300 vārdos: Vairāku dimensiju virca
20/07/2012
Foto: Katrīna Ģelze
Otto Zitmaņa izstāde “Pusnakts zupa ar dāmu un sarkano kaķi” skatāma galerijā “Istaba” līdz 8. septembrim
Es vienmēr dzirdu Otto gleznas. Ne ar visiem mākslas darbiem tā ir. Tā ir nemitīga ņurdoņa, rūkšana, murrāšana, gārgšana, bet ne valoda. Sieviešu vaidi, nopūtas, hiēnu smiekli un rūgtas asaras. Šoreiz Otto Zitmaņa darbus papildina vēl arī smaržu dimensija. “Istabas” restorāns no otrā stāva piepilda ekspozīcijas daļu ar burvīgu aromātu buķeti. Un tu jūties mazliet savādi, stāvēdama iepretim gleznai “Bez viņa nav tas” ar siekalām mutē, kamēr darbā attēlots, kā nelaimes sakautā dāma novesta līdz sajukumam un no bļodiņas skrubina savu sarkano kaķi. Izstādei ir arī izteikta naratīva dimensija – uz vienas sienas ir izklāts stāsts. Vienpadsmit gleznas var tvert gan katru atsevišķi, gan likt kopā sižetu, kurš tiek ieskicēts jau anotācijā un vēstī par iemīlējušos pāri ar “ligzdiņu” dienvidu zemēs. Mīlas un kaisles pielietās dienas šķeļ likteņa traģiskā roka, sievieti atstājot vienu ar sarkano kaķi un neizbēgamo neprātu. Velkot paralēles starp “zupu” un “stāstu”, atceros šodien reti lietoto virtuves sarunvalodu, ka zupu vai mērci var padarīt “garāku”.
Dinamika valda ne tikai katra individuālā audekla robežās. Arī kopums ir pulsējošs, jo krasi variē gleznu izmēri, arī krāsas. Darbs “Pēc mēneša” ir tēlots Zitmanim netipiskos zemes toņos. Un Otto neraksturīgi rūpīgi izstrādātā miniatūra – tituldarbs “Pusnakts zupa ar dāmu un sarkano kaķi” – kontrastē ar ekspresīvo sprādzienu priekšpēdējā gleznā, kas ķermeņu aprises sarauj gabalos. “Pienāks diena, kad viens vienīgs oriģināli uzgleznots burkāns izdarīs glezniecības apvērsumu,” ir teicis franču postimpresionists Pols Sezāns pirms kādiem 150 gadiem. Šis pretēju emociju vienmēr plosītais vīrs, kurš otas darbā lauzis kā sausus zarus. Ne par apvērsumu ir runa, bet par to tumšo krūtsgalu gleznā “Bija diena, kad zvanīju mātei”, kurš uzveidots kā piededzis bezē cepums un iespiedies manā retīnā vēl ilgi pēc izstādes apciemojuma. “Kad es gleznoju, man ir tāda sajūta, it kā es pats sevi kutinātu,” saka jau pieminētais Sezāns. Un es atkal dzirdu – kā Otto smejas.
“Bija diena, kad zvanīju mātei”
