Minotaurs ar bērna acīm
Pikaso 50. nāves gadadiena Mužēnās
Abpus okeānam mākslas institūcijas atzīmē Pikaso 50. nāves gadadienu. Vairāk kā piecdesmit izstādes ir plānotas dažādās metropolēs un mazākās pilsētās no Ņujorkas līdz Parīzei, no Madrides līdz Antibām. Pikaso ir liela tēma, kurai nav vienkāršas pieejas. Tomēr šķiet, ka katram no mums šogad ir jāatrod savs veids, kā to pieminēt.
Mākslas pasaule (no vēsturniekiem līdz dīleriem) tiek teju plēsta uz pusēm, jo investīcijas šai nenoliedzamajā ģēnijā konfliktē ar pieaugošo sabiedrības spiedienu kancelēt / izslēgt Pikaso viņa cietsirdīgās attieksmes dēļ pret sievietēm un paša ģimeni. Vairums izstāžu norisinās, neizaicinot Mintauru (kā Pikaso mīlēja sevi identificēt), dažas atlikušās tiecas problematizēt varmācību, par kuru apsūdzēts neviens vien 20. gadsimta mākslinieks – vīrietis. Viena no izstādēm izceļas īpaši – It’s Pablo-matic: Picasso According to Hannah Gadsby. Bruklinas mākslas muzejs ir uzaicinājis austrāļu stand-up komiķi Hannu Gadsbiju paskatīties uz Pikaso darbiem caur feminisma prizmu un līdzās citām tēmām aktualizēt lielmeistara mitoloģijas blaknes.
Arī es esmu apjukusi. Nevaru atcerēties, kad vēl sirdī būtu jutusi tik stindzinošu aukstumu, kā lasot Pikaso mazmeitas Marinas atmiņas, kad viņa apraksta, kā Pikaso lika viņas tēvam un viņa diviem mazajiem bērniem dienu no dienas atgriezties pie villas Californie vārtiem, bezjēdzīgi gaidot Pikaso audienci. Vectēva radītā trauma bija tik liela, ka pie pirmās iespējas Marina pārdeva visu viņa keramikas kolekciju, ko bija mantojusi, neatstājot nevienu pašu eksemplāru. Vienlaikus maigās un priecīgās Kannu līča ainavas, ko Pikaso gleznoja tai pašā villā, ir viens no skaistākajiem veltījumiem man sirdij tik tuvajai franču Rivjērai. (Tās apskatāmas Pikaso muzejā Barselonā.)
Kad sastopos ar tik visspēcīgu un kompleksu fenomenu kā šis, parasti cenšos atrast savu ceļu, lai neteiktu, celiņu pie tā, ļaujot nejaušībai atklāt manu patiesību. Un tā nudien bija nejaušība, kad mans partneris Čārlzs šinī pavasarī saņēma ielūgumu uz drauga dzimšanas dienas svinībām burvīgajā Mužēnu ciematā, kur 1973. gada 8. aprīlī nomira Pikaso.
Iebraucot pilsētā, plakāti ar Pikaso apakškreklā sveic mūs no katra otrā lampas staba. Lielmeistara 50. nāves gadadiena! Dizaineris ir izvēlējies ļoti dinamisku melnbalti sarkanu krāsu salikumu. Plakāti nudien motivē uz rīcību, Pikaso izskatās teju pēc revolucionāra! Tā ir ironiska, lai gan, droši vien, nejauša atsauce uz Pikaso “biljonāra komunismu”, par kuru viņu apsūdzēja pilsētas mērs un liedza bēres vietējā kapsētā. Plakāts sola vairāk kā desmit dažāda veida notikumus pilsētā un tās apkaimē.
Uzzinām, ka viesnīca, kurā esam apmetušies, ir vien piecu minūšu brauciena attālumā no Chapelle Notre-Dame de Vie de Mougins, kurai līdzās atrodas Pikaso pēdējā residence. Nākamajā rītā mēs iegriežam šaurā celiņā, kas ved uz kapellu. Tas ir tik šaurs, ka Čārlza stūrētais auto knapi spēj iebraukt. Par laimi rīta agrumā vēl neviens nebrauc pretī. Kalna augšā paveras gleznaina terase ar romānikas stila baznīcu viducī un minotaura statuju tai līdzās.
Kapellai ir sena vēsture. Viduslaikos nedzīvi dzimuši bērni te tika uz brīdi atdzīvināti, lai kristībās dvēsele saņemtu mūžīgo mieru. Neliela kapakmens plāksne ar Jaunavas Marijas statuju ir liecībai šai praksei. Čārlzs noskurinās no šīs informācijas.
Manu uzmanību visvairāk piesaista vietas absolūtais miers. Pasaule liekas jūdzēm tālu. Staigājot pa smilšaino zālienu, kuru izviļņo koku saknes, dzirdam tikai ķirzaciņas skrejam pa sausajām lapām. Lielie lapu koki un cipreses ir iekapsulējušas pirmatnēju auru, kas vairās no izteikšanas vārdos un ir tikai sajūtama ar maņām. Ne velti Pikaso aizrāvā šī ainava uzreiz pēc tās ieraudzīšanas, kad māja vēl bija Ginesa ģimenes īpašumā.
Izrādās, arī Vinstons Čērčils gleznojis šo kapellu - to atklājam, ieraugot viņa radītās glezas kopiju. Viņu, tāpat kā Žanu Kokto un Čāriju Čaplinu, fascinēja šīs vietas mierpilnais skaistums. “Vispirms atbrauca mākslinieki, vēlāk viņiem sekoja rakstnieki,” Teds Džouns raksta savā burvīgajā franču Rivjēras literārās vēstures gida grāmatā par mākslinieku unikālo spēju uztvert genius loci.
Pikaso redzēja šo teiksmaino apvidu kā ideālu iespēju izpausties viņa totēmzvēram minotauram. Iecienīts viņa gleznu tēls kopš 20. gadsimta 20. gadiem, populāra izklaide buļļu cīņu formā 50. gados, mītiskais bullis te atdzīvojās paša Pikaso veidolā. Viņš te dzīvoja savrupu, sociālās dzīves netraucētu dzīvi, pilnībā nododoties savam radošumam.
Drauga un fotogrāfa Lucien Clergue uzņemtās fotogrāfijas, kas šovasar ir izstādītas nelielajās istabās virs kapellas, vēsta par mierīgu pensionēšanos, ko ik pa brīdim pārtrauc tikai augsta līmeņa kolekcionāru vizītes vai saviesīgi, tomēr intīmi pasākumi, piemēram, čigānu barda uzstāšanās Pikaso salonā.
Lai gan Pikaso savu pēdējo rezidenci sauca par Minotaura migu, un tai līdzās stāvošā statuja to apstiprina, es dodos prom no šīs vietas ar sajūtu par daudz mierīgāku, pat maigāku Pikaso. Vai minotaurs beidzot bija savaldīts? Vai nemiera plosītā dvēsele bija radusi mieru?
Litogrāfija "Bārdainais vīrs" (1961), kuru vēlāk redzu Mužēnu klasiskās mākslas muzejā, rezonē ar manu intuīciju. Tajā Jēzum līdzīgs vīrietis skatās uz mums ar līdzjūtīgām, uzticības pilnām, mazliet skumjām acīm. Tās ir bērna acis. Bērns parādās arī zīmējumā, ko Pikaso veltījis vietējā miesnieka dēlam. Uz tā rakstīts “Žerāram. Pikaso”. Uzskricēts uz vienkārša papīra loksnes un dekupažēts, tas izstaro vienkāršu cilvēcību: laipns žests viņa kaimiņa dēlam.
Vietājās Mužēnu kafejnīcas īpašniece ir izveidojusi tematisku kolekciju, kuru varētu definēt kā “vietējo iedzīvotāju mijiedarbe ar 20. gadsimta mākslas lielmeistaru” - sakrājusi/savākusi fotogrāfijas un piemiņas lietas. Salīmētas uz vienkāršas kartona pamatnes, tās ir sirsnīgākā liecība par Pikaso klātbūtni. “Es ienīstu Pikaso!” - viņa izsaucas frančiem tipiskā nievājošā izteiksmē - “bet man vajadzēja to paveikt.”
Vairums Pikaso vārdu nesošās izstādes Mužēnās izrādās visai šķidras un nes vilšanos. Tomēr vasarā gaidāmās tūres pa Pikaso “takām”, ko organize vietējā pašvaldība, izklausās cerīgas. Ja jums gadās būt Mužēnu tuvumā, noteikti aizbrauciet uz šiem pasākumiem, bet, ja tas nav iespējams, iesaku, atrast pašiem savu ceļu pie Pikaso, varbūt “uzduroties” viņam tā, kā tas notika ar mums.
Kamēr šo rakstu, mans draugs, mākslinieks Jānis Avotiņš man atklāj, ka viņa visu laiku mīļākais mākslas darbs ir Pikaso “Jēzus” (1959). Viņš Ebay nopircis šīs litogrāfijas kopiju un piekāris dzīvokļa centrālajā istabā. “Man patīk, kā viņš ir attēlojis pieaugušu vīrieti kā bērnu,” Jānis raksta.
Es pametu Mužēnas ar šo skatienu savā acu priekšā, un zināmu samierināšanās sajūtu.
Foto: Anda Kļaviņa, mākslas kritiķe, Corinthian Contemporary Art Partnership kuratore
Īpašs paldies Čārlzam Bromlijam un Džūlijai Stogdeilai
