Kā māksliniekam kļūt starptautiski atpazīstamam?
12/10/2012
No 25. oktobra līdz 2. decembrim Maskavas jaunatvērtajā Red October galerijā būs unikāla iespēja apskatīt Iļjas un Emīlijas Kabakovu lielizmēra instalāciju “Piemineklis zudušai civilizācijai”, kas šovasar bija eksponēta 1. Kijevas laikmetīgās mākslas biennālē un tapusi 1999. gadā. Mākslas darbu veido 37 instalācijas un 140 atsevišķas vienības, dokumenti un mākslinieku teksti. Toreiz, kad apjomīgais darbs tika pabeigts, Iļja Kabakovs stāstīja, ka pēdējos desmit gadus tas bijis viņa galvenais sapnis – “izveidot pieminekli civilizācijai, kurā es piedzimu, mācījos un kurā es dzīvoju, proti, Padomju Savienībai, kas vairs neeksistē”.
Diskusijā “Krievu laikmetīgā māksla no Eiropas skatpunkta”, kas tika rīkota Art Moscow ietvaros šoruden, Iļjas Kabakova (1933) vārds tika pieminēts vairākkārt, raksturojot viņu kā spilgtu piemēru, kad pārrauti krievu nacionālās mākslas lomas ierobežojumi un iegūta starptautiska aprite. Ņujorkas izdevums ARTnews 2000. gadā viņu atzina par vienu no desmit labākajiem vēl dzīvajiem māksliniekiem. “Ir pienācis laiks atrast jaunu Kabakovu,” ar patosu iesākas sarunas. Tikai Kabakova piemērs uzrāda vēl kādu problēmu – par lielisku mākslinieku viņu sākotnēji atzina Francijā, nevis paša dzimtenē (līdzīgi kā savulaik Kazimirs Maļevičs starptautisku atpazīstamību iemantoja Vācijā). Turklāt 2008. gada slavenā retrospekcija oligarha Romāna Abramoviča izveidotajā laikmetīgās kultūras centrā “Garāža” bija Kabakova triumfālā atgriešanās Maskavā pēc gandrīz divdesmit gadu pilnīgas prombūtnes. Emigrējis 1988. gadā, viņš šobrīd lielākoties dzīvo ASV. Pati pirmā Kabakova atgriešanās Krievijā gan saistīta ar Sanktpēterburgu – 2004. gadā Valsts Ermitāža sarīkoja viņam un viņa sievai Emīlijai veltītu izstādi, kas ir vēsturiska vēl kāda iemesla dēļ – tā bija pirmā ekspozīcija Ermitāžā, veltīta dzīviem autoriem. Toreiz Iļja Kabakovs apzināti vēl nevēlējās apmeklēt Maskavu, kurā bija dzīvojis pirms emigrācijas.
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra paspārnē tikko klajā ir nākusi grāmata“Atsedzot neredzamo pagātni”, kurā iekļauta aizraujoša Viktora Miziano eseja par Iļjas Kabakova pretrunīgo dabu, demonstrējot monētas otru pusi, kur Padomju Savienībā dzimušam māksliniekam Rietumu pasaule ir salda un skāba vienlaikus. Miziano raksta: “Pats Kabakovs apliecina, ka “valdošais uzskats sešdesmito gadu mākslinieku vidū bija priekšstats par kādas citas vēstures esamību... Priekšstats, ka mūsu dzīvei jābūt salīdzināmai un jāsaskaņojas ar šo dižo vēsturi, bija 60. gadu neoficiālo mākslinieku pamatpārliecība.” Būtībā šī cita vēsture nav nekas cits kā normatīvā Rietumu modernisma vēsture, kas krievu neoficiālajam māksliniekam pilnībā nebija pieejama. Tas lika Kabakovam asi pārdzīvot savas kļūdas un maznozīmīgumu un vēlāk atzīt, ka visu viņa dzīvi caurvijis mazvērtības komplekss. Daļēji tādēļ Kabakovam veidojās nekritiskā un jūsmīgi apoloģētiskā attieksme pret Rietumu mākslas sistēmu, par ko viņš sniedza izsmeļošu stāstījumu Starptautiskās Mākslas kritiķu asociācijas kongresā Stokholmā 1994. gadā. No mazvērtības kompleksa viņš turpināja ciest arī tad, kad Rietumos jau bija nodzīvojis ilgus gadus un bija labvēlīgi uzņemts tās mākslas sistēmā. Pilnībā identificēties ar Rietumu mākslas sistēmu Kabakovam tā arī neizdevās, un, par spīti tam, ka viņš tajā jutās ļoti ērti, viņš joprojām turpināja sevi tajā uztvert kā svešinieks jeb, kā pats dēvēja, “kultūrā pārvietots indivīds”.”
Ierasts ir uzskats, ka mākslas eksports jeb mākslinieku atpazīstamība viņpus nacionālajām robežām ir galvenokārt mazo valstu sāpju punkts. Taču pieminētā diskusija apliecināja, ka, runājot par mākslas tirgu, ar līdzīgām problēmām saskaras arī Krievijas lielvalsts. Varētu nodomāt, kas gan viņiem trūkst, jo īpaši šodien, kad Pussy Riot vārds ir pāršalcis teju vai visu Zemeslodi un pat vairākas reizes (pirms pāris dienām jau atkal, līdz ar Jekaterinas Saumcevičas atbrīvošanu no ieslodzījuma). Arī Iļja Kabakovs, Andrejs Monastirskis un, šķiet, pat Oļegs Kuļiks nav ārzemniekiem sveši vārdi. Tomēr jāsecina, ka krievu laikmetīgās mākslas eksporta ceļš nebūt nav rozēm kaisīts. To ir interesanti paanalizēt, jo varbūt atlec kāda dzirkstele, kas var iekurt arī mazāku valstu slinkāk gruzdošās pagales.
Diskusiju “Krievu laikmetīgā māksla no Eiropas skatpunkta” vadīja Andrejs Jerofejevs, kurš ir sniedzis interviju arī un ir visnotaļ spurains kurators – par pārlieku provokatīvu mākslas izstādi savulaik zaudējot posteni Valsts Tretjakova galerijā. Pretēji tam, kā varbūt varētu likties, viņš diskusijā izsaka nožēlu, ka Krieviju galvenokārt atpazīst vien ar politiski aktīvu mākslu. “Neradikāls mākslinieks Krievijā atrodas ļoti grūtā situācijā. Ja par tiem skaļākajiem dalībniekiem ārvalstīs pastāsta žurnālisti, tad tie klusākie vārdi būtu “jāiznes” krievu mākslas pasaulei pašai.” Kā norāda Jerofejevs, Krievijā šobrīd valda nesakārtota vai drīzāk gandrīz neesoša mākslas atbalsta sistēma. Šiem “neradikālajiem” censoņiem tādējādi “kļūstot par svētdienas māksliniekiem un nepagūstot attīstīt savu talantu, jo pietrūkst fondu, kas viņus atbalstītu, un tikpat kā nav valstisku pasūtījumu”. Kā, no malas raugoties, situāciju Krievijā raksturo Francijas laikmetīgās mākslas kritiķe un kuratore Paulīne de Laboleja: “Politisko mākslu cilvēki saprot labāk, jo par to visvairāk raksta avīzes. Līdz ar to Krievijas mākslai ir sezonāls raksturs, saistīts ar skandāliem un līdzīgām provokācijām. Tie ir lieliski mākslinieki, bet tad tie pazūd. Kolekcionāru acīs tas nav nekas labs, jo viņi līdz ar to jūtas nedroši ko iegādāties. Kad māksla ir tik ļoti piesaistīta kādai konkrētai aktualitātei, tostarp politiskai, šādus mākslas darbus vēlāk ir ļoti grūti pārdod tālāk, cenas krītas vismaz uz pusi.”
Leo Kastelli 1960. gadā
Paulīne de Laboleja diskusijā apgalvo, ka viena no iespējām, kā vietējos māksliniekus darīt zināmus pasaulei, ir domāt un rīkoties stratēģiski: “Ir ļoti svarīgi “rakstīt” mākslas vēsturi. Tādējādi nodrošinot iespēju stratēģiski izcelt noteiktas mākslas grupas. Līdzīgi kā tas bija Arte Povera kustības gadījumā Itālijā un pēcāk aiz tās robežām, kur panākumu nopelns noteikti guļas uz mākslas kritiķa un kuratora Džermano Čelanta pleciem. Vēl interesanti ir atskatīties, kā piecdesmitajos un sešdesmitajos gados ASV iekaroja Eiropas mākslas tirgu, kas bez valsts atbalsta būtu bijis grūti. Tomēr arī te galvenais virzītājspēks sākotnēji ir bijusi noteikta personība, proti, galerists Leo Kastelli.” Kosmopolītā vidē uzaugušais baņķiera dēls Kastelli savu karjeru sāka Parīzē trīsdesmito gadu beigās. 1941. gadā viņš pārbēga uz Ņujorku, kur iepazinās ar māksliniekiem un juta, ka tūdaļ gaidāmas kādas lielas pārmaiņas. “Mākslā nepieciešama ne vien “laba acs”, bet arī “laba auss”,” Kastelli reiz teicis, raksturojot četrdesmito gadu nogales atmosfēru, kad bija sākušas klīst runas, ka kultūras smaguma centrs no Parīzes pamazām pārvirzoties uz Ņujorku. Kastelli nolēma uzsvērt šīs pārmaiņas un, izmantojot seno dienu kontaktus, 1950. gadā Parīzē sarīkoja izstādi “Jaunie amerikāņu un franču mākslinieki”, iepazīstinot Eiropu ar Džeksonu Polloku, Vilemu de Konigu, Robertu Raušenbergu un citiem. Turklāt Kastelli bijis viens no pirmajiem, kurš Ņujorkā ieviesa stipendiju sistēmu, atbalstot savas galerijas māksliniekus noteiktā laika periodā pat tad, ja viņu darbi netika pārdoti.
Diskusijas nobeigumā Paulīne de Laboleja gan piebilst, ka nedrīkst aizmirst globalizāciju, kādā šodien dzīvojam, un varbūt tik ļoti nevajagot censties izcelt to, no kuras valsts kurš mākslinieks ir nācis. “Francija rīkojas citādāk. Tā labos māksliniekus vienkārši padara par saviem! Pikaso taču ir francūzis!” de Laboleja smejas. “Jaunā pasaule, manuprāt, nemaz nespēj iekļauties nacionālo stratēģiju rāmjos. Francijas nacionālā paviljona ekspozīciju 55. Venēcijas mākslas biennālē nākamvasar veidos albānis Anri Sala un tas, protams, nav ne pirmais ne pēdējais piemērs, kad valsti pārstāv citas nacionalitātes mākslinieks.”
Atliek vien iztēloties, kāds kūlenis būtu jāapmet, lai Latviju reiz pārstāvētu kādas citas valsts mākslinieks. Kā arī atvērts ir jautājums, vai šāda veida globalizācija liecinātu par ko labu vai tieši pretēji? Mākslinieks Džons Baldesari savulaik apgalvojis, ka mākslas pasaules ģeogrāfiskās robežas ir sapludinājuši arvien labāka tirgus meklējumi.
