Spēju redzēt nekad neesmu uztvēris kā pašsaprotamu
08/10/2012
Vācu fotogrāfs Volfgangs Tilmanss (1968), kam mājas ir gan Berlīnē, gan Londonā, nefotografē jau no bērna kājas, kā varētu šķist. Ģimenē fotografēšana bijusi iemīļota lieta, tālab jaunais Tilmanss to uzskatījis par īpaši nestilīgu nodarbi. Tēva slaidu vakari bijusi spiesta lieta. Pirmo kameru Tilmanss iegādājās vien 1988. gadā, tātad 20 gadu vecumā. Sākotnēji tās bija rotaļas ar fotopalielinājumu, Canon kopētājā četrkārt milzīgākus padarot gan avīžu izgriezumus, gan pašbildētus attēlus, līdz jaunietis apjauta, ka oriģinālās fotogrāfijas ir pat vēl labākas par manipulētajām. Šodien 44 gadus vecā fotogrāfa vārds komentārus vairs īsti neprasa. Jau deviņdesmitajos gados viņš piedzīvoja slavas zenītu, kam sekoja britu Tērnera balva 2000. gadā, ar kuru Tilmanss ierakstīja sevi mākslas vēsturē, jo bija ne vien pirmais laureāts, kas nav dzimis Lielbritānijā, bet arīdzan pirmais fotogrāfs, kam piešķirts šis prestižais tēlotājmākslas apbalvojums.
Arī Stokholmas Moderna Museet 6. oktobrī atvērtā Volfganga Tilmansa personālizstāde, kas apskatāma līdz nākamā gada 20. janvārim, ir vēsturiska. Tā esot mākslinieka lielākā jebkad sarīkotā skate un pirmā izstāde Zviedrijā. Izstaigājot daudzās zāles, kurās organiski un viegli mijas gan jaunie, gan vecie darbi, un nonākot ekspozīcijas centrā, proti, mazā, tumšā telpā ar kvalitatīvu klubu mūziku, kam grūti pretoties, atcerējos britu mākslas kritiķa Metjū Kolingsa komentāru par 2000. gada Tērnera balvas finālistu sarakstu: “Man tiešām nav ne jausmas, kādēļ Tilmanss tiek uzskatīts par mākslinieku. Gadījumā, ja viņš uzvarēs, Teita muzeja vēstījums būs nepārprotams – diebt tusēt un neķītri padejot...”
Izstādes kurators Daniels Birnbaums ir ne vien Stokholmas Moderna Museet direktors, bet arī Tilmansa atbalstītājs jau kopš agrīnajiem deviņdesmitajiem. Tieši Birnbaums reiz norādīja, ka Tilmansu nevar tā vienkārši pieskaitīt Diseldorfas skolas fotogrāfiem, kuru spilgts pārstāvis ir, piemēram, Andreass Gurskis, jo krietni vairāk Tilmanam dodot viņa intuīcija, nevis tikai izglītība. Turklāt toreiz vēl pavisam jaunais fotogrāfs īstajā brīdī un ar Diseldorfas skolas diplomu azotē nonāca Londonā, kad tur uzplauka Jaunie britu mākslinieki (YBA), tālab galvenā ietekme Tilmansa darbos drīzāk meklējama deviņdesmito gadu zeitgeist, uzskata Birnbaums. Te vietā piebilst, ka apjomīgā personālizstāde pēc Stokholmas dosies tieši uz Diseldorfu.
Izstāde vienmēr ir īpašs formāts, kādā tikties ar Volfganga Tilmansa darbiem. Ne tikai tāpēc, ka tās (ar dažu asistentu palīdzību) fotogrāfs joprojām izkārto pats, pie Stokholmas skates strādājot divas nedēļas no vietas. Bet arī tālab, ka tā ir iespēja nonāk trīsdimensionālā uzburtā pasaulē, kas ir gluži kas cits nekā lapot citu citam secīgus attēlus grāmatās un katalogos. “Izstāde ir vēl viens apstiprinājums tam, kā es redzu pasauli. Tā ir telpiska iespēja likvidēt lineāro uztveres veidu. Izstādē tāpat kā dzīvē visa realitātes daudzveidība eksistē līdzās,” izstādē stāsta Tilmanss. Ekspozīciju veido visdažādākā izmēra fotogrāfijas, līmētas pie sienas dažādos attālumos un augstumos; uz sienām vai rezerves izejas durvīm; stūrī, pašā vidū vai tikpat kā pie griestiem. Arī saturiski netiek ievērots sēriju princips, drīzāk tēmu juceklis, bet, kā norāda mākslinieks, “nav runa par nejaušību, bet gan akceptu, ka visur valda dažādība”. Paceļot acis, redzam zvaigžņotas debesis, paraugoties lejup – kāju pirkstus, pa labi ir kāds tuvs cilvēks, bet pa kreisi paparde.
“Man patīk iemūžināt visikdienišķākās lietas, jo tieši tās visspēcīgāk iedarbojas, raisot jautājumu, ka varbūt šķietami zināmais nemaz tāds nav,” sarunā ar Arterritory.com atklāj Tilmanss. Viņu interesē gradācijas zona, kad skaistais kļūst neglīts, nevērtīgais pārtop par vērtību, kad neizprasto sāk pieņemt un apslēptais top acīmredzams. “Cilvēki mēdz lietot bināras attiecības, bet mani interesē, kā, kad un kāpēc tās viena otrā pāraug?” Arī fotogrāfiju izmēri izstādei nav izvēlēti nejauši, bet lai ķircinātu priekšstatus. Varbūt vislielākā izstādes bilde ir vismazāk nozīmīgā? Ņemot vērā, ka ikdienišķu momentu iemūžināšana Tilmansa daiļradē datējama no karjeras sākuma līdz pat šodienai, svarīgs šķiet jautājums par to, kā gadu gaitā ir mainījies mākslinieka redzējums? “Es attīstos drīzāk evolucionāri, nevis revolucionāri,” atbild Tilmanss. “Turklāt pasaule ir bezgalīgi dziļa, nav iespējams izsmelt idejas, lai to atspoguļotu.”
Jau pieminētais Metjū Kolingss dažus gadus pēc Tērnera balvas rakstīja, ka Tilmanss ir “tas cilvēks, kurš fotografē pilnīgi visu”. Līdzīgas aizdomas tiešām varētu rasties, taču Tilmanss tās izgaiņā kā savilkušos mākoņus: “Jebkuram mazam štruntiņam ir iespēja kļūt par mākslas darbu. Arī attēls laikrakstā var būt tik pat spēcīgs kā fotogrāfija mākslas muzejā. Taču ar to nebūt negrasos apgalvot, ka viss ir māksla. Runa ir par potencialitāti un intencionalitāti.” Savu pārliecību Tilmanss iemiesoja jau deviņdesmitajos gados, kad fotografēja stila bildes subkultūras žurnāliem un vienlaikus rīkoja izstādes mākslas galerijās, abas darbības jomas liekot uz līdzvērtīgas skalas.
Kad pasaules atzinība gūta jau pirms vairāk nekā 20 gadiem, tā vien šķiet, ka uz visiem ziņkārīgākajiem jautājumiem atbildes jau reiz sniegtas. Teiksim, nevienam nav noslēpums, ka lielu daļu savu fotogrāfiju Tilmanss iestudē, lai arī citkārt tās var šķist kā mirkļu dokumentācijas. Pats mākslinieks gan lavierē, kad lūgts par to pastāstīt ko vairāk, jo uzskata, ka ir grūti novilkt robežu starp nejaušu momentu un iestudētu kadru. “Pamanot lielisku ainu, reizēm palūdzu personām sastingt, līdz paņemu kameru un to iemūžinu. Tā ir kā realitātes “attīšana” par vienu sekundi atpakaļ,” skaidro Tilmanss. “Kad ieeju savā darbnīcā pēc trakas ballītes, kuru es pats biju sarīkojis, un telpā iespīd koši sārta saullēkta atblāzma, – vai iegūtais kadrs ir iestudēts vai pavisam nejaušs? Manuprāt, tādam jautājumam vispār nav nozīmes. Svarīgākā ir spēja ieraudzīt to skaistumu, ko dzīve pati piedāvā, un spēt to pēc iespējas profesionālāk atainot fotogrāfijā.”
Tomēr gadu gaitā pārmaiņas Volfganga Tilmansa darbības stilā notiek. Kaut vai fakts, ka ir uzkrāts pamatīgs darbu arhīvs, noteikti ko maina. Jau izsenis mākslinieks ir apgalvojis, ka viņa fotogrāfijas nekad nav par laika ritējumu. Bet vai tā tas joprojām ir? “Jāsaka godīgi, ka, atskatoties uz gandrīz 25 gados paveikto, aptveru, cik fotogrāfija ir piemērota laika iemūžināšanai... Bet tas nekādā ziņā nepiešķir maniem darbiem kādu melanholisku pieskaņu. Taču ir visnotaļ grūti dotā brīdī nepārvērsties par arhivāru. Tālab viens no uzstādījumiem, veidojot jaunās izstādes, bija saglabāt vieglumu, miksējot vecos un jaunos darbus. Tādēļ ekspozīcijas noteikti nevar saukt par retrospektīvām. Tas, kas laika gaitā ir mainījies, ir mana spēja agrākās fotogrāfijas uzlūkot jau ar tādu maigu un laipnu skatienu.”
Rokoties dziļāk Tilmansa pamata koncepcijās, kuras liek viņam strādāt tieši tā, kā viņš strādā, būtiska loma jāierāda viņa lielajai kaislei pret astronomiju, ar kuru mākslinieks aizrāvies jau kopš desmit gadu vecuma. “Toreiz pat tiktāl, ka būtu jau jāraizējas,” smejas Tilmanss, stāstot, ka augām dienām pētījis saules plankumus, bet naktīs zvaigznes. “Mani fascinē, ka astronomijā vienlaikus pastāv ārkārtīgi precīzi mērījumi un liela abstrakcija. Kad ieraugi uz planētas melnu punktiņu, tu nezini, vai tur tiešām kaut kas ir jeb varbūt tas ir kāds gruzis tavā acī.” Senā aizraušanās ir guvusi izpausmes formu arī jaunajā izstādē. Gan senu avīžu izgiezumu, gan Visuma fotogrāfiju veidā. Iespējams, tā ir barojusi arī Tilmansa filozofisko pārliecību, ka viss ir vienots. Iedziļinoties līdz atomu līmenim, varot apjaust, ka starp visu esošo pārāk lielas atšķirības nav. “Tālab var teikt, ka dzīve nevis apdzīvo šo Zemi, bet tā ir Zeme. Viss esošais, pat visikdienišķākais, ir Visuma struktūras manifestācija. Dzīve ir astronomiska,” stāsta Tilmanss, sēdēdams Moderna Museet gaiteņa dīvānā ar izšūtu bitīti uz džinsu krekla apkakles. Agrā aizraušanās ar kosmosa uzbūvi apvienojumā ar interesi par pasaules vizualitāti, šķiet, bruģējusi ceļu tai īpašai atmosfērai Tilmansa darbos, ko tomēr ir ārkārtīgi grūti noviltot. “Spēju redzēt es nekad neesmu uztvēris kā pašsaprotamu. Esmu laimīgs, ka katru dienu varu gūt baudu vien no tā, ka uzlūkoju lietas. Ne katram tā ir. Turklāt varu atkal no jauna sajūsmināties par vienu un to pašu. Lūk, to nekad negribētu pazaudēt. Jo “svaigs skatiens” jau nav kontrolējams. Tas iespējams vien tad, ja esi pilnīgi brīvs.”
