Frīdrihs Lielais izstādes formātā
25/04/2012
Šis ir Frīdriha Lielā jubilejas gads. Tā paša, kuram jātnieka – valsts vadītāja piemineklis atrodas Berlīnes vēsturiskajā centrā, pilsētas sirdī – Unter den Linden. Tiesa, nevar apgalvot, ka Kristiana Daniela Rauha veidotais un 1851. gadā svinīgi atklātais piemineklis vienmēr tur būtu tā atradies. Par šī pieminekļa lietderību vācieši ir arī šaubījušies. Pēc Otrā pasaules kara, kad Berlīne bija pārdalīta un Frīdriha Lielā piemineklis bija iegadījies Austrumberlīnes zonā, tika pieņemts lēmums to novākt. Jo, kā pamatoja toreizējais Muzeju pārvaldes vadītājs: “Karaliskais jātnieks ir jānovāc, jo viņš jāj pret Austrumiem.” Un tā uz veseliem 30 gadiem piemineklis tika pārvietots uz Potsdamas hipodromu. Un tikai, gatavojoties Berlīnes 750 jubilejai, Vācijas demokrātiskā republika pēkšņi attapās, ka nācijas vēsturiskais lepnums atrodas kaut kur pilnīgi ne tur, un ar Honekera pavēli 80. gadu beigās tika pārvietots atpakaļ, sešus metrus tālāk uz austrumiem no savas sākotnējās atrašanās vietas. Pirms dažiem gadiem, veicot cauruļnomaiņu Berlīnes ielās, zem pieminekļa tika atrasta bumba. Par kuru ilgi vēl tika lēsts, vai tā tur gulējusi vēl no Otrā pasaules kara laikiem vai daudz nesenākiem.
Šogad Vācija svin sava valdnieka Frīdriha Lielā, tautā dēvētu par veco Frici, trīssimto dzimšanas dienu, atzīmējot to ar jaunām izstādēm, jaunām grāmatām, jaunām izrādēm. Gada vainagojums solās būt mūzikls “Frīdrihs – mīts un traģēdija”, kam pasaules pirmizrāde gaidāma jūnija sākumā Potsdamā, un kā apgalvo tā veidotāji, tas atklāšot valdnieka otro seju. Tikmēr paši vācieši smejas, ka Frīdriham to seju bijis ne tikai divas vien, bet – dučiem. Kamēr vieniem viņš bijis filozofs uz troņa un Voltēra vēstuļu biedrs, tikmēr citiem – īpaši asiņains karavadonis, bet mūzikas mīļotājs, vēl citiem – sieviešu nīdējs un vīriešu mīlētājs, cietsirdīgs tēvs, vēl citiem – taupīga saimnieka paraugs. Un visiem kopā – valdnieks, kas nostādīja uz kājām prūšu-vācu valsti.
Vācijas Vēstures muzejs, kas atrodas rokas stiepiena attālumā no Frīdriha Lielā pieminekļa, ir veltījis agrākajam valdniekam izstādi “Frīdrihs Lielais. Godāts. Idealizēts. Nolādēts”, kas skatāma līdz 29. jūlijam. Izstāde ir veidota kā izvērsta kolektīvās atmiņas panorāma, atklājot to, kādu ietekmi šis valdnieks atstājis uz vēlākajām paaudzēm, kā viņa tēls ir mainījies cilvēku uztverē. Izstāde ir ceļojums cauri divsimt gadu atmiņām. Kopumā ir izstādīti 450 eksponāti, kas izkārtoti trīspadsmit tematiskos blokos.
Pats izstādes sākums ir spēcīgs savā autentiskumā. Izgājis cauri sveču sienas svinīgajai telpai, apmeklētājs nonāk mazapgaismotā telpā pie stikla vitrīnas ar reiz bijušu baltu, pārsteidzoši maza izmēra kreklu. Tajā ir bijis ieģērbts Frīdrihs Lielais savā nāves brīdī. Kā vēstī apraksts – uz vienas no piedurknēm vēl esot saglabājušās asiņu pēdas. Līdzās kreklam ir izstādīta arī Frīdriha Lielā nāves maska. Tik daudz no autentiskā. Tālākais, kas sagaida izstādes apmeklētāju, ir jau interpretācijas, interpretācijas, interpretācijas.
Tās sākas ar valdnieka tēla inscenējumiem cienīgos un varenos portretos. Frīdriham Lielajam nav bijis pacietības pozēt māksliniekiem, tālab portretistiem nācies izlīdzēties ar atmiņu un likt lietā iztēles spēku. Vienīgais izņēmums ir gleznotāja Johanna Georga darinātais portrets, kurš tapis, valdniekam pozējot. Un tas atšķiras no visiem pārējiem, jo tajā Frīdrihs II ir sajūtams ne tikai kā valsts vadītājs, bet arī kā cilvēks.
Jau nākamajā telpā valdnieka monumentālais veidols transformējas anekdošu attēlos, ko cilvēku atmiņa producējusi pēc viņa nāves, lai atkal jau nākamais vilnis uznestu Frīdrihu Lielo atpakaļ prūšu monumentālo varoņu augstumos. Šādā amplitūdā tad arī ir dzīvojies Frīdriha Lielā tēls cilvēku atmiņā – no miniatūriem portretiem katras kārtīgas ģimenes mājās, no tabakdozēm un alus kausiem ar valdnieka portretiem līdz uzmundrinošiem plakātiem tautai pavisam grūtos vēsturiskos laikos, kad nepieciešamībā pēc lielākām dimensijām, pēc spēcīgāka vizionārisma cilvēki no jauna tvērās pie Frīdriha Lielā tēla. Viņš bija arī Hitlera apbrīnots valdnieks, un šo tēlu nacionālsociālisti lietoja ar pilnu jaudu saviem propagandas mērķiem, būvējot jauno impēriju. Nacistu valsts gāja bojā, bet Frīdriha Lielā tēls cilvēku apziņā turpināja dzīvot savu dzīvi. Kā kaut kas būtisks un stiprs, kas atrodas Vācijas valsts pamatos.
Un tieši šeit sakņojas Vācijas Vēstures muzeja izstādes “Frīdrihs Lielais. Godāts. Idealizēts. Nolādēts” problēma. Ar mākslas un kiča eksponātiem pārbagātajā izstādē netrūkst visdažādākā rakstura kuriozas informācijas, bet pietrūkst vienas būtiskas dimensijas, ar kuru saspēlē šai izstādei būtu pavisam cita ietilpība. Izstādes veidotāji līdzās milzīgajam interpretāciju klāstam nesniedz dziļāku izziņas materiālu un intelektuālās refleksijas attiecībā uz pašu šo interpretāciju pamatu. Uz to – kas tad bija Frīdriha Lielā būtība, kodols? Kāpēc šis valdnieks Eiropai, Vācijai un vāciešiem bija un ir tik svarīgs? Un kāpēc Vācija, kura pēc Hitlera ir kļuvusi pilnīgi imūna un neiecietīga pret jebkādu vadoņa kultu, vienu savu agrāko valdnieku pēc visiem saviem “Dievu mijkrēšļiem” tomēr atceras? Un rīko viņam grandiozus atmiņas svētkus. Lai to saprastu, esot jālasa izstādes katalogs. Žēl, jo Vācijas Vēstures muzeja izstādi tā pa īstam novērtēt un izbaudīt var tikai ar labām vēstures zināšanām apveltīts apmeklētājs. Neskatoties uz milzīgo eksponātu klāstu, pati izstāde šo valdnieku pēc būtības skatītājam atstāj neatklātu.
Varbūt atbildi sniegs izstāde “Friederisiko”, ko atklās 28. aprīlī Potsdamā, un ko paši svētku rīkotāji uzskata par jubilejas gada galveno notikumu. Ja nu atbildes nebūs arī tur, tad nāksies vien doties vasaras sākumā uz mūziklu “Frīdrihs – mīts un traģēdija”, kas sola atklāt Frīdriha Lielā to otro seju.
