Aptauja: 2013. gada pārsteigumi un lielākās vilšanās?
08/01/2013
Tradicionāli gadumijai esam sagatavojuši visaptverošu aptauju, vairākiem Baltijas, Skandināvijas un Krievijas mākslas un kultūras darboņiem uzdodot sešus jautājumus. Par aizvadītā gada kultūras aktualitātēm, izcilākajām grāmatām, kinofilmām, pārsteigumiem un ieteikumiem 2014. gadam.
Helvijs Savickis, papīra arhitektūra
Nevēlos atbildēt!
Kristaps Ģelzis, mākslinieks
Baletdejotāja Māra Liepas piemiņas piemineklis pie Latvijas Nacionālās Operas. Dramatiski neglīts visās komponentēs.
Roms Zabarausks, lietuviešu kinorežisors
Pārsteigums – geju striptīza klubs Meksikā. Vilšanās – piecas jaunas homofobiskas iniciatīvas, kas tika bīdītas Lietuvas parlamentā.
Dāvis Kaņepe, režisors
Pārsteigums – cik ļoti radošie cilvēki viena gada laikā ar savu aktīvismu tomēr spēj sakustināt sabiedrības monotoniju (Survival Kit laikā palaistā Occupy Me akcija, Free Riga 2014 rašanās, Homo Novus rīkotie semināri u.c.).
Vilšanās, protams, ir kultūras politika. Vislielākā vilšanās ir diskusijas rašanās par “Dvēseļu puteņa” finansējumu, kur beidzot atklātām kārtīm nozīmējās Grauba, Ēķis, Kalnaellis & Co kā pilnīgi bezmugurkaulnieki, kuri par ētiku, šķiet, vispār neko nav dzirdējuši. Un, protams, vilšanās, ka tāda kā Jaunzeme-Grende vispār varēja kļūt par kultūras ministri.
Maija Kurševa, māksliniece
Patīkams un iedvesmojošs pārsteigums bija Joan Jonas performance Reanimation Ūmeo džeza festivālā. Pamatīga vilšanās, ka nebiju Rīgā žurnāla “Rīgas Laiks” festivāla laikā.
Ieva Zībārte, žurnāla “Modernists” redaktore
Pārsteigums un vilšanās vienlaikus bija LMA studentu “protesti” pret izglītības reformām. Smags gadījums ir arī apolitiskie mūziķi, mākslinieki un citi smukulīši – pozitīvās domas sludinātāji.
Kaspars Zariņš, gleznotājs
Latvijas cilvēku izturība un pakļaušanās; kultūras trūkums visās dzīves sfērās.
Ansis Egle, komunikācijas profesionālis
Šīgada pārsteigums un prieks ir Marka Rotko mākslas centra atklāšana Daugavpilī. Jāsaka, ka šis fakts un tā kvalitāte ir vistuvāk tam, kā es esmu iedomājies un piedzīvojis saskari ar kultūru pasaulē. Tas patiešām ir kvalitatīvs lēciens kultūras jomas attīstībā. Noteikti domāju, ka šeit ir vēl iespējas augt – un šīs iespējas ir neierobežotas.
Šīgada pilnīga un visaptveroša vilšanās noteikti ir Visvalža Ziediņa reprezentācijas trūkums Venēcijas biennālē, īpaši ņemot vērā 2012. gada Arsenāla izstādes kontekstu. Kā esmu manījis publiskajā telpā Latvijā – mums ir liels mākslas speciālistu, kuratoru, kritiķu, zinātnieku un citādi aktīvu cilvēku arsenāls. Protam valodas, zinām, kas, kur, kad un kā notiek. Bet kāpēc neviens nav stratēģiski šo jautājumu risinājis iepriekšējos gados? Vai tiešām mēs nezinām, kas pašu mājās notiek? Tas mani patiešām pārsteidza. Es ceru, ka šī būs mācība nākotnei.
Nīkolass Johanness Lekerkerks (Lekkerkerk), Tallinas Fotomēneša kurators
Pārsteigums – joprojām strādāju par kuratoru, par spīti pesimismam par samazināto finansējumu. Vilšanās – cilvēktiesību pārkāpumi Krievijā un mākslas maigā reakcija uz tiem (Manifesta; “Krievijas gads” Nīderlandē).
Mārtiņš Mielavs, kluba “Piens” vadītājs
Pārsteigumi – ekskursija uz “Nekurienes vidu”, Laimja Rācenāja koncerts Rīgas Laika festivālā, Carnival Youth spīdums acīs. Vilšanās – provinciālās operas intrigas, Survival Kit.
Kristīne Kursiša, māksliniece
Pārsteidza Masimiliāno Džoni kūrētā izstāde The Encyclopedic Palace Arsenālā, 55. Venēcijas mākslas biennāles ietvaros. Kurators izvēlējās neiet ierasto taku, atrādot jau atzītu autoru jaunākos veikumus. Tā vietā lielākā ekspozīcijas daļa sastāv no naivistu, pusprofesionāļu, garīgi atpalikušo, svaiga un modernā meinstrīma un citu autsaideru mākslas. Tika uzdots principiāli svarīgs jautājums: kas ir mākslinieks? Tas, kas ir atzīts? Profesionālis? Skaists un utopisks mēģinājums pacelt mākslu pār tirgu.
Vilšanās – Latvijas paviljons 55. Venēcijas mākslas biennālē. Novienkāršots mēģinājums definēt, kas ir Latvijas mākslas tradīcija, riskē izveidot uzbāzīgu klišeju ne tikai citu, bet arī pašu prātos. Tamlīdzīgu mājas darbu risināšana publiskā telpā ievieš nepārprotamu skaidrību tikai vienā – cik tāls ceļš Latvijai vēl ir ejams.
Jānis Mitrēvics, Dd studio radošais direktors
Bibliotēka izskatās labi, bet nav pabeigta!
Karlīna Vītoliņa, fotogrāfe
Vajadzīgs jēdzīgs kultūras ministrs; vispār tā nozare Latvijā tāda pusattīstīta...
Ieva Epnere, māksliniece
Pārsteigums noteikti bija Richard Mosse darbs The Enclave Venēcijas biennāles Īrijas nacionālajā paviljonā. No Latvijā redzētā pārsteidza Maijas Kurševas darbu evolūcija.
Vilšanās – Zolitūdē notikusī nelaime, un viss, kas saistīts ar tās izmeklēšanu.
Pirkko Siitari, Somijas laikmetīgās mākslas muzeja Kiasma direktore
Bija daudz labu pārsteigumu, bet vilšanās es nekomentēšu.
Milena Hēgsberga (Hoegsberg), Henie Onstad Kunstsenter (Høvikodden, Norvēģija) galvenā kuratore
Pārsteigums, ka mediji tik daudz laika pavada, runājot par nenozīmīgām lietām. Viens piemērs ir tas, kā tika atspoguļots Dānijas valdības galvas Helles Torningas Smitas selfie ar Obamu un Blēru, kas liecina, kā tiek pētīts sieviešu politiķu izskats – tas ir nevietā un liecina par seksismu (es vēl labi atceros pastāvīgos komentārus par Hilarijas Klintones frizūrām, apģērbu un sejas izteiksmēm gadu gaitā, kas varētu liecināt par viņas spēku vai sievišķīgo vājumu.) Galu galā ir taču jau 2014. gads!
Vilšanās – bezdarba un nabadzīgo cilvēku skaita pieaugums Eiropā; ASV valdības darba pārtraukums; Norvēģijas vēlēšanas; mūsu vienaldzība pret klimata pārmaiņām.
Kati Kivinena, Somijas laikmetīgās mākslas muzeja Kiasma kuratore
Pārsteigums – Rumānijas paviljons Venēcijas mākslas biennālē: Aleksandra Pirici & Manuels Pelmuss: An Immaterial Retrospective of the Venice Biennale.
Vilšanās, ka neapmeklēju LIAF 2013 – Lofotenas Starptautisko mākslas festivālu Svolverā. Un ka laiks Venēcijā bija tik briesmīgs pirms biennāles atklāšanas!
Suvi Saloniemi, Helsinku Dizaina muzeja kuratore
Pārsteigums – Venēcijas biennāles galvenā izstāde, Masimiliano Gioni: The Encyclopedic Palace šogad bija neierasti spēcīga. Ļoti iedvesmojoša autsaidera un insaidera pieeja, vecais un mūsdienīgais. Vēl viens liels sprādziens bija tas, ka somu dizaina firma Artek, kuru nodibināja Alvars Ālto, tika pārdota Vitrai.
Vilšanās, ka Helsinku Dizaina nedēļa un Londonas 2013. gada dizaina festivāls pārklājās un man bija žēl, ka jālaiž garām Londonas festivāls, jo tas ik gadus man ir viens no labākajiem iedvesmas avotiem.
Sune Nordgren, zviedru kurators
Thielska Galleriet Stokholmā tika pie jauna direktora – un tas varētu būt uz labu.
Vilšanās, ka Jakobs Fabriciuss atstāja Malmes Kunsthalli vēl pirms bija beidzies līgums, un jauna direktora izraudzīšanās ir apkaunojoši lēns process. Taču Kopenhāgenu var apsveikt.
Dmitrijs Bulatovs, Maskavas Valsts laikmetīgās mākslas centra (Baltijas filiāles) kurators
Galvenais vilšanās avots man ir manas valsts politiskā dzīve. Laikam tā arī jābūt, ja skatām Krieviju citu valstu kontekstā, kuras kustas pa visām Eiropas tautām universālu loģikas un racionalitātes ceļu. Taču pat uz šī racionālās domāšanas totālo ierobežojumu fona šeit norisinās politiski notikumi, kas liek nopietni aizdomāties par ētikas un saprāta robežām. Man šāds notikums bija tā saucamais “Dimas Jakovļeva likums”, kas stājās spēkā 2013. gada 1. janvārī. Mums tika nodemonstrēta ne vien antikonstitucionāla darbība (galu galā pēdējā laikā mēs pastāvīgi saskaramies ar parlamenta labojumiem, kas pārkāpj Konstitūciju), bet arī “politiskā lietderīguma” tips, kura likme ir to bērnu dzīvības, kurus nav iespējams izārstēt Krievijā. Šī likuma iniciatori un politiķi, kas nodrošināja tā pieņemšanu, bez šaubām ieņems vietu starp noziedzniekiem, kurus starptautiskā sabiedrība apsūdz cilvēktiesību pārkāpumos un kurus agrāk vai vēlāk gaida viņu Nirnbergas tiesa. Jo manā skatījumā šīs likums ir tīrs krimināls noziegums, kam nav un nebūs noilguma. Kas attiecas uz situāciju, kurā tas tika pieņemts, tad man tā nozīmē pierādījumu valstī valdošās ideoloģijas bezgalīgajam patoloģismam, tās līderu un tās vienkāršo iedzīvotāju patoloģismam.
Pāvels Gerasimenko, mākslas zinātnieks, Sanktpēterburgas mūsdienu mākslas portāla art1.ru apskatnieks
Pārsteigums – darbu publiskošana no Korneliusa Gurlita “deģeneratīvās mākslas” kolekcijas un šī cilvēka dzīvesstāsta uzzināšana. Pilnīgi iespējams, ka pastāvošie priekšstati par ekspresionisma mākslu stipri mainīsies. Vilšanās, kas turpinās jau vairākus gadus, – izstāžu kvalitāte Sanktpēterburgas lielajos muzejos – Krievu muzejā un Ermitāžā.
Milena Orlova, laikraksta un portāla The Art Newspaper Russia galvenā redaktore
Par vilšanos man kļuva kultūras ministra mietpilsoniskā retorika saistībā ar Laikmetīgās mākslas biennāli. Savukārt pārsteigums ir jaunā, Krievijas mūsdienu mākslai veltītā izsoļu nama Vladey panākumi.
Valentīns Djakonovs, mākslas kritiķis, pastāvīgais laikraksta Komersant autors, Pjotra Končalovska prēmijas laureāts nominācijā “Mākslas komentārs”
Lielākais pārsteigums ir tas, ka Jekaterinai Djogotei un Dāvidam Rifam izdevās uztaisīt lielisku izstādi Bergenas asamblejā. Tajā kuratoru izvirzītie principi atbilda saturam, (gandrīz) nebija nekādas koķetēšanas ar kreisumu, kas parasti izskatās liekulīgi. Nu, bet vilšanos mums nemēdz būt. Ka tik ar labo varētu tikt galā!
Dmitrijs Hankins, Maskavas galerijas Triumph vadītājs
Vilšanās – Stambulas biennāle. Bez pārsteigumiem iztiku, viss pēc plāna...
Sofija Trocenko, Maskavas mūsdienu mākslas atbalsta fonda Vinzavod prezidente
Laikam jau skandāls saistībā ar Louis Vuitton paviljona uzstādīšanu Sarkanajā laukumā.
Rīt, 9. janvārī, publicēsim aptaujāto pārdomas par to, kas kultūras dzīvē būtu jāmaina, bet piektdien 2013. gada notikumu aptauju noslēgsim ar ieteikumiem 2014. gadam!
