Kas notiek ar mākslas kritiku?
17/04/2013
“Māksla maina mākslas kritiku, un nekad otrādi,” 1995. gada intervijā teica amerikāņu mākslas un kultūras kritiķis Deivids Hikijs (David Hickey, 1940). Jā, tas pats, kurš pagājušā gada rudenī paziņoja, ka pamet šo “stulbo un neķītro” mākslas pasauli, par kādu, viņaprāt, tā ir pārvērtusies, un kurā viņš jūtoties kā 19. gadsimta Parīzes Salonā. Skarbi sacīts. Tomēr tajā pat laikā nav noslēpums, ka mākslas kritiķu balsis pēdējo desmit vai pat divdesmit gadu laikā sēc vieglā aizsmakumā. Šķiet, patlaban stingrāka roka pieder tirgum, mārketingam, preses relīzēm un katalogu esejām. Patiesībā mākslas pasaule ir pārpludināta ar tekstu materiāliem; par to trūkumu noteikti nevar sūdzēties. Šādā kontekstā arī recenzija (vienalga kāda) pirmkārt ir kā papildus publicitāte un apstiprinājums, ka izstādi ir vērts redzēt. “Kad atklāšanā parādās mākslas kritiķis, neviens neprāto, ko viņš te dara? Tas, ka par mākslu kaut kas ir jāuzraksta, ir pašsaprotami. Mākslas darbi bez tekstiem šķiet apkaunojoši, gluži kā kaili cilvēki publiskā vietā. Ir nepieciešams vismaz tekstuāls bikini ar mākslinieka vārdu un darba nosaukumu – kaut vai uzrakstot “Bez nosaukuma”. Tikai privātkolekcija mājas apstākļos pieļauj mākslas darbu pilnīgu atkailināšanos,” esejā “Kritiskas pārdomas” (Critical Reflections, 2007) ironizē filozofs un kurators Boriss Groiss. Viņš, starp citu, uzskata, ka spriedumi ar “pluss” vai “mīnuss” zīmi vairs nav aktuāli, ka šodien valda bināra kritika jeb vērtības “1” un “0”, kur skarbākais žests pret mākslinieku ir neuzrakstīt neko. Intervijā britu mākslas žurnālam frieze 2009. gadā viņš sūkstās, ka jau 80. gados, kad no Krievijas pārcēlies uz Vāciju un sācis strādāt vietējās avīzēs, apkārtējie galvenokārt ievērojuši to, kurā atvērumā un ar cik lielām bildēm teksts bijis nopublicēts – pat negatīva kritika, toties titullapā, ir kā viennozīmīgs akcepts izstādei. “Vispār jau ir gluži vienalga, ko kritiķi raksta, galvenais, ka vispār raksta,” teikto apstiprina māksliniece Maija Kurševa, atbildot uz Arterritory.com jautājumu, ko viņa sagaida no kritiķa. “Tas, kas nav pierakstīts un nodrukāts uz papīra, nav noticis. Rīgas arī nebija, pirms tās vārds netika pieminēts rakstos; tā nu svinam to dienu un skaitām tos gadus.”
Tomēr krietna daļa recenziju nereti šķiet kā obligāta nodeva mākslas izstādes faktam, kamēr lielākoties nevienam no tām “ne silts, ne auksts”. Viens no iemesliem varētu būt tāds, ka kritiķa arods ir ļoti specifisks un vien ilgstošā pieredzē balstīts. To īsti nevar iemācīt, ne velti to arī īsti nekur nemāca. Viena no retajām augstākās izglītības iestādēm pasaulē ir Ņujorkas Vizuālās mākslas skola (SVA), kur šīs tūkstošgades sākumā tika ieviesta maģistrantūras programma Art Criticism & Writing (bez piesaistes kuratora vai mākslas vēsturnieka izglītībai). Programmas vadītājs Deivids Levī Strauss (David Levi Strauss) esejā žurnālam Brooklynrayl.com godīgi atzīst, ka nekādas metodes, kā rakstīt recenziju, nav. Vienīgais, ko programmas ietvaros studentiem liek darīt – ļoti daudz skatīties mākslu un daudz rakstīt. Strauss piebilst, ka vēlme pēc metodoloģijas, ejot uz izstādi, daudziem nepieciešama aizsardzībai – no mākslas. “Pieredzēt mākslu neaizsargātā veidā ir bīstami. Tas var tevi pārvērst!” Tomēr padarot mākslas kritiku par stingri reglamentētu akadēmisku nozari, tā kļūtu par mākslas teoriju, ne vairs kritiku.
Bet ja piekrīt Deivida Hikija apgalvojumam, ka kritiku ietekmē pārmaiņas mākslā, rodas jautājums – kā tad ir mainījusies mākslas pasaule, ja kritika šobrīd atrodas krīzes situācijā?
KĀ MAINĪJUSIES MĀKSLAS PASAULE?
Nepilna pēdējā gadsimta laikā ir stipri paplašinājies priekšstats par mākslas objektu – jau kopš laika gaitā spodri apzelētā pisuāra “Strūklaka”, kuru 1917. gadā izstāžu zālē ienesa Marsels Dišāns, parakstoties ar pseidonīmu R.Mutt. Bet jo īpaši kopš 20. gadsimta 50. un 60. gadiem, kad ne vien “Strūklaka” sāka iegūt ikonas statusu, bet arī izpratne par mākslu tika staipīta kā kožļene popārta, fluksusa un vēl citu virzienu augļūdenī. Var sacīt arī tā – tieši tālab, ka pisuārs var būt gan vieta, kur vīrietim pačurāt, gan mākslas darbs, ir nepieciešams mākslas kritiķis. Viņš mākslinieka untumu ievieto kontekstā – vai precīzāk – ievelk diskursa aprises, pirms vispār iespējami spriedumi. “Darbi, kas mani interesē, visbiežāk ir tādi, par kuriem nav līdz galam skaidrs, kas tie tādi ir, un mans uzdevums ir ienest gaismu, lai vispār varētu sākties diskusija,” 2005. gada seminārā par mākslas kritikas statusu, teic vēsturnieks kritiķis Maikls Ņūmens (Michael Newman). Seminārs tika sarīkots Čikāgas mākslas institūtā, pulcējot virkni labi zināmu jomas profesionāļu un cenšoties saprast, vai mākslas kritikā ir vai nav iestājusies krīze un kāda tieši. “No kritiķa pirmkārt jāgaida inteliģence. Ja mākslinieks var būt gan ļoti gudrs, gan savdabis, gan muļķis, tad kritiķim stulbums un aprobežotība nav piedodami. Tam vareni jāpārzina, jājūt mākslas vēsture un tikpat vareni jāmīl laikmetīgā māksla, vismaz kaut kas tajā,” Arterritory.com saka māksliniece Maija Kurševa.
Otra zīmīga pārmaiņa ir mākslas tirgus dominante laikmetīgās mākslas vērtēšanā un atspoguļošanā. Tas bija galvenais pamudinājums Deividam Hikijam mest kritiķa plinti krūmos. Būtu gan naivi un nepamatoti pelt mākslas darbu pirkšanu un pārdošanu kā tādu, tomēr runāt par mākslas darbiem tikai veikalnieku valodā arī ir mazliet baisi, tas tiesa. 2012. gada 21. decembrī laikrakstā Huffington Post mākslas vēstures profesors Džons Sīds (John Seed) publicē alegoriju “Mākslas Tirgus un Mākslas Kritika 2013. gadā šķirsies” – tāds kā gadumijas sveiciens. Skaudrs, asprātīgs un tēlains stāsts par vīru un sievu, kuru laulība sairst. Kāds tuvu stāvošs lauleņu draugs – Muzejs – laikrakstam atklāj, ka pēdējais gads sievai Mākslas Kritikai bijis saspringts. Jo kamēr vīrs – uzņēmējs un finansists Mākslas Tirgus daudz laika vadījis mākslas mesēs, tiekoties ar oligarhiem un miljardieriem, Mākslas Kritikas emocionālais atbalsts līdz šim bija draugi kritiķi. Tomēr nu arī tiem neklājas viegli, daudzi zaudē darbu, īsāk sakot, savu rūpju jau diezgan. Savukārt ģimenes draudzene Kristija Sotbija izsaka novērojumu par vēl kādu Mākslas Kritikas paziņu loku – Kritika tikai tagad esot sākusi aptvert, ka virkne mākslinieku, kas šķita esam draugi, patiesībā jau gadiem sūkuši viņu sausu un, kolīdz iemantojuši “brendu” statusu, tā, sejā smiedamies, atkratījušies. Stāstā parādās vēl Art Forum – tuvs Mākslas Tirgus draugs, kurš uzskata, ka Mākslas Kritika ir vienkārši greizsirdīga par vīra pēdējo gadu straujajiem panākumiem. Figurē arī Kuratora Integritāte, bet Mākslas Kritikas māte ir Mākslas Vēsture. Laulātajam pārim ir arī bērni – Pablo, Endijs un Žans-Mišels, ielu mākslinieks, kuram esot problēmas ar alkoholu un narkotikām, un desmitgadīga adoptēta meitiņa Ķīnas Laikmetīgās Mākslas Tirgus…
Samilzušajā situācijā tomēr slēpjas mākslas kritiķa iespēja – atgriezties pie mākslas darbiem kā mikropasaulēm, kur tirgus vērtība ir tikai viens no darba aspektiem. “Šobrīd drīzāk iestājusies nevis kritikas krīze, bet gan vērtību krīze, ko ar kritiku varētu ārstēt. Jo bez tās vienīgais mākslas vērtības mērs ir nauda, kas, kā zināms, ir visai nepastāvīgs atskaites punkts,” raksta Deivids Levī Strauss. Baltijas kontekstā gan pagaidām par to galva nav jālauza, jo mākslas tirgus kā sistēma, kur nu vēl uzmācīgi dominējoša, te vienkārši nepastāv.
“No vienas puses, var teikt, ka mākslas kritiķis jeb recenzents Rietumos ir vai nu mākslas tirgus pakalpiņš (tādā gadījumā viņa rakstus publicē cienījami izdevumi, kuri sasniedz milzīgas auditorijas), vai arī vientuļais cīnītājs par taisnību, kurš vēlas pierādīt, ka it viss ir mēsls (tādā gadījumā viņa viedoklis tiek pausts personīgajā blogā vai tamlīdzīgos alternatīvos komunikācijas kanālos, kurus neviens tāpat neņem nopietni),” Arterritory.com situāciju komentē kuratore un mākslas vēsturniece Alise Tīfentāle. “No otras puses, nevar aizmirst, ka kritiskā doma pastāv arī šādos apstākļos, un October loka mākslas vēsturnieki un viņu jaunākās paaudzes sekotāji nereti mēdz būt pietiekami analītiski, kritiski un skarbi, it īpaši, ja runa ir par tādu konservatīvu, bet ietekmīgu institūciju darbību kā Gugenheima muzejs vai Modernās Mākslas muzejs. Taču šāda tipa kritika lielākoties tiek publicēta specializētos un nereti akadēmiskos žurnālos, kuri sasniedz tikai profesionāļu auditoriju. Līdz ar to plašākas mākslas interesentu publikas acīs mākslas kritiķis jeb recenzents tomēr ir un paliek “labas” mākslas advokāts, un no viņa tiek sagaidīts meinstrīma gaumes apstiprinājums.”
Tāpat pie pārmaiņām mākslas pasaulē jāpiemin pēdējās desmitgadēs nostiprinājusies kuratora loma. Ja vēl deviņdesmito gadu sākumā tieši mākslas kritiķis bija tas, kurš centās interpretēt, izskaidrot un vērtēt mākslas darbu, tad šobrīd šo funkciju galvenokārt pilda kuratori, kas kļuvuši par vidutājiem, par tiltu starp skatītāju un mākslinieku. Kritika tādējādi var kļūt salīdzinoši atsvešinātāka, jo tās vienīgais medijs ir valoda, kamēr kuratora rīcībā ir vesels instrumentārijs, tostarp tiešāks tuvums mākslas darba tapšanai, nekā kritiķim vēlamā gadījumā jebkad tas būtu iespējams. Tomēr arī kritiķim ir savi trumpji, par kuriem – mazliet vēlāk.
Visbeidzot laikmetīgā māksla arvien izteiktāk līdzinās kultūrai visplašākajā nozīmē. Mākslinieka izteiksmes līdzekļu arsenālā gluži kā Džeimsa Bonda slepenajā laboratorijā rindojas visdažādākie ieroči, kas sen vairs neizskatās pēc ieročiem. Tāpat laikmetīgās mākslas darbs var būt kā teātris, literatūra vai kino utt. Mākslas kritiķis, gleznotājs un rakstnieks Pīters Plagenss (Peter Plagens) uzskata, ka tieši tālab dienas laikrakstos ir sarucis pieprasījums pēc profesionālas mākslas kritikas. “Gribētos domāt, ka pieaugošā laikmetīgās mākslas orientācija uz tirgu, tieksme izklaidēt un šokēt auditoriju attiecīgi palielinātu populārās preses vēlmi to visu publicēt. Bet fakts ir tāds, ka štata mākslas kritiķu skaits lielpilsētu dienas laikrakstos samazinās.” Plagenss izsaka minējumu, ka situācijai ir kāda saistība ar to, ka laikmetīgā māksla vairs neizskatās pēc mākslas, bet pēc visām citām kultūras jomām. Tātad – kā varētu nodomāt avīzes redaktors – arī tās izvērtēšanai nav nepieciešams šaura spektra speciālists, jo to pašu noteikti var paveikt ikviens par izklaidi rakstošs žurnālists. “Mazliet pagūglējot,” piebilst Plagenss.
Rostan Tavasiev. Your place in the history of art. 2011. Foto: Inta Liepa; Art Paris 2013 mākslas mesē
“Kritiķim saistoši ir uzdevumi, ko dod periodiskā izdevuma redaktors, un tie ir minēti līgumā: parasti tajos teikts, ka rakstam jābūt kvalitatīvam un uzrakstītam laikā. Kā pirmo nosacījumu interpretē redaktors un autors, dažādiem izdevumiem var atšķirties. Tas ir atkarīgs no izdevuma profila, redakcionālās politikas, auditorijas utt. Vienīgi, ja atšķiras autora un izdevēja uzskati, sadarbība neturpinās,” pavisam lietišķi Arterritory.com par mākslas kritiķa uzdevumu mūsdienās izsakās kritiķis Vilnis Vējš. “Visi pārējie “uzdevumi” kritikai ir netieši, respektīvi dažādu grupu (mākslinieku, lasītāju, funkcionāru) vēlmes, kas bieži ir atšķirīgas un pretrunīgas. Ideālā gadījumā kritiķis ir pilna laika darbinieks, kas strādā neatkarīgā izdevumā un raksta par mākslu. Vismaz Latvijā es nevienu tādu personu nepazīstu: pastāv vairāki modeļi, kā rodas kritika. Pasaulē kritiķi bieži ir augstskolu mācībspēki, kuru uzdevumos ietilpst publiska izteikšanās. Nezinu, kādēļ Latvijā tā nav. Medija neatkarība nodrošina kritiķa iespēju paust savu viedokli un neņemt vērā nekādu grupu uzdevumus. Protams, ikdienā ir mazliet savādāk, un Latvijā izpratne par runas brīvību vispār ir diezgan nepilnīga. Ko un kā rakstīt, ir kritiķa atbildība, kas izpaužas, parakstoties zem teiktā un līdz ar to pakļaujot arī sevi tālākai kritikai. Lielā mērā uzdevumus kritiķis dod sev pats, tie ir atkarīgi no viņa izteikties kāres un godaprāta, jo nav noslēpums, ka finansiālais ieguvums nav nekāds lielais. Morālus uzdevumus kritikai varētu izvirzīt profesionālās apvienības, bet par tādām Latvijā nav dzirdēts.”
“Lai gan lasītāju un mākslinieku viedokļi kritiķim nav tieši saistoši, tos tomēr īsti nevar neņemt vērā,” turpina Vējš. “Izdevējdarība ir bizness, un publicēt lappuses, ko neviens negrib lasīt, nav lietderīgi. Savukārt mākslinieku viedoklis veido kritiķa autoritāti – grūti iztēloties veiksmīgu kritiķi, par kuru katram skaidrs, ka viņš ir nejēga. Bez šaubām, redakcijām ir tiesības publicēt jeburu viedokli par mākslu, kuru tās uzskata par interesantu, piemēram, skatītāju, interesentu, citu jomu pārstāvju utt. komentārus. Bieži paši mākslinieki ir arī lietpratīgi kritiķi. Plašākā nozīmē kritika ir arī publikācijas blogos, komentāros utt, uz ko arī ikvienam ir tiesības. Par kaut kādiem uzdevumiem, izņemot pašizteiksmi, runāt grūti.”
“Arvien vairāk un vairāk mani interesē vizuālā kultūra kopumā un nevis tikai laikmetīgā māksla,” martā Londonā teica Masimiljano Džoni, kurš ikdienā vada Ņujorkas New Museum, un šogad ir 55. Venēcijas mākslas biennāles centrālās Arsenāla izstādes kurators. “Vēlos paplašināt dialogu un atvirzīties no pieņemtā kanona.” Džoni uzskata, ka dienas kārtībā ir jautājums par mākslas un mākslinieka lomu valdošajā “attēlu sabiedrībā” (image society). “Lai rastu atbildi, nevar skatīties uz laikmetīgo mākslu vien, ir jāraugās mazliet tālāk,” saka Džoni. Biennāles galveno izstādi, kā zināms, viņš veidos, iekļaujot gan mūsdienu, gan vēsturiskus mākslas darbus un virkni mākslinieku, kas ir autodidakti. Kurators uzskata, ka tas, kā šie autsaideri rada, aranžē un patērē attēlus, var palīdzēt saprast, kā ir iespējams mijiedarboties ar mūsdienu vizuālo kultūru. Džoni sacīto var pārfrāzēt, vaicājot – kāda ir mākslas kritiķa loma šodienas kultūrā? Var spītīgi turēties pretim un iestāties par kritikas balkanizāciju, kur viens raksta par Viljamu Šekspīru, otrs – par Metjū Bārniju, bet varbūt ir iespējams gudri doties vēja virzienā – un nevis pret vēju, cenšoties izprast kultūras jomu kokteili un to, kālab tāds uzjaukts? Māksla ir kā dzīvs organisms, laikus jūtīgs pret apkārtējām pārmaiņām. Tikpat jūtīgam būtu jābūt kritiķim.
Bet par pieminēto “pagūglēšanu” trāpīga versija ir Borisam Groisam. Mūsdienās Google ir aizstājusi nepieciešamību iegaumēt un atcerēties; šodienas cilvēks patiesībā ir pazaudējis atmiņu, jo to vairs nepielieto. “Tieši to dara mākslas kritiķis,” saka Groiss, “viņš lasītājam rada vēl vienu meklētāju.” Ērti atsijājot būtiskāko.
KRITIĶA VĀJUMS UN SPĒKS
Gleznotājs Marks Rotko reiz teica, ka mākslas kritiķi ir parazīti, kuri “barojas uz mākslas rēķina”. Indīgajā piezīmē ir savs patiesības grauds. Deivids Hikijs autobiogrāfiskajā eseju krājuma Air Guitar (1997) ievadā stāsta, kā kļuvis par mākslas kritiķi. Sākumā viņš vēlējies būt rakstnieks. Tomēr spārnus aplauzis secinājums, ka nav iespējams vārdos ietērpt realitātes unikalitāti un sajūtu autentiskumu. Hikijs laicīgi sapratis, ka literatūras vēsturē neiekļūs, un nolēmis rakstīt par mākslu. Kādēļ? Mākslas darbs, ja tā ir laba māksla – ir kā “laika mašīna”, pie kuras kritiķis var pieāķēties. Ja mākslas darbs kļūs pārlaicisks, tad arī recenzijas, iespējams, nākotnē kāds pārlasīs. Savtīgs aprēķins, kur svarīgi ir saprast, ka pati recenzija nav pārlaiciska. “Manuprāt, mums ir jāpieņem, ka neviens apraksts nespēj izsmelt objektu. Lai par ko es rakstītu, tas vienmēr būs tikai kā izrāvums no izrāvuma. Mana interpretācija ir vēsturiskā mirkļa radījums. Kamēr labs mākslas darbs var kļūt pārlaicisks, transvēsturisks. Savukārt rakstot par mākslu, kas neizdzīvo, tu kļūsti vienkārši par karalauka reportieri.” Cita starpā, vai zināt, kālab eseju krājums saucas Air Guitar? Tālab, ka mākslas kritiku rakstīšanu Hikijs pielīdzina neredzamas ģitāras jeb – patiesībā tukša gaisa – spēlēšanai.
Kritiķa spēks slēpjas viņa balsī, viņa interpretācijas noturībā un nenoliedzami arī tajā, cik ļoti viņš spēj lasītāju iedvesmot skatīties mākslu un ieraudzīt nepamanīto. 2005. gada diskusijā par mākslas kritikas statusu izskan apgalvojums, ka tieši ar balsi var atpazīt kritiku no vienkāršas žurnālistikas. Tā kritiķi atšķir arī no kuratora, kurš var pārstāvēt skatpunktus, bet kuram nepiemīt balss. Aiz kritiķa unikalitātes jeb balss stāv persona, kas var kļūt par autoritāti, kura viedoklim uzticēties.
“Mākslas kritika ir mākslas pasaules daļa, viena no tās pamatfunkcijām. Ja nebūtu kritikas, tad komunikācija par mākslu un vērtību ģenerējošās sistēmas ap laikmetīgās mākslas praksi vienkārši sabruktu,” Arterritory.com par mākslas kritiķa uzdevumu mūsdienās izsakās Andreass Trosseks, Igaunijas mākslas žurnāla KUNST.EE redaktors. “Mākslas kritiķi darbojas gan kā tulki, gan interpretētāji un tālab visā spēles laukumā ir neaizstājami. “Pasaulē bez mākslas kritikas” mums būtu vien apoloģētiski autoru un to pārstāvošu institūciju apgalvojumi – varam to nosaukt par Budžeta laikmetu. Lai vai kā, realitātē tas nekad nav tik vienkārši – par laimi mākslai un publikai. Bet galu galā jūs taču nepirksiet jaunu ierakstu albumu no nezināma izpildītāja tikai tāpēc, ka pati izdevniecība apgalvo, ka jāpērk?”
Boriss Groiss intervijā žurnālam frieze iezīmē teju kristālskaidru ainu par to, kāds mūsdienās ir kritiķa uzdevums. Pirmais solis ir pierādīt sevi kā kritiķi, darot to, ko darba specifika pieprasa, proti – norādīt lasītājam, ko ir vērts redzēt. Taču ilgākā periodā tā kļūst par apnicīgu nodarbi, atzīst Groiss. Tālab jāsper nākamais solis – pēc tam, kad esi jau iekārtojies kā kritiķis – ir jāsāk darīt kas interesantāks. Un nav nekā interesantāka kā rakstīt par sevi. “Pilnībā pietiktu vien ar žestu (norādīšanu): strukturālā ziņā papildus skaidrojums nav nepieciešams. Visi to zina: kritiķis to zina un arī auditorija to zina. Rakstīt kaut ko vēl ir ekstra. Šī nekam nevajadzīgā aktivitāte dāvā mums telpu un iespēju, kurā darīt to, ko mums tiešām patīk darīt, un rakstīt par to, par ko mums patiešām patīk rakstīt.” Proti, par sevi. Līdz ar to mākslas kritiku ir iespējams lasīt divējādi. Pirmkārt, kā informāciju – ko ir vērts redzēt; un, otrkārt, kā tekstu, kā jebkuru literatūru.
Ņemot vērā, ka rakstītais vārds ir vienīgais kritiķa izpausmes veids, šķiet, tieši te slēpjas kritiķa uzdevums – meistarīgi apieties ar valodu. Rakstīt interesanti, kodolīgi, pat “seksīgi” – kā labu literatūru, kuras žanrs ir mākslas darbs. Tas, starp citu, ir viens no Ņujorkas SVA skolas “Mākslas kritikas un rakstīšanas” maģistrantūras programmas postulētajiem mērķiem – attālināt mākslas kritiku no kuratoru retorikas un pietuvināt literatūrai. Ja māksla ir viena no pilnasinīgākajām gara brīvības manifestācijām, tad mākslas kritika nedrīkstētu kļūt ne par inertu mākoni, kam ar vietu un laiku, kad radīts mākslas darbs, ir maza saistība, ne arī par sausu sakārni, kas ne tuvu neatspoguļotu mākslas labi apasiņoto miesu.
MĀKSLINIEKA VERSIJA
Vēl nedrīkst aizmirst, ka viena lasītāju daļa ir paši mākslinieki. Ko mākslinieks sagaida no kritiķa? Elektroniskajā sarakstē ar Arterritory.com savas domas pauž igauņu mākslinieks Kaido Ole.
“Katra recenzija, ne tikai pozitīva, ir pozitīvs fakts pati par sevi, bet diemžēl lielākā daļa recenziju nepiedāvā neko citu kā vien šo primitīvo funkciju. Kāpēc?
Varbūt jāsāk ar to, kā tieši persona, kas visbiežāk ir mākslas vēsturnieks, raksta. Ļoti bieži tā ir kā īsa lekcija rakstītā formā un nevis saruna vai dialogs ar kādu, kuram tu centies redzēto paskaidrot. Es nesajūtu adresātu, teksts ir bezpersonisks. Jā, tiek ievēroti akadēmiskās rakstības likumi, ir redzama izglītības ietekme, bet es tomēr priekšroku dodu dabiskākai sarunai nevis labai, akadēmiskai lekcijai. Lai ko es paveiktu kā mākslinieks, uztaisītu labu vai sliktu izstādi, man ir nepieciešams virzīties tālāk, un tādēļ man ir vajadzīga atklāta atgriezeniskā saite vai arī inspirācija. Man patīk uzzināt, kas tam cilvēkam, kurš raksta, notika galvā (vai sirdī, vai dvēselē), skatoties manus darbus. Man nepavisam nepatīk uzzināt par mākslas vēsturi, pat ne par laikmetīgo kontekstu. Es neradu savu mākslu tikai noslēgtam lokam un nākotnes mākslas vēsturei, un tieši tālab es alkstu drīzāk uzzināt cilvēcisko kontekstu un nevis kultūras kontekstu. Kad es kaut ko daru, tas parasti ir diezgan personiski, patiesībā nav nemaz cita veida, kā radīt mākslu – pat ja es izliktos, ka radītais ir kaut kas vispārīgs vai abstrakts. Esmu izdarījis savu gājienu, kaut ko paudis uz āru, un nu vēlos sadzirdēt skaidru, atklātu atbildi. Normālu runu rakstītā formā. Es vēlos iet uz priekšu, bet man nepieciešama vien neliela palīdzība. Ne tikai inteliģenti teksti, kurus uzskaitīt savā CV.
Tā gan ir visaptveroša cilvēces problēma. Vai tev ir kaut kas sakāms (kas tāds, kas tev tiešām rūp)? Un kā to pateikt, lai doma nepazustu tulkojumā? Izstāžu recenzijas visbiežāk ir pārlieku pārtulkotas. Baidos atzīt, ka soli pa solim mēs kļūstam savu profesiju vergi, vārdu un izteicienu vergi; mēs kalpojam “tekstiem”, kurus sākotnēji radījām, lai tie kalpotu mūsu idejām, bet sanācis ir otrādi.
Mēs radām mākslu, jo esam mākslinieki; mācām, jo esam skolotāji; un rakstām, jo esam rakstītāji. Ir pārlieku daudz “instrukciju”, kurām automātiski sekojam, jo tās devusi mūsu kultūra, izglītība, darba devēji, draugi,” tā Kaido Ole.
Filozofs Martins Heidegers viedus mākslas vērotājus sauc par mākslas darbu sargātājiem, bet darba būtības izteikšanu – par patiesības uzmetumu. Ja mākslas darba būtība netiek iemiesota vārdos, nosaukta, tad valda “nomācošs un truls apjukumus, kurā slēpjas un slīd projām esošais”.
