Desmit viedokļi: 55. Venēcijas mākslas biennāles favorīti
31/05/2013
“Esmu pārliecināts, ka Venēcijas mākslas biennāle kā formāts izdzīvos, jo atbilst visiem kritērijiem, lai tas tā būtu,” saka Turcijas paviljonā satiktais mākslinieks Ali Kazma, kuram ir tik tikko saskatāma seja, jo viņa veidotajā ekspozīcijā Resistance ir piķa melnuma tumsa un seši lielizmēra ekrāni, kas ir vienīgais nepastāvīgas gaismas avots. “Biennāle ir kā inkubators aktīvai komunikācijai starp galerijām, māksliniekiem, kolekcionāriem, sponsoriem un presi,” viņš turpina. “Īsā laikā tā rada tik daudz kustības. Nesaku, ka tas ir labi vai slikti, bet izdaru novērojumus, kas liek domāt, ka modelis noteikti izdzīvos. Cits jautājums ir, vai Venēcijas biennāle ir izšķiroši nepieciešama?”
Šogad 55. Venēcijas mākslas biennāle piedalās 88 valstis, no kurām 10 ir jaunpienācējas. Dārzus un Arsenāla mūrus piepilda daudzgalvaina murdoņa, kas izsaka vērtējumu, meklē jaunatklājumus un dibina kontaktus. Gan te, gan pilsētā izvietotajās paviljonu kabatiņās, kā arī satelītpasākumos, atklāšanās un Venēcijas ieliņās var satikt virkni augsta ranga mākslas pasaules spēlētāju, kuru saplūšana vienuviet apliecina Venēcijas biennāles centrālo nozīmi.
Arterritory.com uzrunāja desmit no Venēcijā sastaptajiem mākslas profesionāļiem, lai uzzinātu, kas viņiem šīgada biennālē ir visvairāk paticis vai ko viņi noteikti vēlētos redzēt?
Viktors Pinčuks (Victor Pinchuk), Ukrainas kolekcionārs un Future Generation Art Prize dibinātājs
Gribu izcelt Krievijas paviljona ekspozīciju Danaë. Esmu apmeklējis pēdējās sešas biennāles un varu teikt, ka mākslinieka Vadima Zaharova un kuratora Udo Kitelmana veidotā ekspozīcija ir līdz šim labākā Krievijas reprezentācija. Tā ir ļoti trāpīga, spēcīga un laikmetīga. Visi labākie vēlējumi maniem krievu draugiem un kolēģiem!
Demjens Hērsts (Damien Hirst), britu mākslinieks
Vēl neesmu paguvis apskatīt biennāles ekspozīcijas, taču vēlētos redzēt tās visas!
Izklausās utopiski? Var taisīt kaut neskaitāmas revolūcijas, taču izmainīt lietas iespējams arī ar vienu pašu mākslas darbu, ar vienu gleznu. Tas ir kā sapnis, kā tiekšanās pēc neiespējamā – un man tas patīk.
Patriks Kellijs (Patrick Kelly), žurnāla Art Review izdevējs
Britu paviljona mākslinieks Džeremijs Dellers (Jeremy Deller), starp citu arī Art Review vasaras izdevuma viesredaktors, ļoti gudrā un vienlaikus asprātīgā veidā pieskāries ekonomikas, politikas un sociālajām tēmām. Britu paviljons uzrunā no estētiskas viedokļa un reizē liek aizdomāties. Manuprāt, tā ir ļoti laba māksla, jo politiskus jautājumus reti kurš autors spēj skart bez smagnējuma. Tāpat krīzes skartās Grieķijas paviljonā jaušami centieni atspoguļot jautājumu, kas skar naudu un tās mijiedarbību ar sociālajiem dzīves aspektiem. Arī Krievijas paviljona ekspozīcijas mākslinieka Vadima Zaharova instalācija saistīta ar naudas lomu dzīvē (tās pamatā ir ar grieķu mītu Danaë interpretācija – red.). Taču man viņu pieeja ar no griestiem birstošajām zelta monētām gan šķita pārāk tieša...
Interesants ir Vācijas šīs biennāles lēmums prezentēt citvalstu māksliniekus (Ai Weiwei, Romuald Karmakar, Santu Mofokeng, Dayanita Singh). Taču viņu ekspozīcija man likās mazliet izkliedēta, nekoncentrēta. Francijas ekspozīcija ar Anrī Salā klavierēm Ravel Ravel Unravel gan, patiesi, ir skaists darbs!
Nīderlandes paviljons ar Marka Mandersa skulptūrām ir interesants, tāpat arī skulptūra Beļģijas tumšajā paviljonā, kurā it kā koka stumbra apveidos iespējams saskatīt savijušos cilvēku ķermeņus. Nav noslēpums, ka beļģu paviljons tapis sadarbībā S.M.A.K. laikmetīgās mākslas muzeju, no kura ekspozīcijas izraudzīta dienvidāfrikāņu izcelsmes mākslinieces Berlinde De Bruyceker darbs, un, visticamāk, visa izstādes kūrēšana notikusi e-pasta sarakstēs, cilvēki nekad nav tikušies klātienē, kā sacīt, ļoti laikmetīgā veidā!
Spilgts moments noteikti ir Bahamu pirmā dalība biennālē – viņu ekspozīcija Arsenālā.
Vadims Zaharovs (Vadim Zakharov), Krievijas paviljona nacionālās ekspozīcijas mākslinieks
Protams, mani uzrunāja Anrī Salā Francijas ekspozīcija un Ajs Veivejs Vācijas izstādē. Bet saistoša man šķita rumāņu performance-retrospekcija, kurā aktieri izspēlē iepriekšējo gadu biennāles ekspozīciju ainiņas. Redzēju gan ļoti īsu daļu, taču vēlos atgriezties, lai redzētu vēl. Polijas un Beļģijas paviljoni ir mani favorīti. Spānija... ā, nē, kamēr šeit uzstādījām ekspozīciju divu mēnešu garumā, viņi bija šausmīgi skaļi (smejas).
Ekharts Šneiders (Eckhard Schneider), Kijevas PinchukArtCentre galvenais direktors
Pirmā, ko apmeklēju, bija Masimiliāno Džoni kūrētā izstāde Il Palazzo Enciclopedico. Manuprāt, tā ir ārkārtīgi labi komponēta izstāde. Viņš ir atradis pieeju, kā zīmīgā veidā iespējams sakombinēt visdažādākās mākslinieku paaudzes. Ierasti biennāles centrālā izstāde liek pārlieku lielu uzsvaru uz to, lai konceptuāli tā būtu atvērta pasaulei. Bet šoreiz izstāde ir ļoti dabiska, nepārspīlēta, ar uzsvaru uz māksliniekiem, kas man ļoti, ļoti patīk.
Austris Mailītis, arhitekts, Latvija
Nīderlandes paviljons ir lielisks ar savu tīrību, smalkumu un materiālu.
Beļģijas paviljonā izvietotais objekts pirmajā mirklī mani it kā apstādināja. Staigāju visriņķī un pētīju... Izrādās, tajā rodami pat smalki vaska atlējumi, un skulpturālais veidojums izskatās visai interesanti.
Dānijas paviljons ir interesants no telpas viedokļa. Tajā ir grūti atrast ieeju, pēc izstādes darbinieku sniegtajiem norādījumiem jāvirzās cauri pagalmiem, kur līdzās vecajai ēkai izbūvētas jaunas gāzbetona sienas... Telpā ar infrasarkanā starojuma palīdzību tiek audzēti augi. Šķiet, ekspozīcijā tiek izvirzīts gudrs jautājums – kāpēc ir jābūvē tik daudz sienu, lai tajās ievietotu augus, kas pēcāk jāaudzē ar sintētiskas gaismas palīdzību?
Linete Jadoma-Bakje (Lynette Yiadom-Boakye), Lielbritānijas māksliniece, The Future Generation Art Prize 2013 laureāte
Fantastisks ir britu paviljons! Tas ir ļoti īpašs – piesātināts, skaists un gudri veidots. Taču noteikti ir vērts apmeklēt The Future Generation Art Prize 2013 jauno mākslinieku izstādi, kas iekārtota Palazzo Contarini Polignac, kura pati par sevi ir brīnišķīga vieta. Šī biennāles satelītizstāde ļauj vienuviet aplūkot tik dažādus darbus no dažādiem mākslas žanriem un sastapties ar dažādām individualitātēm – spēcīgām jaunās paaudzes mākslinieku personībām.
Ričards Rodess (Richard Rhodes), Canadian Art Magazine redaktors
Protams, Kanādas paviljonā izstādītā Šerijas Boilas (Shary Boyle) ekspozīcija Music for Silence ir apmeklējuma vērta. Il Palazzo Enciclopedico izstāde Arsenālā un tās pirmās trīs izstāžu telpas bija jauna, vēl nepiedzīvota un aizraujoša pieredze. Kā trešo favorītu varu minēt Nīderlandes paviljonu ar Marka Mandersa instalāciju, kuru pirms tam biju jau redzējis arī citās starptautiskās izstāžu zālēs, bet Nīderlandes paviljons jo īpaši pasvītro tā estētisko vērtību.
Džaspers Šarps (Jasper Sharp), Austrijas nacionālā paviljona ekspozīcijas komisārs
Jāpiebilst, ka vēl neesmu apskatījis ekspozīcijas Arsenālā, bet no Dārzos redzētajiem paviljoniem vēlos izcelt Dānijas paviljonu ar Jespera Justa (Jesper Just) ekspozīciju Intercourses – filmu un digitāldarbus, kas ļoti gudri integrēti paviljona ēkas arhitektūrā. Lieliskā kombinācijā reālajai neoklasicisma ēkai mākslinieks pievienojis digitālu modernisma ilūziju. Un arī pati filma ir fantastiska! Mani uzrunāja arī Spānijas paviljons.
Runājot par satelītpasākumiem, manuprāt, apbrīnojama ir Roberta Mozervela (Robert Motherwell) ekspozīcija Pegijas Gugenheimas kolekcijas muzejā. Ģeniāla ir arī Prada Foundation ideja pārinterpretēt leģendāro izstādi Bernē, ko gan vēl neesmu redzējis, bet ko visvairāk arī vēlētos.
Laura Boksborga (Laura Boxborg), Somijas nacionālās ekspozīcijas rīkotāja
Vēl neesmu to izdarījusi, bet gribu redzēt visu! Čīli noteikti – visi runā, ka ir tā vērts. Protams, lielos grandus – Il Enciclopedico Palazzo, Francijas un Vācijas paviljonus.
