Aptauja: 2013. gada labākās grāmatas un kinofilmas?
06/01/2014
Tradicionāli gadumijai esam sagatavojuši visaptverošu aptauju, vairākiem Baltijas, Skandināvijas un Krievijas mākslas un kultūras darboņiem uzdodot sešus jautājumus. Par aizvadītā gada kultūras aktualitātēm, izcilākajām grāmatām, kinofilmām, pārsteigumiem un ieteikumiem 2014. gadam.
Helvijs Savickis, papīra arhitektūra
Rudolf Arnheim. Power of Center (University of California Press, 1983). Kompozīcijas un proporciju izstrādāta analīze mākslai. Īpašu šo grāmatu padarīja tas, ka Arnheims pāris nodaļās ieskicē, kā formu un proporciju kontekstā analizēt arhitektūru. Tā vietā, lai akli izmantotu sadzīviskus terminus – “šī māja sēž” vai “šī māja nesēž”. Tā arī nesanāca pieķerties 2013. gada grāmatām, bet ceru, kāds man uzdāvinās Ulda Tīrona un Andreja Granta “Šamaņu pusē”.
Kristaps Ģelzis, mākslinieks
Albums “Bez sienām. ABLV Bank kolekcija laikmetīgās mākslas muzejam”. Kaut nepilnīgs, bet ir dokuments ar operatīvi pārredzamu pēdējo 20 gadu mākslas vēstures apkopojumu.
Filmiņa youtube – Rīgas pils degšana; un TV šovs “Saimnieks meklē sievu”.
Dāvis Kaņepe, režisors
GIPI °unastoria° – nebijis notikums, Itālijas Gada balvai literatūrā Romānu sadaļā pirmoreiz nominējot komiksu. GIPI ir Toskānā 1963. gadā dzimis ilustrāciju un komiksu autors, kurš ir attīstījis ļoti oriģinālu un dziļu veidu, kā risināt stāstu. Unastoria ir jaunākais viņa veikums pēc trīs gadu pārtraukuma komiksu žanrā. Turklāt Arterritory.com darbs ļoti patiktu, jo puse no zīmējumiem ir izcili akvareļi ala Kristaps Ģelzis (labprāt Unastoria pārtulkotu latviski).
Roms Zabarausks, lietuviešu kinorežisors
B. Ruby Rich “New Queer Cinema: The Director's Cut”.
Es koncentrējos pats uz savu filmu un neredzēju pietiekami daudz, lai varētu atbildēt uz jūsu jautājumu.
Maija Kurševa, māksliniece
Jāņa Joņeva grāmata “Jelgava 94”.
Ieva Zībārte, žurnāla “Modernists” redaktore
Grāmata “Fedja. Teodors. Tulio.” (sastādītāja Kristīne Želve). Ar lielu interesi izlasīju detalizētos Tulio aprakstus par katras filmas uzņemšanas tehniskajām niansēm. Esmu laimīga arī par grāmatniecības renesansi. Jauno grāmatu un žurnālu kvalitāte visā pasaulē ir pārsteidzoša!
Filmas: “Adeles dzīve/Zils ir vissiltākā krāsa” un “Zaņķis”. Abas uztvēru kā atgādinājumu, ka mākslā varam iztikt bez pseidopozitīvisma.
Kaspars Zariņš, gleznotājs
Labāku filmu par Larsa fon Trīra “Melanholiju” neesmu redzējis, ar nepacietību gaidu viņa jauno darbu “Nimfomānes”. No lasītajām grāmatām – Dena Brauna “Inferno”.
Ansis Egle, komunikācijas profesionālis
Mans šīgada kultūras notikums/pārdzīvojums/piedzīvojums numur viens ir Jāņa Joņeva grāmata “Jelgava 94”. Ne tāpēc, ka pazīstu autoru (kurš gan mūsu mazajā vidē vēl kādu nepazīst – īpaši mākslā, kultūrā un sabiedriskajā dzīvē), ne tāpēc, ka visu to pats esmu piedzīvojis. Bet tāpēc, ka mums līdz šim pietrūka laba, mūsdienīga, raita stāsta par daudziem būtiskām un banālām tēmām. Bez super pretenzijām (kuru nekad netrūkst) un spējām tās pamatot (kas gandrīz vienmēr iztrūkst), bet vienkārši – par zemes cilvēka domām, darbiem, pārdzīvojumiem un cīņu pašam ar sevi par sev svarīgo. Turklāt popkultūras kontekstā – literāri, aizraujoši, bez tukšām butaforijām un pieglaimīgas cenšanās. Pozitīva pārdzīvojuma iespaidā arī radīju pats savu vērtējumu šim lieliskajam darbam savā blogā. Un joprojām domāju, ka lielākā bēda šajā visā ir tā, ka stāsts paliks kā vien žanra paraugs – spilgts, drošs un pārliecinošs. Bet tam ir nepieciešams plašāks skanējums – lai mēs varētu mācīties no savas vēstures un pieaugt.
Nīkolass Johanness Lekerkerks (Lekkerkerk), Tallinas Fotomēneša kurators
Marcel Duchamp – The Afternoon Interviews (Calvin Thomas, izdevējs Badlands Unlimited, 2013) un Dublinesque (Enrique Vila–Matas, izdevējs Harvill Secker, 2012).
No filmām La Grande Bellezza (režisors Paolo Sorrentino, 2013) un Oh Boy (Jan Ole Gerster, 2012).
Mārtiņš Mielavs, kluba “Piens” vadītājs
Diemžēl par jaunākajām grāmatām neko daudz nepateikšu. No filmām “Dižais skaistums”, To The Wonder, “Zils ir vissiltākā krāsa”, “Nejaukais es 2”.
Kristīne Kursiša, māksliniece
Camille Henrot video Grosse fatigue (2013).
When Attitudes Become Form: Bern 1969/Venice 2013 izstādes katalogs.
Jānis Mitrēvics, Dd studio radošais direktors
Man bija interesanti izlasīt grāmatu par Stīvu Džobsu, bet filma bija katastrofa!
Karlīna Vītoliņa, fotogrāfe
Man patika Džima Džārmuša Only Lovers Left Alive, arī Sorentīni Le grenade belezza, iesaku noskatīties Vima Vendersa dokumentālo filmu par Yohji Yamamoto, kaut tā ir ļoti veca... fragmentāri pārlasu Rolāna Barta Camera Lucida.
Ieva Epnere, māksliniece
Prieks par nesen Latvijā izdoto Pītera Bērka “Kultūru hibriditāte”, no mākslas grāmatām uzmanības vērts noteikti ir Anitas Vanagas albums “Ilmārs Blumbergs. Es nemiršu”. Izceļu arī “Dž. D. Selindžers. Dzīve”. Kino pārsteigums šogad bija Jem Cohen filma Museum Hours – izcila!
Pirkko Siitari, Somijas laikmetīgās mākslas muzeja Kiasma direktore
Siri Hustved “What I Loved”.
Runājot par redzēto, es drīzāk pieminētu teātra izrādi “Ceturtais ceļš”(Fourth Road) Somijas Nacionālajā teātrī. Satriecošs piedzīvojums.
Milena Hēgsberga, Henie Onstad Kunstsenter (Høvikodden, Norvēģija) galvenā kuratore
Tikko sāku Džonatana Krerija (Crary) 24/7 un lieku uz to lielas cerības. 2013. gadā izlasīju pirmo grāmatu norvēģiski, Larsa Merha Finboruda De svarte skiltene – autors ir iesācējs literatūrā, un grāmata ir pieminēšanas vērta. Žurnāls New Yorker ar rūpīgi izpētītajiem un labi uzrakstītajiem rakstiem par virkni aktuālu tematu.
Vairāki ievērojami mākslinieku kinodarbi, no kuriem daži ir senāki, taču man kas jauns, piemēram, mākslinieka Erika Bodlēra (Baudelaire) The Anabasis of May and Fusako Shigenobu, Masao Adachi and 27 Years Without Images (2011), kuru tikai šogad noskatījos Haus der Kulturen der Welt; Omera Fasta darbs Everything That Rises Must Converge mākslas mesē Frieze, Deivida Panosa un Anjas Kirhneres (Kirchner) Ultimate-Substance 2012 (Neuer Berliner Kunstverein), un Venēcijas biennālē – Hito Stejerlas (Steyerl) un Kamilas Anro (Henrot) darbi. No aktierfilmām plānoju noskatīties daudz slavēto un pspriesto filmu “Zils ir vissiltākā krāsa”, un noprotu jau tagad, ka tā būs iekļaujama manā sarakstā.
Kati Kivinena, Somijas laikmetīgās mākslas muzeja Kiasma kuratore
Critical Laboratory: The Writings of Thomas Hirschhorn (October Books).
Aleksi Salmenperē (Salmenperä) filma Alaska Highway.
Suvi Saloniemi, Helsinku Dizaina muzeja kuratore
Viena no interesantākajām bija Metahavena e-grāmata Can Jokes Bring Down Governments (Strelka Press) par “mēmēm” un to politisko ietekmi, kā arī par to, kā tās tiek uzskatītas par mūsdienu jauno politisko grafisko dizainu.
Filmas es neko daudz neskatos, bet es tiešām izbaudīju spriedzi, kādu piedzīvoju skatoties Argo un Bling Ring. Stedelijk muzejā Amsterdamā es redzēju patiešām izcilu Aernout Mik video mākslas izrādi. Arī tās scenogrāfija un tehniskās instalācijas bija ievērības cienīgas.
Sune Nordgren, zviedru kurators
Geira Lipestada Det kan vi stå for.
Lūkasa Mūdisona (Moodyson) filma Vi är bäst.
Dmitrijs Bulatovs, Maskavas Valsts laikmetīgās mākslas centra (Baltijas filiāles) kurators
Īpaši spēcīgu iespaidu uz mani atstājusi Džošua Openheimera (Oppenheimer) filma “Nogalināšanas anatomija” (The Act of Killing, 2013). Šāda veida kino ir klasisks mākslas darba piemērs, kas paplašina kino valodu. Formāli tā ir filma, kas balansē uz dokumentālā un non-fiction robežas. Tā veltīta komunistu (patiesībā – nabadzīgo cilvēku, intelektuāļu un arodbiedrību pārstāvju) eksekūcijai, kas notika Indonēzijā 1965. gadā, izpildot tālaika valdības pavēli. Saskaņā ar vairākām aplēsēm – dažu mēnešu laikā tika noslepkavoti no viena miljona līdz 2,5 miljoniem cilvēku. Filmas režisors uzmeklēja divus no nāves sodu izpildītājiem, kuri piedalījās masu slaktiņā, sazvanīja viņus, un tie – pateicoties bezgalīgai mīlestībai pret Holivudu – nolēma uzņemt “īstu” filmu par to, kā viņi nogalināja cilvēkus. Rezultāts ir dīvains mikslis ar dokumentāliem kadriem, mazbudžeta amatieru aktieru inscenētām notikumu rekonstrukcijām un šaušalīgām murgu ainām, kas vajājot pašus slepkavas (un kuras viņi nolēma iekļaut naratīvā). Sliecos nodēvēt šo filmu par jaunu līmeni kino attīstībā. Openheimers parāda dokumentālo filmu neiespējamību – vismaz tādā formā, kā mēs tās pazīstam.
Pāvels Gerasimenko, mākslas zinātnieks, Sanktpēterburgas mūsdienu mākslas portāla art1.ru apskatnieks
Nebūšu oriģināls – Sorokina grāmata Telluria. Skatījos seriālus – sākot no Hannibal līdz Game of Thrones. Ar interesi secināju, ka 2013. gadā redzētas pat trīs filmas, veltītas gleznām – Trance (rež. Danny Boyle, 2013), Gambit (rež. Michael Hoffman, 2012) un Best Offer (rež. Giuseppe Tornatore, 2013). Visvairāk piesaistīja Tornatores Best Offer.
Dmitrijs Hankins, Maskavas galerijas Triumph vadītājs
Khaled Hosseini grāmata And the Mountains Echoed (izdevējs Riverhead Books, 2013).
Filmas Oldboy amerikāņu rimeiks (rež. Spike Lee, 2013).
Milena Orlova, laikraksta un portāla The Art Newspaper Russia galvenā redaktore
Vladimira Sorokina jaunā grāmata Telluria.
Valentīns Djakonovs, mākslas kritiķis, pastāvīgais laikraksta Komersant autors, Pjotra Končalovska prēmijas laureāts nominācijā “Mākslas komentārs”
Neesmu sekojis līdzi ne vienam, ne otram, bet lielas cerības lieku uz Krievijā vēl neizrādīto American Hustle (rež. David O. Russel, 2013).
Sofija Trocenko, Maskavas mūsdienu mākslas atbalsta fonda Vinzavod prezidente
Ir grūti izcelt tikai vienu grāmatu vai filmu.
Ja runājam par profesionālo literatūru un žurnālistiku, tad krieviski nesen klajā laistās – Frančesko Bonami “Es arī tā varu!” (Lo potevo fare anch'io, 2007) un Džona Bergera Ways Of Seeing (oriģ. 1972). Interesants man šķita politisko ideoloģiju vēriens Borisa Groisa “Politikas poētikā”. Ja runājam par “prozaiskākiem” darbiem, tad, manuprāt, labākā bija Andreja Volosa grāmata Возвращение в Панджруд – kas kļuva arī par Русский Букер – 2013 balvas laureāti. No nesen skatītajām filmām man patika “Adeles dzīve” un Paolo Sorentino “Dižais skaistums”.
Anna Matvejeva, mākslas kritiķe, portāla Art-hronika apskatniece
Par labākajām un nozīmīgākajām grāmatām, kas Krievijā izdotas 2013. gadā, kļuvuši atkārtotie izdevumi – vai tie būtu Garage pārizdotie Borisa Groisa teksti, vai beidzot pirmo reizi krievu valodā apgādā Ad Marginem iznākusī Rouzas Lī Goldbergas klasiskā monogrāfija “Performances māksla”, kas oriģinālā dienasgaismu ieraudzīja 1979. gadā. Ja gadumijā atļauts mazliet pasapņot, tad es gribētu, lai krieviski tiktu iztulkoti un izdoti mākslas un kultūras žurnālu – tādu kā October vai Kunstforum – daudzo gadu arhīvi. Šī tulkojamā un gadu desmitus atpalikusī lasāmviela man šķiet īpaši noderīga un piemērota jaunajam laikmetam.
Pēc manām sajūtām, Krievijā ir iestājusies gara ziema – laiks sēdēt mājās vilnas zeķēs zem lampas, dzert karstu tēju un lasīt grāmatas. Tas ir laiks rakāties arhīvos, atkārtoti izdot senus tekstus, sistematizēt uzkrātās zināšanas. Šis ir nevis mākslinieku un revolucionāru, bet gan arhīvistu, tulkotāju, historiogrāfu un kabinetu zinātnieku laiks.
Jau rīt, 7. janvārī, publicēsim aptauju par 2013. gada izcilākajām izstādēm!
