Kālab pasaules slavenu sieviešu kultūrā tik maz? Viedokļi
18/03/2013
Līdz ar Starptautisko Sieviešu dienu un apjomīgo mākslas izstādi “Feminisms: No avangarda līdz mūsdienām”, kas Maskavas Manēžā atvērta no 8. marta līdz 12. maijam, marta mēnesi kārojas apvilkt ar lūpukrāsu. Tomēr pat šodien, kad diskutēt par dzimumu līdztiesību šķiet teju vecmodīgi, joprojām uzkrītoša ir vīriešu dominance kultūras galvgalī – ja runājam par pasaules mēroga atpazīstamību. Kādēļ tā? Protams, ne feminisma saukļi, ne bikšu valkāšana Parīzē neizmainīs kārtību, ka bērnus dzemdē sievietes. Bet vai arī mūsdienās tas būtu galvenais iemesls, kālab mākslas, arhitektūras un dizaina stiprais dzimums joprojām ir vīrieši?
Lai uzzinātu viedokļus, jautājām dāmām – Alisei Tīfentālei, Ditai Rietumai, Džordžīnai Adams, Elīnai Dobelei, Oļesai Turkinai un Poverai Ekrotai: kālab mākslā, kino, arhitektūrā un dizainā – ne tikai vēsturē, bet arī 21. gadsimtā – ir salīdzinoši maz pasaulē slavenu sieviešu?
Dita Rietuma, kinokritiķe, Rīga
Visa civilizācijas attīstības gaita ir bijusi vērsta uz sievietes represēšanu un viņas garīgo/radošo vērtību noniecināšanu. Tikai feminisma kustība ir mēģinājusi mainīt priekšstatu par sievietes lomu sabiedrībā un arī mākslas procesos. Īpaši nežēlīgs pret sievieti un tās radošo potenciālu ir kinobizness, pamatā sievietei deleģējot seksualizēta objekta lomu (skat. Lauras Mulveja teorijas), taču minimalizējot sievietes kā režisores klātbūtni. Uz šī fona unikāla un apbrīnojama ir amerikāņu režisore Ketrīna Bigelova, joprojām pirmā un vienīgā sieviete, kas ir saņēmusi Oskaru kā labākā režisore, turklāt tas noticis šokējoši vēlu – tikai 2010. gadā.
Mākslas veidos, kas ir mazāk saistīti ar industriju (kāds ir kino) arī korporatīvajām struktūrām, sievietei tomēr ir daudz lielākas radošās brīvības un pašrealizācijas iespējas, sekojoši arī iespējas gūt atzinību, statusu, slavu. Kaut nebūšu oriģināla, atzīmējot, ka savā būtībā joprojām dzīvojam sabiedrībā, kas funkcionē, balstoties patriahālā vērtību sistēmā, kurai patērētājsabiedrība ir “uzpotējusi” vēl arī sievietes kā seksuāla objekta lomu.
Alise Tīfentāle, mākslas vēsturniece un 55. Venēcijas mākslas biennāles Latvijas nacionālā paviljona ekspozīcijas kuratore, Ņujorka
Runājot par mākslu, manuprāt, ir pienācis brīdis, kad ir pilnīgi otrādi. Kopš 1971. gada, kad Linda Noklina uzdeva šo jautājumu un pati arī sniedza atbildi, mākslas pasaulē daudz kas ir būtiski mainījies. Kurš gan cits, ja ne sievietes, vada mūsdienu mākslas procesus – starp simpātiskajām un ietekmīgajām galeriju vadītājām simpātiskais vīrietis Gagosjans ir gluži vai izņēmums, daudzus nopietnus muzejus vada sievietes, un vērā ņemamu sieviešu netrūkst arī starptautiski nozīmīgu kuratoru vidū. Palūkojot publikācijas akadēmiskajos mākslas vēstures un kritikas žurnālos, ir acīmredzami, ka rakstu autores ir lielākoties zinātnieces, nevis zinātnieki. Papētot profesoru sarakstus universitātēs, mākslas teorijas un vēstures nodaļās profesors bieži vien būs izņēmums starp daudzām profesorēm. Un arī šo nodaļu studentu sastāvā nebūs viegli atrast kādu jaunekli. Īsāk sakot, kopš feminisma revolūcijas Rietumos ir pagājuši tikai daži desmiti gadu, bet sekas ir acīmredzamas – ir notikusi mākslas kritikas, zinātnes, vēstures un biznesa totāla feminizācija.
Elīna Dobele, apavu dizainere un arhitekte, Rīga
Es tiešām nezinu! Negribu iedziļināties un izprast vēsturiskas kopsakarības, kas, iespējams, skaidrotu situāciju par pasaules slavenu sieviešu trūkumu. Tomēr galvenais, ko, iedziļinoties jautājumā, sapratu, ka nekad neesmu vērtējusi personību un tās darbus pēc dzimuma.
Džordžīna Adams, The Financial Times mākslas tirgus korespondente un The Art Newspaper neatkarīgā redaktore, Ņujorka
Varu runāt tikai par mākslas pasauli, un jāpiekrīt, ka sievietes mākslinieces nav pietiekami novērtētas līdz pat mūsdienām. Domāju, ka situācija nekādā ziņā nav saistīta ar talanta trūkumu, bet gan atspoguļo sabiedrību, kurā dominē vīrieši. Tāpat jāņem vērā statistika – sievieškārtas mākslinieču vienmēr bijis mazāk nekā mākslinieku, līdz ar to mākslā ir proporcionāli mazāk slavenu sieviešu. Tomēr ir vērts norādīt, ka vēl 20. gadsimtā inovatores muzeju dibināšanā bija sievietes, piemēram, Pegija Gugenheima. Nevajadzētu arī aizmirst, ka 20. gadsimta vidū Ņujorkā darbojās vairākas tiešām ietekmīgas mākslas dīleres, tostarp, Ileana Sonnabend, Betty Parsons, Holly Solomon... turklāt dažas ir joprojām aktīvas spēlētājas, kā, piemēram, Mariana Goodman.
Oļesa Turkina, izstādes “Feminisms: No avangarda līdz mūsdienām” kuratore, Sanktpēterburga
20. gadsimta sākumā līdz ar krievu avangarda amazonietēm un radikālām pārmaiņām sieviešu statusā, ko atnesa revolūcija, šķita, ka nu situācijai jāmainās. Parādījās vadošas kinorežisores, kā arī mākslinieces, dizaineres… Bet pat pēc simt gadiem mēs saskaramies ar tādām pat problēmām. Sociālismā, līdz ar sieviešu un vīriešu vienlīdzības pasludināšanu, sabiedrība tomēr palika patriarhāla. Sievietes varēja nodarboties ar “vīriešu” profesijām, tāpat tika dotas tiesības strādāt dubultā maiņā – darbā un mājās. Radošo profesiju pārstāves visbiežāk izvēlējās vispār atteikties no dzimuma izcelšanas. Pēc perestroikas, kad Krievijā ienāca feminisma idejas, jau atkal pavīdēja cerība. Notika feminismam veltītas izstādes un konferences. Dažās universitātēs pat tika uzsākti pētījumi par dzimumu problemātiku. Tomēr mūsdienu sabiedrība turpina izteikti patriarhalizēties. Spiedīgie ekonomiskie apstākļi, “tradicionālo vērtību” propoganda un masveida seksisms reklāmindustrijā rada stereotipus, ar kuriem cīnīties ir grūti, bet ne neiespējami.
Power Ekroth, Stokholma, mākslas kritiķe (Artforum.com), redaktore (SITE) un kuratore 7. Momentum mākslas biennālei, kas ir Skandināvijā lielākā un notiks Mosā (Norvēģijā) no šīgada 22. jūnija līdz 29. septembrim
Kultūras sfēra atspoguļo sabiedrību kopumā, un tas ir vispārzināms fakts, ka sievietes dzimums jau izsenis ir sistemātiski apspiests visdažādākajos veidos. Linda Noklina 1971. gadā sarakstīja ievērojamo eseju Why Have There Been No Great Women Artists?, kas joprojām ir kodolīga un aktuāla, kaut apritējuši vairāk nekā 40 gadi. Lai vai kā, sievietēm mākslā ir tikpat grūti, cik vīrietim. Atšķirība vien tā, ka panākumi tiek vērtēti pēc “vīrieša ģēnija” skalas. Mākslinieka profesija nav pielīdzināma nevienam citam darbam, jo ir neiespējami atiet uz gadu vai diviem, un atgriezties tajā pat vidē, jo mākslas pasaule atrodas nemitīgā kustībā. Šī poblēma skar abu dzimumu māksliniekus, kaut gan joprojām tās galvenokārt ir sievietes, kas pamet karjeru līdz ar ģimenes pieaugumu. Lai mākslinieks pretendētu uz valsts atbalstu un stipendijām, ir jābūt nemitīgi produktīvam.
