Gada aptauja 2013: Svarīgākie kultūras notikumi Baltijā, Skandināvijā un Krievijā
30/12/2013
Tradicionāli gadumijai esam sagatavojuši visaptverošu aptauju, vairākiem Baltijas, Skandināvijas un Krievijas mākslas un kultūras darboņiem uzdodot sešus jautājumus. Vispirms publicējam viņu izceltās aizvadītā gada aktualitātes, bet nākamās nedēļas gaitā varēsiet lasīt par 2013. gada izcilākajām grāmatām, kinofilmām, pārsteigumiem un ieteikumiem 2014. gadam.
BALTIJA
Helvijs Savickis, papīra arhitektūra
Rīgas Laika festivāls – kā intensīvs kultūras apkopojumus, atvedot uz Baltiju ļoti spēcīgus pārstāvjus gandrīz katrā jomā un, protams, Tallinas arhitektūras biennāle ar lielisku tēmas izvēli – Recycling Socialism.
Kristaps Ģelzis, mākslinieks
2013. gads tomēr dominējoši ir pagājis Venēcijas mākslas biennāles zīmē. Baltijas pārstāvju kontekstā – kvalitātes un tēlotājmākslas procesu ziņā tas noteikti ir mums pārdomu vērts salīdzinājums. Tas pats būtu sakāms arī par šīgada Cēsu mākslas festivālu. Pārdomas diemžēl iesniedzas līdz nu jau fundamentālām atšķirībām laikmetīgās mākslas reprezentācijas procesos.
Dāvis Kaņepe, režisors
Ar lielu prieku nosaucu Rīgas Laika festivālu par gada iespaidīgāko kultūras notikumu, it īpaši par it kā haotisko, bet tik plašo notikumu diapazonu, kas lika rotāties visām neironu nometnēm. Diemžēl Igaunijā un Lietuvā šogad nebiju, nevaru spriest par tur notikušo.
Roms Zabarausks, lietuviešu kinorežisors
Tallinas Black Nights kinofestivāls.
Maija Kurševa, māksliniece
Intriģē jaunā rezidenču māja Rupert Lietuvā.
Ieva Zībārte, žurnāla “Modernists” redaktore
2013. gadā vairākkārt iznāca pārliecināties par Igaunijas investīcijām izglītības un kultūras infrastruktūrā. Lieliskas skolas, universitātes, bibliotēkas un kultūras būves turpina vērt durvis ar dažu mēnešu intervālu. Mani arvien mazāk interesē festivāli un šovi, gribu redzēt uzlabojumus mākslas, arhitektūras un dizaina izglītībā. Latvijā vēlos izcelt Latgales atdzimšanu, īpaši Marka Rotko centra atvēršanu, un iepazīšanos ar somu-latgaliešu režisoru Teuvo Tulio.
Kaspars Zariņš, gleznotājs
Domāju, kā katalizators tautas radošai potencei, gaumei un arī kā mākslas fakts jāmin Vispārējie Latviešu Dziesmu un deju svētki.
Ansis Egle, komunikācijas profesionālis
Latvijā – viennozīmīgi – Dziesmu svētki. Lai vai cik grūti dažkārt ir vienoties ikdienā, šie svētki man ir veids, kā paskatīties plašāk uz sevi un neļauties dzīves smagumam. Es pats šos svētkus izjūtu kā vienu no savas identitātes stūrakmeņiem. Dziedāt nemāku, bet man patīk tur būt un sajust vārdu, dziesmu un līdzpārdzīvojuma spēku.
Lietuvā – bija gaidas, ka saistībā ar Lietuvas prezidentūru ES būs ievērojama starptautiska kultūras programma. Diemžēl – manā skatījumā tā ir pieticīga un uz sevi vērsta. Tā ir iespēja Lietuvai pastāstīt par sevi, bet tādā gadījumā ir jārada arī lielāki notikumi, kas aizrauj plašāku, starptautiski prasīgu auditoriju.
Igaunijā tradicionāli ir spēcīga popkultūra. Mani īpaši fascinē, ka Igaunijas prezidents ar savu rīcību atbalsta progresīvi domājošos sabiedrības strāvojumus dažādos mūsdienu kultūras virzienos – no IT industrijas līdz pat popmūzikai. Tādējādi Tallinas mūzikas nedēļa noteikti manā skatījumā ir viens no labākajiem igauņu populārās kultūras sasniegumiem, kas rada gan starptautiski aizraujošu sajūtu, gan veicina kultūras daudzveidību. Turklāt tas viss ar Valsts prezidenta svētību – fantastiski! Es arī gribētu, lai mūsu varas vīri un sievas būtu vairāk aktīvi mūsu kultūras dzīves dalībnieki un veidotu izglītotas un aizraujošas valsts tēlu. Ir rūme izaugsmei.
Nīkolass Johanness Lekerkerks (Lekkerkerk), Tallinas Fotomēneša kurators
No personīgā viedokļa – tā kā mana darbība Baltijā bijusi tikai ierobežoti mērķtiecīga – tas būtu darbs pie izstādes Shadows of a Doubt (Kunstihoone) Tallinas Fotomēnesī 2013.
Mārtiņš Mielavs, kluba “Piens” vadītājs
Par Baltiju grūti spriest, tāpat par svarīgumu. Bet, ja jāizceļ, tad no Homo Novus – Vlada Nastaševa festivāla atklāšanas koncerts atnesa burvīgu pirmo rudens sajūtu. Rīgas Laika festivālā – Mamonovs, Rācenājs, Prokofjeva kantāte un Arņa Rītupa plašā sirds. Noteikti Jaga Jazzist “Skaņu Meža” ietvaros, kā arī “Instrumentu” nesenie koncerti Palladium.
Kristīne Kursiša, māksliniece
Šogad tīri ģeogrāfiski Baltijā daudz ko palaidu garām.
Jānis Mitrēvics, Dd studio radošais direktors
Manā galvā kultūras notikumi Baltijā neizdalās – Venēcijas mākslas biennāle, Dziesmu svētki.
Karlīna Vītoliņa, fotogrāfe
Šis gads bijis piesātināts tieši personiskā nozīmē. Gan izstāde Cēsu mākslas festivāla ietvaros, gan fotogrāmata man ir liels notikums.
Ieva Epnere, māksliniece
Homo Novus festivāls un “Skaņu Meža” aktivitātes. Par Lietuvu un Igauniju nevarēšu izteikties, jo šogad neesmu tur bijusi.
SKANDINĀVIJA
Pirkko Siitari, Somijas laikmetīgās mākslas muzeja Kiasma direktore
Daži notikumi var likties svarīgi lielam skaitam cilvēku, citi – atsevišķiem indivīdiem. Kiasma projekts HEIMO (Cilts) aicināja domāt nebijušos veidos un iedvesmoja jauniešus kļūt aktīvākiem un sadarbībā ar laikmetīgajiem māksliniekiem nodot publikai pozitīvu vēsti. Kopienā balstītie mākslas darbi piedāvāja konstruktīvu veidu, kā risināt ikdienas problēmas, pat konfliktus.
Milena Hēgsberga, Henie Onstad Kunstsenter (Høvikodden, Norvēģija) galvenā kuratore
Tas, ka Norvēģijā un Dānijā māksliniekiem joprojām tiek piešķirti darba granti.
Kati Kivinena, Somijas laikmetīgās mākslas muzeja Kiasma kuratore
Spožākais šīgada notikums man bija Nika Keiva piedalīšanās Flow Festivālā Helsinkos 2013. gada augustā. Līdzīgi izceļams arī Pneuma festivāls Kiasma muzeja teātrī ar Miku Tānilu (Taanila), Erki Kureniemi, Miku Vainio, Tareku Atoui, Circle un daudziem citiem.
Suvi Saloniemi, Helsinku Dizaina muzeja kuratore
Šogad es neko daudz neceļoju pa Skandināviju, taču Helsinkos mums bija iespēja redzēt Eijas-Līsas Ahtilas retrospekciju. Attiecībā uz dizainu cilvēkiem bija tādas kā paģiras, pateicoties Pasaules dizaina galvaspilsētas gadam, kas Helsinkos norisinājās 2012. gadā.
Sune Nordgren, zviedru kurators
Jaunais mākslas tirgus CHART Kopenhāgenā un BUFF, jauniešu kinofestivāls Malmē, kurš atzīmēs 30 gadu pastāvēšanu.
KRIEVIJA
Dmitrijs Bulatovs, Maskavas Valsts laikmetīgās mākslas centra (Baltijas filiāles) kurators
Ja runājam par nozīmīgāko notikumu Krievijas kultūrā, tad man tāds, bez šaubām, ir Alekseja Germana, vecākā, nāve un viņa filmas “Grūti būt dievam” iznākšana. Mēdz teikt, ka talantīgi mākslinieki kinematogrāfisti ir apveltīti ar spēju fiksēt laiku. Manuprāt, Germans ne tikai uztvēra laiku, kas virmoja gaisā. Pedantiski ielūkodamies detaļās, viņš prata koncentrēties uz to, kas atrodas aiz virspusējā vēstījuma. “Tu prasi, no kā tas taisīts – zemes, uguns, ūdens u. tml. –, vai arī tu vaicā, kāda ir tā būtība?” lūk, viens no formulējumiem klasiskajam jautājumam par realitāti, un uz to Germans atbildējis ikkatrā savā filmā. Nav svarīgi, vai viņš runāja par mīlestību “Divdesmit dienās bez kara”, nāvi “Pārbaudē uz ceļa”, varonību “Manā draugā Ivanā Lapšinā” vai par ikdienības elli “Hrustaļov, mašīnu!”. Katra viņa filma ir pārdomas par cilvēka būtības un realitātes pamatiem, par to, kas var būt pilnīgā pretstatā veselajam saprātam, bet galu galā izrādīties par raksturīgāko laika iezīmi. Par šo galveno motīvu mums, šodienas skatītājiem, kļūst vēstījums par brīvību: par tās apspiešanu un pakāpenisku nīcināšanu no cilvēka vēlmju un instinktu kopuma.
Pāvels Gerasimenko, mākslas zinātnieks, Sanktpēterburgas mūsdienu mākslas portāla art1.ru apskatnieks
Neapšaubāmi labu nav, bet par slikto runāt negribas.
Viktors Miziano, Hudožestvennij žurnal galvenais redaktors
Sliecos domāt, ka pēdējos gados aktualitāte meklējama nevis kādos jaunos mākslas vai ne ar mākslu saistītos notikumos. Tādi laika posmi kā šis, kurā dzīvojam, ir interesanti ar to, ka atklāj ikviena pašreizējā mirkļa daudzšķautņainību – tā dažādās dimensijas un temporalitātes. Tāpēc ir grūti laika simptomātiku parādīt, izceļot vienu vai pat vairākus notikumus: interesants un simpātisks ir kopums, to kontrasts un nesaderība. Šādi momenti ir produktīvi ne tik daudz ar jaunu fenomenu radīšanu, cik – ar atklāsmēm par iepriekš neredzēto, garām palaisto.
Tā es šajā gadā atklāju jau sen darbojošos režisoru Ferzanu Ozpeteku, metodiski apgūdams visu viņa filmogrāfiju...
Sācis strādāt deviņdesmito gadu sākumā, viņš pieder pie paaudzes, kas ik gadu radīja patiešām spilgtus notikumus, pretendējot uz aktuālā momenta būtības atklāsmi. Pieļauju, ka nostalģija pēc aktualitātes arī kļuvusi par vienu no iemesliem, kāpēc šī agrāk man nezināmā personība izraisīja manī tik sakāpinātu interesi un simpātijas. Turklāt, jāteic, nostalģija pēc deviņdesmitajiem kļuvusi par vienu no galvenajām pēdējā laika meinstrīma tendencēm un īpaši uzstājīgi tā skanējusi tieši 2013. gadā.
Tā droši vien arī ir šābrīža pamattendence – tagad ir aktuāli just nostalģiju pēc aktualitātes...
Milena Orlova, laikraksta un portāla The Art Newspaper Russia galvenā redaktore
Kadru izmaiņas daudzos muzejos un mākslas institūcijās: Marina Lošaka, kas nomainīja Irinu Antonovu Valsts Tēlotājmākslas muzejā, Marata Gelmana atstādināšana no Permas muzeja direktora amata, jauni vadītāji “Manēžā”, Maskavas muzejā, Politehniskajā muzejā, “Rosizo”. Acīmredzami – tā nav sakritība, bet ministrijas kadru politika.
Valentīns Djakonovs, mākslas kritiķis, pastāvīgais laikraksta Komersant autors, Pjotra Končalovska prēmijas laureāts nominācijā “Mākslas komentārs”
Galvenais notikums pie mums – 5. Maskavas biennāle. Kuratores Katrīnas de Zēgeres pamatprojekts bija lielisks. Priecē, ka parādās arvien vairāk kritisku pozīciju saistībā ar mākslu. No Krievijas Federācijas kultūras ministra līdz jaunajiem kreisajiem kritiķiem – pretenziju diapazons ir bagātīgs gan konkrētu notikumu, gan vispārīgu secinājumu ziņā.
Sofija Trocenko, Maskavas mūsdienu mākslas atbalsta fonda Vinzavod prezidente
Lielākā daļa Krievijas mākslas notikumu ir pelnījuši uzmanību un zināmā mērā ir labākie savā nozarē. Bet personiski man par visnozīmīgāko 2013. gada notikumu kļuva mūsdienu mākslas centra “Vinzavod” jaunās sezonas atklāšana. Šogad tas notika līdztekus ar slavenā sirreālistisko skulptūru meistara Ervīna Vurma personālizstādes “Bailīgais traktors” atvēršanu.
Anna Matvejeva, mākslas kritiķe, portāla Art-hronika apskatniece
Par pagājušā gada pārsteigumu un vienlaikus lielāko vilšanos man kļuva tas, ka nebija nedz pārsteigumu, nedz vilšanās. Krievijas mākslā tas ir bijis ļoti mierīgs gads, kas neuzdāvināja nedz jaunus vārdus, nedz jaunas idejas vai tendences – un tā, manuprāt, ir šī gada galvenā un noteicošā iezīme, kas nekur nepazudīs arī 2014. gadā. Iestājies stagnācijas laikmets, kurā nerodas ne jauni fenomeni, ne notikumi, bet tas nav nekas briesmīgs. Ir iestājies, kā teiktu Aleksandrs Pjatigorskis, “starplaiks” – kurš neģenerē jaunu izpratni un jēgu, bet sakārto esošo un kurā, pēc Pjatigorska vārdiem, “jēga ir jāizlaiž caur sevi”.
6. janvāra pirmdienā publicēsim aptauju par 2013. gada labākajām grāmatām un kinofilmām! Laimīgu Jauno gadu!
