Attēlu viltības
Teksts un foto: Elita Ansone
Par Vijas Celmiņas darbu izstādi Fondation Beyeler Bāzelē
“Tā ir plašākā Vijas Celmiņas darbu prezentācija Eiropā pēdējo divdesmit gadu laikā”, – tā savu ambiciozo projektu piesaka Fondation Beyeler Bāzelē, kur 15. jūnijā tika atklāta Vijas Celmiņas personālizstāde, kas skatāma līdz 21. septembrim.
Izstāde aptver vairāk nekā sešus gadu desmitus Vijas Celmiņas radošajā darbībā – no agrīnajiem darbiem 20. gadsimta 60. gados līdz jaunākajiem, kas radīti pēdējā dekādē. Pie izstādes veidošanas strādājuši divi kuratori – Teodora Višere (Theodora Vischer) un Džeims Lingvuds (James Lingwood). Izdots arī 200 lapaspušu biezs katalogs, kas ietver visu izstādē eksponēto darbu attēlus – eļļas gleznas, ogles un grafīta zīmējumus, akvatintas, mecotintas un sausās adatas grafikas darbus, bronzas, tērauda, koka un jauktu materiālu skulptūras – kopumā deviņdesmit vienu darbu. Katalogā ietverts Džeimsa Lingvuda teksts un desmit autoru īsesejas, kuru naratīvi atgriežas pagātnē, reflektējot ar Celmiņas dzīvi, atsevišķi autori apcerējuši kādu atsevišķu mākslinieces darbu. Katalogā, līdzās darbu reprodukcijām, lasāmi arī pašas Celmiņas pieraksti par savu mākslu. Viņas rakstītie teikumi vairāk līdzinās dzejai, kas reducējas līdz sapratnei, ka māksla nav aprakstāma vārdiem, tā rodas no kāda subjektīva stāvokļa.
Skats Vijas Celmiņas izstādē Fondation Bayeler
Kataloga pēdējā lapā ievietots Celmiņas portrets darba uzsvārcī – ar krāsām noķellētā priekšautā viņa caur binokli skatās tieši kamerā. Astoņdesmit sešus gadus vecajai māksliniecei patīk joki, tieši tā arī izskatās šī fotogrāfija. Par mākslinieces raksturu un to, cik daudz viņa mīl vai nemīl runāt par savu mākslu, priekšstatu sniedz izstādei īpaši radītā filma, kurā atklājas, ka ir neiespējami no mākslinieces “izvilkt” viņas mākslas skaidrojumus, un tie tā arī filmā neparādās. Toties ir izdevusies nedaudz jautra portretfilma, kurā filmētāji seko savam objektam, kas nemitīgi kaut kā veiksmīgi izlokās no tās “īstās” sarunas. Bet filma ir brīnišķīga un mums, latviešiem, jo īpaši aizkustinoša, jo kādā mirklī Celmiņa tiek izprovocēta dziedāt latviski, un atskan:
Tumša nakte,
Zaļa zāle,
Laukā laidu kumeliņ’.
Un viņai nobirst asara.
Barjera. 1985–1986. Audekls, eļļa, vasks. Stenfordas universitātes Andersona kolekcija
Ar ko Vija Celmiņa ir iekarojusi savu vietu Rietumu mākslas pasaulē, kur tik daudz skaļu un nepārspējamu vārdu? Vilems de Kūnings, Marks Rotko, Klifords Stills, Endijs Vorhols, Rojs Lihtenšteins, Džeksons Polloks, Frenks Stella, Bārnets Ņūmens – paaudze pirms Celmiņas Amerikas mākslā. Var uzskaitīt simtiem slavenību, kas radījušas varenus, iespaidīgu izmēru darbus, ieviešot arvien kādu nebijušu niansi mākslas pasaulē. “Tā ir mana saruna ar citiem māksliniekiem,” jautāta par saviem darbiem, Celmiņa teica karstā 13. jūnija rītā savas personālizstādes preses konferencē, kas notika Bayeler Foundation āra terasē zem lieliem zarainiem un lapainiem kokiem.
Vija Celmiņa un Džeims Lingvuds Fondation Bayerer preses konferencē
No vienas puses viņa ir kopā un iekšā amerikāņu mākslā, bet zināmā veidā arī pretojusies tam, ko var uzskatīt par “amerikānisku”. Nu, kaut vai tik vienkārši mērāmā parametrā kā izmērs. Viņu nekad nav interesējis strādāt ar varmācīgi lieliem formātiem, viņas darbi ir nelieli.
Aploksne. 1964. Audekls, eļļa. Privātkolekcija
1957. gadā, vēl studente būdama, viņa ieraudzīja Džordžo Morandi darbus, kas viņu fascinēja. “Kā kaut kas tik neliels var būt tik spēcīgs.” Viņa saprata, ka ne jau darba izmērā slēpjas mākslas darba spēks. Celmiņas 60. gadu klusās dabas tapa Morandi mākslas ietekmē, bet mākslas darba vienkāršība, koncentrētība un introspekcija saglabājās viņas mākslā visu mūžu.
Porše. 1966–1967. Audekls, eļļa. Glenstounas muzejs
Celmiņas māksla veidojusi līdztekus Amerikā pēc Otrā pasaules kara uzplaukušajiem mākslas virzieniem. Izmantojusi jauno virzienu ieviestās novitātes un vienlaikus noliegusi šo virzienu dominēšanu savā mākslā. Varam uzskaitīt abstrakto ekspresionismu, popārtu, all over, color field, fotoreālismu, minimālismu, konceptuālismu – no visiem šiem pa druskai kaut kas ir atrodams viņas darbos. Svarīgi minēt arī neamerikānisko sirreālismu. Tomēr nevar teikt, ka viņa pilnībā pieder kādam vienam no šiem virzieniem. Sevišķi Vijai Celmiņai nepatīk, ja viņai “pieraksta” fotoreālismu, kas minēts lielākajā daļā enciklopēdisko aprakstu par viņas daiļradi.
Sniegputenis. Nr.2. 2022–2024. Audekls, eļļa. Kravis kolekcija
50. gados, kad Celmiņa studēja Džona Herona mākslas institūtā Indianapolē, abstraktais ekspresionisms šķita vienīgais iespējamais izteiksmes veids. “Mēs visi gribējām būt kā de Kūnigs,” viņa savulaik teica man kādā sarunā. Viņa nepalika pie abstraktā ekspresionisma, tomēr ir paņēmieni viņas darbos, kas nākuši tieši no šī mākslas virziena. 60. gadu beigās viņa sāka izmantot all over principu, visa darba virsma ir vienmērīgi noklāta, neizmantojot kādu fokusa punktu vai kompozīcijas hierarhiju, acs var brīvi “klejot” pa darba virsmu, un kompozīcija ir vienāda no apakšas līdz augšai un no viena sāna līdz otram. Savā ziņā uz viņas jūrām, tuksnešiem un zvaigznēm var skatīties arī kā uz abstrakcijām. Tomēr, ja Džeksons Polloks šļakstījās ar krāsu, Celmiņa nolēma būt superprecīza savos darbos. Arī Color Field painting izmantoja audekla vai papīra virsmas noklāšanu no malas līdz malai ar krāsu, taču Celmiņa ir atteikusies no pašas krāsas un tās emocionālās iedarbības izmantošanas. Viņa vienmēr noliegusi, ka vēlētos skatītājā radīt kādu emocionālu reakciju, uz ko, piemēram, tiecās Rotko. Celmiņas darbi nav nedz emocionāli, nedz skumji, nedz depresīvi.
Lidojošais cietoksnis. 1966. Audekls, eļļa. Modernās mākslas muzejs Ņujorkā
60. gados Vija Celmiņa pievērsās žurnālos un grāmatās atrastiem attēliem. Protams, te jāatsaucas uz popārta ieviesto paņēmienu izmantot masu saziņas līdzekļos atrodamos attēlus un akceptēt masu un “zemās kultūras” uzvaru mūsdienu pasaulē. Tomēr Celmiņas attēlu izvēlē ir kaut kas biogrāfisks. Viņa stāsta, ka dažkārt, skatoties kādas grāmatas vai žurnālus, viņā kaut kas reaģē un atsauc atmiņā senus notikumus. Fotogrāfijas ar Otrā pasaules kara lidmašīnām viņā uzjundījušas bērnības bailes no rūkoņas debesīs. Pirmo atomieroču izmēģinājumi, 60. gadu sociālie nemieri, vardarbība un konflikti, mežu ugunsgrēki, degošas mājas, Amerikas autostrādes, visbeidzot pirmie attēli no Mēness – bija masu saziņas līdzekļu ziņās un tie kļuva arī par Celmiņas darbu attēliem.
Māja Nr.2. 1965. Koks, kartons, eļļa. Privātkolekcija
Mediju ielaušanos cilvēka ikdienā Celmiņa attēlo distancēti, kā jau caur pastarpinātu mediju – fotogrāfiju vai televīzijas ekrānu. Attēlojums ir melnbalts, tomēr uguns liesmas viņa izvēlējusies gleznot oranži kvēlojošas, – tas rada satraucošu notikuma kāpinājumu. Pavisam citādas ir Celmiņas 60. gadu klusās dabas, kurās viņa attēloja savas Venēcijas pludmales darbnīcas Losandželosā sadzīves priekšmetus – elektriskā plītiņa, sildītājs, galda lampa. Līdzīgi Morandi šī glezniecība risināta pelēko toņu gradācijās. Bet, lai arī Celmiņas priekšmeti attēloti reālistiski, tie šķiet gluži vai sirreāli tādā nozīmē, ka izskatās biedējoši dzīvi. Lampas kupoli vērsti pret skatītāju kā divas acis, sildītāja uzkarsētie kvēldiegi dveš oranžu, biedējošu versmi no ierīces mutes. Šis Celmiņas ikdienas lietu popārts saistīts arī ar Magrita filozofisko ironiju par to, kā mēs uztveram pasauli.
Zīmulis. 1966. Koks, audekla, eļļa, grafīts. Vašingtonas Nacionālā galerija
Arī Celmiņas hiperbolizētās skulptūras – ķemme, dzēšgumija, zīmulis (pēdējais redzams arī šai izstādē), tapa iedvesmojoties tieši no Magrita gleznas “Personiskās vērtības” (1952). Magrita ietekme Celmiņas mākslā vēlāk attīstījās savveida paradoksalitātes konceptuālismā. To var attiecināt uz pilnīgi visu viņas daiļradi –viņa vienmēr centusies piezemēt savu iztaujātāju romantiskās pasāžas par zvaigznēm, okeāniem un visu to, ko attēlojusi savos darbos. Proti, Vija Celmiņa vienmēr atgādina, – tas, ko tu redzi, ir plakana papīra vai audekla virsma, kas piepildīta ar grafītu, ogli, eļļu vai kādu citu vielu. Tas, ko tu redzi, nav nedz zvaigznes, nedz okeāni, nez kas cits. Protams, te nevar iztikt, bez Magrita gleznas “Attēlu viltības” (arī “Tā nav pīpe”) piesaukšanas.
Saglabāt attēlu atmiņā XIII. 1977–1982. Viens atrasts akmens un viens bronzas objekts. Kartjē laikmetīgās mākslas fonds
Savas attēlu viltības Celmiņa asprātīgi izspēlēja akmeņu skulptūrās, kuras bagātīgi reprezentētas izstādē Bāzelē. Tie ir akmeņu pāri, kur viens ir īsts, savukārt otrs – bronzā atlieta un rakstus atdarinoši apgleznota reālā akmens precīza kopija. Pirmā Celmiņas akmeņu kolekcija tapa pēc izjukušām attiecībām ar draugu. Piecus gadus viņa strādāja pie darba “Saglabāt attēlu atmiņā” (1977–1982). Šī darba radīšana bija arī savveida meditācija. Pirms tam, 1975. gadā viņa, līdzīgi kā Džons Keidžs, Alens Ginbergs un citi, apguva meditācijas pamatus Tibetas budistu mūka Čogjama Trungpa Rinpoče (Chögyam Trungpa Rinpoche) vadībā.
Tāfeles Nr.1. 2007–2010. Trīs atrastas tāfeles un septiņi objekti. San Francisko modernās mākslas muzejs
Tāfeles Nr.14. 2011–2015. Viena atrasta tāfele un viens objekts. Glenstounas muzejs
Pāru skulptūras Celmiņa veidojusi arī izmantojot krāmu tirdziņos uzietās sendienu skolās lietotās tāfeles. Tās izstādē aplūkojamas vairākās versijās. Vecu lietu šarms, to apbružātās faktūras un vilinājums vēlreiz tās “pārnest” glezniecībā arī ir viens no Celmiņas kārdinājumiem.
Šķīvis. 2023–2023. Audekls, eļļa. Privātkolekcija
Izstādē aplūkojami kādas senas japāņu grāmatas apvāciņa plaisājumi, veca porcelāna šķīvja un vāzes krakelūru smalkie raksti. Šos darbus Celmiņa risina kā gleznieciskus uzdevumus, pielietojot tajos virkni krāsu nianšu gradāciju, kas paviršam skatītājam var maldinoši šķist monohroms gleznojums. Tomēr Celmiņas “dzejolis” par gleznu “Japāņu grāmata” (2007–2010), kas risināta zilganpelēcīgos toņos, apraksta krāsu orķestri, kas spēlē šo simfoniju: Ultramenine Light / Old Holland Blue / Titanium Opaque White / Yellow Ochre Deep / Cap Yellow Extra Deep / Raw Umber Light / Burnt Umber / Mussini Blush Grey I / Brownish Grey I / Brownish Grey II / Old Holland Grey / Ivory Black / Cobalt Violet Deep / Cerulean Blue Light.
Bez nosaukuma (Nakts debesis Nr.13.). 1996. Papīrs, ogle. Modernās mākslas muzejs Ņujorkā
Celmiņas darbi rada mierīgu, klusuma pilnu, pat transcendentu noskaņu. “Mani darbi ir klusi” – tie ir viņas vārdi. Varbūt Celmiņas klusuma līnija, sava veida nomierināts prāts viņas mākslā saistāms ar meditāciju. Viņa taču dzīvoja Kalifornijā, kur jau kopš 50. gadiem izplatījās dzenbudisma vilnis. 60. gadu beigās viņa sāka attēlot okeānu, tuksnesi un zvaigznes. Viņas ūdens virsmas ir mierīgas, neredzēsim tajās Viljama Tērnera bangojošās jūras romantiku. Savulaik, rādot man savus darbus, māksliniece norādīja uz vienu no okeānu darbiem, kas esot pārāk viļņots, bet citu savu zvaigžņu darbu ar krītošas komētas atveidu raksturoja kā tādu, kur esot “pārāk daudz notikumu”. Attiecībā uz okeāna ūdens virsmas attēlojumu, viņai savulaik esot ienācis prātā, ka tas ir tas, ko viņa varētu darīt visu mūžu. Galu galā viņa to arī ir darījusi visu mūžu, tikai papildus viņas dzīvē ienāca arī vēl citas fascinējošas parādības. Kalifornijas daba, tās tuksneši un debesis virs tiem kļuva par iedvesmas avotu.
Bez nosaukuma (Tuksnesis – Galaktika). 1974. Papīrs, grafīts, akrils. Tate Modernās mākslas muzejs, Artist Rooms
Par tuksnesi Celmiņa katalogā raksta: “Tā bija vieta, kas lika justies tā, it kā tavam ķermenim nebūtu svara. Sākumā man šķita, ka tur nekā nav. Tad es sāku redzēt lietas. Man visu laiku nācās pielāgot acis. Uz priekšu un atpakaļ – vienlaikus tālu un tuvu, – tas ir tā, kā es dažkārt domāju par saviem darbiem. Kaut kur starp tālumu un tuvumu. Šis agrīnais atklājums par šo atšķirīgo telpu, kur īsti nezini, cik tālu vai tuvu kaut kas atrodas, smalkā veidā ietekmēja manu darbu, īpaši 60. gadu beigās un 70. gados.” Viņas darbi ir kā vietas bez robežām, bez laika un bez telpas. Superreālistiskie gleznojumi un zīmējumi vienlaikus ir arī abstrakti. Tās drīzāk ir psiholoģiskas ainavas, kas vairāk stāsta par iekšējo pieredzi nekā ārējo vidi. “Man ir vairākas mīlestības. Mīlestība uz virsmu – redzēt, cik tuvu es varu tai pietuvoties, tajā pilnībā nepazūdot.” Tā Celmiņa par savu mākslu.
Kāpnes. 2021-2022. Tērauds, alkīda krāsa. Glenstunas muzejs
Titulbilde: Vija Celmiņa, Lamp #1, 1964. Audekls, eļļa, 62,2x88,9 cm
© Vija Celmins, Courtesy Matthew Marks Gallery / Foto: Aaron Wax
