2012. gada labākā kinofilma?
25/12/2012
Ilustrācijas autore – Sabīne Moore
Vakar atklājām gada izstādi, šodien – 2012. gadā redzēto labāko kinofilmu! Decembra garumā Arterritory.com komanda aptaujāja mākslas un kultūras dzīvē iesaistītos no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Zviedrijas, Dānijas un Krievijas, lai noskaidrotu, kādi, viņuprāt, bijuši galvenie aizvadītā gada notikumi? Lūdzām izcelt to izstādi, filmu un grāmatu, kas 2012. gadā atstājusi visspēcīgāko iespaidu, kā arī atklāt šīgada pārsteigumu un vilšanos. Svētku nedēļā katru rītu publicēsim atbildes uz vienu no pieciem nupat pieminētajiem jautājumiem.
Tātad – kura bijusi 2012. gadā redzētā labākā filma?
MĀRTIŅŠ VANAGS, rakstu autors žurnālā “Rīgas Laiks”
Leo Karaksa “Svētie motori” (2012), nedaudz mazākā mērā arī Dāvja Sīmaņa “Pēdējā tempļa hronikas” (2012).
Keta Gūtmane: “Kopā ar tuvāko draugu Kristu Zankovski!”
KETA GŪTMANE, modes dizainere
Leo Karaksa “Svētie motori”.
JAKOBS FABRĪCIUSS, Kunsthal Charlottenborg direktors (no 2013. gada), Dānija
Nicolas Winding Refn “Drive” (2011).
HELĒNA DEMAKOVA, mākslas zinātniece
Gada filma bija Kaseles dOCUMENTA (13) ietvaros (teritorijā Kulturbahnhof) rādītā britu mākslinieku Otolith Group stundu garā The Radiant par Fukušimas kodoltraģēdiju. Filmu nevar nosaukt par dokumentāciju, tajā ir viskautkas, ieskaitot pētniecību par tēmu – ko var šodien izdarīt ar kustīgu attēlu? Man likās, ka šī grupa ir mans rūpīgi glabātais noslēpums kopš 2011. gada sākuma, par kuru stāsta tikai studentiem. Liels bija mans izbrīns, ka tā bija nominēta Tērnera balvai.
ANDRIS RUBĪNS, DDB Latvia izpilddirektors
Vesa Andersona “Mēnesgaismas karaļvalsts” (2012).
KASPARS PODNIEKS, mākslinieks
Furry Vengeance (2010).
DMITRIJS RANCEVS, kinokritiķis
Neskaitot izcilā mūsdienu režisora Bruno Djumona “dežūršedevru” Hadewijch (2009) kuru noskatījos tikai pagājušajā gadā, atzīmēšu Angelinas Ņikonovas “Portretu mijkrēslī” (2011). Bezkompromisa mazbudžeta kino par vardarbības aizkulisēm, kurā tiek gaismā celtas cilvēka dabas slēptās puses, tā iegūstot aktualitāti un uzrādot situācijas sāpju punktus. Cik elles lokus spēj iziet upuris? Kā iemantot pašcieņu tad, kad visas iespējas zaudējušas vērtību? Kā var izvērsties būtisku motivāciju meklējumi? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem uzrādītas vienlaikus paradoksālā un pārliecinošā formā. Tādu kinovēstījuma skarbumu mēs vērojām Alekseja Balabanova “Krava 200” (2007). Līdzīgu vardarbības negaidīto nianšu pētījumu mēs redzējām Mihaela Hanekes “Pianistē” (2001)
ZAIGA GAILE, arhitekte
Man šogad laimējās ar Baltijas pērles festivāla izlasi, izdevās īsā laikā noskatīties trīs ļoti labas filmas: Mihaela Hanekes filmu “Mīlestība” (2012), Ulriha Zeidla “Paradīze: Mīlestība” (2012), Stīva Makvīna “Kauns” (2011).
SĀRA ARHENIUSA, Bonniers Konsthall direktore, Zviedrija
Marina Abramovic: The Artist is Present. Tā sniedz nebijušu ieskatu mākslinieces darba procesā un pārdomās. Filma ļoti atšķiras no ierastā mākslinieku portretējuma, jo tā tik tiešām pasaka kaut ko svarīgu par mākslu un tās radīšanu.
MARGE MONKO, māksliniece, Igaunija
Fransuā Ozona “Mājā” (In the House, 2011) – provokatīvs un valdzinošs stāstījuma veids.
JĀNIS PUTNIŅŠ, kinorežisors
Leo Karaksa “Svētie motori”.
DMITRIJS GOLINKO-VOLFSONS, mākslas kritiķis, dzejnieks, Krievija
Mana 2012. gada favorīte bez šaubām ir Lanas un Endija Vačovsku un Toma Tikvera Cloud Atlas. Savukārt par galveno kinematogrāfijas tendenci uzskatu politiskās kino dokumentālistikas uzplaukumu. Tieši 2012. gadā parādījušās sekojošas hronikāli publicistiskas filmas: Pāvela Kosmatova, Aleksandra Rastorgujeva un Alekseja Pivovarova “Termiņš”; Marinas Razbežkinas meistardarbnīcas absolventu “Ziema, ej projām”; Ai Weiwei: Never Sorry (ķīniešu mākslinieka-disidenta Aja Veiveja portrets, ko uzņēmusi neatkarīgā žurnāliste Elisone Klaimena). Šķiet, kinematogrāfs pamazām atsakās no sava tradicionālā sapņu fabricēšanas un ilūziju ražošanas aicinājuma. Dokumentālais kino ar savu vērīgo kritisko skatienu uz notiekošo, precīzi un skaidri apraksta sociālo realitāti “tādu, kāda tā ir”, iezīmējot tajā ne-labklājības zonas un norādot uz ikdienas dzīves uzlabošanas praktiskajām iespējām. Citiem vārdiem sakot, šodienas kino virsuzdevums nav radīt izklaidējošu mītu par mūsdienām, bet tās ticama un rūpīga arhivēšana.
KASPARS VANAGS, kultūras teorētiķis
Andreja Zvjaginceva “Jeļena” (2011).
INDRIĶIS ĢELZIS, mākslinieks
Žaka Tatī “Satiksme” (1971).
DARIUSS MIKŠUS, mākslinieks, Lietuva
12 sēriju filma Time Together (2012).
BAIBA RUBESS, Statoil ASA (Norvēģija) viceprezidente korporatīvās sociālās atbildības jomā
Japāņu ar angļu nosaukumu Chronicle of my Mother (2011). Režisors – Masato Harada.
IEVA ILTNERE, gleznotāja
Ivara Zviedra filma “Dokumentālists” (2012).
MILENA ORLOVA, THE ART NEWSPAPER RUSSIA galvenā redaktore, Krievija
“Meitene ar pūķa tetovējumu” (2011). Holivuda savā vislabākajā formā.
ANDRA NEIBURGA, rakstniece un viesnīcas “Neiburgs” vadītāja
Dāvis Sīmanis “Pēdējā tempļa hronikas”.
VITA ZĀMANA, VIENNAFAIR radošā direktore, Austrija
Larsa fon Trīra “Melanholija” (2011)
KRIŠS SALMANIS, mākslinieks
Filmu neatceros, tās vietā Alfrēda Šnitkes koncerts klavierēm un stīgu orķestrim ar Reiņa Zariņa solo Lielajā Ģildē. Galva noreiba.
ANDRIS VĪTOLIŅŠ, mākslinieks
Man ir divi pārsteigumi. Pirmā ir 1979. gada filma Being There. Kolosāli laikmetīgs kino! Otra ir dokumentālā filma, ko es noskatījos Liepājas kinoteātrī “Balle” – The Ambassador (2011). Fantastiski atklāj mūsdienu civilizācijas uzbūvi!
KRISTIANS ANDEŠONS, mākslinieks, Dānija
Hm, savādi, bet šis man nav bijis filmu gads. Britu TV seriāls Black Mirror (2011–) noteikti ir pieminams. Sirreālus augstumus sasniedzu skatoties Beyond the black rainbow (2010) – ar nelielu drudzi un mazā istabiņā Bāzelē. Tas gan bija mazliet par traku...
SERGEJS HAČATUROVS, mākslas kritiķis, Krievija
Vudija Alena To Rome With Love (2012) – variācija Puškina pasakai “Par zvejnieku un zivtiņu”. Vienkārši labs kino ar gaišām skumjām un parodija par operas režisora un scenogrāfa meklēšanu.
Jau rītdien uzzini, kura bijusi gada labākā grāmata!
