Stāvēt rindā pēc mākslas
20/06/2011
Venēcijas biennāles 54. starptautiskā mākslas izstāde no 4. jūnija – 27. novembrim skatāma Arsenālā, Giardini di Castello, paviljonos pilsētā un satelītizstādēs.
Giardini di Castello jeb Dārzos jau kopš 20. gadsimta sākuma Venēcijas biennāles mērķiem izvietots vairāku valstu paviljonu puduris, kurš gadsimta gaitā ir audzis un papildinājies. Napoleona valdīšanas laikā izbūvētajā parkā, kurš ilgu laiku nostāvēja kā pilsētas pastarītis, dzīvību atgrieza tieši biennāle.
Kad gadsimtu vēlāk Venēcijas biennāles atklāšanas dienās dzīvība kūsā pārmēru un uz atsevišķu paviljonu apskati ir jāstāv garumgarā rindā, rodas pārdomas par laikmetīgās mākslas spēku un ieročiem.
Vēsturiska atkāpe: mirkli pirms 19. gs. sākuma (1797. gadā) Napoleons Bonaparts iekaroja Venēciju un nolēma to “uzlabot” pēc saviem ieskatiem. Atbildot valdītāja vēlmei izvērst Venēcijas tālāko galu – Arsenālu, lai to izveidotu par svarīgāko ostu Adrijas jūrā, vietējais arhitekts Giannantonio Selva 1802. gadā izstrādāja projektu iekopt rajona zaļo zonu, pārvēršot to skaistā parkā, kas tā arī tika izdarīts, iesaistot botāniķus un pat uzberot mākslīgu pauguru.
Taču jau dažu gadu laikā pēc pabeigšanas parks izvērtās par izgāšanos, jo bija pārāk tālu no Venēcijas sirds, kas pukstēja San Marco, Rialto un San Lucia rajonā, un gandrīz neviens līdz parkam neaizgāja.
Situāciju pēc vairākiem gadiem mainīja Venēcijas biennāle. Kad pēc pirmām izstādēm, kas notika Arsenāla Palazzo 19. gs. beigās, itāļu mākslinieki uzmeta lūpu, ka starptautiskā rakstura dēļ viņiem tiekot atvēlēta pārāk maza platība, kur izstādīties – organizatoriem radās ideja. Citvalstu māksliniekiem tika piedāvāts tuvējais parks (Giardini di Castello) – pēc paviljonu sistēmas.
Pirmo paviljonu uzbūvēja Beļģija 1907. gadā, jaunākais ir Dienvidkorejas, kas celts 1995. gadā. Kopā šobrīd ir 30 paviljoni 34 valstīm (ASV, Krievija, Lielbritānija, Austrālija, Somija, Zviedrija u.c.)
Dārzos biennāles laikā blīvējas liela apmeklētāju daļa, arī šogad. Rindas garumi pie paviljoniem rada ievilinošu iespaidu, cik ļoti ir jāredz konkrētās valsts ekspozīcija. Savukārt tie, kas bez rindas, attiecīgi šķiet mazliet aizdomīgi – kā produkti bez jau zināma zīmola, kurus tu grozi, pēti sastāvu, ar aizdomām prāto, ir labs vai nav. Un ja ir – tad kāpēc gan pēc tā neveidojas rinda?
Protams, drūzmēšanās ir saprotama. Paviljonam ir ierobežota telpa, cilvēku ka biezs, jo galu galā biennāles atvēršanas dienas. Ar to jārēķinās. Vēlāk vairs neesot tik traki. Taču tik un tā – man nepatīk stāvēt rindā pēc mākslas. Un nav runa par pacietību.
Tas ir līdzīgi kā kādā no pieprasītāko maršrutu Venēcijas kuģīšiem – spiesties starp citu tikpat nosvīdušu ceļotāju miklajiem pleciem, kamēr pār bortu redzams krasts ar Venēcijas gleznaino arhitektūru, lūk arī San Marko laukums – skaties un baudi! Tu taču to redzi varbūt pat pirmo reizi! Kamēr kāds tev ar koferi ir uzbraucis uz kājas. Tiesa, tūrismā vienmēr ir pieejamas arī alternatīvās takas, kuras mīt. Piemēram – doties kājām pa šķērsielām.
Arī man kā “tūristam” Venēcijas biennālē daudz labāk patīk lodāt un apmaldīties šaurajās Venēcijas ieliņās, ik pa brīdim uzduroties kādam no to valstu paviljoniem, kas izvietoti pilsētā un īslaicīgi iemājo tās vēsturiskajā arhitektūrā. Citu starpā – šāda iespēja dota ārkārtīgi nesen – tikai kopš 1995. gada (Venēcijas mākslas biennāles simtgade). Biennālē paspārni nu varēja atrast arī visas tās valstis, kurām Dārzos sava paviljona nekad nav bijis. Baltijas valstis Venēcijā pirmo reizi piedalījās 1999. gadā. Protams, tik un tā gribas redzēt arī lielvalstu ekspozīcijas, un ir jādodas uz Dārziem, brīžiem samierinoties ar gaidīšanu rindā.
Ieeja Giardini. Rinda pie biļešu kasēm
Paraudzīsimies plašākā mērogā. Mūslaiku ikdiena ir pārpilna ar raižpilnu spiešanos starp citiem, svīšanu darbā, reti kurš ikdienā bauda tādu greznību kā vienatne un laiska, netraucēta kultūras baudīšana. Tāpēc rodas jautājums par laikmetīgās mākslas lomu šādā dzīves situācijā.
Mani nepamet pārliecība, ka mākslai ir visnotaļ kā jālīdz un nevis vēl vairāk jāapgrūtina jau tā noslogotais mūsdienu cilvēks. Nejau uzreiz galviņa jānoglauda. Bet tad jālīdz – kā? Kāds ir mūsdienu mākslas uzdevums? Izklaide diezin vai. Šķiet tā pieder pie jau aprakstītās ikdienas spiešanās. Diskotēka, krogs, kino – masveida rīvēšanās vienam gar otru. Izklaide visbiežāk notiek barā. Mākslas darbs tomēr prasa brīvu telpu, gan fizisku, gan garīgu. Tā šķiet.
Izstāvot garumgaro rindu Venēcijas biennālē, – ko apmeklētājs cer paviljonā iegūt? Noteikti kaut ko, kas “bija tā vērts”, lai tik ilgi pēc tā stāvētu. Un kas gan ir “tā vērts” mūsdienu cilvēkam, kurš līdz paviljonam ticis no satiksmes sastrēguma pilsētā, no rindas, reģistrējoties lidojumam, no pilnas lidmašīnas, tam sekojoša piebāzta vilciena vai autobusa, atkūlies līdz Dārziem caur tūristu pieblīvētām pilsētas ielām vai ar jau minēto kuģīti. Un tagad ir gatavs ilgi stāvēt rindā ar cerību ieraudzīt… ko?
Venēcijas drūzma
Fiksējot ekspozīcijas, kuras man spilgti palikušas atmiņā, pēcāk analizēju, kas bija tas, kas lika tām iegulties sirds un smadzeņu šūnās un neizplēnēt iespaidu gūzmā. Varbūt tā caur subjektīvu prizmu varētu vismaz ar parasto zīmuli uzskicēt uzmetumu tam, kas varētu būt mūsdienu mākslas uzdevums attiecībā pret skatītāju.
Andreasa Ēriksona glezna Zviedrijas paviljonā
Miers. Neesmu droša, vai rindā stāvošie apzināti cer sastapties ar mākslas darbiem, kas iedarbotos relaksējoši (tad jau, kā smejies, varētu iet arī uz SPA). Visdrīzāk tiecas būt pārsteigti, šokēti, piesātināti. Taču var negaidīti attapties, cik tīkami ir būt biennāles skudrupūžņa epicentrā un gūt mieram līdzīgas siltas sajūtas. To piedzīvoju Zviedrijas paviljonā, kur īpatnējais dabiskais apgaismojums un ieaugušie koki organiski sadzīvoja ar Andreasa Ēriksona (Andreas Eriksson, 1975) gleznām zemes toņos, ar triepieniem raupjiem un drošiem kā arāja rokas. Kādu laiku atpakaļ Ēriksons dzīvoja Berlīnē, kur iekļuva plaukstošās karjeras ritenī – vērienīgas izstādes, liels stress. Rezultātā – 90. gadu beigās viņam tika uzstādīta diagnoze – elektromagnētiskā hipersensitivitāte.
Mākslinieks bija spiests pamest urbāno vidi un veselības nolūkos pārcelties uz laukiem. Varbūt dabas ritms un rimtā vide ir “pie vainas” gleznu enerģētikai. Grūti gan bija izšķirt, kam ir terapeitiskāka iedarbība – paviljona arhitektūrai jeb mākslinieka darbiem.
No Zviedrijas paviljona Dārzos
Ziemeļvalstu paviljonu 1962. gadā cēla pēc norvēģu arhitekta Sverres Fēna (Sverre Fehn, 1924–2009) projekta. Uz vietas dzirdēju atsauksmes, ka dzeltensiltais apgaismojums dažus tieši mudina ātrāk doties prom, savukārt kādā Venēcijas biennāles kritikā lasīju, ka Andreasa Ēriksona izstāde šķitusi depresīva, kas lika aizdomāties, cik subjektīvais šad tad nepavisam nav objektīvs. Jāpiemin, ka līdzās Ēriksonam izstādījās arī zviedru māksliniece Fija Bekstroma (Fia Backström, 1970), taču paliekošāku iespaidu atstāja tieši Ēriksona gleznas – paviljona arhitektūras kontekstā.
Arī Kristapa Ģelža (1962) veidotais Latvijas paviljons pilsētā – “Mākslīgais miers (Laikmetīga ainava)” iedarbojās nomierinoši. Šķita, ka zinu, ko sagaidu, bet biju pārsteigta, cik ārkārtīgi patīkami ir ekspozīcijā uzturēties. Piemēram, 2008. gada Cēsu mākslas festivāla ietvaros pēc līdzīga principa tapusī mākslinieka “Vakara pasaciņa” ar tumšajām sienām vecā alusbrūzī spieda uz acīm. Vizuāli skaistajā ekspozīcijā ilgi uzturēties bija fiziski grūti. Bet pabūt Venēcijas paviljona gaišajā telpā, kuru speciāli izremontēja mākslinieks un viņa palīgi, bija kā mirkt gaisa baseinā, ļoti nomierinoši. Veldzējošs smadzeņu SPA.
Miers savukārt atbrīvo lielu vagu kontemplācijai, sāc domāt saliktos teikumos un risināt domu no sākuma līdz beigām. Un vēlēšanās pie vai iekšpus mākslas darba pakavēties ilgi jau vien ir ieguvums kā māksliniekam, tā skatītājam.
Latvijas paviljons Venēcijas pilsētā. Mākslinieks - Kristaps Ģelzis, "Mākslīgais miers (Laikmetīga ainava)"
Dabūt pa pieri. Piekrītu mākslas kritiķei no Polijas Andai Rotenbergai, kura pirms kāda laika intervijā Arterritory.com formulēja, ka viņu uzrunā māksla, kas atklāj īpašu skatpunktu, jaunu perspektīvi, kā ieraudzīt pasauli: “Mākslinieks to noliek manā acu priekšā un saka “Vai tu pamanīji?”.” Mani savukārt fascinē, ja to prot izdarīt tā tieši. Ne tā, ka ar pirkstu acī, rādot pašsaprotamu, drīzāk – ar knipi pa pieri – un virsū nāk vizuāli iespaidīgs, simbolos sakausēts, bet nozīmē nepārprotams iespaidu āmurs.
Instalācija/performance Dārzos pie ASV paviljona ieejas
Tieši tā es raksturotu ASV paviljona ekspozīciju. Pirmāmkārtām, jau vēkšpēdus pagriezto armijas tanku, uz kura kāpurķēdēm izvietots skriešanas trenažieris, pa kuru ik stundu 15 minūtes skrien kāds no ASV olimpiskajiem čempioniem – kad sportists vai sportiste skrien, griežas arī kāpurķēdes, radot griezīgu metālisku troksni. Sen nebiju redzējusi tik trāpīgu, turklāt asprātīgu Amerikas Savienoto valstu identitātes lielizmēra simbolu.
ASV ekspozīcijas “Gloria” autori – Dženifere Allora (Jennifer Allora, 1974) un Gilermo Kalzadilla (Guillermo Calzadilla, 1971), kuri abi šobrīd dzīvo Puertoriko.
Pa pieri var iedot arī šokējoši mākslas darbi. Ja vien šoks nav pašmērķīgs, bet gan caurdur tevi ar adatu, kurā ir diegs – tā, ka to diegu tu vēl ilgi velc caur sevi. Sāp, varētu pat teikt, ka nepatīk, bet nejau par patikšanu ir runa darbos, kas skaudri atgādina par dzīvību un nāvi. Var jautāt, kam tas vajadzīgs – jau tā nomocītajam ikdienas cilvēkam. Bet tieši tāpēc tas ir vajadzīgs: lai skudras izkāptu no trases un nosvinētu ierobežoto laiku, kuru pavada te.
Runāju par Vācijas paviljonu, kura autors ir Kristofs Šlingezīfs (Christoph Schlingesief, 1960–2010). 2010. gada maijā kuratore un Frankfurtes Modernās mākslas muzeja Zuzanna Gensheimere (Susanne Gaensheimer) māksliniekam piedāvāja pārstāvēt valsti Venēcijas biennālē, viņš piekrita, izstrādāja skices ekspozīcijai, bet tā paša gada augustā mira no plaušu vēža.
Zuzanna Gensheimere kopā ar mākslinieka sievu Aino Laberencu (Aino Laberenz) pieņēma lēmumu paviljonu tik un tā īstenot – neizstādot Kristofa Šlingezīfa skices un ieceri, bet gan jau esošus viņa darbus. Rezultātā ekspozīcija top kā piemineklis māksliniekam, kura eksistenciālās darbu tēmas – dzīvība, nāve un ciešanas – iedarbojas ar šķebinošu spēku, nojaucot robežas starp mākslu un dzīvi un izcērtot galvā garu klusuma brīdi. Vācijas nacionālais paviljons šogad tika apbalvots ar Zelta lauvu.
No Vācijas paviljona Dārzos
Pārsteigums par kaut ko jaunu. Maldoties pa tīkami vēsajām Venēcijas šķērsielām, sekojot norādēm kā tādā piedzīvojumu spēlē, atradu ceļu līdz Palazzo Malipiero, kur bāzējas Centrālāzijas, Irānas, Kipras, Montenegro, arī Igaunijas nacionālās ekspozīcijas. Kāda neliela šīs celtnes telpa atmiņā aizņēmusi nozīmīgu daļu. Uz Venēcijas biennāli devos ar cerību šādā valstu best of the best izstādē un kuratores Bīčes Kurigeras (Bice Kuriger) best of the best atlasē Arsenālā – ieraudzīt daudz ko tādu, kas pārsteigtu manus receptorus vairākos līmeņos. Arī Bīče Kurigera intervijā Latvijas mākslas žurnālam “Studija” (jūnijs/jūlijs, 2011) kā šodienas mākslas spēcīgāko izteiksmes līdzekli min “kompleksā un gudrā veidā radītu pārsteigumu”. Cerēju sagaidīt, lai mākslas darbos materiālu, krāsu, mediju un ideju izvēle veidotu negaidītu un pārsteidzošu komplektu, lai varētu apgalvot, ka tas nu gan ir kaut kas jauns – un pozitīvā ziņā. Biennālē daudz piemēru tam neatradu.
Viens no pārsteigumiem bija kāda neliela telpa iekš Palazzo Malipiera, kuras ekspozīcija valdzināja ar kaut ko tik citādāku no redzētā. Līdz pat šim brīdim biju pārliecināta, ka tā ir Irānas paviljona daļa. Visas norādes par to liecināja. Taču tagad, cenšoties precizēt mākslinieku vārdus, manis redzētā ekspozīcijas daļa ir noslēpumaini izgaisusi no jebkādiem informācijas resursiem. Varbūt kāds var līdzēt ar autoru noskaidrošanu? Lai nu kā, minētajā izstādē pieķēru, ka ilgi neeju prom un tekalēju no vienas telpas daļas uz otru turp un atpakaļ un acis kā piesietas. Bomži kā no Ņujorkas ielām sēž pie brūna papīra turzām uz kartona strēķēm ar kapucēs paslēptām sejām un sarunājas. Bet sejas – no ģipša, taču kustās kā dzīvas. Uz ģipša seju atlējumiem tiek projecēts sejas video ieraksts. Acis grozās, mute kustās, mīmikas liecina par nepārportamu dzīva cilvēka klātbūtni. Bet tomēr tā tas nav. Iespaids tik īpatnējs, ka uzmetās tīkama zosāda.
Līdz galam nesaprast, bet vēlāk netikt vaļā. Samudrīta māksla mani neuzrunā. Taču “nesaprast” vēl nenozīmē, ka tā ietilpst šādā kategorijā. Ne vienmēr vajag visu saprast tā uzreiz. Ja darbs tiktiešām būs bijis samocīts, tas ātri vien aizmirsīsies. Bet ir mākslas darbi, kas pēcāk joprojām nelaiž vaļā, un ik pa brīdim jāprāto: bet kas tas bija, kā tas bija domāts? Iespējams, šāds dvēseles apjukums reizēm piestāv konceptuālai mākslai – te gribu pieminēt Krievijas nacionālo paviljonu, kuru kūrējis Krievijā un citur pasaulē atpazīstamais kultūras teorētiķis un filosofs, konceptuālās mākslas speciālists Boriss Groiss (Boris Groys). Ekspozīciju “Tukšās zonas” (Empty Zones) veidojis krievu konceptuālisma pionieris Andrejs Monastirskis (Andrey Monastyrsky, 1949) un apvienība Collective Actions.
No Krievijas paviljona Dārzos
Paviljonā ir daudz brīvas vietas. Izstāde veidota kā skatītājiem pieejams arhīvs ar video no apvienības akcijām u.c. materiāliem. Otrā stāva lielas zāles centrā novietoti vertikāli saslieti koka baļķi. Kad telpas izstaigātas, projām dodies ar līdzpaņemtu neizpratni: kāpēc mākslinieka darbu arhīvs? Kāpēc tukšums? Un kāpēc baļķi? Nepacietīgākie apmeklētāji pat nošņāc kaut ko zem deguna. Taču ekspozīcijas atmosfēra un vēstījums uzsūcas palēnām.
Skats no Venēcijas piekrastes
Apmeklējuma dienas vakarā šķirstu Krievijas paviljona katalogu un izlasu, kas ir “Tukšās zonas”. Boriss Groiss raksta, ka Andrejs Monastirskis un apvienība Collective Actions jau kopš 70. gadiem ir rosinājušas cilvēkus uz “tukšu rīcību” (empty action). Tā ir tāda darbība, kas nav ne aktīva, ne pasīva, tā dod iespēju rasties “tukšajām zonām”, kurās sabiedrībai netraucēti reflektēt pašai par sevi. Tā ir kontemplācija. Savukārt nākamā dienā es Venēcijas plašākos ūdeņos sāku pamanīt tos pašus vertikāli saslietos baļķus, kas jau gadsimtiem iezīmē kuģiem un laivām ceļu.
Atgriežoties pie garajām rindām – lai cik nogurdinošas tās nebūtu, tās tomēr viltīgi uzbūra ažiotāžas un svarīguma atmosfēru. Bet – lai cik šāda rindu veidošana būtu vai nebūtu mākslīgs triks (kaut vai līdz minimumam dozējot skaitu, cik cilvēkus reizē ielaist), tomēr nevienam paviljonam neizdevās nejaušā veidā iegūt vislabāko reklāmu tā, kā tas izdevās Īslandei. Visur varēja lasīt, ka Īslandi Venēcijas biennālē pārstāvēs mākslinieku pāris – Lībija Kastro (Libia Castro, 1969) un Olafurs Olafsons (Ólafur Ólafsson, 1973). Un tagad pārlasiet vēlreiz un uzmanīgi. Nē, tas nav visiem zināmais dāņu/īslandiešu izcelsmes mākslinieks Olafurs Eliasons :) Šis ir Olafsons. Zinu ne vienu vien cilvēku, kas ikdienas drūzmā pārlasījās un uz paviljonu devās līdzīgi kā garo rindu ažiotāžas apburts. Es attapos neilgi pirms biennāles.
Lai cik liels spiets būtu ap laikmetīgās mākslas dižizstādēm, pati māksla tomēr atgādina mums triviāli galveno – izrauties no snaudas, atrast laiku apcerei un ik pa brīdim patverties “tukšajās zonās”. Un man patīk māksla, ka to prot atgādināt ļoti skaistā un maņu orgānus pārsteidzošā veidā.
No Francijas paviljona Dārzos. Mākslinieks - Kristians Boltanskis (Christian Boltanski, 1944) "Nejaušība" (Chance).
No Dānijas paviljona Dārzos. Vairāku mākslinieku darbi, vienoti zem tēmas par runas brīvību - "Runai ir nozīme" (Speech Matters). Kuratore - Katerina Gregoss.
Pie ieejas Kanādas paviljonā Dārzos. Mākslinieks - Stīvens Šīrers (Steven Shearer, 1968). Uzraksts uz 9m augstās sienas sakompilēts no smagā metāla mūzikas dziesmu tekstiem.
