“All Tomorrow’s Parties”
Pēteris Bankovskis par kim? izstādi “Aspena–Ķemeri”
Pēteris Bankovskis
20/08/2014
Foto no kim? arhīva
Izstāde “Aspena–Ķemeri” kim? un RIXC Mediju telpā apskatāma līdz 21. septembrim
Kim? Laikmetīgās mākslas centrā Spīķeros apskatāma jauna izstāde ar tādu kā vektoriālu (no–uz, no–līdz, entweder–oder) nosaukumu: “Aspena–Ķemeri”. Tās veidotāji (kuratori) ir profesors Jānis Taurens, kim? programmas direktore Zane Onckule, un mākslinieki – Kaspars Groševs, Ģirts Korps, Ieva Kraule, Rolands Kronlaks, Darja Meļņikova, Laura Prikule, Mārtiņš Ratniks, Evita Vasiļjeva un Roza Dornenbala (Rosa Doornenbal), Armands Zelčs.
Izstāde, kā jau kim? parasts, ir konceptuāla, proti, pamatota grūti verbalizējamās, pa daļai ezotēriskās pārdomās, kas, ja var ticēt Jāņa Taurena rakstītajam, ilgušas kādus divus gadus.
Aspena ir dārgs slēpošanas kurorts ASV Kolorado pavalstī.
Aspen Magazine ir luksusa dzīvesstila žurnāls, kas iznāk reizes sešas gadā.
Aspen bija “pirmais trīsdimensiju žurnāls” – tāda “nišas” tribīne zināmām avangarda kultūras aprindām no 1965. līdz 1971. gadam. Atsevišķos numuros līdzdarbojās tādas personas kā Endijs Vorhols, Džons Keils, Maršals Maklūens, Džons Keidžs, Sjūzena Zontāga u.tml. Trešā numura lietotājus iepriecināja arī LSD propagandētāja Timotija Līrija ziņojums no šai narkotikai veltītas konferences Kalifornijas Berklija Universitātē.
Ķemeri ir apdzīvota vieta Rīgas Jūrmalā, kādreiz tā bija slavena ar Eižena Laubes projektēto Ķemeru viesnīcu (sanatoriju), ar dziednieciskajiem sēravotiem un ārstnieciskajām dūņām, un ar restorānu “Jautrais Ods”. Tagad tur viss panīcis, lai netektu, pilnīgi sabrucis, pateicoties cilvēku muļķībai, alkatībai un (parasti gluži aplamajai) ikvienas paaudzes iedomai, ka tā ir saprātīgāka par iepriekšējo.
Aspenai nevienā no trim minētajām “hipostāzēm” ar Ķemeriem nav nekā kopīga.
Līdz 1. septembrim Vroclavas (Polijā) Muzeum Współczesny apskatāma sadarbībā ar Londonas Vaitčepelas galeriju veidota izstāde Magazyn Aspen: 1965–1971.
Barselonas Laikmetīgās mākslas muzejā šāgada sākumā no 7. janvāra līdz 28. aprīlim bija redzama izstāde Aspen. The Multimedia Magazine in a Box.
Vai tā ir tikai nejaušība, kādas mums nereti gribas saskatīt itin visā, ka vienā gadā dažādos ģeogrāfiskos un sociālkulturālos punktos tiek sarīkotas izstādes, veltītas pasaules (plašā nozīmē) sen aizmirstam žurnālam?
Un vai tā ir nejaušība, ka par šāgada Cēsu Mākslas festivāla skatuves “frontesvīru” bija izraudzīts Jons Meks?
Kas lai to zina.
Arterritory.com pirms pāris dienām bija publicēta saruna ar kādu kanādieti Sāru Torntoni, kuras grāmata latviešu tulkojumā drīz vien nāks klajā “Neputna” apgādā. Torntone nemākulīgi un provokatīvi salīdzina tagadnes mākslas pasauli ar reliģiju. Muļķīgs šāds salīdzinājums varbūt ir, taču demokrātiskas vārda brīvības apstākļos var runāt jebko. Turklāt, cik var spriest, rakstniece (tā viņa sevi dēvē) pieder sektai, kuras dalībnieki patiešām tic, ka šaha entuziasts Marsels Dišāns iezvanīja jaunu ēru mākslā, ka Endijs Vorhols, Džefs Kūns, Deimjens Hērsts utt., u.tjpr. ir mākslinieki. Šīs sektas svētie aizbildņi un garīgie skolotāji ir Teodors Adorno un Valters Benjamins.
Un gluži dabiski, ka Jānis Taurens, sākot tekstuāli “pludināt” apziņu kim? izstādei līdznākošajā iespieddarbā (tam ir dažas izstādes katalogam raksturīgas iezīmes), vispirms vēršas tieši pie Adorno un Benjamina. Ordnung muss sein!
Tagadnes raksturīga īpašība ir daudzmaz monolītu sabiedrisku grupu nemitīga šķelšanās aizvien sīkākās kopienās. To nosaka kopš Timotija Līrija un Aspen laikiem apgriezienus uzņēmusī tendence relativizēt patiesību, ar verbālas ekvilibristikas palīdzību mulsināt domātgribošos (franču “poststrukturālisms” un lakānisms vien ir ko vērts!). Rezultātam vajadzētu būt tādam, ka nevienam ne par vienu nav daļas, un visi liek cits citu mierā. Tomēr viss ir otrādi: “publiskā telpa” visai agresīvi māca, kam mums jātic, kas un kādā hierarhiskā sistēmā jākārto.
Faktiski jau šāda (sevišķi jau universitāšu aprindās izplatīta) taktika ne ar ko neatšķiras no Gebelsa vai mūsdienu Krievijas propagandas taktikas. Ne velti jau pieminētā Sāra Torntone intervijā pauž nožēlu, ka, piemēram, ticību “laikmetīgajai mākslai” pagaidām masveidā ir izdevies iepotēt tikai vācu tautai, kas, kā atceramies, nesenā pagātnē bija tieši Gebelsa skolota.
Mūsu konceptuālisti pagaidām ir izdevīgākā situācijā, jo viņiem vēl saglabājusies nomaļus stāvošiem raksturīgā prasme un vēlme domu eksperimentus realizēt gan daudzmaz amatnieciski augstvērtīgā, gan, sacīsim, ar tradicionālo estētiku kaut kādās attiecībās esošā kvalitātē. Lai gan izstāde iekārtota tā, ka aplūkojamo darbu autorība nav akcentēta, dažus tomēr pieminēšu.
Mārtiņa Ratnika “Attēli ierīcēm”, protams, var tikt tieši attiecināti kā uz Op-art ziedu laiku nostalģisku pieminējumu, tā uz Benjamina “Mākslas darbu mehāniskās reproducēšanas laikmetā”. Bet tik un tā šīs fotogrāfijas ir gluži vienkārši dekoratīvi skaistas.
Savukārt Evitas Vasiļjevas un Rozas Dornenbalas darbā iekļautie “Nagu akadēmijas” aksesuāri, ko iespējams, kādam labpatiksies nodēvēt par popkultūras simulakru, liek pasmaidīt par citkārtējo “aspenistu” un “dišānistu” patosu, veidojot savus ready-made.
Atsevišķas sarunas vērts būtu Ģirta Korpa video, kas aplūkojams RIXC zālītē 11. Novembra krastmalā. Raugoties, kā cilvēks savu iedomu apmierināšanas vārdā brutāli izmanto dabas elementus (kaktusus), gribot negribot jādomā ar upurēšanu – kā vārdā, kādiem dieviem savus upurus dedzina mūsdienu mākslinieki un viņu priesteri – kuratori.
Aspena ir tik dārgs kūrorts, ka nekustamais īpašums tur vairs nav pa kabatai amerikāņu vidusšķirai. Konceptuālais žurnāls Aspen sen izzudis, bet “klasisko” konceptuālistu klaji šarlatāniskos, būtībā mākslu noliedzošos izstrādājumus mākslas tirgus apgroza, pelnot miljonus.
Ko mēs no tā varam mācīties? Kā parasti – neko. Ja nu vienīgi pārlasīt Žijēna Bendas grāmatu La Trahison des Clercs (The Betrayal of the Intellectuals, 1927). Jo lasīt pagaidām drīkst jebko. Brīvība, kā nekā.
Var pārmest sentimentalitāti tiem, kas, rūgtas asaras lejot, apraud Ķemeru lieliskuma norietu un, piemēram, sešdesmito gadu neomarksistu centienu pārvēršanos par farsu. Pārmest jau var visu ko, šolaiku tikumi ir tādi, ka visi cits citu nemitīgi “pārmet”.
Bet atcerēsimies, kā Niko savā zemajā, piesmakušajā balsī dziedāja All Tomorrow’s Parties – pienāks svētdiena, un visi mūsu greznie tērpi pārvērtīsies par klaunu lupatām. Un mēs raudāsim – tur laukā, aiz durvīm.
