Lai māksla nebūtu sauss herbārijs
18/02/2013
Foto: Andrejs Strokins
Mākslas balvas nevajag uzlūkot pārspīlēti nopietni, tā apgalvoja kurators un mākslas teorētiķis Viktors Miziano, piektdien uzstājoties Arterritory.com priekšlasījumos. Tās bija lekcijas “laimīgās beigas”, kurās mākslas balvas kā tādas viņš nenolīdzināja līdz ar zemi, tomēr rosināja uz kritisku modrību. Tāpat viņš apbalvojumus sākotnēji piemēroja sporta jomai, kurā – atšķirībā no mākslas – eksistē hronometri un mērlentes, lai objektīvi noteiktu vislabāko. Mākslā tas ir krietni, krietni grūtāk, un Mizaino pieļāva, ka pat pilnīgi lieki un “ne-kulturāli”. Atceros, ka dienu pirms otrās Purvīša balvas pasniegšanas 2011. gadā, tikos ar vienu no žūrijas loceklēm, poļu mākslas kritiķi un vēsturnieci Andu Rotenbergu, kura savulaik vadījusi Zacheta Nacionālo galeriju Varšavā un pirms pāris gadiem kūrēja izstādi Side by Side: Poland – Germany. A 1000 Years of Art and History Berlīnes Martin-Gropius-Bau muzejā, un uzdevu viņai līdzīgu jautājumu, aizlienējot sporta metaforu, proti, kā noteikt, kurš mākslā “skrien visātrāk”? “Ir grūti noteikt kritērijus, lai apgalvotu, ka viens mākslas darbs ir labāks par otru. Taču tā ir vienīgā iespēja – izstrādāt mērauklu, pēc kuras izdarīt gudru izvēli,” toreiz atbildēja Rotenberga.
Apbalvojumi un sportisks gars mākslas pasaulē tomēr nav nekas ārpuskārtas, ja pieņemam, ka pastāv “mākslinieka karjera” un galu galā arī konkurence. Jo arī karjera pamatu pamatos ir visai pretdabiska mākslas amorfajai iedabai un brīvā gara bezgalīgajiem apvāršņiem, tomēr karjera ir tā, ko liela daļa mākslinieku būvē, kaut vai lai ar mākslu vien spētu nodrošināt sev iztiku. Karjeras pakāpieni ir tie “objektīvie” mērījumi, kurus iespējams iegrāmatot CV lappusēs un uzskaitīt interviju ievados – balvas, izstādes un publikācijas. Vēl interesanti, ka vārds “karjera” nāk no latīņu valodas, kur carrus ir četrriteņu vagons, bet carraria – plats braucamais ceļš. Turklāt angliski darbības vārds to career nozīmē “ātri un nekontrolēti traukties”. Kā piemērs vārdnīcā tiek minēta braukšana ar automašīnu, kurai draud nogāšanās no kraujas. Arī tas ir nozīmīgs aspekts, ne vien cerot uz balvu, bet arī uz nonākšanu mākslas vēstures lapaspusēs – nekontrolējamā nejaušība un veiksme.
Marsels Dišāns savu slaveno “Strūklaku” bija anonīmi pieteicis 1917. gada grupas izstādei Ņujorkā, kas tika veidota, iedvesmojoties no vēsturiskajiem Parīzes Neatkarīgajiem saloniem. Samaksājot vien dažus dolārus, mākslas darbu varēja pieteikt jebkurš. Izstādei nebija ne žūrijas, ne godalgu. Dišāns bija viens no izstādes idejas autoriem, bet, šķiet, nolēma paslepus pārbaudīt skaļi postulēto demokrātisko koncepciju. Lieki piebilst, ka nevienam nezināmā Ričarda Muta santehnikas priekšmets izstādē netika iekļauts, jo to neuztvēra nopietni. Un, tikai pateicoties Alfrēda Štiglica fotogrāfijai, ko noorganizēja Dišāns pats, tas vispār ir dokumentēts. Pisuārs drīz vien tika izmests miskastē, un turpmāk ir eksponētas vien precīzas tā replikas. “Mākslinieks var stāvēt uz jumta un kliegt, ka viņš ir ģēnijs, tomēr viņam būs jānogaida skatītāja verdikts, lai viņa paziņojums iegūtu sociālu vērtību un, galu galā, lai nākamās paaudzes viņu iekļautu mākslas vēstures mācību grāmatās,” 1957. gadā, lasot lekciju Hjūstonā, teica Dišāns. Viņa vārdā, starp citu, ir nosaukta Francijas nacionālā mākslas balva, kas dibināta 2000. gadā. Pirmā “Strūklakas” replika tapa vien 1950. gadā, un tās vēsturiskā nozīme ir nobriedusi palēnām, līdzīgi labam vīnam. 2004. gadā, vienojoties 500 britu mākslas profesionāļiem, “Strūklaka” tika pasludināta par 20. gadsimta visietekmīgāko mākslas darbu. Nezinu kā jums, bet man tā šķiet šarmantu nejaušību virkne, kas īstajā laikā un īstajā vietā kļuvušas par nozīmīgām tālākai mākslas attīstībai.
Mākslas balvu piešķiršana reti kad iztiek bez diskusijām. Balvu galvenais pamats ir jau Rotenbergas pieminētā “mēraukla”, pēc kuras tiek izdarīta “gudra izvēle”. Jo pamati ļodzīgāki, jo diskusijas kaismīgākas. Visai precīzi 2011. gadā, kad Purvīša balvu ieguva Kristaps Ģelzis, rakstīja Vilnis Vējš: “Naivi būtu domāt, ka Purvīša balva pārstāv lietas, “kādas tās ir”, un veltīgi – ka balvu būtu varējuši izlozēt. Gluži otrādi – Kristapa Ģelža darbi pārstāv žūrijas (visobjektīvākās, viskompetentākās!) lēmumu, nes tās vēsti, un tā arī būtu skatāmi.” Tagad to pašu var sacīt par laureātu Andri Eglīti, kaut arī šogad vēl izteiktāk bija jūtams, ka pjedestāla vietu ir pelnījusi liela daļa no kandidātu astoņnieka. Tomēr tādi nu ir spēles noteikumi, ka pokāls tiek vienam. Īsi iestarpināšu, ka reizēm žūrija ir tādās sprukās, ka izņēmuma kārtā nolikums tiek mainīts. Tā pērnā gada rudenī Purvīša balvas Krievijas līdziniece – Kandinska prēmija, tika sadalīta starp diviem “vislabākajiem” – Grišu Bruskinu un apvienību AES+F.
Nacionālo apbalvojumu kontekstā ir interesanti izsekot britu Tērnera balvas vēsturei. Nebūtu melots, apgalvojot, kā tā šobrīd ir pasaulē slavenākā. Tērnera balva dibināta 1984. gadā, kad par laikmetīgo mākslu Lielbritānijā aktīvi interesējās vien saujiņa profesionāļu. Ar mērķi godalgot autoru, kurš izdarījis “visdižāko pienesumu” (greatest contribution) nacionālai mākslai, Tērnera balva tika piešķirta reizi gadā. Pirmās spilgtās diskusijas uzplaiksnīja 1986. gadā, kad balvu saņēma duets Gilberts&Džordžs, jo viņi jau kādu laiku atradās slavas zenītā un balva izskatījās kā cieņas izrādīšanas par mūža ieguldījumu, nevis kā iespēju platforma ar skatu nākotnē.
Jau nākamajā gadā misija tika palabota, “visdižākā” vietā liekot kritēriju outstanding jeb “ievērojams, izcils”, tādējādi iemantojot jauneklīgāku garu. Līdzīgs formulējums ir Purvīša balvai, kas tiek piešķirta “vienam māksliniekam vai mākslinieku grupai, kas pārstāv Latvijas mākslu ar izcilu darbu, kas dziļi saistīts ar sava laikmeta norisēm un kurā ir saite starp mūsdienu dzīvi, garīgiem ideāliem un absolūtām vērtībām.”
Uzplaukumu Tērnera balva piedzīvoja, sākot no 1991. gada, kad nomainījās sponsori un par patronu kļuva telekompānija Channel 4. Mediji kļuva par svarīgu balvas sastāvdaļu, vēl viens jaunums bija noteiktais vecuma ierobežojums – ne vecāki par 50 gadiem. Lai arī kopš tā laika diskusiju krustugunis nav rimušās, citkārt žūrijas izvēle šķitusi pārlieku traka, jauno mākslas mediju dominante izsaukusi protestus glezniecības frontē un tādā garā, tomēr gadu gaitā ir panākts, ka par laikmetīgo mākslu runā un strīdas ne tikai profesionāļu elite. Kad balvu saņēma Mārtina Krīda instalācija, tukšā telpā ieslēdzoties un izslēdzoties gaismai, vai kad finālā iekļuva Treisijas Eminas nesaklātā gulta, ļoti plašam cilvēku lokam par būtiskiem kļuva jautājumi – “kas ir skaistais”, “ko nozīmē būt māksliniekam” un tamlīdzīgi. Laikmetīgā mākslas Apvienotās Karalistes iemītniekus vairs neatstāj vienaldzīgu, lielā mērā pateicoties Tērnera balvai.
Līdzīgas domas pārņēma, ienākot Arsenālā piektdienas vakarā, kur uz Purvīša balvas 2013 laureāta paziņošanu bija sapulcējušies aptuveni 700 cilvēki un pēcāk ap Andri Eglīti spietoja ziboši fotoaparāti un mikrofoni. Protams, var daļēji saprast indiešu izcelsmes britu spožo tēlnieku Anišu Kapūru, kurš pirms dažiem gadiem intervijā atklāja, kā jutās, kad pats 1991. gadā kļuva par Tērnera balvas ieguvēju. Ambīcijas bijušas glaimotas, tomēr mediju uzmanība esot piešķīrusi nevēlamu “lētumu”, it kā mākslinieks būtu kaut kāda popzvaigzne, stāsta Kapūrs.
Tomēr uzskatu, ka ir ārkārtīgi būtiski saprast, ka mākslas pasaule, tostarp apbalvojumi, ir līdzīga dzīvam organismam. Jā, varbūt pat Ginta Gabrāna aļģēm, kurām vajag skatītāja skābekli, lai nepārvērstos sausā herbārijā. Un Purvīša balva ir viens no maziem, taču būtiskiem instrumentiem, kā veicināt šo kultūras organisma pulsāciju, kura šūniņas esam mēs visi. Balvu nevajag uztvert pārspīlēti nopietni, bet mūsu ciešo saikni ar mākslu gan.
Purvīša balvas 2013 kandidātu darbu izstāde apskatāma LNMM izstāžu zālē Arsenāls līdz 14. aprīlim
