300 vārdos: Dzintars Džoiss
21/06/2012
Foto: Katrīna Ģelze
Izstāde “Sodums. Uliss. Vīrieša ceļojums” ir būvēta kā labs teikums. Kodolīga un dzīva. “Capital” salonā līdzās printera kārtridžu plauktiem ir iekārtota maza kinozāle, un ekrānā “Ulisa” tulkotājs Dzintars Sodums (1922–2008) stāsta trimdas gadu atklājumu, cik strupa, īsa, precīza, bet vienlaikus tēlaina ir latviešu valoda. Ar līdzīgiem apzīmējumiem gribas raksturot arī Noras Ikstenas, Ievas Zībārtes un radošās komandas jauno projektu, kas noteiktā Rīgas perimetrā ir apskatāms līdz pat 16. jūlijam. Nav noslēpums, ka liekvārdība ir lieka un cik pašsaprotams ir noklusētais, tālab pat netraucē, ka Bastejkalnā nemanīju nevienu orientieri, kas liecinātu par izstādes nosaukumu. Netraucē, jo pie tuvējās Rīgas 1. ģimnāzijas un “Capital” salona norāžu par projektu un koncepciju netrūkst. Un patiesībā to iztrūkums literatūras ieaugšanu parka ainavā padara tik dabisku, ka gribas vēl. “Pieturas zīmes vajadzētu ne pēc reglamenta, bet tur, kur vajag valodai,” tulkotāja pēcvārdā, “Ulisā”, raksta Sodums, un to var attiecināt ne tikai uz tekstu.
Izraksti no Dzintara Soduma pierakstu kladēm ir uzdrukāti uz baltām auduma strēmelēm, kuras plivinās Bastejkalna koku zaros, vējā sapinās un atraisās. Kamēr zaļi punktotā daudzpunkte ved cauri parkam, uzved Bastejkalnā (kur netiku kāpusi 12 gadus), noved lejā vai atkal pa citu ceļu augšā, un vietām uzpampst lielākā pumpā, kurā ierakstīta vēl kāda doma. Izlasi, atvelc elpu un “punkto” tālāk. “Eksistences pūles. Šis rakstīts no rīta.” Lipīga top iedoma, ka tā varētu katru dienu, ka vajag vēl. Literatūra kā pilsētvides neatņemama sastāvdaļa. Mākslinieks Raimundas Malašauskas, kurš 2013. gada vasarā Venēcijas mākslas biennālē pārstāvēs Lietuvu, paviljona aprakstā sola, ka “fotogrāfija izkāps no rāmjiem un ienāks telpā, skulptūra iesoļos ceturtajā dimensijā, kļūstot par apmeklētāju, bet literatūra vairs nebūs lineāra, tā iestiepsies plaknē.” Bet Jānis Rokpelnis nesen rakstīja, ka pirmo reizi “Ulisu” dabūjis uz īsu brīdi un “izrāvis” vienā naktī. Grūti tam noticēt, bet somā ir jaunais, Ilmāra Blumberga iekārtotais izdevums.
