Atkal modē stikls
Saruna ar kolekcionāru Vitāliju Moločko
Pirms trim gadiem Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā bija skatāma izstāde “Iļģuciema stikls (1886–1960)”, pēc kuras apmeklējuma katrs centās pārliecināties, vai mājās nejauši nav saglabājies kāds Iļģuciema stikla fabrikā izgatavotais priekšmets. Sabiedrības interesi vēl vairāk kāpināja muzeja izdevums par fabrikas vēsturi no tās pirmsākumiem līdz reorganizācijai 1960. gadā. Šodien Latvijas stikls – Iļģuciema un Līvānu darinājumi – atkal kļuvuši par iekārojamu lietu. Taču jelkāda veida informācija par priekšmetu formu un dekora autoriem ir vairāk nekā pieticīga. Kā tad var noteikt, kas ir simtprocentīgs Latvijas stikls? Stikla priekšmetu krāšana ir ļoti aizraujošs, nemitīgs pašmācības process. Ar vienu īstenajiem stikla faniem – uzņēmēju Vitāliju Moločko – sarunājamies par stikla kolekcionēšanu un ar to saistītajiem izaicinājumiem.
Aīda Rotčenkova. Vāzes. Autorsdarbs. Līvānu stikla fabrika. 20. gs. 70. gadi. Pūsts divslāņu stikls. Dekors - slīpēts, pulēts. Foto: Vitālijs Moločko
Sabiedrība aizvien vairāk sāk novērtēt Latvijā radītos stikla priekšmetus. Zināmā mērā arī pateicoties pieminētajai izstādei. Ekspozīcijā bija skatāmi gan priekšmeti no jūsu kolekcijas, gan arī vairāki tādi, kurus vēl pirms tās norises uzdāvinājāt Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejam. Jūsu kolekcijā ir patiesi retumi. Kā un kāpēc nonācāt pie stikla?
Viss sākās ar tādiem impulsīviem pirkumiem pirms vairāk nekā piecpadsmit gadiem. Nekā neparasta. Strādājot pārtikas rūpniecības biznesā, dzērienu vairumtirdzniecībā, dabiskā veidā sāku interesēties par to, kāda stikla tara tika izgatavota un lietota Latvijas teritorijā gan cariskajā, gan pirmās brīvvalsts laikā – kā zināms, vecas pudeles taču ļoti daudzus inficē ar krāšanas drudzi! Tā radās azarts un vēlme nopirkt jau ko retāku. Arvien mērķtiecīgāk sāku apmeklēt krāmu tirgus un antikvariātus. Viens no maniem iemīļotākajiem antikvariātiem Rīgā joprojām ir “Monogramma”, kur iepazinos ar Ievu Dzērvi. Tolaik bija maz cilvēku, kas par stikla ražošanas vēsturi varētu ko pastāstīt. Nācās daudz lasīt un pētīt pašam. Apguvu padomju laika literatūru par stiklu – arī Maskavā izdotajos albumos atrodamas Latvijā izgatavoto stikla priekšmetu reprodukcijas. Piemēram, 1982. gada izdevumā Coветское цветное стекло (Padomju krāsainais stikls) ieraudzīju Līvānu stikla fabrikas mākslinieces Aīdas Rotčenkovas 1969. gadā radītās vāzes “Cilindrs” attēlu – atpazinu, jo biju nesen iegādājies. Mani uzrunāja vāzes perfekcija gan formā, gan dekorā. Sadabūju mākslinieces telefonu, satikāmies, un manā kolekcijā nonāca vairāki autordarbi no viņas radošās darbības vēlīnā perioda.
Sadzīves trauki. Līvānu stikla fabrika. 20. gs. 50.-70. gadi. Presēts stikls. Foto: Irēna Bužinska
Līvāniem nudien laimējās, ka pēdējā brīdī tika saglābta rūpnīcas produkcijas paraugu kolekcija-muzejs, kas tagad atrodas Līvānu stikla un amatniecības centrā. 2020. gadā Līvānu stikla pūšanas tradīcija tika atzīta par Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma vērtību. Ar mērķi turpināt stikla izstrādes tradīciju Līvānos centrs 2022. gadā īstenoja projektu “Stikla sajūta”. Šogad tai ir turpinājums Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejā, kur notiek izstāde “LĪVĀNI=STIKLS”, piedāvājot aplūkot stikla pūšanas meistara Aleksandra Logvina un viņa palīga Valērija Veisa izgatavotos dažādu formu stikla priekšmetus. Jūs pieminējāt Aīdas Rotčenkovas vārdu. Kādi vēl Līvānu stikla fabrikas darinājumi ir jūsu kolekcijā?
Līvāni mūsu iztēlē vispirms asociējas ar 20. gadsimta 80. gados radīto pūstā stikla produkciju. Izrādās, vispopulārāko trauku komplektu “Arktika”, kurā ietilpst vāze, cepumu trauks un pelnutrauks, kopīgi radījusi vesela mākslinieku grupa. Līdzko ieraudzīsit “Arktiku”, jūs to atpazīsit – tik raksturīgs ir tumši zilā stikla ielaidums caurspīdīgajā stikla masā. Līvānu klasiskās šī perioda vāzes parasti ir slaidas, monolītas, kurām papildus izteiksmīgumu piešķir stikla izvirzījumi – tādi kā “pirksti” – “Arktikai” ir četri tādi izvirzījumi, toties Herberta Erba radītai vāzei “Līksna” ir divi, daudz plastiskāk izteikti. Meklēju vienlaikus tipiskus Līvānu priekšmetus un retumus, lai parādītu daudzveidību.
Cukurtrauks un salātu bļodiņas. Līvānu stikla fabrika. 20. gs. 50.-70. gadi. Presēts stikls. Foto: Irēna Bužinska
Trauku komplekta “Marta” bļoda. Iļģuciema stikla fabrika. 20. gs. 30. gadi. Presēts stikls ar lustras pārklājumu. Foto no Rīgas vēstures un kuģniecības krājuma
Taču būtiski atcerēties, ka milzīgu Līvānu produkcijas apjomu veidoja plaša patēriņa preces – stikla glāzes un saldumu trauciņi ar apdrukātu dekoru tematisku daudzveidību – ziedi, augļi, zodiaka zīmes, kuģi, putni, dzīvnieki, Vecrīgas ievērojamās vietas, antīkie automobiļi, olimpiskais lācītis un vēl daudz kas cits! Stikla krājēju aprindās vērojama pieaugoša interese arī par presēta stikla traukiem, kurus savulaik lietojām ikdienā. Taču atpazīt katra priekšmeta ražotāju nav vienkārši. Latvijas produkcija jau tolaik ļoti konkurēja ar igauņu uzņēmumiem un baltkrievu Ņeman. Viņus vienoja kopīgas standarta prasības, katalogi, tehnoloģijas, pieredzes apmaiņas un sociālistiskā sacensība – kā tolaik bija pieņemts – starp radniecīgiem nozares uzņēmumiem. Norādes no “augšas” etalonu pieņemšanas komisijā – vienas fabrikas mākslinieka radīto formas paraugu itin mierīgi varēja ar dekoru papildināt cits autors kaimiņos... Man mājās ir mantota presēta stikla bļoda bez fabrikas logotipa masā – un tam arī īsti nav nozīmes, jo neviens tāpat īsti nespēj atpazīt – nav vienota PSRS visu stikla fabriku spiedogu kataloga (un laika gaitā, kā zināms, tie vēl arī mainījās)...
Tas ir pieredzes, izpētes un intuīcijas jautājums. Par nožēlu stikla masu produkcijas ražošanas vēsture Latvijā tiešām nav nopietni pētīta. Labāka situācija ir Igaunijā, kur Tallinā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, pirms vairākiem gadiem tika sarīkota gan Lorup fabrikai (mūsu Iļģuciema analogs starpkaru periodā), gan tās tradīciju turpinātājam – Tarbeklaas – veltītās izstādes. Abām izstādēm izdoti katalogi. Tādējādi mēs nu vismaz varam noteikt, kuri trauki izgatavoti kaimiņos. Tarbeklaas presētais stikls ne tikai raksturo noteikta vēsturiska perioda sadzīvi. Tas pārdzīvojis savu laiku un atkal ir modē, jo piesaista uzmanību kā mākslinieciski augstvērtīgs dizaina paraugs. Manā kolekcijā ir Helgas Kerges (1926–2012), Ingi Vaheres (1930–1999), Eino Meelta (1940–2021) dizainētie gan presētā, gan pūstā stikla priekšmeti. Viņu darinājumi ir tik dažādi! Katram autoram ir atšķirīga formas izpratne, katrs lieto citas stikla izgatavošanas un apstrādes tehnoloģijas. Tomēr ikvienā gadījumā forma ir perfekta. Gan vizuāli, gan funkcionāli. Vecmodīguma pieskaņas nav itin nemaz! Helga Kõrge, piemēram, sāka strādāt Tarbeklaas vēl 20. gadsimta 50. gados.
Helga Korge. Vāzes. 1964. Stikla fabrika “Tarbeklass”, Igaunija. Pūsts stikls. Foto: Vitālijs Moločko
Viņas traukiem raksturīgas vienkāršas, tomēr vienlaikus plastiski perfekti izstrādātas formas. Nereti dekors ir tikai viena smalka līnija un kāds stikla virsmā izslīpēts neliels punktiņš. Lietajos stikla traukos nereti izmantots līniju tīklojums. Helgas Kerges visos radošajos periodos radītie priekšmeti kolekcionāru aprindās Igaunijā tiek ļoti augstu vērtēti. Savukārt Ingi Vaheres dizaina atpazīšanas zīme ir divslāņu stikla pielietojums. Katra igauņu stikla kolekcionāra sapnis ir iegūt savā īpašumā Eino Meelta 1975. gadā radīto vāzi Ama.
Eino Mäelt. Vāze AMA.1975. Stikla fabrika “Tarbeklass”, Igaunija. Presēts stikls. Foto: Vitālijs Moločko
Pavisam nesen mūsu stikla fanu grupā Facebook redzēju kādas igaunietes aicinājumu piedāvāt viņai šo vāzi. Nopirkšot. Vienalga kādā stikla tonī. Par cenu piedāvājumu delikāti gan noklusēja. Jā, bet igauņos šāda vāze maksā jau 350 eiro...
Manā kolekcijā ir Ama zaļā tonī. Nopirku nejauši savas kolekcijas pirmsākumos. Tolaik itin neko nezināju par izgatavotāju, nemaz nerunājot par autoru. Zaļajā tonī tā jo īpaši atgādina abinieku vai fantastisku objektu, kas šķiet atlidojis no Visuma dzīlēm. Svešinieks savaldzināja mani no pirmā acu uzmetiena! Vāzei ir izteikta lodveida forma. Virsma klāta ar tādiem kā burbulīšiem, izraisot asociācijas ar raupju dzīvnieka ādu. Kaimiņos šī vāze nu kļuvusi par viņu stikla etalona zīmi – tās fragments redzams uz Igaunijas stikla vēsturei veltītā jaunākā izdevuma vāka. Jā, un tas taču ir presētais stikls! Nenoliedzami, ka mūsu pēckara gados ražotais presētais stikls vizuāli nav tik atraktīvs. Arī pirmās brīvvalsts laikā Iļģuciema fabrikā izgatavotos presētā stikla izstrādājumus vien tagad sākam tā īsti novērtēt.
Vāze un saldumu trauki. Iļģuciema stikla fabrika. 20. gs. 50. gadu beigas - 60. gadi. Pūsts pārvilktais stikls. Dekros; slīpēts, pulēts, gravēts. Foto: Irēna Bužinska
Tādi priekšmeti no jūsu kolekcijas bija apskatāmi Iļģuciema stikla fabrikai veltītajā izstādē...
Manas Iļģuciema stikla kolekcijas sākums ir pēckara vāze. Maskavā 1957. gadā organizēja Jaunatnes un studentu festivālu – mūsu fabrika izgatavoja daudz suvenīru festivāla vajadzībām. Nejauši iegādājos nelielu pūstā pārvilktā stikla vāzīti zilā krāsā ar uzrakstu “Festivāls/Rīga 1957”, kuram apkārt izkārtots ziedu ornaments. Pēc tam kolekcijā nonāca cariskais periods – Iļģuciema pirmsākumi – Beka fabrikā izgatavotā dzēriena pudele. Izstādē bija priekšmeti no manas kolekcijas – neliela izmēra maigi rozā pūstā stikla vāzītes uz kājiņas. 20. gadsimta 30. gados radītās vāzes valdzina ar lakonismu, kas pārdomāts līdz perfekcijai. Dažām ir zvanveida forma, citas atgādina pusplaukušus ziedus. Dekoram izmantoti stilizētu ziedu delikāti gravējumi. Tomēr vairumam Iļģuciema stikls joprojām asociējas ar 50. gados tapušajām pūstā pārvilktā stikla vāzēm zilās, dzeltenās un citās košās krāsās ar bagātu ornamentālu klājumu. Tādas ir arī manā kolekcijā. Izstādē bija redzami 20. gadsimta 30. gados radītie presētā stikla priekšmeti no komplektiem “Monako” un “Rīga”. Sākumā laikam grūti novērtēt to kvalitāti. Stikls ir biezs. Iespiestais ornaments gaismā atgādina pakusušus ledus rakstus. Šādus paraugus iegādājos apzināti, domājot par Iļģuciema produkcijas dažādību.
Vāze, pelnutrauks un svečturis. Formas un dekora autore Malda Strazdiņa (bij. Lapsiņa). Apvienība “Latvijas stikls”, Iļģuciema cehs. 20. gs. 60.-70. gadi. Pūsts stikls. Dekors: slīpēts, pulēts, gravēts. Foto: Irēna Bužinska
Un kā ar Iļģuciema stiklu 20. gadsimta 60. gados – tā dēvētajā “taras periodā”? Stikla taras trauki kļuva par Rīgas stikla taras rūpnīcas (1967. gadā to pārdēvēja par rūpnīcu “Rīgas stikls”) pamatprodukciju. Iļģuciems pārtapa par šķiras trauku izgatavošanas cehu, saražojot vien ap 20% no kopējā produkcijas apjoma. Vienlaikus tas ir laiks, kad pēc Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas absolvēšanas 1959. gadā fabrikā atgriezās Ilga Matveja (1940–1999) un Malda Lapsiņa (vēlāk Strazdiņa, 1940–2003). Abas iepriekš te bija ieguvušas slīpētāju aroda iemaņas. Fabrikā “Latvijas stikls” (tāds bija fabrikas nosaukums pēc 1971. gada) viņas nostrādāja līdz pat 20. gadsimta 80. gadu beigām, radot etalonu paraugus vāzēm, cepumu traukiem, glāzēm – sākot no formas izstrādes līdz dekoram. 1967. gadā abām pievienojās pirmais profesionālais mākslinieks ar augstāko mākslas izglītību Juris Mednis (1936–1987), kuram arī bija slīpētāja darba pieredze, jo Iļģuciema fabrikā viņš uzsāka darba gaitas vēl 50. gadu sākumā. Šiem māksliniekiem bija jādomā ne tik daudz par tā laika estētiskajām prasībām, bet gan vairāk par to ieviešanu masveida ražošanā. Paradoksāli, taču 20. gs. 60. gados notiek atgriešanās pie Iļģuciema fabrikas pirmskara tradīcijām, par ko liecina kaut vai tonālā stikla izmantošana.
Tā saucamie šķiras trauki tiešām bija kvalitatīvi. Lielāka vērība tika veltīta stikla kā materiāla tonālai daudzveidībai. Iļģuciema stiklam šajā periodā raksturīgi blāvi zilie, dzeltenie, zaļganie, maigi violetie toņi. Tāds kā akvareliskums, kas tik lieliski izceļ dekora grafisko izsmalcinātību. Savulaik lasīju Jekaterinas Batanovas un Ņikitas Voronova rakstu 1964. gadā Maskavā izdotajā grāmatā Советское художественное стекло (Padomju mākslinieciskais stikls). Tonāls stikls un lakonisks dekors maskaviešu skatījumā bija Latvijas stikla raksturlielumi. Viņi augstu vērtēja mūsu mākslinieces Ilgas Matvejas profesionālo veikumu, izmantojot brīvu asimetrisku slīpējumu dabas motīvu abstrahēšanā (par ko liecina arī vāžu nosaukumi “Zivis”, “Astra”, “Ķirsis”, “Kukurūza”, “Bērziņš”).
Vāzes. Formas un dekora autore Ilga Matveja. Apvienība “Latvijas stikls”, Iļģuciema cehs. 20. gs. 60.-70. Pūsts stikls. Dekors: slīpēts, pulēts, gravēts. Foto: Irēna Bužinska
Jā, bet tā ir tikai viena produkcijas daļa! 1964. gadā Rīgas stikla fabrikā tiek ieviesta jauna stikla krāsošanas metode un fabrikas produkcijas sortimentā vienlaikus ar tonālā stikla traukiem tiek izgatavoti spilgti sarkani, koši dzelteni, oranži, zaļi, melni. Krāsotā stikla priekšmetiem etalonus veidoja Ilgas Matvejas kolēģe Malda Strazdiņa. Domāju, ka daudziem mājās ir viņas radītā salātu bļoda kādā no minētajām košajām krāsām ar izteikti ģeometrisku rakstu slīpējumu. Tā tiešām bija masveida produkcija, kurai savulaik piešķirta kvalitātes zīme. Taču atšķirībā no igauņiem, mēs praktiski nezinām vai aizmirstam norādīt stikla priekšmetu dizaina autoru vārdus. Vēl jo mazāk zināma ir kāda aizraujoša Iļģuciema fabrikas vēstures lappuse – parfimērijas flakonu ražošana, tikai viens “Dzintara” leģendāro smaržu “Rīgas ceriņi” flakona paraugs reproducēts katalogā... Cik zinu, jūs kolekcionējat smaržu pudelītes, no kurām vairākas – vēl no 20. gadsimta 30. gados Iļģuciemā izgatavotajām – bija eksponētas izstādē.
Jā, smaržu flakonu krāšana arī ir mana kaislība. Tiesa, tagad šī kolekcijas daļa ir vairāk manas dzīvesbiedres pārziņā. Bet viss sākās ar tikpat lielu retumu un katra kolekcionāra sapni – iegūt savā īpašumā polārlāci. Odekolona Северный pirmie eksemplāri tika izgatavoti vēl 1908. gadā pēc Maskavas parfimērijas fabrikas īpašnieka Aleksandra Brokāra pasūtījuma. Varas mainījās, taču polārlācis bija ļoti populārs, tālab odekolona ražošana turpinājās līdz pat 20. gadsimta 70. gadu sākumam. Pateicoties ilgstošiem mākslas zinātnieces Aleksandras Šackihas pētījumiem, mēs tagad zinām, ka pudelītes dizainu radījis Kazimirs Maļevičs. Jāatzīst, manā kolekcijā ir jau padomju laikā ražotā odekolona flakonu eksemplāri ar daļēji pārveidotu pudelītes augšējo daļu, kas diemžēl atstājis iespaidu uz tā kopējo vizuālo kvalitāti. Daudziem šķiet, ka šīs pudelītes forma degradējās tik ilgstošā ražošanas periodā, jo lācis, pēc dažu domām, arvien vairāk līdzinoties bebram, bet aisbergs, uz kura lācis pakāpies, atgādinot ūdenī uzblīdušu ziepju gabalu… Tā vai citādi, bet pudelītes dizaina autors gan netiek vairs apšaubīts, tālab es uzskatu, ka manā kolekcijā nonācis pasaulslavena mākslinieka darbs.
Odekolona “Северный” flakons. Formas autors Kazimirs Maļēvičs. Parfimērijas fabrika “Krasnaja Zarja”, Maskava. 20. gs. 60. gadi. Pūsts stikls, matēts.Foto: Vitālijs Moločko
Tā varētu būt ļoti plaša un aizraujoša atsevišķas sarunas tēma par izcilu mākslinieku ieguldījumu parfimērijas zīmolu unikālas vizuālās identitātes radīšanā. Visi taču pazīst Salvadora Dalī radītās lūpas formu smaržu pudelītes. Endija Vorhola smaržas ar tām raksturīgo popārtisko puķītes formas korķīti, kas likās pārlidojusi no mākslinieka gleznas, izpelnījās lielu skatītāju piekrišanu 2001. gada izstādē Rīgā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Laikam viens no pēdējiem piemēriem varētu būt arhitekta Frenka Gērija sadarbība ar Louis Vuitton, radot parfimērijas flakonu sēriju Les Extraits Fragrance Collection. Arhitekta burātāja kaislība materializējās ļoti sarežģītās stikla priekšmetu formās, kam jāatgādina vairāku jahtu kopums jūras viļņos. Īsts izaicinājums stikla flakonu ražotājiem! Jau pēc izstādes uzzināju, ka lielāko vairumu “Dzintara” smaržu flakonu formu arī ir radījusi profesionāla māksliniece – tēlniece Agaida Goldšteine.
Tas ir atklājums arī man. Jā gan, mēs jau vispirms ievērojam smaržu pudelītes izskatu. Stikla zīlītes ar plastmasas ozollapiņu pārīti. Smaržām bija izteikti brūna krāsa un rūgtens aromāts. Pudelīte sēnes kātiņa formā ar lēzenu cepurīti no gaiši oranžas plastmasas. “Rīgas ceriņu” pirmie flakoni pusplaukušu ceriņziedu pumpuru formā. Starp citu, šīm smaržām paredzēto pudelīšu ražošanu Iļģuciema fabrikā uzsāka 1952. gadā. Pudelītes forma vēlāk gan tika mazliet mainīta, bet tik un tā tas bija filigrāns roku darbs, kas prasīja augstu izpildes kvalitāti.
Flakoni smaržām “Rīgas ceriņi” un “Mana Dzimtene”. Formas autore Agaida Goldšteine. Iļguciema stikla fabrika. Pūsts stikls. Dekors - slīpēts, pulēts, matēts. Foto: Vitālijs Moločko
Tās nudien ir smaržu flakonu formas, ko atceras praktiski visas manas paaudzes sievietes! Agaida Goldšteine, izrādās, bija Teodora Zaļkalna skolniece. Viņa uzsāka darbu “Dzintarā” vēl 20. gadsimta 50. gadu sākumā. Tā tēlniece kļuva par dizaineri, taču domāja un izprata pudelītes formu kā plastisku apjomu. Galvenais mākslinieces mērķis bija radīt vienotu ansambli – aromāts un asociācijas, ko tas izraisa, diktēja flakona formas aprises. Savukārt flakonam nepieciešams vizuāli tikpat efektīvs iepakojums. Kādā no tā laika preses izdevumiem lasīju, kā māksliniece strādājusi pie flakonu dizaina. Viņa ļoti rūpīgi pārdomāja katrai smaržai atbilstošu vizuālo tēlu. Tā, izrādās, smaržas “Ahāts” Agaidai Goldšteinei asociējās ar melnu akmeni un tā apstrādes grūtībām. Tālab flakons ieguva atturīgas ģeometriskas formas, ko matētais stikls pudelītes virsmas apstrādē vēl vairāk izcēla. “Leldes” flakona formas atgādināja lietus lāses aprises, jo smaržu aromātā dominēja pirmo pavasara ziedu notis. Māksliniece radījusi arī jūsu pieminētās zīlītes un sēnīti – kopumā smaržu pudelīšu dizainu etalonus vairāk nekā 150 fabrikas “Dzintars” izstrādājumiem, bet… atjaunotais “Dzintars” atsācis “Rīgas ceriņu” izgatavošanu, pilnīgi ignorējot iepriekšējās tradīcijas... Interesanti, ka 20. gadsimta 60. gadu sākumā “Dzintara” flakonu dizainu vērtēja gan daudz augstāk – Agaida Goldšteine piedalījās republikas dekoratīvi lietišķās mākslas izstādēs ar savām dizainētajām smaržu pudelītēm kā ar unikāliem mākslas priekšmetiem, kaut gan tās tika rūpnieciski izgatavotas Rīgas stikla taras fabrikas Iļģuciema cehā.
Vai tikai apbrīnot, kādos apmēros Iļģuciema cehā arī 20. gadsimta 70. un vēl 80. gadu sākumā noritēja “Dzintara” smaržu pudelīšu ražošana. Tā, piemēram, smaržām “Jolanta” fabrika gada laikā varēja izgatavot vien 10 000 pudelīšu. Kopumā tie bija turpat divdesmit dažādu nosaukumu smaržu flakoni, to vidū tautā tik iecienītās “Ahāts”, “Šarms”, “Bolero”, “Latvija”, “Konsuelo”, “Kristīne”, “Ave Sol”, “Daina”, “Rīdziniece”. Ja flakonu dizainam un kvalitātei bija jābūt izcilam, tad tas tika panākts vienīgi ar simtprocentīgu roku darbu – stikla pūšanu, matēšanu, slīpēšanu, pulēšanu, pat vairākkārtēju mazgāšanu nebija iespējams automatizēt. Taču prasības “pildīt plānu” bija dzelžainas. Lai palielinātu produkcijas apjomu, tika ieviestas automatizētās stikla “taras” ražošanas līnijas. Līdz ar to flakonu formas kļuva ļoti vienkāršas, atsakoties no tādiem it kā nevajadzīgiem “smalkumiem” kā, piemēram, matēšana vai slīpēšana. Tālab kolekcionāru vidū vairāk tiek cienīti “Dzintara” smaržu flakoni, kura ražošana Iļģuciemā noritēja līdz šīm reformām.
Skaidrs, ka mūsu saruna ir tikai tāds elementārs ieskats Latvijas stikla ražošanas vēsturē. Pateicoties jūsu un citu kolekcionāru entuziasmam, tiek saglabāta ne tikai nozīmīga mūsu kultūras mantojuma daļa, bet savu vietu dizaina vēsturē atgūst nepelnīti aizmirsti mākslinieku vārdi, dažus no kuriem pieminējām. Paldies jums par sarunu! Lai nākamie kolekcijas papildinājumi ir tikpat unikāli, jo stikls nudien ir un būs modē arvien vairāk.
Titulbilde: Vāze. Iļģuciema stikla fabrika. 20. gs. 30. gadi. Pūsts stikls. Dekors - slīpēts, pulēts, gravēts. Foto no Rīgas vēstures un kuģniecības krājuma
