Estētiskais redzējums, kas pārvietojas starp pasaulēm
I. Redzējums un stils
Ja Vienums ir radījis multivisumu, lai nodotos bezgalīgai, nemitīgai estētiskai visa novērošanai, tad vairs nav laika dzīvot dzīvi, kur katrs mirklis nebūtu ētiski-estētiska forma un ideja, kas būtu Vienuma apbrīnas cienīga.
Frīdrihs Nīče darbā “Jautrā zinātne” (§290) uzsver: “Viena lieta ir nepieciešama. Piešķirt savam raksturam “stilu” – lieliska un reta māksla! ”[1] Šis izteikums piedāvā skatījumu uz dzīvi kā tādu, kas nav pakļauta tikai gadījuma plūsmai, ko virza izdzīvošanas instinkti un kultūras konvencionālās eksistences formas. Tas aicina uzlūkot dzīvi kā tādu, kam jāpiešķir estētiska forma.
Domājot par dzīves veidošanu tā, kā to iedomājās Nīče, tiecoties rast individuālu formu un ietvaru, skatiena un redzējuma stilu, izkristalizējas estētiskā vērojuma nozīmīgums. Turklāt estētiskais redzējums, kas nāk no dažādām pasaules vietām, piesātināts ar atšķirīgu uztveri, spēj paplašināt mūsu uztveres diapazonu. Jo ikdienas dzīve, piepildīta ar ieraduma un atkārtošanās nepieciešamību, kļūst līdzīga mehānismam, kas strādā tikai vienā režīmā. Tāpēc mūsu mērķis varētu būt ar estētiskā skatiena palīdzību, kas iestrādāts ikdienišķās dzīves audumā, padarīt pašu dzīvi, atsevišķus tās mirkļus un nogriežņus estētiski piesātinātus.
Šādas estētiskās uztveres piemēri atbalsojas tālās kultūrās. Sei Šonagona (Sei Shōnagon, 966–1017) – japāņu dzejniece, rakstniece un galma dāma – darbā “Spilvena grāmata” uzskaita “Lietas, kas liek sirdij pukstēt straujāk”: “Zvirbuļi, kas baro savus mazuļus. Iet garām vietai, kur spēlējas mazi bērni. Gulēt istabā, kurā dedzināts smalks vīraks. Pamanīt, ka elegantais ķīniešu spogulis ir kļuvis mazliet duļķains. Redzēt kungu, kas apstādina savu pajūgu pie vārtiem un pavēl kalpiem paziņot par viņa ierašanos. Mazgāt matus, sakopties un uzvilkt smaržīgas drānas. Pat ja neviens cilvēks tās neredzēs, šī gatavošanās rada iekšējo baudu. Ir nakts, un tu gaidi ciemiņu. Pēkšņi tevi pārsteidz lietus lāšu skaņa, ko vējš pūš pret slēģiem.”[2] Tādējādi estētiskā vīzija sākas ar stilu – nevis kā virspusēju dekorāciju, bet skatienu. Nīče un Sei Šonagona kopā apstiprina, ka dzīvot estētiski nozīmē skatīties citādi, pārvērst atkārtojumu par skaistumu un piešķirt nozīmīgumu ikdienišķajam.
Estētiskajai ikdienas atdzīvināšanai jeb ikdienības burvestības atjaunošanai piemīt iespēja ieraudzīt lietas – pie kurām esam pieraduši vai pietuvojušies tā, ka vairs nepamanām to īpatnējo skaistumu. Piešķirt tām jaunu tēlu. Lietas un procesus, kurus prāta ieradumu dēļ tu uzskati par nožēlojamiem – jo tie ierosina neglītumu vai sabrukumu – var ieraudzīt kā atspoguļotus jaunā gaismā. Šī allažības burvestības atjaunošana sniedz mums, metaforiski izsakoties, dažādas acis, kā paraudzīties uz lietām, kas ir mazas, lielas, neglītas, skaistas, neitrālas; lietām, kas ierosina mīlestību, naidu, bet pats svarīgākais no visa – lietām, kas rezonē. Un šī iemesla dēļ aizņemties skatienu, aizņemties perspektīvu no tālas kultūras, radot pārrāvumu skatiena gravitācijas laukā. Piedāvājot iespēju piepildīt ikdienas dzīves struktūras ar neierasto. Iespējams, tikai uz mirkli, ja pieņemam Šopenhauera skaudro atziņu, ka “Dzīve svārstās kā svārsts starp sāpēm un garlaicību, un šīs divas lietas patiesībā ir tās galvenās sastāvdaļas.”[3]
Ķīniešu Sun dinastijas dzejnieks Su Dunpo (Su Donpo, 1037 – 1101) šo citas perspektīvas vajadzību izsaka dzejolī “Uzraksts uz Rietumu Meža tempļa sienas”: “No sāniem raugoties – grēdas, no malas – virsotnes; no tāluma vai tuvuma, augstuma vai zemuma – katrs skats citāds. Nevaru atpazīt Lu kalna īsto seju, jo pats atrodos šī kalna iekšienē.” Ieradums un novietojums mūs padara perspektīvas ierobežotus, jo esam pārāk tuvu. Nomainīt skatījumu nozīmē iziet ārpus kalna un beidzot ieraudzīt tā seju.
Savukārt Tan dinastijas dzejnieks Vans Vei (Wang Wei, 699–761) savā dzejolī “Briežu dārzs” sniedz citu estētiskā skatiena modeli: “Kails kalns, neredz nevienu, Tomēr dzirdamas cilvēku balsis. Mežā grimst saulrieta blāzma, Vēlreiz tā apspīd zaļās sūnas.”[4] Kailums, burtiskā valodā – tukšums šeit nav neesamība, bet rezonanse – tas, ko ķīniešu estētika sauc par jidzjin, poētisko sfēru. Tā ir sfēra, kur redze atveras apziņai, kur uztvere pati kļūst par poētisku notikumu.
Tātad ir zināms pamatojums Rainera Marijs Rilkes teiktajam: “Ja tava ikdienas dzīve šķiet nabadzīga, nevaino to; vaino sevi, saki sev, ka tu neesi pietiekami poētisks, lai izceltu tās bagātības; jo radītājam nav nabadzības un nav nabadzīgas, vienaldzīgas vietas. Un pat ja tu atrastos kādā cietumā, kura sienas neļauj nevienam no pasaules skaņām sasniegt tavas maņas, vai tad tev vēl joprojām nebūtu tavas bērnības, tā dārgā, karaliskā īpašuma, atmiņu dārgumu krātuves? Vērs savu uzmanību uz to.”[5] Nabadzība nav dzīvē, bet skatienā. Estētiskais skatiens ikdienai atgriež burvīgumu, piedāvājot iespēju atklāt tās apslēpto bagātību.
II. Burvības atjaunošana un poētiskā apziņa
Šī nav kultūras apropriācijas prakse, šī ir estētiskas pašveidošanas prakse. Skaistuma nojēgumi, estētiskais nepastāvības novērojums, sākuma un beigumu estētika, ko atrodam Āzijas kultūru filosofijā, ir visi līdzekļi apziņas stāvokļa sasniegšanai, kas citādi ir ārpus ikdienišķās pieejamības. Šos apziņas stāvokļus var salīdzināt ar lasīšanu: kad lasām dzejoli, lasītāja acu tikšanās ar iespiestajiem vārdiem grāmatā, dzejnieka iedomāto, bet neizdibināmo nodomu, rada trešo – poētiskās apziņas mirkli. Un šis poētiskās apziņas mirklis paceļ lasītāju, kaut tikai uz brīdi, virs ikdienas ierastajām struktūrām. Jo ikdiena varētu būt vienkārši pārklāta ar asfaltu, cementu un stiklu, stingrām pilsētas formām, kuru skaistums skatītājam ir zudis. Jo šis apziņas stāvoklis, šis īsais mirklis, pats sevī satur estētisku kvalitāti, jo tas veido viļņus, kas svārstās cilvēka dzīves audumā.
Piemēram japāņu estētikas tradīcija caur jēdzienu vabi-sabi (wabi-sabi) piedāvā vienu šādu skatpunktu: pārejošā un nepilnīgā pieņemošo vērojumu. Taņidzaki Dzjuničiro savā darbā “Ēnas cildinājums” novēro, ka “skaistums slēpjas nevis pašā objektā, bet gan katra objekta radītajā ēnu rakstā, gaismā un tumsā.”[6] Vabi-sabi nozīmē redzēt nepilnību un nepabeigtību nevis kā defektus, bet kā starojuma avotus. Saplaisājusi bļoda, nokaltis zars, ēnains mūris – katrs ir skaistuma trauks. Matsuo Bašo (Matsuo Bashō, 1644 - 1694) haiku īsteno šo sajūtu pastiprina: “Uz nokaltuša zara; krauklis apsēdies – rudens vakars.”[7]
Estētiskā vērojuma “aizņemšanās” nav dekoratīva, bet eksistenciāla. Aizņemties citu skatienu nozīmē atļaut sev būt izsistam no līdzsvara, pacensties redzēt ar skatienu, kas nedala mūsu ieradumus. Tāpēc ķīniešu glezniecības estētika augstu vērtē daņ (dan) – blāvumu: tas ļauj distancēties no piesātinājuma, skatīties uz smalko un gandrīz nemanāmo. Bāli dzeltenie, klusinātie brūnie, caurspīdīgi tušas triepieni – tie nerada krāsu un formu pārsātinājumu, bet dziļumu.
Impresionisms piedāvā rietumniecisku paralēli. Kloda Monē otas kustība aicina skatītāju uz pasaules redzējumu, kas šķietami parādās, kad acis ir pa pusei piemiegtas, ļaujot gaismai izšķīst mirdzumā. Redzēt tā, kā redzēja Monē, nozīmē paplašināt uztveri, atslābinot tās tvērienu no fiksētām formām. Pasaule pati kļūst līdzīga sapnim, nevis tāpēc, ka tā būtu mainījusies, bet tāpēc, ka ir mainījies skatiens.
Šī estētiskās novērošanas izkopšana tādējādi ir arī kontemplatīvās dzīves iespēja. Kontemplatīvā dzīve, kas palēnina nepārtraukto iespaidu plūsmu prātā, kuri mēdz izzust tikpat ātri kā ķīniešu rakstzīmes, kas rakstītas ar ūdeni uz karstiem akmeņiem: ūdens iztvaiko, neatstājot pēdas. Arī mūsu iespaidi pazūd, ja vien estētiskā uzmanība tos nenotur. Ikdienas burvestības atjaunošana tādējādi ir palēnināšanas, noturēšanas un uzmanīgas vērošanas disciplīna.
III. Atmiņa, transcendence un rudens estētika
Manu vecvecāku māja jau ir pārgājusi atmiņas mītiskajā realitātē, kas tik ļoti atgādina Marsela Prusta bērnības aprakstu romānā “Zudušo laiku meklējot”. Šīs atmiņas ir piesātinātas ar estētisku skatienu uz lietām. Skaidri atceros, garlaicības dzīts, es dažreiz paņēmu spoguli, apgriezu to, un turēju virs krūtīm tā, lai tajā atspoguļotos griesti, un tad es staigāju pa māju, skatoties spogulī un griestu atspulgā, ierosinot sevī neparastuma sajūtu. Tas bija tā, it kā tu skatītos lejup uz zemi, bet redzētu mirgojošās debesis virs sevis.
Prusts šādi apraksta atmiņas spēku romāna piektajā sējumā “Ieslodzītā”: “Vienīgais patiesais atklājuma ceļojums, vienīgā patiesi atjauninošā pieredze būtu nevis apmeklēt svešas zemes, bet gan iegūt citas acis, redzēt visumu otra acīm, simtiem citu, redzēt simtiem visumu, ko redz katrs no viņiem, kas katrs no viņiem ir.”[8] Atmiņa ir tieši šāds citu acu skatījums, kas izstumj mūs no tagadnes uz skatupunktu, kas atklāj ikdienišķo kā svešu. Un tas nav ielūgums aizbēgt no ikdienas. Tas ir aicinājums ikdienu apdzīvot no jauna ar transcendences punktu palīdzību, kas darbojas kā dinamiski vektori, vedoši estētiskā izjūtā. Estētiskā izjūtā, kas gan bagātina, gan smeļas piemēros no citām kultūrām.
Mēs vairs neuzskatām, ka kartupeļu vai paprikas ēšana, kā arī garšvielu lietošana, ir kultūras piesavināšanās, jo tas vienkārši ir kļuvis par mūsu ikdienas uztura daļu. Bet daži no mums varētu iebilst, ka skatīšanās citu kultūru virzienā ar mērķi izkopt estētisko skatienu nav savienojama ar mūsu identitāti. Bet es vēlētos šo pretestību pārvērst par kaut ko citu, proti, ka skatīšanās veidi, uztveres formas un spējas apdzīvot dažādus estētiskos horizontus ir tikpat svarīgi kā ēdiens, ko mēs ēdam, vai dzērieni, ko mēs uzņemam.
Šeit metaforu varam paplašināt: tāpat kā uzturam jābūt daudzveidīgam veselības labad, tāpat estētiskajam tvērumam jābūt daudzpusīgam, lai nodrošinātu dzīvīgumu. Baroties tikai ar pazīstamo nozīmē noplicināt uztveri. Aizņemties citas acis, citus skatīšanās veidus nozīmē bagātināt dzīves paleti. Tādējādi atmiņa, epifānija un barība saplūst kopā. Spogulis bērnības mājā, madlēnas cepums Prusta romānā, saplaisājušais asfalts, kas atgādina Ēģiptiešu hieroglifus — katrs ir ielūgums transcendēt ikdienu pašā tās vidū.
Ierasts domāt, ka bērnības atmiņās gremdējās, nostalģijas lietusūdeņu aizskaloti, mūža rudenī un ziemā dzīvojošie. Tiem, kas pagājību uzsākuši samērot ar izzušanas mūžīgo bezgalību, laiks šķietami palēninās, bet apziņa pati no sevis dzemdē aizgājības atblāzmas. Atsevišķos gadījumos bērnu dienas iekrāsojās īstenā zelta laikmeta krāsās, aizpildot pagrimušo patreizību ar jēgpilnu prieku. Nereti šo prieku pavada arī melanholijas pieskaņa: autentiskuma zudums, aizlaisto iespējamību nerealizēšana. Melanholiju pastiprina arī fakts, ka zaļo gadu atmiņas lauku apdzīvo arī mirušo senču ēnas. Tā ir teritorija, kurā, animisma apburtās pasaules sajūtu sen pazaudējušajam lielpilsētas iemītniekam, saziņa ar tiem vēl ir iespējama. Tagadnes frustrāciju aizpilda mazotnes atmiņas gaisma, dziedējot vai īslaicīgi saārstējot, sublimējot pirmatnējās neapmierinātības kārtējās manifestācijas.
Šādi uzlūkojot bērnības atmiņas, to funkcija īpaši neatšķiras no citām baudām, kuru psihisko elementu varā paiet cilvēka diennakts cikls. Apziņai plūstot, plandoties psihisko ieradumu vējā kā auduma gabalam, man nav nekādas iespējas nenonākt gadījuma rakstura atmiņu spīlēs. Tās šķietami parādās no apziņas plūsmas nekurienes, prāta domu maltuves, iedibinot īslaicīgu redzes, dzirdes un taustes pagātnes palieku valdīšanu. Lai gan cilvēciskās būtnes pamatā balstās uz vizuālo formu dominēšanu - redzei esot maņai, ar kuras palīdzību mēs uzņemam lielāko daļu informācijas – vienlīdz spēcīgas ir citas maņas, kas piedalās atmiņas formu veidošanā. Ikviens ir pats sev liecinieks, cik dominējoša ir skaņa atmiņas uzplaiksnījumu ierosmei. Pietiek ar pāris akordiem, lai atcerēšanās slūžas tiktu parautas vaļā; dziesmas pusminūtei izbeidzoties, jūs jau plūstat atmiņas upes augštecē, un šķiet, ka pašreizējais “es” ir pagājušo “es” fragmentu ieskauts kā apģērbs, kas piesūcies ar ugunskura dūmu smaržu.
Daudzkārt arī smarža kalpo kā portāls pagātnes ēnu transformācijai par tagadnes iemiesojumiem. Kādas svešinieces smaržu mākonis no apslēpto atmiņu ielokiem uzjundī kādreizējo apmātību paliekas. Svaigi nopļautas zāles smarža atver pilnasinības un sezonālās apogejas – vasaras – Pandoras lādi: matos ir ne tikai jūnijs, bet arī jūlijs un augusts. Bet egļu smarža pretrunīgi atgādina par bērēm un Jaungada tumsā slēpto potencialitāti. Svaiga asfalta smarža, pirmās lietus lāses uz sakarsuša lauku ceļa, vilciena sliežu darvas smarža. Smaržas kā seno romiešu dieva Janusa divas sejas raugās pagājībā un tagadnībā vienlaikus. Nereti gadās, ka, mums pašiem neapzinoties, pagājības elementi savijas ar tagadnes uztveres sastāvdaļām. Savā ziņā var teikt, ka ja vien mūsu mentālais orgāns – smadzenes - darbojās nevainojami, pagātnes paliekas vienmēr ir klātesošas. Senindiešu budistu filosofi, kuri piederēja pie “tikai-prāts” skolas, pieņemot, ka īsteni, pastāv tikai apziņa un tās transformācijas, bet šķietami neatkarīgie materiālo objektu uztvērumi ir tikai šīs apziņas manifestācijas, uzskatīja, ka visas mūsu runas, ķermeņa un prāta aktivitātes kā smarža pārņem apziņas plūsmu. Tās iesmaržina psihes elementus, nogulsnējot nemanifestētās rīcības, runāšanas un domāšanas tendences kā sēklas, potencialitātes, kurām būs lemts izaugt pie labvēlīgu apstākļu sakritības. Atmiņas pašas ir kā šie pagātnes iespaidu iesmaržinājumi. Tādējādi var teikt, ka mēs esam pagātnes atmiņu smaržu piepildīti. Un arī estētiskais tvērums mūs aicina sajust lietu pārejošā rakstura smaržu.
Ieradums ir garlaicības dvīņubrālis, brāļi, kas nevēlas satikties. Mēs bēgam no garlaicības ieradumā, bet šis svārsts turpina šūpoties. Tāpēc rudens migla, kritušo lapu smarža, sala skarbums uz ādas, tumšie vakari, kas ieplūst melanholijā, tas viss var kalpot un kļūt par estētiskā novērojuma objektiem, par prieka un pat baudas avotiem, ja vien tiek atrasta pareizā lēca un pareizais skatiena leņķis. Garlaicība, kad to pārveido ar uzmanības palīdzību, kļūst par atvērumu. Tā vietā, lai bēgtu ieradumā, var kavēties, skatīties un ļaut melanholijai pārtapt dziļumā.
Sūnām apaugusi ietves apmale, asfalta plaisas, mirstošā saulrieta mirdzošā gaisma, lapas, kas sakārtotas simboliskās nozīmēs, kuras vari izlasīt tikai tu – tas viss ir daļa no estētiskā redzējuma, ko var uzlabot, papildināt ar izpratni un zināšanām par to, kā citu kultūru pārstāvji – mākslinieki, rakstnieki, dzejnieki un filosofi – ir skatījušies uz pasauli.
***
[1] Nietzsche, F. (2001) The Gay Science, ed. B. Williams, trans. J. Nauckhoff. Cambridge: Cambridge University Press, 163.lpp.
[2] Morris, I. (1991) The Pillow Book of Sei Shōnagon. London: Penguin Classics, 51. lpp.
[3] Schopenhauer, A. (1969) The World as Will and Representation, Vol. I. Translated by E.F.J. Payne. New York: Dover Publications, 312.lpp.
[4] Upes sniegs: Senās Ķīnas lirikas antoloģija / sastādījusi un no klasiskās ķīniešu valodas atdzejojusi, priekšvārds, komentāri: Ieva Lapiņa; redaktors Ivars Šteinbergs; zinātniskais konsultants Franks Kraushārs. Rīga: Neputns, 89.lpp.
[5] Rilke, R.M. (1962) Letters to a Young Poet. Transl. M.D. Herter Norton. New York: W.W. Norton & Company, pp. 19–20.
[6] Tanizaki, J. (2021) In Praise of Shadows. Transl. G. Starr. Foreword by K. Kuma. Photography and design by A. Pothecary. USA: Sopra Books, 63.lpp.
[7] Hass, R. (1994) The Essential Haiku: Versions of Bashō, Buson, Issa. Hopewell, NJ: Ecco Press, p. 13.
[8] Proust, M. (1925/2003) Remembrance of Things Past, Volume III: The Captive, The Fugitive, Time Regained. Transl. C.K. Scott Moncrieff and T. Kilmartin. London: Wordsworth Editions, 260. lpp.
Titulbilde: Reiņa Dzudzilo ilustrācija
