Starp holokaustu un Disnejlendu
24/05/2012
No 22. līdz 29. maijam Latvijas Mākslas akadēmijā piecpadsmit studentu lokam mācību prakses ietvaros notiek unikāla meistarklase, kuru vada ievērojamais amerikāņu mākslinieks Gerijs Beismens (Gary Baseman, 1960). Darbnīca notiek ar Fulbraita fonda finansējumu un Amerikas vēstniecības Rīgā atbalstu, to organizē Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas vadītājs profesors Aigars Bikše. Noslēguma dienā, 29. maijā plkst. 17.00, tiks sarīkota arī Gerija Beismena publiskā lekcija ar atvērtu apmeklējumu.
Foto: Katrīna Ģelze
Arterritory.com nelaida garām iespēju tikties ar spilgto personību, kas pa Rīgu pastaigājas tērpies viscaur melnā, izpūrušiem iesirmiem matiem un ar neiztrūkstošo “noslēpumu glabātāju” – rotaļlietu Tobiju azotē. Tobijs ceļo māksliniekam līdzi visapkārt pasaulei kopš dienas, kad viņš viņu aizvedis uz Siksta kapellu, lai parādītu Mikelandželo. Tās pašas dienas vakarā nomiris Romas pāvests. “Sapratu, ka Tobijs ir īpašs, un sāku viņu vadāt līdzi, lai kurp es dotos.” Laikā, ko Beismens pavadīs Latvijā, viņš vēlas atrast bērzu birzi un safotografēt performanci.
Tobijs un Latvijas karogs
“Radošajā darbnīcā esmu iecerējis ļoti individuāli strādāt ar katru no studentiem. Iepazīties ar portfolio un uztausīt katra stilu, pieeju, vienalga, vai viņš strādā modē, vai glezniecībā, ilustrācijā vai video. Galvenais ir atklāt katra unikālo pieeju un rezultātā nonākt pie skaidras identitātes. Gribu, lai, meistarklasei noslēdzoties, studenti varētu prezentēt taustāmu rezultātu, kas spilgti iemiesotu to, kas katrs no viņiem ir sabiedrības kontekstā,” stāsta Beismens.
Foto: Katrīna Ģelze
Gerijs Beismens ir ilustrators, gleznotājs, animators, veido arī rotaļlietu dizainu. 2013. gada martā Losandželosā sagaidāma viņa retrospektīvā izstāde, ko viņš iecerējis veidot kā savas mājas. “Izstādes nosaukums ir “The Door is Always Open”, jo tā ir frāze, ko mans tēvs man vienmēr atgādināja – ka man vienmēr ir vecāku mājas, vienmēr ir vieta, kur atgriezties, durvis vienmēr ir atvērtas. Šī frāze arī tika iegravēta uz tēva kapakmens.” Retrospekciju Beismens ir ieplānojis veidot muzejam netipisku, izvairoties no sterilās, sastingušās mākslas telpu atmosfēras: “Visas zāles vēlos veidot kā istabas, it kā tās būtu mājas. Apmeklētāji varēs iziet cauri dzīvojamai istabai, virtuvei, koridoram, dārzam, arī darbi būs attiecīgi izvietoti. Manus darbus žurnālos varēs pārlapot pie kafijas galdiņa, gleznas būs pie sienām, būs arī galds, pie kura es reiz ēdu, bet pirms dažiem gadiem to apgleznoju. Vēlos izstādi veidot personisku. Būs arī vairāki priekšmeti, kas tik tiešām arī ir no manām mājām. Dīvainās lietas, ko es kolekcionēju, piemēram, manekenu galvas. Radīšu arī atbilstošas tapetes.”
Pirmais darbs – The New Yorker vāka ilustrācija
Gerijs Beismens ir dzimis Losandželosā elektriķa un beķeres ģimenē. Kad Gerijam bija desmit gadi, viņš piecirtis kāju un uz tēva aicinājumu ko vairāk uzzināt par elektriķa darbu strikti atbildējis: “Tēti, nē. Es esmu mākslinieks!” Profesionālu izglītību tēlotājmākslā viņš gan nav ieguvis. Tā vietā studējis komunikācijas Kalifornijas universitātē, bet zīmējis kopš sevi atceras. Abas prasmes rezultējās vēlmē veidot ilustrācijas. Tobrīd, astoņdesmitajos gados, fantastiska starta platforma jaunajiem māksliniekiem bija The New Yorker, kur grāmatu apskatu sadaļas redaktors tobrīd bija Stīvens Hellers (Steven Heller), kurš šobrīd pasaulē ir grafikas dizaina vēstures un kritikas guru. Hellers katrā The New Yorker numurā pie grāmatu apskata ļāva jaunajiem ilustratoriem publicēt savu zīmējumu. “Katru rītu tieši plkst. 7.00 Stīvens izskatīja iesniegtos portfolio un izvēlējās attēlu, kurš viņam patika,” stāsta Beismens. “Arī es nolēmu pamēģināt un, lai gan esmu no Losandželosas, un tolaik, kad datori nebija izplatīti, The New Yorker sadarbojās tikai ar ņujorkiešiem, es tomēr iesniedzu Helleram savas ilustrācijas. Viņam nepatika. Bet es nepadevos un iesniedzu vēlreiz, atkal nekā, līdz trešajā reizē man bija iespēja satikt arī viņu pašu. Viņš caurskatīja manus jaunos zīmējumus, smējās un izvilka topošā numura vāka izkārtojuma maketu. Nevis grāmatu apskatu žurnāla beigās, bet vāku! Un lūdza mani kaut ko uzzīmēt. Lūk, tas bija mans pirmais nopietnais darbs – ne vairāk un ne mazāk kā The New Yorker vāka ilustrācija.”
Tobrīd Beismens joprojām dzīvoja Losandželosā, tālab uzsākot darbu, pirmās ilustrācijas esot sūtījis ar kurjerpastu. Bet ar laiku pārcēlies uz Ņujorku, kur nodzīvoja desmit gadus un strādāja visiem lielākajiem Ņujorkas izdevumiem – The New York Times, Rolling Stone, Time, Clutter Magazine u.c. Vaicāju, vai viņu šāda slodze apmierināja: “O, jā! Es biju ļoti apmierināts. Tā kā mana izglītība ir komunikācija, man ļoti interesē pateikt skaidru vēstījumu, man patīk risināt problēmas, izdomājot vislabāko ilustrāciju uzdevumam. Es to darīju ar baudu!” Lai paplašinātu apvāršņus, viņš sāka ievingrināt roku animācijā. 1996. gadā pārcēlās atpakaļ uz Losandželosu un drīz saņēma Disney piedāvājumu veidot animāciju seriālu “Teacher’s Pet”, kas ir par kādu suņuku, kurš ģērbjas kā zēns, jo vēlas iet uz skolu. No 2000. līdz 2002. gadam seriāls bija skatāms televīzijā, bet 2004. gadā tapa pilnmetrāžas animācijas filma. Par “Teacher’s Pet” Beismens ieguva trīs Emmy balvas. Mazpamazām viņam brieda vēlme vairāk atvirzīties no komerciālās mākslas un sākt gleznot.
Nekur bez skiču bloknota
Gerijs Beismens regulāri skicē. Lai kurp viņš dotos, vai vienkārši iedzert kafiju vai pavisam uz citu kontinentu, viņam vienmēr līdzi ir Moleskin biezais skiču bloks un sabuktēta zīmuļu kārba. Gatavojoties izstādei, viņš vairāku nedēļu garumā ļauj zemapziņai vaļu un vienkārši zīmē jebko, kas saistībā ar tēmu ienāk prātā. Uz katras lapas malas ir uzrakstīta vieta un laiks, kad un kur skice tapusi, teiksim, “Gusto Pizza” Romā. Pēcāk viņš ar svaigu aci skices pārskata, cenšas atšifrēt, ko katrs tēls varētu pārstāvēt, nozīmēt, un mazpamazām izkristalizējas izstādes veidols. “Es nekad skices neizmantoju kā burtisku paraugu. Tās ir tikai iedvesma, jo gleznojot man ļoti svarīga ir spontanitāte. Man ir būtiski izveidot personiskas attiecības ar audeklu, intuitīvi strādāt ar krāsu.” Starp skicēm ir arī teksti, pierakstīti novērojumi, idejas, stāsti. “Es domāju par naratīvu. Es vienmēr vēlos izstrādāt tēlus un izdomāt stāstu. Tas nekad neparādītos kopā ar gleznām kā teksts, jo es negribētu, lai gleznas kļūtu par ilustrācijām, bet man tas ir svarīgi darba procesā.”
Foto: Katrīna Ģelze
Gerija Beismena darbus nenoliedzami vieno izteikts viņa rokraksts, stils, kādā izstrādāti tēli, nedaudz atgādinot pirmās Volta Disneja multenes. Bet vai stils ir izkopts apzināti? “Drīzāk neapzināti, jo zīmēju jau kopš agras bērnības, un laika gaitā rokraksts pats pilnveidojies. Bet ko tiešām daru apzināti – ikreiz cenšos pārkāpt pieņemto. Pat strādājot ar komerciālajiem darbiem, kur, protams, ilustrācijās nekad neiekļāvu kaut ko tādu, kas sagādātu nepatikšanas izdevniecībai, tomēr vienmēr saglabāju vieglas galvassāpes. Un, ja ilustrācijās par atļautā robežām vēl tā kā piedomāju, tad glezniecībā gan – pie velna! – man nav nekādu tabu!”
Visuresošā māksla
Runājot par Gerija Beismena mākslu, nevar nepieminēt apzīmējumu pervasive art, kuru ieviesis ir viņš pats. “To izgudroju, jo līdz kaklam bija apnicis, kā cilvēki raksturo manu mākslu. Piemēram, ka tas ir popsirreālisms. Tā sacīt ir pārlieku vienkārši, jo tā tiek noraksturots saturs, bet māksla jau ir viņpus satura, viņpus tā, ka darbam ir sirreāls piesitiens un no popkultūras palienēti tēli. Ir pārlieku bērnišķīgi un arī garlaicīgi pateikt “Hei! Samaisīsim pagājušā gadsimta sākuma mākslas kustību ar sešdesmito gadu popārtu!” un tā izskaidrot manus darbus, jo patiesībā tā netiek pateikts itin nekas jauns.”
Bet ko tad nozīmē pervasive art? “Manu mākslu cilvēki atpazīst. Viņi var neko par to pat skaidri nezināt, bet viņi to kaut kā atpazīst, ir kaut kur redzējuši. Pervasive art apzīmē mākslu, kas ir visuresoša, un ietver spēju strādāt ar dažādiem medijiem, vai tas būtu internets, mode vai televīzija. Vienalga, kamēr vien medijs labi sader ar mākslinieka vēstījumu. Tas, protams, paģēr dažādas prasmes, bet tieši tālab man šāds izpausmes veids šķiet ārkārtīgi interesants. Kaut kādā mērā šāda māksla var būt saistīta ar komerciju, bet tā nav komerciālā māksla. Tā var reizēm izlikties bērnišķīga, bet patiesībā ir dziļa un nobriedusi māksla ar savu spēcīgu balss tembru.
Sinonīms varētu būt “omnipresent” jeb kaut kas tāds, kas ir visur klātesošs, visuresošs. Man reiz bija izstāde, kurā bija eksponēti divsimt eksemplāri ar Tobijiem, katrs parakstīts un numurēts. Rezultātā tiem, kas kolekcionē manis dizainētās rotaļlietas, bija jādodas uz mākslas galeriju, lai kādu no tām iegādātos. Savukārt tiem, kas pērk manas gleznas, un vēlētos kolekcijā arī manu “tēlniecību”, bija jāiegādājas rotaļlieta. Man ļoti patīk šādi dzēst līnijas starp ierasto un neierasto un būt soli priekšā kuratoru un teorētiķu vārdu krājumam. Kas interesanti – ir sajūta, ka tieši šāda veida māksla pamatā nāk no Losandželosas.”
Losandželosas mākslas aina
Kad saules pielietajā dienā Gerijs Beismens stāsta, kā dievina Losandželosas klimatu, kur vai visu gadu esot tik saulains, un raksturo to kā “paradīzi zemes virsū”, prātā nāk grāmata “Rebels in Paradise” par Losandželosas mākslas ainu 20. gadsimta sešdesmitajos gados, kur 1962. gadā Endijs Vorhols sarīko pirmo personālizstādi – ar Kempbela tomātu zupas skārdenēm, arī britu mākslinieks Deivids Hoknijs tai laikā pārceļas uz ASV, un grāmatā izskan tēze, ka tieši Losandželosas vide spēcīgi ietekmē viņa mākslu. Arī astoņdesmitajos un deviņdesmitajos šeit veidojas pārliecinoša spurainu mākslinieku paaudze, to starpā minams, piemēram, Pols Makartijs.
Bet kāda šobrīd ir Losandželosas māksla? “Es vēlētos, kaut man būtu labs definējums,” atzīst Beismens, “bet šobrīd aina ļoti mainās. Vēl pirms dažiem gadiem mākslas pasaule Losandželosā bija tiešām aizraujoša. Bet, šķiet, ekonomiskās recesijas rezultātā tā sākusi pārveidoties. Daudzas galerijas tiek slēgtas, cilvēki vairs tik ļoti netrako un nodarbojas ar pārbaudītākām lietām. Patiesībā ir ļoti savāda sajūta. Man ir virkne draugu, kuri vēl nesen strādāja dažādos izdevumos vairāk nekā desmit gadu garumā, un nu viņi visi ir freelanceri. Arī uzņēmumi, piemēram, T-kreklu firmas, kas bija sākušas eksperimentēt ar apavu dizainu, to vairs nedara un slēdz tās biroja daļas, kas neienes maizi. Arī galerijas agrāk bija drosmīgas izrādīt tieši jaunos māksliniekus, bet nu labprātāk sadarbojas ar autoriem, kuriem jau ir savs klientu loks. Tomēr, un kas ir pats dīvainākais – pat šajā laikā, kad tik daudzi meklē darbu un iespējas nopelnīt, nekad nepazūd nostāja darīt tikai to, kas patīk, joprojām galvenā vēlme ir sevi izpaust. Rezultātā cilvēki Losandželosā sadarbojas, strādā kopā. Ja man mākslas performancei vajag simts brīvprātīgos, es nevaru viņiem visiem samaksāt. Bet es varu palīdzēt viņiem izveidot labu portfolio, varu iepazīstināt ar svarīgiem cilvēkiem, uzdāvināt kādu savu darbu. Bet atgriežoties pie mākslas ainas, lai arī joprojām ir arī labi mākslinieki, tomēr pati scēna ir sākusi sevi parodēt. Līdzīgi kā notiek ar ielu mākslu, arī tā ir kļuvusi par parodiju. Ja agrāk, teiksim, brazīļu ielu mākslinieki radīja tiešām spēcīgu mākslu, tad tagad to visu ir pārņēmuši sporta apavu un apģērbu brendi, kas to izmanto kā reklāmas laukumu, lai pārdotu produktu. Un ielu mākslinieki, kas nekad ar to nepelnīja, tagad šādi strādā.” Ar ko Losandželosas mākslas pasaule atšķiras no Ņujorkas? “Ou, Losandželosa vienmēr ir bijusi pavisam citādāka nekā Ņujorka. Losandželosa ir kā Mežonīgie Rietumi, kamēr Ņujorkā valda tradicionālāka izpratne par glezniecību un mākslas pasauli. Losandželosa savā ziņā ir vēl ļoti jauna, tālab neiztrūkstošs ir trakulīgums un eksperimenta gars.”
Glabāt tēva noslēpumus jeb brauciens uz Austrumeiropu
Gerijam Beismenam ir kāds īpašs tērps, kurā viņš sevi fotografē vietās, par kurām cilvēki klusē vai agrāk klusēja, par kurām līdz galam nav skaidrs, kas tajās ir noticis. Tāds pats tērps ir vienai no Beismena dizainētām rotaļlietām – Kidrobot izgatavotajā sērijā “Toby’s Secret Society”.
Slepenā rotaļlietu sekta apvieno Brīvības gariņu, Iekāres gariņu un vēl citus tādus, bet Beismena kostīms reprezentē Patiesības garu. To viņš iepakoja koferī, kad pa ceļam uz Rīgu apbraukāja Austrumeiropu un iepazinās ar vecāku dzimtajām pilsētām, kurās tie vadījuši bērnību un jaunību, līdz ienāca nacisti.
Gerijs Beismens tēva dzimtajā Bereznē, pieminot vecvecākus un vecvecvecākus
“Mans tēvs ir no Bereznes, kas tagad skaitās Ukrainas teritorijā, bet māte no Kostopoles. Abas pilsētiņas atrodas ne vairāk kā desmit jūdžu attālumā viena no otras. Sešdesmit sešu gadu laikā neviens no manas ģimenes tur nekad vairs nav spēris kāju. Kopš Otrā pasaules kara esmu pirmais, kas to dara. Manu vecāku acīs tā bija mirusi zeme. 1941. gadā viņu pilsētās ienāca vācieši. Tobrīd mazās pilsētiņas bija ārkārtīgi attīstītas, darbojās simtiem veikalu, neskaitāmas ražotnes, viss zēla un plaukta, bet 80% iedzīvotāju bija ebreji. Vācieši te ienāca vēl pirms Aušvicas, un nevienam nebija ne mazākās nojausmas par viņu patiesajiem nodomiem, par plānu masveidā iznīcināt veselu rasi. Manu vecāku pasaule tika apgriezta kājām gaisā. Tēva dzimtajā Bereznē 1942. gada 12. augustā trīstūkstoš cilvēku tika pa kārtai sadzīti vienā lielā zālē un nošauti. Aptuveni simts izglābās aizbēgot, viņu starpā arī mans tēvs, viņi patvērās mežā un kļuva par partizāniem. Tēvam tobrīd varēja būt kādi 24 gadi. Manu mammu viņš satika krievu labošanas darbu nometnē, un abi iedraudzējās. Turklāt viņš apsolīja, ka aizvedīs viņu atpakaļ uz dzimto pilsētu. Kad abi ieradās Kostopolē, viņi atklāja, ka viss ir iznīcināts, visi tuvinieki ir miruši, un viņi bēga prom, lai nekad vairs neatgrieztos.
Meitenes Bereznes restorānā “Sludch”
Ukraiņu puikas pie nopostītas sinagogas
Es piedzimu jau kā amerikānis. Lai arī mani vecāki prata gan jidišu, gan poļu, krievu un vācu valodu, viņi vēlējās, lai mana dzimtā valoda būtu angļu. Viņi gribēja pasargāt nākamo paaudzi, paturot “iepriekšējo dzīvi” pie sevis. Un es uzaugu Losandželosā, mācījos vienā skolā ar puišiem noRed Hot Chili Peppers, skolā mācījās ebreji, melnādainie, spāņi, aziāti. Milzīgs multikulturāls katls! Dzīvojot Losandželosā, sanāk diendienā saskarties ar visām iespējamām kultūrām. Apkaime, kurā es dzīvoju – Fairfax rajons, vēsturiski ir veidojusies kā ebreju kopiena. Mums kaimiņos visur bija holokausta izdzīvojušie. Šis rajons atrodas Holivudas vidū, visapkārt bija rakstnieki, mūziķi, aktieri.
Kad nomira mans tēvs, es apjautu, ka esmu viņa noslēpumu un stāstu glabātājs, ka esmu par viņa atmiņām atbildīgs, tālab noteikti vēlos apmeklēt viņa dzimtās vietas. Mamma bija pārbijusies, ka es grasos turp doties, taču brauciens izdevās, ceļoju kopā ar draugiem, tostarp arī no Latvijas [Aigars Bikše un Jana Briķe – A. I.]. Ielās satikām arī vecos ļaudis, kas tur mīt vēl kopš kara laika un ir kā dzīvi aculiecinieki. Arī kādu, kas bija dzīvojis dažu māju attālumā no manas ģimenes mājām.
Ukrainiete
Tas bija ārkārtīgi emocionāli, patiesībā es joprojām to visu neesmu sagremojis, jo tikai pirms dažām dienām vēl biju tur. Un kā tēva atmiņu glabātājs es iemūžināju viņa dzimtās vietas fotogrāfijās, pats tērpies šai Patiesības apmetnī. Pēcāk domāju to izmantot savā retrospekcijā. Tas viss kaut kā saslēdzas kopā tādā dīvainā un neprātīgi jocīgā veidā. Šī ģimenes vēsture un mana māksla.”
Starp holokaustu un Disnejlendu
Vērojot Gerija Beismena darbus un klausoties viņa un vecāku dzīvesstāstu, rodas sajūta, ka māksla to visu trāpīgi iemieso, tā ir it kā saldskāba. Kā Disnejlenda un rotaļīgu tēlu pasaule no vienas puses, bet tajā pašā laikā sūrst kā noplēsta krevele. Un dzīve pirms “amerikāņu sapņa”, ko Beismens nav pieredzējis, bet glabā tēva atmiņās un stāstos, kaut kur ir iekodēta.
Cukurgailīšu meitenes Ļvovā
Jautāju par to Beismenam, un viņš nosmej: “Jā tas bija interesantākais, ka retrospekciju veidot šajā amerikāņu-ebreju muzejā man piedāvāja, jo es nāku no Fairfax rajona un savā ziņā šī izstāde tiek organizēta par godu šai apkaimei. Jo lielākā daļa tās iedzīvotāju ir no Austrumeiropas, izdzīvojušie. Kas man likās normāla lieta, es ar viņiem uzaugu, tā tas vienkārši ir. Kad esmu “ārpusē”, eju uz skolu, es saskaros ar Disnejlendu, ar makdonaldu. Tad pārnāku mājās, un mamma pusdienās vāra boršču vai cep kartupeļu pankūkas (smejas). Un šis muzejs man uzdod jautājumu: kā mana māksla reprezentē kultūru, no kuras es nāku? Un mana pirmā atbilde uzreiz bija – nekā! Jo, manuprāt, mana māksla pamatā ir par seksu! (smejas) Par iekāri, tieksmēm, mīlestību. Par atvēršanos, par iekšēju brīvību eksperimentēt, ļauties iegribām, nebūt sabiedrības ierobežojumu sasietam. Bet pēc tam, kad atbildēju “nekā”, es sāku arvien vairāk par to aizdomāties. Piemēram, manis izdomātais tēls Tobijs – viņš ir noslēpumu glabātājs. Un ja tā padomā, maniem vecākiem vienmēr ir bijusi viņu “slepenā” jidiša valoda, kādā sarunāties un kuru es nekad neesmu sapratis. Un man ir virkne gleznu, kur manis radītie tēli “šušuji” slēpjas no briesmām. Un kur viņi slēpjas? Mežā! Un arī mani vecāki taču vairākus gadus pavadīja, patveroties mežā. Iepriekš par tādām sakarībām pat nebiju aizdomājies,” stāsta Beismens, atzīstot, ka, iespējams, tik tiešām viņa mākslā ir sakausējušās ietekmes, kuras viņš nav iekļāvis apzināti.
Ebreju kapi Lodzā
“Pavisam nesen es uzzināju par kādu dokumentālu grāmatu, kas gan ir sarakstīta jidišā, tālab sākumā es to nevarēju izlasīt, bet kad man to pārtulkoja, tur izrādās ir pieminēts mans tēvs ar visu savu vārdu. Un tur ir stāstīts, kā viņš atgriežas Bereznes pilsētā 1944. gadā. Kopā ar vēl dažiem partizāniem. Un viņš atklāj, ka viņa vecāki ir nogalināti, viņa brāļi ir miruši. Un tajā pilsētā joprojām atrodas tie cilvēki, kas ir saistīti ar šiem pastrādātajiem noziegumiem. Un mans tēvs esot uzmeklējis trīs virsniekus, kas ir atbildīgi tieši par viņa ģimenes nāvi pirms diviem gadiem, un ārpus pilsētas viņš viņus nošauj. Par to, protams, viņu pēcāk apcietina un bez tiesas piespriež nāvessodu, bet ar citu partizānu palīdzību tēvam atkal izdodas izbēgt. Bet lieta tāda, ka tēvs man to nekad, nekad nebija stāstījis. Un es to izlasu grāmatā – pēc viņa nāves. Un tas ir par cilvēku, kurš nekad mūžā nav pret mani pacēlis roku. Atceros, ka divas nedēļas nevarēju to stāstu normāli kādam atstāstīt, neizplūstot asarās, iedomājoties, kas viņam ir bijis jāpārdzīvo, lai līdz kaut kam tādam nonāktu. Un kā vispār var mežā izdzīvot divus ar pusi gadus un būt nemitīgā gatavībā šaut. Un es viņu pazinu kā elektriķi Losandželosā, kurš man pirka mākslinieku piederumus, kurš veda mani uz Disnejlendu. Tas man pilnībā “norāva jumtu”.”
Kostopoles militārais muzejs
