Lietu skumjas
Rudens – tā saka.
Zvaigzne pēc mīļotās ilgojas
uz brieža ādas.
(Bashō, 2022: 38)
Jūra un trīs
Rudens iestāšanās: gaisma pakāpeniski izdziest, saules stari krīt slīpāk, dienas kļūst īsākas – it kā no gada ķermeņa būtu nogrieztas šķēles. Kokiem birst lapas, tie stāv kaili it kā bikli gaidītu ziemas sniega segu. Līdz ar rudeni sākas attālināšanās no pilnasinīgā pavasara un vasaras savvaļas enerģiju vērojuma, aizsākas pāreja no kuplā uz skopo.
Koku kailums, gaismas miršana ienes īpašu melanholiju, klusu skumju sajūtu – it kā pats rudens apņemtu visas lietas ar nepastāvības pieplūdumu. Līdz ar šo ieskāvienu nāk skumjas, kas pieķeras lietām un iesūcas mūsos. Mūs pārņem ne tikai visa dilšanas skats, bet atziņa, ka tā pati nepastāvība kustas arī mūsos.
Negribētas skumjas mūs biedē. Nepastāvība mūs satrauc. Mēs vienmēr ilgojamies pēc tā, kas nemainās, tomēr nemainīgais var nebūt nekas cits kā pats pārmaiņu fakts. Vai aiz tā ir liecinieks, neskarts vērotājs? To ir grūti pateikt, jo jautājums ieved līkumainajos metafizikas valodas gaiteņos.
Es sēžu jūras krastā un vēroju, kā pelēkie viļņi šķīst pret akmeņiem. Gaiss ir smags no sāls un lēnā atplūšanas un atgriešanās ritma. Bluķi, paisuma aptumšoti, ir slapji, spīdīgi, pacietīgi. Kad ūdens atkāpjas, tas atstāj aiz sevis plānu putu kārtiņu, kas lēni izzūd spraugās starp akmeņiem. Tas viss it kā nelūdz manu uzmanību, tomēr viss it kā atskatās.
Konkrētā vieta, kur es sēžu, uzlūkojot akmeņus un jūru, kļūst par uzmanības lauku. Kad pamanu, ka uz brīdi skatiens atbrīvojies no ierastajiem atmiņu pavedieniem, bez vēlmes nosaukt, viss skats pārvēršas. Uz mirkli nav asociāciju, nav atzīšanas, ka šī ir mana vieta, nav pagātnes, kas ielauztos kā plēve starp skatīšanos un to, kas tiek skatīts. Tā it kā es to uztvertu pirmoreiz.
Šī, iespējams, ir tā, ko varētu nosaukt par tīro pieredzi: skatīšanās, kurai vairs nav vajadzīgs nošķīruma komforts. Skatiens, kas nepieder, kas neuzstāj uz nepārtrauktību. Akmeņi, smiltis, jūraszāļu drumslas, mainīgā gaisma – viss parādās pats par sevi, nepretendējot uz piederību kādam stāstam. Tā ir klusa atmiņas apturēšana, pauze, kurā pasaule, brīva no interpretācijas, atklājas.
Nevienam no uztveres objektiem/lietām/procesiem patiešām nerūp, kāda iekšēja pieredze dzimst no triju savienošanās. ‘Trīs’ ir tas, ko budistu filosofija sauc par maņu spēju, objektu un izrietošo apziņu, piemēram, redze, redzamā forma un redzes apziņa. Apziņa rodas tikai tad, kad šie trīs satiekas, tomēr nevienam no tiem nav iedzimtas būtības vai nodoma. Objekts negrib tikt saskatīts; tas vienkārši parādās. Šajā satikšanās mirklī pasaule un apzināšanās saskaras, bet nesaplūst. Tās cita citu rada un atkal izzūd. Šis ir lauks, kur notiek uztvere, trīcošs kontakts starp to, kas ir, un to, kas zina, ka tas ir.
Braucot autobusā un raugoties ārā uz kustīgajiem, svina pelēcīgajiem skumju mākoņiem, es nodomāju, ka varbūt cits skatiena veids varētu būt saistīts ar iekšēju darbu – darbu pie pašas apziņas. Starp automātiskajām pievilkšanās un atgrūšanās kustībām, starp teju mehānisko pozitīvo un negatīvo reakciju veidošanos varu palikt klātesošs, neizkustināms kā ūdens virsma, kas atspoguļo visu, bet neko nesatver. Tā nav atrautība, bet miera stāvoklis. Tā ir uzmanības pārslēgšana uz neitrālo: ne labs, ne slikts, ne skumjš, ne priecīgs.
Vai tas varētu būt patiess novērojums vai tīra pieredze? Patiesā novērojumā joprojām ir vērotājs, plāna “es” plēve, kas izstiepta starp aci un to, ko tā redz. Tīrā pieredze, ja tā vispār pastāv, būtu bez šīs plēves? Nebūtu ne vērotāja, ne vērojamā, ne liecinieka, kas stāv atstatus. Tikai pats redzējums.
Padomā par to, kad vēro lietu, kas krīt no mājas dzegām. Lietus piles, skatoties no attāluma, šķiet plūst kā nepārtraukta sudraba līnija. Bet, kad tu pietuvojies, redzi, ka tās krīt pa vienai, katra atsevišķa, pilnīga. Tā darbojas apziņa. Katrs apzināšanās mirklis ir kā piliens – pašpietiekams –, bet uztveres nepārtrauktībā tie saplūst šķietamā straumē. Prāts sajauc šo diskrētumu nepārtrauktā plūdumā, un no šīs ilūzijas dzimst paša ideja: es esmu tas, caur kuru plūst laiks. Kad mēs raugāmies uzmanīgi, redzam, ka plūduma nav vispār, ir tikai atsevišķu mirkļu rašanās un izzušana. Šī atziņa ienes dīvainu mieru – rāmu skaidrību, kas nedzimst no kontroles. Skatiens kļūst pats sev caurspīdīgs. Katrs piliens piepilda savu krišanu, pabeidz savu mazo eksistenci un izzūd. Varbūt tā ir cita redzēšanas forma: ne tieksme pārvaldīt, bet pastāvēt līdzās.
Šādos brīžos parastā pasaule atklāj savu svešādumu. Robeža starp subjektu un objektu, starp “šis” un “tas”, kļūst tik plāna, ka gandrīz pazūd. Akmeņi pie krasta, ūdens notekā, vējš pret autobusa logu – tie visi kļūst par vienas un tās pašas kārtības notikumiem. Nav centra un nav perifērijas, nav nozīmīguma hierarhijas. Pasaule pastāv kā mirdzošs kopums ar vienlīdzīgām klātbūtnēm.
Un tomēr pat šajā skaidrībā paliek kaut kas biedējošs: atziņa, ka pasaule ir vienaldzīga. Laodzi “Daidedzjin” piektajā nodaļā raksta: “Debesis un Zeme nav cilvēcīgas; tās izturas pret desmittūkstoš lietām kā pret salmu suņiem… Telpa starp Debesīm un Zemi – vai tā nav kā plēšas? Tukšas, bet nekad neizsīkst; jo vairāk tās kustas, jo vairāk rada….”
Visums savā plašajā tādībā nedz mierina, nedz nosoda. Bet tas nav iemesls izmisumam. Rūpju trūkums nav nežēlība. Tas var būt pats dziļākais miera veids: pasaules miers, kas ļauj visam pastāvēt, pat mūsu skumjām. Rūpes, galu galā, ir cilvēciska parādība, prāta akts. Mēs iznākam no tiem pašiem procesiem, kas veido paisumus un mākoņus. Gaidīt, ka pasaules lietām būtu jārūpējas, nozīmētu tai uzspiest mūsu nemierīgo ētiku. Bet pasaules vienaldzība nav tukšums; tā ir piedalīšanās nosacījums. Ja viļņiem nerūp, viņi arī neizslēdz. Jūras atteikšanās mūs atzīt ir tieši tas, kas ļauj mums tai piederēt.
Vai tad pastāv tāda melanholija, kas negrimst izmisumā un neatsakās no lietu pārejošuma? Kad raugāmies uz vienu nokaltušu zaru vai koku, kas viens pats stāv laukā zem smagas rudens debess, rodas sajūta, kas nav skumjas, bet izpratne. Starp vienaldzību un sērošanas galējībām slēpjas maigāks ritms. Varbūt tieši šajā intervālā mēs iemācāmies dzīvot starp lietām tādām, kādas tās ir, nevis kādas mēs tās vēlamies. Budisti par parasto pasauli saka – sarkanie putekļi – nemierīgais cilvēku lietu virpulis. Bet lietu skumjas, ja tās izjūt bez pretestības, ļauj mums atgriezties šajā pasaulē ar atjaunotu uzmanību. Mēs sākam tajā kustēties ne kā kungi vai upuri, bet kā līdzdalībnieki tās plūdumā.
Nepilnība un lietu smeldze
Estētiskais skatiens pieņem pasaules nepastāvību kā pašu skaistuma būtību. Juriko Saito (Yuriko Saitō) atgādina, ka japāņu estētikā vabi un sabi (wabi-sabi), “nepilnības, defekta un nepietiekamības svinēšana, radās sešpadsmitajā gadsimtā… un kļuva par vienu no būtiskākajām japāņu estētiskajām kategorijām” (Saitō, 2017: 204). Tējas istaba – maza, blāvi apgaismota, neizrotāta – iemieso šo vērtību apvērsumu: vienkāršību pretstatā greznībai, trūkumu pretstatā pārpi;nībai. Šādā telpā skaistums netiek radīts; tas notiek. Vabi apzīmē šī stāvokļa pieticību – neuzbāzīgu vienkāršību, kas pieņem pārejošumu. Sabi nozīmē klusu cieņu, ko laiks piešķir – nolietojuma apsūbējumu, ieturēta skaistuma dziļumu. Tējas ceremonijā, viņa raksta, noteicošie principi ir “pārejamība, nepietiekamība, nepilnība un nejaušība.” (Saitō, 2008: 188–189) Plaisa traukā, glazūras izbalēšana, tējkannas skaņa pirms vārīšanās: tās nav nepilnības, ko slēpt, bet paša mirkļa tekstūra. Šāda apziņa māca acij pievērst uzmanību, nevis vienkārši negausīgi tvert.
Ja vabi-sabi izsmalcina aci, tad mono no avare (jap. mono no aware) izsmalcina sirdi. Stīvs Odins to definē kā “lietu patosu, t.i., sāpīgu apziņu par visu lietu pārejošo raksturu” (Odin 2016: 264). Tā ir “jutība pret ātri gaistošo… sāpīga apziņa par to pārejamību” (p. 271). Ķiršu ziedi ir skaisti tāpēc, ka tie krīt; to skaistums nav atdalāms no to nāves. Šī aizkustinājuma pilnība neiznīcina prieku; tā to piepilda. Ziedi sagādā baudu, bet vienlaikus izraisa maigumu un zaudējuma sajūtu – dubultu apziņu, ka prieks un skumjas ir viens un tas pats.
Kā norāda Saito (Saitō, 2017: 80), vabi-sabi un mono no avare ir kopīga ievirze: tās vērtē nepastāvību un nepilnību nevis kā trūkumu, bet kā skaistuma nosacījumu. Redzēt šādi nozīmē atlaist. Tas, kas izzūd, nepazūd nekurienē; tas sevi piepilda ar izzušanu. Tā nav izmisuma estētika, bet pieņemšanas estētika. Tā māca, ka skaistums nav lietu īpašība, bet attiecības starp to trauslumu un mūsu uztveri. Plaisa krūzē, rūsas plankums uz vārtiem, lapa, kas tūlīt nokritīs: katra kļūst par pārejamības skolotāju. Lietu skumjas nav traģēdija, tās ir skaidrība.
Bjun-čul Hans (Byung-Chul Han) padziļina šo skatījumu. Viņš raksta, ka “Tālo Austrumu uztverē ne pastāvīgums, ne esamības stabilitāte nav daļa no skaistā. Lietas, kas pastāv, saglabājas vai uzstājīgi turpinās, nav nedz skaistas, nedz cēlas. Skaists nav tas, kas izceļas vai pārspēj, bet tas, kas sevi attur vai atkāpjas, nevis tas, kas ir ciets, bet tas, kas lidinās” (Han, 2023: 33–34). Skaistums parādās neklātbūtnē, zināmā tukšumā, jo, piemēram, istabas tukšums ir priekšnoteikums tās pielietojamībai – vietai, kur novietot krēslu un gultu. “Skaistas ir lietas, kas nes sevī nebūtības pēdas, pat savu pašu galu … Skaistais nav pilns ar klātbūtni, bet ‘tur’, kas pārklāts ar prombūtni, padarīts vieglāks vai mazāks ar tukšuma palīdzību” (Ibid., 34). Tādēļ caur to atklājās jau ieprieš iemžimētais: “Japāņu jēdziens vabi-sabi apzīmē īpašu stilu, kas apvieno nepabeigto, nepilnīgo, pārejošo, trauslo un nepretenciozo, un tas izsaka patiesi budistisku skaistuma izjūtu” (Ibid., 35). Nevis spožais, nopulētais, glancētais ir skaists, bet “skaists ir sudraba trauks, kas zaudējis savu spīdumu un sācis aptumšoties … skaists nav tas, kas ir spožs, caurspīdīgs vai kristālisks, bet tas, kas ir matēts, mākoņains, daļēji caurspīdīgs vai ēnains” (Ibid., 35).
Hana rakstītas izgaismo to, ko acs intuitīvi zina vēlā rudenī pie jūras: skaistums sevi attur. Tas parādās pēdās un neklātbūtnē, nekad tiešā īpašumā. Skatīties estētiski nozīmē atbrīvoties no vēlmes paturēt. Kad skatiens ļauj būt, lietas mirdz ne ar savu spožumu, bet ar atkāpšanos ēnā. Plaisa, apsūbējums, nodiluša akmens mala: tie ir veidi, kuros procesi izelpo savu prombūtni formā.
Redzēt skaistumu šādi nenozīmē meklēt tukšumu kā bēgšanu, bet atpazīt tukšumu kā pašas procesu žestu ļaut būt. Estētiskais skatiens, kas pieņem šo žestu, iemācās redzēt bez satvēriena, pavadīt bez īpašnieciskuma. Tā ir arī zināma pazemības disciplīna.
Vieta, caurspīdība un redzēšanas beigas
Neviena vieta mums nepieder, mēs piederam vietai. Katrs sastapšanās brīdis ar ainavu, telpu vai kādu pasaules stūri, kad tas tiek atbrīvots no subjekta un objekta dihotomijas, kļūst par atvēršanos: lauku, kurā esamība un redzēšana rodas kopā. Katra vieta mūs aicina apzināties, tomēr tā nekad nav patiesi mūsu. Vieta raugās pretī: tā mūs vēro, uzņem mūsu soļus un skatienu un pēc tam turpina pastāvēt bez mums.
Savā agrīnajā filosofijā japāņu filosofs Ņišida Kitaro (Nishida Kitarō; 1870–1945) centās aprakstīt tieši šo sastapšanās tūlītējumu: “Tas attiecas uz to mirkli, kad mēs redzam krāsu vai dzirdam skaņu – mirklis, kas notiek vēl pirms mēs esam pievienojuši spriedumu, ka šī redzēšana vai dzirdēšana attiecas uz kaut ko ārēju, vai ka mēs paši izjūtam šo sajūtu; pat vēl pirms mēs esam noteikuši, kāda tā ir krāsa vai kāda skaņa. Tādējādi tīrā pieredze ir sinonīma tiešai pieredzei. Kad cilvēks tieši piedzīvo savu apziņas stāvokli, vēl nepastāv ne subjekts, ne objekts, un zināšanas un tās priekšmets ir pilnīgi vienoti. Tā ir tīrākā pieredzes forma.” (Nishida, 1911/1960: 3)
Šī tiešā pieredze apzīmē tiešu zināšanas un zināmā vienotību: nedalītu mirkli, pirms “es” un “pasaule” vēl ir nošķīrušies. Taču vēlāk Ņišida nonāca pie atziņas, ka arī šādi mirkļi notiek “kaut kur.” Ir jāpastāv plašākai atvērtībai, kas ļauj šai vienotībai veidoties un atkal izzust. Lai nosauktu šo atvērtību, viņš ieviesa jēdzienu bašo (basho) – “vieta” absolūtā neesamībā, lauks bez pamata, kurā patība un pasaule rodas kopā. Tādējādi bašo padziļina tīrās pieredzes ietvaru: viens redzējums runā par vienotību apziņā, otrs par bezrobežu lauku, kas ietver gan apziņu, gan to, ko tā atpazīst. Tīrā pieredze ir dzīvais sastapšanās akts; bašo ir šī akta ‘vieta’, neredzamā piederības telpa, kas to padara iespējamu.
Kad es sēžu starp akmeņiem pie jūras, mam šķiet, ka saprotu, ko Nishida domāja. Uztveres akts nav mans; tas pieder pašai vietai. Vējš, sāls, lēnā paisuma elpa – tie veido manas apziņas apstākļus. Uztvert nozīmē tikt iennestam kustībā, kas sākusies krietni pirms manas klātbūtnes un turpināsies pēc manas aiziešanas. Redzes tvērums neizriet tikai no acs – tā otrs pols atrodas pasaulē.
Līdzīgā veidā ķīniešu rakstnieks Vans Guovejs (Wang Guowei; 1877–1927) aprakstīja divas mākslinieciskās pieredzes sfēras savā darbā “Cilvēku pasaules poētiskās piezīmes” nodalot jouvo dži dzjin “patības sfēru” un vuvo dži dzjin “ne-patības sfēru.” Pirmajā vērotājs paliek atšķirīgs un atšķirts – dzejnieks projicē savu sajūtu pasaulē. Otrajā “es” izzūd ainā, un pasaule caur viņu vēro pati sevi. Dzejnieks kļūst caurspīdīgs, un subjektivitātes robežas sabrūk.
Šī vīzija rezonē ar estētisko skatienu, kuru esmu mēģinājis aprakstīt – skatienu, kas raugās bez īpašumtiesībām, kas pieder pasaulei tikpat, cik skatītājam. Kad uztvere attīrās no pieķeršanās, kad “es” kļūst plāns, pasaule nezaudē savu dziļumu. Tas, kas agrāk bija fons, tagad iznāk priekšplānā, mirdzot savā ikdienišķumā.
Reizēm šī apziņa uzrodas vietās, kas ir attāla tālu no tempļiem un tējas namiem. Jāņa Streiča filmas Limuzīns Jāņu nakts krāsā pirmspēdējā aina rāda Mirtas tanti ieejam rudens miglā. Kamera paliek nekustīga, kamēr viņa izzūd skatienam, dūmu ieskauta. Attēls glabā to pašu aizkustinošo noskaņu kā krītošs ķiršu zieds: tipiski latvisks mono no avare, brīdis, kurā pazušana kļūst par skaistuma formu. Migla aizveras, taču tā neizdzēš; tā pabeidz. Tas, kas izzūd, atgriežas neredzamajā, no kura nācis.
Mums pastāv iespēja saprast, ka pārejamība nav esamības trūkums, bet tās pašas formas veids. Rudens māca to skaidrāk nekā jebkura filosofija. Lapu krišana, gaismas mazināšanās, skaņu norimšana: tie nav simboli, bet pašas pasaules kontemplācijas žesti. Lietu skumjas nav noskaņojums, bet ritms. Starp jūras krasta klusumu un domām par rudens miglā apvītu zaru atrodas pasaules procesa ritms, kas raugās pats sevī. Estētiskais skatiens tad nav doktrīna, bet saskaņošanās prakse, redzēšanas veids, kas ļauj nepastāvībai atklāties bez pretestības. No krītošā lietus līdz miglai, kas apņem cilvēka figūru laukā, no sudraba trauka blāvuma līdz plaisai tējas tasītē: skaistums izpaužas nevis piederībā, bet atbrīvošanā.
Kad mēs raugāmies uz pasauli šādi, mēs no tās neatdalāmies. Mēs tai piederam, tāpat kā viļņi pieder paisumam. Lietu skumjas (mono no avare) ir nepastāvības maigums; vabi-sabi – nepilnības žēlastība; bašo – vieta, kur “es” un redzamais zaudē savas robežas; vuvo dži dzjin - stāvoklis, kurā pasaule redz pati sevi caur mums. To visus vieno nevis teorija, bet jūtīgums – apziņa, ka katra forma ir ieloce vienā un tajā pašā plūstošajā esamības audumā.
Tāpēc šai esejai nav jābeidzas abstrakcijā, bet laikapstākļos. Aptumstošās debesis, sāls un priežu smarža, gaismas atslābums uz ūdens virsmas – tie nav sīkumi, bet pašas pasaules nepastāvības valoda. Kad mēs tiem pievēršamies bez īpašuma prasības, skatiens kļūst caurspīdīgs, un redzēšana pārvēršas pateicībā. Tas, kas paliek pēc tam, kad skatiens ir sevi iztukšojis, nav neesamība, bet piederības skaidrība. Lietu skumjas tādējādi nav sēras, bet apzināšanās.
***
Atsauces
Bashō, Matsuo (2022) The Complete Haiku of Matsuo Bashō. Berkeley: University of California Press.
Han, Byung-Chul (2023) Absence: On the Culture and Philosophy of the Far East. Cambridge: Polity Press.
Nishida, Kitarō (1911/1960) A Study of Good. Tokyo: Printing Bureau, Japanese Government.
Nishida, Kitarō (2012) Place and Dialectic: Two Essays by Nishida Kitarō. Oxford: Oxford University Press.
Odin, Steve (2016) Tragic Beauty in Whitehead and Japanese Aesthetics. London: Bloomsbury Academic.
Saitō, Yuriko (2008) Everyday Aesthetics. Oxford: Oxford University Press.
Saitō, Yuriko (2017) Aesthetics of the Familiar: Everyday Life and World-Making. Oxford: Oxford University Press.
Wang, Guowei (1910) Renjian Cihua. [Poetic Remarks on the Human World]. Shanghai: Commercial Press.
