Protests, aktīvisms un mākslinieki
Ieva Ēkena
Grāmatu izlase
Mākslas attiecības ar protestu ir sarežģītas. No vienas puses mākslinieki izsenis bijuši tie, kas atļāvušies nepakļauties sabiedrības konvencijām, izaicinot vispārpieņemtās paradigmas un skaļi izsakot valdošajai varai neērtas patiesības. No otras – mākslinieki ir atkarīgi no pasūtītāja, kura kritika draud ar finansiālās drošības zudumu, cenzūru vai sodu amplitūdā no administratīvā rājiena līdz brīvības atņemšanai. Mākslinieciskā brīvība balansē starp atļauto un neatļauto, aicinot reaģēt plašāku sabiedrību, kuras atsaucība gan nekad nav garantēta.
Publiski protesta akti Latvijā nenorisinās bieži. Vismaz ne salīdzinājumā ar tādām protestētāju lielvalstīm kā Francija vai Itālija, kur pilsoņiem iziešana ielās ir gluži ikdienišķa prakse. Tomēr reizi par reizi protesta saukļi ieskanas arī mūsu platuma grādos, tostarp – mākslā. 2013. gadā Katrīna Neiburga devās uz Latvijas Nacionālās operas 150 gadu jubilejas koncertu un pieņemšanu, tērpusies T-kreklā ar aicinājumu atkāpties tā laika Kultūras ministrei, savukārt Arterritory.com iztaujāja mākslas nozares pārstāvjus par to, vai mākslai piemīt protesta spēks. Dažus gadus vēlāk medijus sašūpoja diskusija par to, vai politika drīkst cenzēt mākslu saistībā ar neviennozīmīgo reakciju uz Kristiana Brektes veidoto Džemmai Skulmei veltīto murāli. Publiski paustie viedokļi raisīja diskusijas un sociālajos tīklos dažādas nometnes savstarpēji karoja, tomēr beigu beigās viss noklusa, jo nāca citas aktualitātes. Kristians Brektes turpina izaicināt ar savām performancēm, bet karstas diskusijas raisījušais murālis, gan vandāļu pabojāts, joprojām redzams uz ēkas brandmūra Akas ielā – aicinot domāt ne vien par divu mākslinieku darbu simbiozi, bet arī mākslas attiecībām ar politiskiem jautājumiem.
Šī gada novembra sākumā itin negaidīti Latvijas iedzīvotāji pulcējās uz vienu no apjomīgākajiem protestiem pēdējās desmitgadēs. Daudzu protestētāju rokās bija balts, protestētāju plaukstu viegli ielocīts vatmaņa plakāts, uz kura, izmantojot trafaretu, uzpūstas trīs melnas zvaigznes – mākslinieks Indriķis Ģelzis sieviešu tiesību atbalstam izmantoja simbolu, kuru ik dienas, ejot garām Brīvības piemineklim, redzam Mildas rokās. “P.S. Kā sauc trīs melno zvaigžņu plakāta autoru/mākslinieku? Es to ierāmēšu, bet gribu uzrakstīt mākslinieka vārdu.” Tā sociālajos tīklos vaicā kāda sieviete, aizsākot Threads plūsmu par to, kā izrotāt mājokļu sienas. Protests ir beidzies, darbs pametis mākslinieku un turpina dzīvot simbola dzīvi.
Protesta māksla nav Latvijai svešs jēdziens. Aktualizēt protestu mākslā (cerībā aktivizēt mākslinieku viedokļa izpausmi) aicinājis “Fold”. 2019. gadā “Rīgas Fotogrāfijas biennāles – NEXT 2019” programmas ietvaros notika simpozijs “(Ne)Aktīvisma manifestācijas Baltijas jaunākajā mākslā”, kura ietvaros mākslinieki un kuratori apskatīja protesta formas Baltijas mākslā. Mākslinieku politisko aktivitāti mediji aktualizējuši arī saistībā ar ielu mākslu. Tomēr protesta tēma joprojām parādās sporādiski – gluži kā paši protesti.
Novembra notikumu kontekstā aicinu ielūkoties literatūras izlasē par mākslinieciskā protesta dažādajām dimensijām – caur izdevumiem, kas iepazīstina ar protesta mākslas vēsturi, iespējamo attīstību un mākslinieku īstenotajām protesta stratēģijām, noslēdzot ar introspektīvu literāru meditāciju par pretošanos ar mākslas palīdzību. Šajā izlasē apkopoti daži no pēdējo gadu izdevumiem, kuros analizēta mākslas un protesta prakse un kuri lasītājiem pieejami ne vien tīmeklī, bet arī bez maksas atrodami bibliotēkas plauktos*.
Mākslinieku un politikas attiecības caur protesta mākslas prizmu varam iepazīt nelielā, krāsainā izdevumā Brief History of Protest Art, kas 2022. gadā iznācis Tate paspārnē, atceroties tāda paša nosaukuma White Cube izstādi Londonā 2012. gadā. “Mēs dzīvojam protesta laikmetā [..] Pārāk ilgi pasaule ir tiekusies būt apolitiska. Mēs esam distancējuši sevi no politikas un virzījušies pretim apātijai. Mēs domājam par ieročiem, vardarbību, karadarbību un slimībām kā briesmīgu apdraudējumu, un tās patiesi tādas ir, bet mēs varam pieņemt mērus, lai no tām izvairītos. Kad pārņem apātija, jākļūst vērīgiem. Apātija reprezentē patiesās briesmas. Apolitiskums, apātija. mums jādistancējas no būšanas par jebkuru “a”[1]” raksta Aindrea Emelife esejā My labour is my protest. “Māksliniekam nevajadzētu būt apātijas apdraudētam. Māksla māksliniekam sniedz iespēju komunicēt un runāt patiesību. Māksla un protests ir politiskās domas formas. Tām abām ir potenciāls, un tās atklāj mūslaiku nevienlīdzības, netaisnības un patiesības.”[2] Tā grāmatas ievadā raksta autore, kas protesta mākslu apskata, sākot no Žana Luija Davida “Marata nāves” (1793) līdz Pussy Riot (2012–2015) aktivitātēm. Izdevumā ietverti mākslinieki un kustības, kas izmantojuši politiskās nostājas paušanai, vēršoties pret karadarbību, cīnoties par dažādu grupu tiesībām, klimata un citiem jautājumiem.
Tēmas padziļināšanai labs palīgs ir izdevniecības Routledge izdotie rakstu krājumi. 2023. gadā iznākušais The Routledge Companion to Art And Activism in the Twenty-first Century (ed. Lesley Shipley and My-Yen Moriuchi ) mēģina iezīmēt protesta mākslas attīstības tendences.
“Kāds ir aktīvisma stāvoklis mūsdienās? Un kurp tas virzās? Mākslas aktīvisma raksturlielumi – sadarbība un kopienu līdzdalība – saglabājas nemainīgi. Iespējams, ir pieaugusi mākslas iesaiste sociālajā, kultūras un politiskajā sfērā. Tas, savukārt, ir ietekmējis mākslas un politikas jomu robežas, padarot tās mazāk striktas… Publiskā sfēra joprojām ir aktīvistu darbības centrālais lauks, tomēr tas nepārtraukti izplešas – ietverot jaunās tehnoloģijas, virtuālo pasauli un sociālos medijus kā publiskās telpas formas.”[3] Izdevumā ietvertās esejas sagrupētas četrās tematiskajās līnijās – publiskā telpa un protests, dzimums un vizuālā suverenitāte, taisnīgums un kopiena, rūpes un interešu aizstāvība – tādējādi tiecoties jau padziļināti iezīmēt mākslas un protesta attīstības scenārijus.
Interesanti ir arī aplūkot praktiskās mākslinieciskās stratēģijas, kuras mākslinieki izmantojuši savas nostājas paušanai.
Pagājuši jau tieši desmit gadi, kopš 2015. gadā klajā nāca izdevums Truth is Concrete: A Handbook for Artistic Strategies in Real Politics, tomēr tajā aprakstītās stratēģijas ir aktuālas joprojām.
Virs dramaturga Bertolda Brehta galda bija uzraksts “Patiesība ir konkrēta” – citāts no Ļeņina, kas citēja Hēgeli, kurš, savukārt, citēja Augustīnu. “Patiesība ir konkrēta” ir arī sauklis, kas 2012. gadā steirischer herbst festivālā Grācā apvienoja 200 aktīvistus, māksliniekus un teorētiķus, kuri meklēja saikni starp mākslu un aktīvismu. Ideju maratona rezultātā tapušais izdevums kalpo kā mākslinieciskā aktīvisma arhīvs un vienlaikus rokasgrāmata, apkopojot gan teorētiķu apcerējumus, gan māksliniecisko prakšu piemērus. Izdevuma ievadesejā Florians Malcers (Florian Malzcher) aicina atgriezt pisuāru labierīcībās, Šantala Muflē – meklēt politiskās stratēģijas, savukārt Džeralds Raunings – okupēt teātri un molekularizēt muzeju, veicot pārmaiņas vissmalkāko elementu līmenī. Savukārt pašas mākslinieciskās prakses iedalītas pēc to izpausmes veida. Sevis spēcināšana (self empowering), protestētāju un protesta mākslas daudzuma izmantošana, manipulācija ar realitāti, telpu atgūšana, dokumentēšana un dokumentu nopludināšana, aģitācija, likuma apiešana, aprūpe – izdevumā ietvertie piemēri variē no sava ķermeņa padarīšanas par instrumentu līdz klaunādei, partizānu arhitektūrai utt.
Nobeigumā vēlos piedāvāt ko pilnīgi atšķirīgu – klusu, bet spēcīgu balsi, kas pievēršas mākslinieciskajai introspekcijai. Tas ir Sāras Sentilas (Sarah Sentilles) aicinājums uzzīmēt pašiem savus ieročus darbā Draw Your Weapons. Atšķirībā no iepriekšminētajiem, Sentilas darbs neaicina uz skaļiem saukļiem un demonstrācijām, liekot aizdomāties par mākslas jēgu pasaulē, kuru pārpilda cilvēku izraisītas ciešanas. Apvienojot atmiņas, vēstures pētniecību, reportāžu, vizuālās kultūras, literatūras un teoloģijas idejas, autore runā par cilvēku, kas, sirdsapziņas vadīts, atteicies piedalīties Otrajā pasaules karā, un par bijušo cietumsargu Abu Graibas cietumā. Protestēt un pretoties var dažādās formās. Dažkārt tie ir skaļi saukļi, publiskas diskusijas un cīņa, citreiz – personīga izvēle paņemt rokās nevis ieroci, bet otu.
Indriķa Ģelža “Trīs zvaigznes” turpina savu dzīvi. Mākslinieks piedāvāja tiem, kurus interesē iegūt pēc protesta atpakaļ atgrieztos plakātus savā īpašumā, to izdarīt apmaiņā pret ziedojumu centra “Marta” uzturēšanai. Skaļajam protestam noklustot, klusumā paliek īstās pēdas. Un joprojām aktuāls ir jautājums par to, vai un kāds mākslai ir protesta spēks.
* Esejā aplūkotās grāmatas Latvijas lasītājiem pieejamas gan iegādei digitālajā vidē, gan drukātā formātā lasāmas Latvijas Nacionālās bibliotēkas K. Ubāna Mākslas lasītavā.
_
[1] Aindrea Emelife. “Brief History of Protest Art”. Tate, 2022. P. 7-8.
[2] Aindrea Emelife. “Brief History of Protest Art”. Tate, 2022. P. 8.
[3] (Ed. Lesley Shipley and My-Yen Moriuchi ) “The Routledge Companion to Art And Activism in the Twenty-first Century”. Routledge, 2023. P. 10.
