Piezīmes no Luvras
Kā skatīties mākslu
Mūsdienu postmediju laikmetā, atskatoties uz pagātni, iespējams teikt, ka Luvras muzeja vecmeistaru darbi ir veidojuši glezniecības vēsturi un atstājuši būtisku ietekmi uz fotogrāfijas un kustīgā attēla valodu. Tāpat vecmeistaru darbi sniedz iespēju trenēt skatīšanās prasmes – redzēt ne tikai motīvu, bet arī to, kā vizuālie elementi veido dziļāku pasaules redzējumu. Proti, pārsteidzošā kārtā vecmeistaru gleznu noskaņa var sasaukties ar laikmetīgo mākslinieku modiem, lai arī mediji ir citi un autobiogrāfiskie, kultūras konteksti atšķiras.
Runājot par vecmeistaru darbiem Luvras muzejā, primāri biju ieinteresēts modos, kādos attēli ir izteikti gleznieciski. Skatoties uz gleznām caur šādu prizmu, nereti nāca prātā novalkāti īpašības vārdi kombinācijā ar izsauksmes vārdiem. Piemēram, ieraugot da Vinči gleznas, klusi pie sevis satrūkstos: “Vau, cik tomēr pārsteidzošs ir da Vinči!” It kā tur nekā tāda nav, bet kāds svaigums, kāds īstums! Vai tiešām, domājot par da Vinči, būtu jālieto tādi abstraktie lietvārdi kā “svaigums”, “īstums”? Ejot tālāk uz franču zāli un ieraugot Engra darbus… Tie, atvainojiet, apbur ar sadzīvisko motīvu vienkāršību, ar gaismu, ar ticamību mirkļa situācijas kontekstam. Nemaz nerunājot par Delakruā. Delakruā vispār “gāž no kājām” – tāda veiklība, drosme, atvērtība! Ekspresija, kas nav ilustratīva.
Skatoties vecmeistaru darbus, piefiksēju, ka neviļus nākas domāt par uztveres jautājumiem. Ko nozīmē redzēt? Kā acs, ceļojot pa gleznas virsmu, uztver ritmu, gaismas pārejas, žestu loģiku? Šie jautājumi ir būtiski arī mūsdienu glezniecībā. Tāpēc piedāvāju ielūkoties savu iespaidu piezīmēs par atsevišķām gleznām, kuras redzēju Luvras muzejā Parīzē. Pārsvarā šīs piezīmes ir formu aprakstošas, netuvojoties motīvu vēsturiskajam kontekstam.
Leonardo da Vinči
Foto: Ēriks Apaļais
Gleznots viegli, krāsa klāta plāni. Lokālie laukumi salīdzinoši plakani, taču attēls ir saliedēts – piemēram, debesis gleznotas tāpat kā miesa, tāpat kā dabas fons. Proti, izteiksmes intonācija ir viena un tā pati viscaur attēlam. Attēls izklīst dialektiskā dramatismā. Šis vizuālais oksimorons, kur da Vinči ar vieglumu panāk metafizisku dramatismu, ir ievelkošs – viņa darbi ir neticami dzīvi, un vispārināto laukumu summa suģestē pārpasaulīgo.
Paolo Veronēze
Foto: Ēriks Apaļais
Absolūti fantastiska apmākušās dienas noskaņa. Figūras organiski atrodas attiecībās, un situācijas konteksts nav teatrāls, bet ticams. Skaties jebkuru laukumu - tie visi ir dzīvi un uzlādēti ar reālo. Nevis kā citu tā laika mazāk zināmu autoru darbos, kur nereti izpildīti visi akadēmiskie kritēriji – pareiza anatomija, tonālās attiecības utt., bet darbi izskatās kā tapetes, kur “izgrieztas” figūras šabloniski saliktas stilizētā kompozīcijā. Veronēzes gleznas ir dzīvas.
Sandro Botičelli
Foto: Ēriks Apaļais
Sejas grimases ievelk iekšējā – psiholoģiskajā, arī tīri miesiskajās mātes attiecībās ar bērniem. Pievakare, krūmu silueti kā abstrakti laukumi rada nosacītību. Kreisās rokas piedurknes sarkanais – tīrs laukuma krāsu tonis – komunicē kopējo lirisko noskaņu teju kā Marka Rotko darbos.
Ticiāns
Foto: Ēriks Apaļais
Fantastisks telpiskums. Gaisma nenāk uz āru, bet ir tik neticami meistarīgi “iesēdināta” acij ticamā distancē. Tā kā acs redz dažu metru attālumā – proti, mēs neredzam atsevišķus detalizētus rokas laukumus, bet drīzāk laukumus kā veselumu. Šī veseluma sajūta Ticiāna darbos ir absolūti neticama. Ņirbojošie krāsu laukumi liek acs tīklenei klīst pa virsmu – tā kā dzīvē, šeit un tagad. Iedomājos par Velaskēzu un Viju Celmiņu – arī viņu darbos šis “staigājošā skatiena” koncepts ir būtisks.
Žans Ogists Dominiks Engrs
Foto: Ēriks Apaļais
Horizontāls, stiepts formāts. Guļošā, stieptā ķermeņa valoda ir tikpat samtaina kā interjera audumi. Kopējā gaisma neticami nostādīta – tai piejaukts nedaudz melnā, tādējādi attēlā apvienojot visu caur viegli pelēcīgo. Sievietes ķermeņa valoda ir pilnīgi ticama, it kā atrodamies sadzīviskā situācijā. Nav inscenējuma sajūtas. Auss pārāk maza, ķermenis pārāk garš, bet tas netraucē – teju manieristiskā ķermeņa stilizācija šķiet pakārtota tam, lai panāktu performatīvo efektu – portretējamais organiski eksistē ikdienas situācijas kontekstā.
Ežēns Delakruā
Foto: Ēriks Apaļais
Šķiet, ka viņš strādā pie visas kompozīcijas vienlaikus. Brīvi izvēlas, piemēram, izstrādāt sievietes ķermeni labajā malā, bet guļošā vīrieša figūru pa kreisi uzglezno ātri ar dažiem trikiem. Pagleznojums – iezīmētas aptuvenās kaulu un muskuļu aprises, ķermenis noenkurots uz plaknes ar dažiem gaismas laukumiem. Pa gabalu skatoties, nepateiksi. Pārsteidz krāsas uzliciens un brīvības pakāpe – vietām sausa ota, gaisma kā uzskrāpēta ar gaļīgiem krāsas uzlicieniem. Neticams reālisma efekts. Ko līdzīgu neesmu redzējis.
Delakruā ir īsts ekspresionists. Nekas nav skaisti “izcakināts”, viss ir brīvs un drošs. Nejaušība kļūst par priekšnoteikumu pārliecinošai vizuālajai izteiksmei. Nav brīnums, ka tieši Delakruā, nevis Pols Sezans, tiek uzskatīts par modernisma aizsācēju.
