300 vārdos: “Saldā garlaicība”
04/07/2012
Foto no galerijas “Māksla XO” arhīva
Franču mākslinieks Mišels Kasteņē (1971) izstādi Rīgā nerīko pirmo reizi. Jau 2011. gadā galerijā “Māksla XO” notika solo skate “In Memoriam Eiropa”, bet 2009. gadā viņš piedalījās grupas izstādē “Litogrāfi” (arī galerijā “XO”), savukārt līdz 24. jūlijam tepat apskatāma viņa jaunākā darbu izstāde “Tranzīts”. Grūti izvairīties no tieksmes uzreiz salīdzināt mazliet mainīto piegājienu – ar tām gleznām, kas bija eksponētas pērn, datētas galvenokārt ar 2006., 2007. un 2008. gadu. Ir sajūta, ka gleznieciskās kolāžas tehnika, ar ko mākslinieks rotaļājas jau izsenis, no bangojošas jūras ir ieplūdusi upē un rāmi tuvojas kādai jaunai ostai. Kasteņē vairs “neizmētā” savus varoņus pa audeklu (sērijā At Odds With Space, 2007), arī nepiezīmē dzīvnieku un putnu galvas idilliskiem grupu portretiem kā negaidītus punktus uz “i”. Tā vietā viņš ar koka dēlīti savelk vienāda platuma diagonālas joslas, un divus vai pat trīs attēlus, no kuriem viena ir dabas ainava, sakombinē gleznā. Bet man patika, kad Kasteņē bangoja, nevis aprēķināja joslu skaitu. Taču tajā pašā laikā nezūd nojauta, ka tuvojas kāda cita piestātne, ka esam vēl tranzītā.
Prātā nāk Lī Krasnere, Džeksona Polloka sieva un saprāta balss, kura attiecībā pret sevi vairs nebija tik racionāla, taču nenoliedzami paškritiska – tas tiesa, jo šķērēja kopā pati savus darbus, kas nešķita gana labi esam, lai vēlāk no tiem formētu jau jaunu veselumu. Protams, Kasteņē kolāžas neparedz fizisku iejaukšanos, viss notiek uz viengabalaina audekla, taču jaunajos darbos pietrūkst dinamisma, kas citkārt ir Mišela trumpis. Par ko liecina kaut vai allaž viņa gleznās neiztrūkstošie ņirbošie krūmi un koku lapotnes, kas, punktotas kā ērkšķogu zapte, ir it kā noķērušas un “atskaņo” visas tās čalas, smieklus un sarunas, kas anonīmajām aizgājušo laiku grupas fotogrāfijām aizkadrā skan. Tikmēr “strīpotā” Traversee (2011) sērija domās uzbur Ļermontova frāzi “saldā garlaicība”, bet šiem eleganti un koši tērptajiem stāviem es tik un tā sekošu, lai redzētu, uz kurieni tie ved.
