eiropas kultūras galvaspilsētas, kurām šis dotais gads ir integrēts kopējā kultūras attīstības plānā. Tālab ir no svara programmā iekļaut arī ilgtermiņa un ilgtspējīgas iniciatīvas, ne tikai īslaicīgus pasākumus ar gaistošām sekām. To uzsver arī mākslas zinātniece un kuratore Dr. Raminta Jurenaite no Lietuvas, jo “ir ierasts, ka valsts kultūras sektoram pastāvīgi trūkst finanšu līdzekļu, tālab ir vērts izmantot Eiropas kultūras galvaspilsētas platformu, lai īstenotu paliekošas vērtības. Paplašināt muzejus, uzlabot koncertzāles tehnisko aprīkojumu, pilnveidot citas kultūras institūcijas un aizsākt pasākumus, kas vēlāk var turpināties.” Kā jau tika minēts, 2009. gadā Dr. Raminta Jurenaite ar domubiedriem nodibināja starptautisko mākslas mesi Art Vilnius, kas dotā brīdi ir vienīgā Baltijā un šovasar notiks jau trešo reizi. Savukārt mākslas muzeja KUMU direktore Anu Līvaka (Anu Liivak) atzīst, ka Tallinas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā lielākoties bija pārstāvēti daudzskaitlīgi, taču īslaicīgi notikumi. Tomēr viņa vēlas izcelt un uzteikt iniciatīvas, kas rosināja nomaļo pilsētas teritoriju apguvi, iekļaujot tās vietējās kultūras dzīves trajektorijā. Piemēram, Tallinas ostas rajonā attīstība noteikti turpināšoties arī turpmākos gados. 

Harizmātisks vadītājs

Analizējot un izvērtējot Eiropas kultūras galvaspilsētas laikā no 1985. līdz 2004. gadam, Palmers secina, ka vienotas formulas, kā garantēt pozitīvu rezultātu, protams, nav. Tomēr ir vairāki kritiski faktori, kas ikvienai pilsētai būtu jāņem vērā. Viens no tiem ir “identificēt spēcīgus līderus un menedžerus”. To uzsver arī Mārina Murka, uzskatot, ka “Tallinā trūka harizmātiska līdera, kas paustu noteiktu pārliecību, ko nozīmē būt Eiropas kultūras galvaspilsētai. Nebija neviena, kas skaidri pateiktu, kāda ir nostāja. Valda uzskats, ka kultūras galvaspilsētas pasākumi ir jebkas un domāti visiem, taču tas noved pie tikpat izplūduša rezultāta.” Kā risinājumu Murka saredz striktu lēmumu pieņemšanu, ko vislabāk var izdarīt, ja ir vadītājs, kurš “nosprauž skaidras līnijas, ka būs tas un nekas cits.”

+++pagesplit+++

Skaidra koncepcija un komunikācija ar sabiedrību

“Ir tāds skarbs likums – ja tu dari kaut ko lielisku, bet neviens par to neko nezina, tad tikpat labi tu to varētu arī nedarīt,” atzīst Laurs Kaunisāre, uzsverot, cik izšķiroša nozīme ir komunikācijai ar sabiedrību, “pat ne tikai mārketingam, bet tieši saziņai ir ļoti liela loma.” Mārina Murka apgalvo, ka tas bijis viens no Tallinas vājajiem posmiem – klibojis veids, kā pasniegt informāciju: “It visur pilsētā bija redzami “Tallinn 2011” logotipi, taču tas neviesa skaidrību, kāds ir pamata fokuss, kas ir galvenā notikumu ass – ar ko vēl, izņemot blīvumu, togad notiekošie pasākumi atšķiras no jebkura cita gada? Ir lieliski, ja Eiropas kultūras galvaspilsēta ir kā lietussargs, kas dod iespēju rasties un realizēties visdažādākajām idejām, bet tomēr ir nepieciešams mugurkauls, kas palīdz orientēties un uztvert galvaspilsētas notikumu programmu kā sava veida veselumu, ar ko ir arī attiecīgi vieglāk iepazīstināt sabiedrību.” Tas, protams, nozīmē, ka – pirms ieguldīt resursus sabiedriskajās attiecībās, ir jālīdzsvaro forma ar tās saturu. “Lai komunicētu, sākotnēji ir jābūt lieliskai idejai, par kuru stāstīt,” atgādina Laurs Kaunisāre. Arī Roberts Palmers, 2010. gada pavasarī Briselē uzstājoties ar runu, uzsver nepieciešamību pēc saprātīga balansa: “Pastāv briesmas, ka izvēlētās pilsētas var pārvērsties kultūras industrijās ar milzīgu budžetu sabiedrisko attiecību aktivitātēm, ieguldot tajās neproporcionāli lielus līdzekļi, kas patiesībā varētu tikt izlietoti reālam ieguldījumam mākslās vai kā cita unikāla radīšanai.” Kaunisāre jokojot vēl piebilst, ka līdz galam tā arī neesot sapratis, vai Eiropas kultūras galvaspilsētas uzstādījums ir būt par mārketinga projektu ar kultūras “glazūru”, vai arī tas ir kultūras projekts ar mārketinga “glazūru”.

Mazāk ir vairāk

Mārina Murka gan apsver jautājumu, cik tas vispār ir iespējami – īstenot visu nepieciešamo, lai Eiropas kultūras galvaspilsētai izdotos sasniegt nospraustās latiņas. Proti, vai uzstādījums nav pārlieku grandiozs. “Lai arī “Talinn 2011” organizēja ļoti laba komanda, kurā bija iesaistīti arī profesionāļi no dažādām kultūras jomām un ar labu reputāciju, tik un tā nepameta sajūta, ka visi labie nodomi tiek aprakti zem pūliņiem no jauna izgudrot velosipēdu. Kā tai teicienā – “Gribējām, kā labāk, bet sanāca, kā vienmēr.” Akūti pietrūkst laika, lai atrastu piemērotāko stratēģiju, veiktu administratīvos pienākumus un vēl saredzētu kopainu.” Kā risinājumu Murka saredz skaidru ideju – noformulēt, ko tieši ir vēlme īstenot, atrast īpašu vadmotīvu. “Varbūt kādi projekti ir jāatmet, jādara mazāk, ja tā var saglabāt skaidru redzējumu un to arī pilnvērtīgi īstenot. Pērn Tallinā brīžiem pārņēma skumjas, jo apkārt tik daudz kas notika, taču nebija iespējams visu apskatīt. Radošajiem cilvēkiem jo īpaši virkne notikumu gāja “gar degunu”, jo, kamēr pats organizēji vienu pasākumu, kaimiņos notika cits.” Arī runājot par finanšu sadali, Dr. Raminta Jurenaite uzsver pārdomātu programmas izstrādi: “Ir ļoti svarīgi domāt stratēģiski un paredzēt īpašus notikumus dažādās kultūras nozarēs. Viļņā miljoni tika iztērēti Jaungada salūtā, kā arī liekos reklāmas materiālos, piemēram, suvenīru krūzītēs un šokolādēs, līdz pietrūka nauda svarīgākām lietām. Jāraugās, lai programmā nebūtu pārlieku liels viduvēju pasākumu īpatsvars, ja uz tā rēķina cieš kāds lielāks un ilgtspējīgāks projekts.” 

Eiropas dimensija

Atgriežoties pie Eiropas kultūras galvaspilsētu šūpuļa Grieķijā un idejas sākotnējā mērķa, interesants ir Roberta Palmera novērojums, ka “Eiropas dimensija nebūt nav Eiropas kultūras galvaspilsētu uzmanības centrā, un tās potenciāls tuvināt eiropiešus nav realizēts”. Tomēr viņš norāda, ka šodien šī sākotnējā ideja tik tiešām būtu jāmaina – un jāveido attiecības nevis eiropiešu starpā, bet gan jādibina starptautiska platforma, ar Eiropas kultūru iepazīstinot pārējo pasauli.


2012. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas Gimaraešas svinīgā atklāšana 14. janvārī

Šogad Eiropas kultūras galvaspilsētas statusā ir Slovēnijas otra lielākā pilsēta Maribora un Portugāles pilsēta Gimaraeša. 2013. gadā tās būs Marseļa Francijā un Košice Slovākijā, bet 2014. gadā vēl bez Rīgas par Eiropas kultūras galvaspilsētu kļūs Ūmeo Zviedrijā. Savukārt 2015. gadā statusu ieņems Monsa Beļģijā un Pilzene Čehijā, bet 2016. gadā – Spānijas pilsēta Sansebastiana un Polijas pilsēta Vroclava.

Roberta Palmera pētījumu lasi šeit

riga2014.org