Tēma: Kāda ir nišas žurnālu rītdiena?
26/02/2014
Dzīvojam laikā, kad pagrīde, niša, intimitāte un privātums soļo pa publisku mēli. Pirms nedēļas britu modele uzņēma pirmo video selfiju (kas kā žanrs, šķiet, dzimis pie vannasistabas spoguļa) modes skates laikā. Nesen izskanējušās Ņujorkas modes nedēļas panākumus daudzi mērīja ar Instagram aktivitāti, kas patlaban ir tiešākā skatītāju atgriezeniskā saite. Tāpat zeļ un plaukst nišas izdevumi, kuri no hobiju žurnāliem un skrejlapām, šauru domubiedru grupu aizraušanās ir kļuvuši ja ne par komerciālu veiksmi – kā itālieša Maurīcija Katelāna, laikmetīgās mākslas enfant terrible, 2010. gada dibinātā ārprāta vētra Toiletpaper Magazine, kas jau otro gadu veido modes zīmola KENZO reklāmas, – tad vismaz par must-have objektu sevi cienošās 21. gadsimta grāmatnīcās un radošo cilvēku apritē, un skaitā tikai aug. Iespējams, ka šodien, kad horizontāli izkaisītās informācijas gūzmai nav saredzams apvārsnis, niršana dziļumā pa vienu izlobītu trajektoriju ir ne tikai atsvaidzinoša, bet arī veids, kā iegūt papildus dimensiju feisbuka sienas plakanumā. Ne par velti šādiem žurnāliem ir lasītāji.
Toiletpaper Magazine un zīmola KENZO sadarbības rezultātā 2013. gadā tapa reklāmas kampaņa KENZINE
Virkne nišas izdevumu piekopj “dari pats” estētiku, kas var tikt uzskatīts gan kā protests glancētajiem izdevumiem, gan pavisam vienkārši arī ir “pašu darīti”. Sakuplojis atzars ir pašizdošana jeb self-publishing. “Mēs atrodamies tādā vēstures punktā, kad arvien vairāk un vairāk izdevumu tiek publicēti, apejot ierastos redaktora darba un izplatīšanas posmus. Šādiem žurnāliem visbiežāk ir “asa mēle” un krietni spilgtāka vizuālā valoda,” Arterritory.com stāsta Pauļs Petraitis (pazīstams ar pseidonīmu Paul Paper) – lietuviešu fotogrāfs un vairāku pašizdotu grāmatu autors.
Arī Rīga ielec vilcienā: līdz 20. aprīlim fotogrāfi un vizuālie mākslinieki aicināti iesūtīt pašizdotas fotogrāmatas un grāmatu maketus starptautiskajam konkursam SELF PUBLISH RIGA. Labākos konkursam pieteiktos darbus varēs apskatīt izstādē, kas notiks Rīgas Fotomēneša laikā 2014. gada maijā. “Grāmatu veidošana savām rokām patlaban piedzīvo nebijušu uzplaukumu mākslas pasaulē, tā padarījusi grāmatu izdošanu par demokrātiskāku procesu, pieejamu ikvienam. SELF PUBLISH RIGA pasākumi iepazīstinās plašāku publiku ar pašizdošanas kustību, tās sniegtajām iespējām un spilgtākajiem pasaules piemēriem,” stāsta konkursa rīkotāji.
Day Job Magazine
Tomēr pašizdoti žurnāli ir tikai viena no nišas izdevumu formām. Caurskatot topus, kas ārzemju lielākajos laikrakstos publicēti pēdējo divu gadu laikā, atklājas ne tikai radītāju izdoma (veselu žurnālu veltot tikai tēmai “darbadiena” u.tml.), bet arī dibināšanas gadi. Kaut sastopamas jau pagājušā gadsimtā aizsāktas iniciatīvas, tomēr liela šodien pieprasītu izdevumu daļa klajā nākusi pēdējā desmitgadē. Un turpina piepulcēt arvien jaunus. Tas mudina jautāt – kāda ir nišas izdevumu panākumu atslēga un kas tos šodien pērk?
ŽURNĀLU PASTĀVĒŠANAS ATSLĒGA – KOLORĪTA NIŠA
Minhenes dizaina un žurnālu grāmatu veikala Soda Books īpašnieks Sebastians Štainakers (Sebastian Steinacker) uzskata, ka tieši niša ir mūsdienu žurnālu pastāvēšanas motivācija un garants. “Manuprāt, tas ir vienīgais iemesls, kāpēc kādam žurnālam šodien vispār būtu jāpastāv,” uzskata Sebastians. “Piemēram, ja domājam par modi, ir tik daudz modes žurnālu un tik daudz skaistu modes žurnālu, ka būtībā vienīgā problēma ir tā, ka jūs vairs nespējat noteikt atšķirību starp vienu skaistu modes žurnālu un otru. Un, kad kāds man zvana un saka, ka ir atradis jaunu, skaistu modes žurnālu, kam noteikti jābūt manā veikalā, atbildu – jauki, bet savā ziņā tas sāk kļūt jau mazliet garlaicīgi – kuram šodien vajadzīgs vēl viens jauns modes žurnāls? Un kāpēc cilvēki domā, ka tā ir laba ideja – izdot vēl vienu jaunu modes žurnālu? Tas pats ir ar sērfotāju žurnāliem. Pirms kāda laika topā bija ēdieni, bet šobrīd tirgū ir kādi divdesmit vai pat vairāk ar ēdieniem saistīti žurnāli. Tas vairs nav nekas jauns, un tos vairs nevar dēvēt par nišas izdevumiem.”
Sebastians sarunā ar Arterritory.com atzīmē, ka viena no aktuālajām tendencēm esot žurnāli, veltīti augiem. Kā arī piemin pavisam jaunu piemēru – nesen Minhenē klajā laisto žurnālu Curves, kas veltīts autoceļiem. “Būtībā automašīnu žurnāls – par ceļiem un maršrutiem, kurus cilvēki gribētu izbraukt ar mašīnām. Taču šajā izdevumā nav nevienas mašīnas, tikai tukšas ielas un ceļi. Lielisks koncepts, un man nav nevienam jāstāsta, kas šajā izdevumā ir jauns, tas ir tik acīmredzami. Jā, tas ir viens no pārsteidzošākajiem pēdējā laika piemēriem, jo ir bijis arī pietiekami veiksmīgs. Ja es jums stāstītu, ka būs žurnāls, kurā ir tikai ceļi – daudzi no tiem tepat netālu un šķietami tik pazīstami, jūs noteikti nodomātu, kurš to pirks... Taču šajā projektā ir sajūtams nervs.” Interesentiem gan nejaukt ar žurnālu Curve Magazine, kas ir lezbiešu auditorijai radīts izdevums.
PAPĪRA PIEVIENOTĀ VĒRTĪBA
“Daļa drukāto žurnālu tuvākajā nākotnē pietuvināsies grāmatas statusam – attēlu un tekstu kompilācijai, kas veltīta vienai tēmai,” uzskata fotogrāfe Anu Vahtra, kura pirms nepilna gada kopā ar draugu, grafikas dizaineru Indreku Sirkelu, atvēra Tallinā patlaban vienīgo mākslas un dizaina grāmatnīcu Lugemik. “Vismaz tāds formāts man šobrīd šķiet pats interesantākais. Par piemēru minot kaut vai holandiešu OASE – kas, starp citu, iznāk jau kopš astoņdesmitajiem – vai Bulletins Of The Serving Library, kas sekoDot Dot Dot pēdās un ir dibināts 2000. gadā.”
Arhīvā lasi par Tallinas grāmatnīcu Lugemik
Arī Vents Vīnbergs no Rīgas dizaina, mākslas, modes un arhitektūras grāmatnīcas “Lukabuka” piekrīt, ka “ar alternatīvo periodiku ir līdzīgi kā ar drukāto mākslas un dizaina literatūru: konkurējot ar internetu (nevis ar komerciālo periodiku), tai jākļūst par fizisku fetiša priekšmetu, jābūt ne mazāk iekārojamam mākslasdarbam par to, ko tā slavina savās lapaspusēs.”
Seši The Worst Magazine Ever numuri
“The Worst Magazine Ever spēlējas ar savu kā žurnāla statusu un jautā – kas tad ir drukāts izdevums?” piebilst Anu Vahtra no Tallinas. “Atbilstoši katra numura saturam tiek piemeklēts cits formāts un iespiedtehniku spektrs. Tādējādi lasīšana allaž ir jauna pieredze arī fiziski.”
“Tie ir cilvēki, kam vai nu patīk papīrs vai arī nepatīk dators,” par drukāto nišas žurnālu auditoriju saka Sebastians Štainakers no Minhenes Soda Books. “Protams, ka lielākajā daļā šo žurnālu nav nekā tāda, ko nevarētu atrast internetā. Ir jābūt kaut kādai īpašai patikšanai pret materiālu vai nepatikai pret elektroniku, lai mūsdienās iegādātos žurnālu. Piemēram, es nekad nelasu žurnālu datorā. Un nekad neesmu to darījis.” Sebastians uzsver vēl kādu būtisku aspektu, kas noteikti ietekmē žurnālu nišu: “Kad jūs kaut ko nodrukājat, tas it kā kļūst vērtīgāks. Tam it kā ir lielāka pievienotā vērtība.”
Lietuviešu fotogrāfijas izdevuma Like There's no Tomorrow atvērums
Pretēju viedokli, aizstāvot interneta dominanti, pauž lietuviešu fotogrāfs un pašizdoto izdevumu entuziasts Pauļs Petraitis. “Interesantāko un izaicinošāko par mākslu un dizainu tomēr neatradīsiet žurnālu lappusēs,” viņš saka. “Dialektiku rada interneta vizuālās komunikācijas forma. Un tieši nejaušajās sakritībās starp savstarpēji nesaistītiem, bet līdzās nokļuvušiem attēliem, vārdiem un skaņām slēpjas iedvesmas ādere, kuru nevar pārspēt apzināti liktas kombinācijas. Interneta īslaicīgās atmiņas attēlu rotaļas ir tās, kas diriģē šodienas vizuālo kultūru.” Pauļs ar domubiedriem nesen izdeva jauno lietuviešu fotogrāfu grāmatu Like There's no Tomorrow, kuras dizains un iekārtojums balstīts tieši interneta stilistikā – fotogrāfijas liktas teju nejaušās kombinācijās.
Arhīvā lasi ekspresinterviju par grāmatu Like There's no Tomorrow
NIŠAS ŽURNĀLIEM NIŠAS AUDITORIJA?
Bet kas tad īsti ir tie, kas par šiem nišas žurnāliem maksā naudu un regulāri tos pērk? Un vai auditorija ir liela? Galu galā – vai mūsdienu pārsātinātībā vispār ir laiks žurnālus lasīt? “Man ir ļoti maza klientu grupa, un viņiem, jā, viņiem ir laiks šos žurnālus lasīt,” atzīst Sebastians Štainakers, kura vadītā Soda Books tirgū ir jau 10 gadus. “Tas ir viņu darbs – skatīties, meklēt jaunas lietas. 90 procenti manu klientu ir no radošajām industrijām, kas izmanto grāmatas un žurnālus kā rīkus. Savā ziņā mēs esam instrumentu veikals. Patiesībā ir tikai daži, kas Soda Books ienāk vienkārši garāmejot.”
Kopenhāgenas Kunsthall Charlottenborg direktors un Pork Salad Press vadītājs Jakobs Fabrīciuss par auditoriju izsakās optimistiski un arī pats atzīst, ka nišas izdevumus pērk vairāk nekā glancētos žurnālus: “Palūkojoties, kā ar katru gadu izplešas Printed Matters grāmatu mese Ņujorkā, kas pat aizsākusi jaunu gadatirgu Losandželosā, varu tikai iztēloties, cik milzīga ir limitēto izdevumu un drukāto žurnālu auditorija.” Tikmēr lielākā daļa šādu izdevēju, kā norāda Sebastians Štainakers, bāzējas Eiropā, ne Amerikā: “Tā pilnīgi noteikti ir Eiropa. Amerikā šajā jomā pārāk daudz nenotiek. Protams, tur ir daži mazi izdevēji, taču līdere viennozīmīgi ir Eiropa. Lielbritānija, Francija, arī Vācija. Daudz interesantu izdevumu nesen klajā nācis arī Spānijā. Būtībā jauni žurnāli tiek izdoti nemitīgi.”
Vents Vīnbergs no Rīgas “Lukabukas” uzskata, ka ap katru nišas izdevumu veidojas noteiktas gaumes klubi, kuros izdevums ir kulta prece. “Šo auditoriju nevar iepriekš izskaitļot un tad “spiest” uz tās gaumi,” uzskata Vents. “Autoriem visgodīgākajā un pašaizliedzīgākajā veidā jāreprezentē sava gaume, un tad rodas vai piesakās tās sekotāji. Tā es redzu šībrīža fanzīnu kultūras attīstību. Līdzīgi redzu arī Ievas Zībārtes mērķus, radot “Modernistu”, kura uzdevums ir nevis konkurēt ar veco “Latvijas Architektūru” vai glancētajiem dekorēšanas izdevumiem, vai aizpildīt kaut kādu dizaina izdevumu brīvo nišu, bet gan pilnīgi atklāti reprezentēt savas intereses un gaumi, un tā iepazīties ar līdzīgi domājošiem.”
“Modernista” pirmā numura vāki
Vents Vīnbergs, strādājot “Lukabukā” bieži ir dzirdējis iebraukušo ārzemnieku nožēlu par to, ka te nav nevienas patstāvīgas fanzīnu tirgotavas (tādas kā Berlīnes Motto vai Do You Read Me!?). “Bet tas ir tāpēc, ka gan vietējais piedāvājums, gan izglītotā auditorija ir ļoti maza. “Lukabukā” piedāvājam Veto, Kuš! un Popper žurnālus, kurus lielākoties pērk ārzemnieki kā vietējās fanzīnu kultūras paraugus un suvenīrus (pierādījums tam ir fakts, ka visus trīs parasti nopērk komplektā un prasa, vai ir vēl kāds alternatīvais izdevums). Kaut kāda stabila vietējā auditorija, šķiet, ir tikai ap Veto,” uzskata Vents.
Arhīvā lasi Evelīnas Ozolas rakstu par arhizīniem
“Vēl ir tā, ka drīz vien kļūst skaidrs – savus gaumes klubus nevar uzturēt tikai ar to, ka izdevums iznāk daudz maz periodiski. Ap to jārada papildu piedāvājums, infrastruktūra, kas attaisno šī izdevuma pastāvēšanu,” norāda Vents Vīnbergs. “Izklausās ačgārni, jo varētu pieņemt, ka žurnāli rodas tur, kur jau pastāv kaut kāda subkultūra, ko tajos publicēt, un tā tradicionāli arī mēdza notikt, bet tas nav nekāds garants izdevuma pastāvēšanai. Šodien tik un tā ir jārada savs jauns tusiņš ap izdevumu – jauna numura atklāšanas ballītes, tematiski satelītpasākumi: izstādes, lekcijas, meistardarbnīcas, branči ar autoriem un publikāciju varoņiem, un tā tālāk. Bet labākajos piemēros izdevēji to apzinās instinktīvi, tas ir, žurnāla veidošana nav kaut kas atšķirīgs no šādas mikrovides uzturēšanas kopumā; tas ir viens un tas pats.”
“Lukabukai” ik pa laikam izplatīšanai tiekot piedāvāti ārzemju fanzīni, bet tas liekot sastapties tieši ar minēto problēmu – ka ir par maz vienkārši atvest un nolikt plauktā te nevienam nezināmu izdevumu. “Ap tiem ir savs tusiņš tajās vietās, kur tie ir radušies, un lai tos iedzīvinātu te, tas tusiņš ir jāatved līdzi. Tam ne mums kā izplatītājam, ne autoriem vēl nav pieticis resursu. Tāds somu REVS Magazine, ja viņiem būtu tāds mērķis, Rīgā varētu “ielēkt”, regulāri esot klāt dažādos modes pasākumos, kāds berlīniešu grafikas fanzīns varētu būt pieejams visos Survival Kit festivālos. Tā tie varētu zondēt savu auditoriju te. Jo viena jauna “Lukabukas” vai Robertsbooks stila vieta ar fokusu uz fanzīniem te nevar pastāvēt, tos tikai vācot plauktos.”
