Kuratori, sarunas un esejas
Ieva Ēkena
Jeb mākslas eseja pēdējo gadu literatūrā
Iedomājieties patiesi interesantu sarunu. Jūs malkojat brokastu kafiju ņudzošas daudzmiljonu pilsētas vidū, uz galda savu kārtu gaida sulas glāze un kruasāns, bet sarunu biedrene, dzīvīgi žestikulējot, stāsta par to, kālab patiesu interesi par to, kā veidojas rēķini par iztērēto ūdeni, varam pielīdzināt mākslinieces interesei par ziediem un dārzājiem klusajās dabās. Vai sarunu ar britu mākslas vēsturnieku pie pintes alus universitātes bārā par seksu, politiku un zilo krāsu Matisa sievas cepurē. Vai varbūt – neplānotu diskusiju ar vienu no autoriem izstādes atklāšanā, malkojot vīnu no plastmasas glāzes un ik pa brīdim samājoties ar kādu paziņu. Sarunas laikā jūs uzzināsiet ko vairāk par runātāja pieredzi, uzskatiem un piedzīvojumiem. Iespējams – arī par sevi. Bet varbūt nolemsiet pārtraukt, lai atgrieztos pie tās citā laikā un vietā. Neatkarīgi no izvēles, saruna tiks fiksēta drukātā formā eseju krājuma lapās.
Laba eseja ir pietiekami īsa, lai neriskētu kļūt garlaicīga, tomēr gana ietilpīga, lai palīdzētu nonākt pie jaunām atziņām un dažkārt pat būtiski mainītu skatījumu uz lietām. Eseja ir mākslas pētnieku, kuratoru un kritiķu iemīļots formāts, kas ļauj iztirzāt būtiskus jautājumus nepiespiestā, plašāku auditoriju uzrunājošā formā. No izklaidējošām līdz pavisam nopietnas tēmas skarošām, mākslas esejas atrodamas gan specializētajos izdevumos, gan tādos ikonogrāfiskos medijos kā The New Yorker.
Pēdējo gados klajā laisti vairāki mākslas tēmām veltītu eseju apkopojumi, sniedzot iespēju lasītājiem piedzīvot “sarunas” ar pasaulē atzītiem māksliniekiem, kuratoriem, kritiķiem un radošā darba profesionāļiem. Piedāvāju ielūkoties trijos no tiem, lai iepazīstu daudzveidīgu personību, profesionālo pieredžu un tekstrades plejādi par visdažādākajiem mākslas tematikai veltītiem jautājumiem.
T.J. Clark. Those Passions. On Art and Politics. (2025)
“Man pašam nav atmiņu par to, ka tik tikko būtu pametis zemes klēpi. (Būšana stāvus ir mans dabiskais stāvoklis. Es stāvu uz pirkstgaliem uz divām mazām pēdām). Bet tomēr, varētu būt, ka šis ir Pastarās tiesas sākums un, ka vīrs un viņa uzmanības pilnā sieva man līdzās, kurus pieskata vēl viens eņģelis, tik tikko ir izkāpuši no kapa.”[1]
Iespējams šādi domātu viens no Heieronīma Bosa augšāmcelšanās brīdim veltītā poliptiha varoņiem, attapies līdzās virknei tēlu starp kuriem ir gan eņģeļi, gan vīrietis, kas nezināmu iemeslu pēc iesaistījies dzīvā diskusijā ar putnu. Šādas pārdomas ievada pirmo no britu mākslas vēsturnieka un rakstnieka T. Dž. Klārka (T.J. Clark) esejām izdevumā Those Passions. Tās radītas ceturtdaļgadsimta garumā no 1993. līdz 1997. gadam, analizējot mākslas darbu, mākslinieku un politikas attiecību daudzveidīgās dimensijas. Pats autors norāda, ka māksla un politika, skatītas atsevišķi, ir milzu realitātes. Taču lielais jautājums ir, vai tās savstarpēji mijiedarbojas.
T. Dž. Klārks pasniedzis mākslas vēsturi Lielbritānijas un Amerikas Savienoto valstu augstskolu studentiem, tostarp – Hārvardā un Kalifornijas Universitātē Bērklijā. Fokusējoties uz sociālajiem un politiskajiem jautājumiem mākslas darbu analīzē, Klārks sniedz lasītājiem kreisu, par marksistisku skatījumu uz modernās mākslas norisēm. “Vai kāda māksla ir pelnījusi nosaukumu “politiska”, ja tā nespēj iztaujāt pašas mākslas būtību un mākslas vietu politiskās darbības modelī? Vai mums ir jāvērtē politisks mākslas darbs pēc tā politiskā aspekta vai pēc tā panākumiem, piešķirot politikai pārliecinošu formu? Vai kāds no šiem kritērijiem neapstiprina tikai “mākslas darba” ideju, ja tieši šī ideja ir jāapšauba mākslai un politikai? Vai mums nevajadzētu vērtēt politisko mākslu pēc tās ietekmes, nevis skaistuma vai patiesuma? Šie jautājumi grāmatā atkārtojas.”[2]
Izdevuma ievadā autors lasītājam piedāvā trīs imperatīvas:
- Māksla veido attiecības ar politiku
- Lai to panāktu, māksla pārrada sevi no jauna pilnā spēku plaukumā
- Lai māksla saglabātos kā māksla esošajos apstākļos, tai jāiesaistās virknē pašrisku, pašparodiju, aģitācijas butaforiju, pašnāvību, pašslavināšanu.
Arī esejas izdevumā izkārtotas trīs daļās: “Priekšteči”, “Modernie” un “Modernitātes” – virzoties no politikas kā mākslinieka pozīcijas lieluma uz mākslas darbu un politikas attiecību daudzveidīgo dimensiju mūsdienās.
Raksturojot priekštečus, Klārks izvēlējies analizēt Hieronīma Bosa vīzijas, Rembranta portretus un Velaskēza filozofa un karotāja atveidojumus. “Modernie” piedāvā sastapties ar politiski raibu mākslinieku un domātāju izlasi, sākot no Žaka-Luija Davida un Valtera Benjamina līdz Džeksonam Pollokam un Gerhardam Rihteram. Visbeidzot “Modernitātes” skar plašākas tēmas – no terora, kapitālisma un revolūcijas līdz Pazolīni kino, noslēdzot nodaļu ar Pikaso gleznoto “Gerniku”. Esejas pavada autora piezīmes, kas iztrūkušas dažās no senākajām to publikācijām, sniedzot lasītājiem plašāku perspektīvu.
Helen Molesworth. Open questions. (2023)
Ja T. Dž. Klārks lasītāju iesaista augsta līmeņa teorētiskās debatēs par mākslas vietu politiskās darbības modelī, tad Helēna Moulsvorta (Helen Molesworth) eseju krājumā Open questions piedāvā pavisam cita veida sarunu – tiešu un nekautrīgu. Mākslas analīze tur savijas ar personiskajām pieredzēm. 2023. gadā iznākušajā krājumā iekļautas 24 esejas, kas aptver autores 30 gadus ilgo darbību kuratores, mākslas kritiķes un publicistes statusā.
Moulsvortas eseju krājums tematiski iedalīts piecās hronoloģiskās daļās. “Agrīnie šāvieni” apkopo pirmās atzītās esejas, kas komentētas no autores šodienas perspektīvas. “Es atmetu smēķēšanu (3 paciņas dienā) vienā mirklī (to go cold turkey) – nākamajā dienā pēc savas trīsdesmitās dzimšanas dienas. Tādējādi šī ir pirmā eseja, ko uzrakstīju kā nesmēķētāja,”[3] Molusvorta komentē apcerējumu “Kādēļ debesis ir zilas un citi jautājumi par rakstīšanu”. Savukārt “Roberts Raušenbergs: pirms gultas” rāda jaunās kuratores centienus atrast Raušenberga glezniecības smagnējai erotikai atbilstošu izteiksmes formu. Esejas noslēgumā Molusvortu pamodina mīļākais – pavedinot un iztukšojot, un noslēgumā tās autore ieslīgst nepieredzēti mierīgā miegā.
“Domājot par Marselu Dišānu, jeb kālab uzskatu, ka doktora grāds mākslas vēsturē joprojām ir laba ideja” autore apkopo esejas, kas saistītas ar disertācijas rakstīšanu. Un vienlaikus ar pieaugšanu, izbaudot privilēģiju iegūt ekspertīzi specifiskā jomā un atklāt sevi. Sekojoši sadaļā “Pilna laika nodarbinātība jeb “Kad es patiesi kļuvu par feministi”” Moulsvorta runā par sievietes eksistenci mākslas pasaulē, tostarp par to, kā stāstīt sieviešu stāstus, instalējot darbus muzeju zālēs. Iegūstot jaunas un plašākas iespējas mākslas pasaulē, sieviete joprojām piedzīvo mikroagresiju. Tiecoties atrast savu vietu profesijā, viņa ir arī māte, partnere. Dažādās lomas savijas, atspoguļojot dzīvi mākslā kā nepārtrauktu darbu.
Daudzskaitlīgākā eseju nodaļa, kur apkopoti izstāžu katalogu teksti, saucas “Kādēļ es mīlu māksliniekus”. Teju likumsakarīgi, ka to noslēdz teksts “Pēc šī visa izrādās, ka es patiesi mīlu glezniecību”. Pēdējā eseja atklāj, ka Moulsvorta no jaunas, baltas un heteroseksuālas mākslas studentes noslēdz ar darbu kļuvusi par “neatkarīgu” kvīru rakstnieci, kas tiecas rakstīt no savas jaunās dzīves perspektīvas. Autore jau atkal no jauna būvē savu identitāti.
Atšķirībā no mūsu platuma grādos ierastā distancētā skatījuma, kur autors sevi kā personību nošķir no analizējamā objekta, Moulsvortas tekstos mākslas analīze savijas ar personiskajām pieredzēm – studiju laika meklējumiem, seksualitāti, mīlestības atrašanu, nobriešanu kā kuratorei, pasūtījuma darbu radīšanu un iegremdēšanos tēmā. Saglabājot tiešo, nekautrīgo izteiksmes veidu, Moulsvorta ikvienu tēmu patur atvērtu.
“Mākslas darbs dzīvo darbības izteiksmē. Tas ir nebeidzams. Tā pabeigšana ir permanenti atlikta. Tas ir mūžīgi atvērts jautājums.”[4]
Fifty Years of Great Art Writing: From the Hayward Gallery. (2018)
Ja Klārks un Moulsvorta sniedz mums iespēju aplūkot mākslas procesus saiknē ar kuratoru personības nobriešanu laika nogrieznī, tad 2018. gada krājums Fifty Years of Great Art Writing: From the Hayward Gallery ļauj mums iepazīt vairāku paaudžu dažādās balsis. Izdevumā publiskotās esejas paradījušas Hayward Gallery Publishing izstāžu katalogos, aptverot pusgadsimtu mākslas kritiķu, kuratoru, publicistu mākslinieku un plaša profila speciālistu rakstīto. Atšķirībā no abiem iepriekš minētajiem, šis izdevums ļaus lasītājam iepazīt dažādas, pat pretējas perspektīvas un rakstīšanas stilus.
Krājumā apkopotie teksti ir sava laika kapsulas, variējot no tādiem, kurus interesanti lasīt kā vēstures artefaktus, līdz tiem, kas saglabājuši nemainīgu aktualitāti. Nopietnākas un mazāk personiskas, šīs esejas piedāvās vēl vienu formāta šķautni, iedvesmojot lasītāju izvēlēties sev tīkamāko izteiksmes veidu mākslas eseju daudzveidīgajā vidē.
“Es gandrīz nekad neapmeklēju Tate Modern,” raksta Greisons Perijs esejā par Lielbritānijas piemirsto pēckara mākslu. “Man tas šķiet pārāk populārs. Es nespēju skatīties uz mākslu caur mugursomām un bagijiem. Tas vienmēr ir pilns ar knipsējošiem tūristiem, kliedzošām skolēnu grupām un ģimenēm, kuras iebrauc Londonā uz vienu dienu. Divtūkstošajos laikmetīgā māksla vai vismaz laikmetīgās mākslas galeriju apmeklēšana ir kļuvusi pievilcīga masām. Jaunākā māksla bieži ir sensacionāla, liela, šokējoša, smieklīga. Tā ir izklaide [..] popkultūra, bet, reiz, pirms ceturtdaļgadsimta, kad absolvēju mākslas koledžu, laikmetīgā māksla drīzāk bija sociāla parādība.”[5]
Tikmēr Džeimss Tarels (James Turrell) raksta par Džeimsu Tarelu, aizvedot lasītāju atmiņu ceļojumā uz bērnību, kur tēvs mēdza vērot putnus, un paņemot līdzi lidojumā pār Tibetas stūpām. Savukārt Ēriks Deiviss (Eric Davis) jautā, kā saskatīt saikni (vai tās trūkumu) starp objektiem izstādē. Pasaulē, kur ikviens ir kurators, un internetu pārblīvē priekšmeti.
Laba eseja (līdzīgi kā laba saruna) var atstāt pēdas mūsos uz atlikušo dzīvi. Neatkarīgi no tā, vai piekritīsim sarunu biedram vai riebumā novērsīsim skatu, tā palīdzēs ieraudzīt citu perspektīvu. Kamēr T. Dž. Klārks izaicina mūsu politiskos priekšstatus, Moulsvorta atklāj intimitāti kuratores darbā, savukārt Hayward Gallery krājums sniedz kaleidoskopisku skatu uz pēdējo piecdesmit gadu mākslas domāšanu. Tomēr, atšķirībā no sarunas, pie esejas varēsim atgriezties vēl un vēl, ik reizi atrodot tajā ko jaunu.
Esejā aplūkotās grāmatas Latvijas lasītājiem pieejamas gan iegādei digitālajā vidē, gan drukātā formātā lasāmas Latvijas Nacionālās bibliotēkas K. Ubāna Mākslas lasītavā.
***
[1] T.J. Clark. Those Passions. On Art and Politics. (2025). P. 23.
[2] T.J. Clark. Those Passions. On Art and Politics. (2025). P. 25.
[3] Helen Molesworth. Open questions. (2023). P. 32.
[4] Helen Molesworth. Open questions. (2023). P. 13.
[5] Fifty years of Great Art Writing: From the Hayward Gallery. (2018). P. 375,
